Gaidām mājās

Latvieši savā tēvzemē var kļūt par minoritāti. Lūk, dati, kas daiļrunīgi norāda uz šādu varbūtību – gada sākumā latviešu, saskaitot pilsoņus, nepilsoņus, ārvalstniekus un bezvalstniekus, bija tieši 58,6 procenti no visiem valsts iedzīvotājiem. Tikmēr plašajā pasaulē dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuriem Latvija ir etniskā dzimtene un kurus
(vai to priekštečus) pa malu malām izkaisījis mūsu zemes vēstures dramatisko notikumu virpulis. Valsts ir formulējusi savu nostāju – tā atbalsta tautas atkalapvienošanos un aicina latviešus un lībiešus, kuri apzinās savu piederību Latvijai, atgriezties etniskajā dzimtenē.

Saulgriežu svētki Augšbebros Omskas apgabalā Foto: Gundega Krakopa

Kas un kādēļ šobrīd
vēlas te atgriezties?

Ir tikai visai aptuvenas aplēses par to, cik latviešu dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs viņu ir ap 100 000, Krievijā – 40 000, Austrālijā – 23 000, Kanādā – 22 000, Lielbritānijā – 10 000, Vācijā – 8000, Zviedrijā – 4000. Nesen intervijā “Latvijas Vēstnesim” (Nr.19) Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzina: “Vajadzētu kādai ministrijai uzlikt par pienākumu apsekot, cik latviešu ir kurā zemē, apzināt viņu demogrāfisko profilu un viņu vēlmi atgriezties. Te ministrijas līmenī jāizstrādā konkrēts plāns.”
Tomēr arī aptuvenas aplēses ļauj nojaust kopainu, un skaidrs, ka pasaulē izkaisīts desmitiem tūkstošu tautiešu. Latvijā atgriezušies salīdzinoši pavisam nedaudzi. Kopš 1995.gada, kad pieņemts Repatriācijas likums, kurā noteikts, ka repatriants ir persona, kas ir Latvijas pilsonis vai kam viens no vecākiem vai vecvecākiem ir latvietis vai lībietis un kas brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, līdz šā gada janvāra beigām mūsu valstī atgriezušies 4769 cilvēki. Vislielākā repatriantu plūsma bija deviņdesmito gadu otrajā pusē, proti, 1995.gadā atgriezušies 600 cilvēku, 1996.gadā – 710, 1997.gadā – 851, 1998.gadā – 828, 1999.gadā – 559, pēc tam tā strauji samazinājās.

Divas plūsmas – no
austrumiem un rietumiem

Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes Repatriācijas nodaļas priekšnieks Juris Dombrovskis skaidro: “Pēc neatkarības atjaunošanas sākotnēji tautiešus svešumā traktēja kā pamatnācijas pārstāvjus. Piešķirot uzturēšanās atļauju Latvijā, šī etniskā pazīme tika ņemta vērā. Pamazām izkristalizējās doma, ka jāveido likumdošanas bāze tieši repatriācijai. 1995.gada nogalē pieņēma Repatriācijas likumu, kas noteica – jāveido valsts iestāde Repatriācijas centrs. Mūsu nosaukums un statuss laika gaitā mainījies atkarībā no tā, cik aktuāli valsts politikā šis jautājums ticis akcentēts. Šobrīd repatriantu un viņu ģimenes locekļu tiesības juridiski nodrošina virkne tiesisko aktu.”
Uz pēdējo pāris gadu fona pērn bija vērojama pozitīva tendence – neliels repatriantu skaita pieaugums, proti, uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pārcēlušies 290 cilvēku, no tiem 60 procenti atgriezušies no austrumvalstīm, 40 – no rietumvalstīm. Visvairāk repatriantu bijis no Krievijas (110), no ASV (53), no Ukrainas (25) un no Baltkrievijas (14). Ir cilvēki, kas ieradušies no tā sauktajām eksotiskajām valstīm, piemēram, Brazīlijas, Venecuēlas un Nepālas. Repatriācijas nodaļas priekšnieks, analizējot šo tendenci, norāda: “Latvijā, ņemot vērā gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), lielākā uzmanība tika pievērsta ar bēgļu un patvērumu meklētājiem saistītajiem jautājumiem. Tagad, kad iestāšanās ES ir pārskatāmā attālumā un tas ir vairs dažu desmitu dienu jautājums, valstī padziļinājusies interese par latviešu diasporu ārpus valsts un repatriācijas procesiem.”

Dvēseliskā saikne un materiālās vajadzības

Kopumā vērtējot, ir atšķirības rietumvalstu un austrumvalstu repatriantu plūsmas raksturojumā. Būtiskākais iemesls – Latvijas ekonomiskā situācija, kas vieniem, kuri pieraduši pie augsta dzīves līmeņa, nešķiet pievilcīga, bet otriem, kas dzīvojuši sliktākos apstākļos, – gluži pretēji. J.Dombrovskis stāsta: “Liela daļa repatriantu, kas atgriežas Latvijā no rietumiem, ir gados vecāki cilvēki, kuri savā mītnes zemē godam nostrādājuši visu mūžu un nopelnījuši pensijas. Viņiem iztikas līdzekļu ir pietiekami, lai, piemēram, vasaras pavadītu vienos ceļojumos. Šie cilvēki gados var būt droši par savu nākotni Latvijā – pensija nodrošinās pārtikušu dzīvi, un viņi var atļauties paklausīt savai sirdsbalsij – atgriezties mājās.

Lejas Bulānas galvenā iela. Latvija aicina cilvēkus mājās, taču šobrīd materiālais aspekts, tas ir, salīdzinoši nelielais valsts atbalsts, ir noteicošais, kādēļ Krievijā daudzi par šo soli nevar izšķirties Foto: Baiba Aperāne

Savukārt gados jaunāki cilvēki, kas Rietumos pieraduši pie augsta dzīves līmeņa, pārceļas reti. No labuma nemēdz bēgt. Protams, ir jauni cilvēki, kas atgriezušies Latvijā, un daļa no tiem devuši lielisku ieguldījumu valsts attīstībā.
Citā situācijā ir austrumvalstu repatrianti. Latvijā dzīves apstākļi ir augstāki salīdzinājumā ar Krievijas plašumiem. Tiesa, šoreiz nerunāsim par, teiksim, Maskavas latviešiem, jo viņi dzīvo krietni pārtikušāk nekā ļaudis citviet Krievijā. Lauku pensionārs ar savu pensiju Krievijā dzīvību vēl var izvilkt, Latvijā – nekad. Pat ja mūsu likums paredz viņiem sociālo pensiju šeit un pat ja viņi dabūtu līdzi arī kaimiņvalsts pensiju, izdzīvošanai nesanāk. Piemērs. Baltkrievijā sieviete, kas, Repatriācijas likuma izpratnē, būtu uzskatāma par repatrianti, lūdza informāciju par iespējām pārcelties. Pārrēķinot viņas Baltkrievijas pensiju latos, sanāca apaļi četrpadsmit. Tātad pēc likuma viņai nedrīkst dot uzturēšanās atļauju. Proti, potenciālajam repatriantam jāinformē valsts par paredzamo dzīvesvietu un iztikas līdzekļiem. Ja pēdējo nav, repatriācijas atļauju nevar izsniegt. Nevar cilvēka nodrošināšanu uzvelt vienīgi uz valsts pleciem.
Iepriekšminētā iemesla dēļ no austrumvalstīm uz Latviju pārsvarā pārceļas cilvēki darbspējīgā vecumā, bieži pat ar visām ģimenēm. Piemēram, mana vietniece ir no Lejas Bulānas Krievijā. Pēdējos gados no turienes atgriezušās vēl piecas jaunietes.
Savukārt no eksotiskajām valstīm cilvēki uz mūsu valsti pārceļas, dažādu motīvu vadīti. Piemēram, Brazīlija. Latviešu diasporu satur kopā etnisks dzinulis, kas daļu cilvēku vedina atgriezties Dzimtenē. Bet... Viņu priekšteči no Latvijas nav izbraukuši ne pirmās brīvvalsts laikā, ne vēlāk, bet gan krietni agrāk. Diasporas pārstāvji Brazīlijā jūtas latvieši, bet likuma izpratnē viņi nevar nolikt uz galda dokumentu, kas pierādītu saikni ar mūsu valsti. Tātad viņi nevar būt repatrianti. Tur tā nelaime.
Argentīna – pavisam cita situācija. Turieniešus neinteresē Latvijas, bet gan Eiropas pilsoņa pase. Venecuēla – cits stāsts. Nestabilā ekonomiskā un plaukstošā kriminogēnā situācija mudina pamest šo zemi.”

Jaunas vēsmas izpratnē
par atgriešanās veicināšanu

Priekšstats par to, kur un kādas latviešu diasporas ir ārpus Latvijas, ir ļoti nepilnīgs. Pērnā gada augusta braucienu uz Omskas apgabalu J. Dombrovskis vērtē kā izdevušos, jo tas ļāvis apzināt konkrētas diasporas vajadzības un izprast, cik latviskuma tajā saglabājies. Attēlā: J.Dombrovskis pasniedz laikrakstus un akordeonu; Augšbebru ciema galvenā iela. J.Dombrovskis kopā ar Cēsu puses mācītāju Kristu Kalniņu. Vietējie latvieši stāstījuši, ka mācītāja tiem ļoti trūkstot Foto no Jura Dombrovska personīgā arhīva

Repatriācijas nodaļas darba apjomi pieaug. Piemēram, arvien vairāk darba jāiegulda repatriantu adaptācijā (sadzīvisko un sociālās aprūpes jautājumu risināšana), pieaudzis to gadījumu skaits, kad problēmjautājumi jārisina sadarbībā ar Valsts cilvēktiesību aizsardzības biroju, tiesībsargājošām iestādēm un pašvaldībām. Gados veci un maznodrošināti cilvēki tiek apkalpoti viņu dzīvesvietās, sniegta palīdzība, piemēram, transportējot personīgās mantas. Ārpus Rīgas dzīvojošos repatriantus apkalpo arī neatkarīgi no pieņemšanas laika. Interesants fakts – pēdējos gados ne viens vien Rietumu repatriants izteicis vēlēšanos, pat pretenzijas, lai repatriācijas nodaļa pildītu aģentūras funkcijas, piemēram, risinātu virkni dažādu jautājumu – sniegtu palīdzību zemes īpašuma atgūšanā, iekārtošanā veco ļaužu pansionātā, medicīniskās aprūpes organizēšanā, pensiju jautājumu kārtošanā, sniegtu informāciju par nodarbinātības jautājumiem un pat ziņas par ekonomiku brīvā tirgus apstākļos Latvijā utt.
Ko nodrošina valsts? Repatriācijas nodaļas priekšnieks skaidro: “Ik gadu repatriācijai piešķirti 51 000 latu. Uz tuvāko kaimiņu fona izskatāmies ļoti pieticīgi. Piemēram, Lietuvai deviņdesmitajos gados bija valsts programma, kas ik gadu aptvēra 2,3 miljonus latu. Kaimiņvalsts pieņēma likumu par cietušajiem okupācijas laikā, arī vācu. Ne viss, protams, gāja gludi. Pie Viļņas speciāli repatriantiem cēla kotedžas, bet ne viens vien tās pārdeva un atgriezās atpakaļ mītnes zemēs. Ne visi spēja vai gribēja iesakņoties.
Saskaņā ar likumu Latvija repatriantiem apmaksā ceļa izdevumus. Ja cilvēks neatrod darbu, sešus mēnešus viņam maksā bezdarbnieku pabalstu 90 procentu apmērā no minimālās algas. Valsts arī rūpējas par repatriantu adaptāciju un integrāciju, piemēram, nodrošina bezmaksas latviešu valodas kursus. Atkarībā no tā, kur cilvēks iecerējis apmesties, iespēju robežās palīdz risināt dzīvokļa jautājumu. Likumā nevar būt paredzētas visas dzīves situācijas, tāpēc īpašos gadījumus katru individuāli izskata Repatriācijas fonda padome. Naudas, protams, ir tik, cik tās ir... Tiesības uz materiālo atbalstu ir tikai tiem cilvēkiem, kuri no Latvijas bija izbraukuši līdz 1990.gada 4.maijam. Tos, kas devās uz ārzemēm pēc neatkarības atjaunošanas, gaidām atpakaļ, bet valsts viņiem neko nav parādā – viņi to nebūvēja.
Ceļa izdevumu segšanai izmaksā pabalstu līdz 1000 latiem, taču pērnā gada nogalē iesniedzām priekšlikumus likuma grozījumiem, lai maksimāli iespējamo summu samazinātu līdz 500 latiem. Rietumnieki šo ierobežojumu sāpīgi neizjutīs – neviens no viņiem uz Latviju nepārceļas ar to, kas mugurā, savukārt austrumvalstu iedzīvotāju ceļa izdevumi šo summu nepārsniedz, tātad viņus ierobežojums vispār neskars. Iemesls grozījumiem – nepietiek līdzekļu pabalstu izmaksai, bet, samazinot pabalstu griestus, problēma tiek risināta.
Rezumējot – Latvija tomēr apzinājusies, ka repatriācijas process jāveicina. Tuvākajā nākotnē iecerēts valsts programmā “Sabiedrības integrācija Latvijā” īpaši attīstīt sadaļu, kas skar migrāciju, repatriāciju un sadarbību ar tautiešiem ārzemēs. Arī ekonomiskās situācijas uzlabošanās veicinās repatriantu skaita pieaugumu. Protams, šī plūsma pēc gadiem stabilizēsies, taču pats process neizzudīs. Mūsdienu pasaulē darba migrācija starp valstīm ir ierasta lieta, un arī Latvijas jaunatne aizbrauc meklēt laimi svešās zemēs un tur paliek. Daļa vēlēsies atgriezties. Antiņš uzkāps stikla kalnā, un mēs viņu gaidīsim mājās.”

Ilze Apine, “LV”
ilze.apine@vestnesis.lv