Latvijai UNDP palīdzība vairs nav nepieciešama

Marta Rudeasa Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Marta Rudeasa, ANO Attīstības programmas (UNDP) Eiropas un NVS reģionālā biroja vadītāja vietniece, – “Latvijas Vēstnesim”

Marta Rudeasa dzimusi Madridē, Spānijā. Viņai ir ASV Kolumbijas universitātes maģistra grāds starptautiskajā politekonomijā. Brīvi runā spāņu, angļu, franču, portugāļu un krievu valodā.
M.Rudeasa strādājusi četros no pieciem ANO Attīstības padomes (UNDP) darbības reģioniem: Āzijā un Klusā okeāna valstīs, Latīņamerikā un Karību valstīs, Āfrikā, Austrumeiropā un Neatkarīgo Valstu Savienībā (Gruzijā un Kirgizstānā), kā arī Bulgārijā. Šeit viņa bija UNDP pastāvīgās pārstāves un ANO pastāvīgās koordinatores amatā no 2001. līdz 2003. gadam.

Palīdzības ņemšanas
laiks aiziet pagātnē

– Vispirms par jūsu vizītes mērķi.
– Tas ir ļoti vienkāršs – UNDP gatavojas pārtraukt savu darbību Latvijā. Pakāpeniski samazinot darbības apjomu, mēs to pilnīgi pārtrauksim 2005. gada beigās. Taču šis process prasa diezgan daudz darba, un šo darbu plānošana tad arī ir manas vizītes galvenais mērķis Latvijā.
– Ko praktiski nozīmē UNDP darbības pārtraukšana Latvijā?
– Manā skatījumā, tas ir tiešām iepriecinošs fakts, jo UNDP pārtrauc savu darbību attiecīgajā valstī tad, kad šai valstij palīdzība vairs nav vajadzīga. UNDP taču ir attīstības sekmēšanas organizācija. Esmu patiešām priecīga par UNDP konstatāciju, ka Latvija relatīvi īsā laikā sasniegusi atzīstamu attīstības līmeni, kad mūsu palīdzība vairs nav vajadzīga.
– UNDP savu palīdzības programmu Latvijā sāka 1993. gadā.
– Jā, brīdī, kad atstāsim Latviju, būs pagājuši divpadsmit gadi. Tiesa, līdz pilnīgai UNDP darbības pārtraukšanai Latvijā mēs šeit vēl īstenosim dažus nelielus projektus. Runājot par līdzšinējo palīdzību, es negribētu īpaši uzsvērt finansiālo aspektu. Katrā ziņā, naudas izteiksmē UNDP Latvijai nav sniegusi tik lielu palīdzību kā Pasaules banka vai daži divpusējie donori. Mēs paši sevi dēvējam par pasaules palīdzības tīklu valstu attīstībai. Nozīmīgākā UNDP palīdzība tiek sniegta ekspertīzes veidā, un ne tikai ar ekspertiem vien. Daudz būtiskāka ir pieredzes nodošana, ko UNDP ieguvusi daudzās dažādās valstīs. Šī pieredze tika dota Latvijai, un Latvija savukārt papildināja UNDP kopējo pieredzes klāstu, ļaujot mūsu organizācijai jo labāk palīdzēt citām valstīm.
– Kāds bija galvenais UNDP kritērijs, izšķiroties par palīdzības pārtraukšanu Latvijai?
– Formāli Latvija, pēc UNDP klasifikācijas, varētu saņemt palīdzību līdz 2007. gadam. Taču, tā kā Latvija jau šogad kļūs pilntiesīga ES dalībvalsts, mēs nolēmām palīdzību pārtraukt agrāk. Būtībā tas tad arī bija galvenais kritērijs, kādēļ palīdzības sniegšanas laiks Latvijai tika samazināts par diviem gadiem.
– Patiesi būtu dīvaini, ja ES dalībvalsts turpinātu saņemt UNDP palīdzību.
– Tieši tā! Latvija taču saņems ļoti lielu un būtisku finansiālo palīdzību no ES strukturālajiem fondiem, – salīdzinājumā ar šo atbalstu UNDP palīdzība būtu ļoti maza. Bez tam UNDP ir daudz darba citās valstīs. Mēs taču pavisam darbojamies simt sešdesmit valstīs visā pasaulē. Manā pārziņā Eiropā un NVS vien ir trīsdesmit viena valsts. Āfrikā mēs palīdzam 48 valstīm. UNDP palīdzību saņem arī ļoti daudzas Āzijas valstis.

Latvijas sasniegumu
kontrastainā aina

– Kāds ir jūsu personiskais skatījums uz Latviju? Cik atceros, jūs jau esat bijusi mūsu valstī.
– Jā, šī ir mana otrā vizīte Latvijā. Pirmo reizi pie jums biju pirms diviem gadiem, kad Rīgā notika UNDP pastāvīgo koordinatoru reģionālā konference. Es teiktu, ka Latvijas attīstība daudzās jomās bijusi neparasti strauja. To gan var teikt par visām trim Baltijas valstīm, taču, manā skatījumā, tieši Latvijā ļoti īsā laikā notikušas pārsteidzoši straujas un būtiskas pārmaiņas. Ja salīdzina Latviju ar citām postkomunistiskajām valstīm, kas sāka pārejas procesu vienā laikā ar Latviju, redzams, ka jūsu valsts attīstība bijusi neparasti strauja. Tāda tā bijusi varbūt vēl tikai dažās Eiropas Savienībai tuvākajās Austrumeiropas valstīs. Taču, protams, Latvijai vēl jāveic vairāki nopietni uzdevumi. Manā skatījumā, viens no šādiem uzdevumiem ir veselības aizsardzības sistēmas reorganizācija. Zinu, ka jums pietiek ārstu un slimnīcu, taču jūtams, ka sabiedrībai nepieciešama plaša veselības aizsardzības sistēmas reforma.
Iestājoties ES, tiks izveidota arī jauna struktūra, kas nodarbosies ar ES strukturālo fondu apguvi, kā arī ar ES likumdošanas un citu ES normu ieviešanu. Domāju, ka arī šīs institūcijas darbība prasīs palīdzību, vismaz sākuma posmā, kā tas ir ar jebkuru jaunu institūciju.
Darbojoties citos reģionos un valstīs, esmu pārliecinājusies, ka parasti municipālā līmenī nav tik liela kapacitāte jauno iespēju apgūšanai, kāda tā ir valsts mērogā – lai apgūtu ES noteikumus un finanšu mehānismus. Es domāju, arī tas Latvijai ir liels un nozīmīgs uzdevums.
Īpašs uzdevums, kas Latvijai ļoti uzmanīgi un konsekventi jārisina, ir AIDS izplatības ierobežošana. Latvija diemžēl pieder pie valstīm, kas ir ļoti tuvu liktenīgajam slieksnim, kad AIDS var iegūt epidēmijas raksturu.
– Skan neticami un briesmīgi!
– Taču jārēķinās ar realitāti. Latvijā šīs slimības izplatība ir tuvu 0,4 procentiem no iedzīvotāju kopskaita. Varētu likties, ka tas ir maz. Taču, ja šī saslimstība sasniedz vienu procentu no iedzīvotāju skaita, tā kļūst par epidēmiju. Un tad jau ir daudz grūtāk situāciju labot. Tādēļ Latvijai ir ļoti, ļoti rūpīgi jānodarbojas ar šo problēmu.
Kopumā gribu teikt, ka visas aktuālās problēmas Latvijai vajadzētu risināt ļoti enerģiski – jūsu attīstība bijusi tik dinamiska, ka negribētos, lai jelkas sabojātu vai mazinātu jūsu sasniegumus.

Nākotne –
mūsu pašu rokās

– Kādus jūs iztēlojaties dažus tuvākos gadus Latvijas attīstībā Eiropas Savienībā?
– Atļaujiet man sākt ar salīdzinājumu. Pati esmu dzimusi Spānijā. Mana valsts ES iestājās krietni vēlāk par daudzām citām valstīm, 1986. gadā. Pēc iestāšanās es pieredzēju gan jaunās, ES dotās iespējas, gan arī jaunās grūtības. ES ir milzu potenciāls, lai jauno dalībvalsti strauji tuvinātu ES vidējam labklājības līmenim, citiem vārdiem, Rietumeiropas valstu līmenim. Taču tas prasa lielas pūles no pašas jaunās dalībvalsts. Mēs varam atrast daudzus un dažādus ES dalībvalstu piemērus. Teiksim, Īrija un Grieķija. Pirmā no šīm divām valstīm pēc ES attīstījusies ārkārtīgi strauji un efektīvi. Savukārt Grieķijas progress ES bijis daudz lēnāks.
– Aplēsts, ka Īrija izmanto apmēram 90 procentus no ES pieejamā finansējuma, kamēr Grieķija tikai 10 procentus.
– Jā, un no šiem skaitļiem redzams, ka jaunajai ES dalībvalstij pašai jāpieliek lielas pūles, lai izmantotu jaunās iespējas. Es domāju, ka Latvija ies Īrijas ceļu, taču jāapzinās, ka tas prasīs lielu piepūli no jums pašiem. Cik efektīvi attiecīgā valsts apsaimniekos ES strukturālos fondus, tas atkarīgs gan no pašas valsts, gan tās radītā mehānisma kā valsts, tā pašvaldību līmenī. Grieķijai tūlīt pēc iestāšanās ES šī sistēma bija ļoti vāji attīstīta, sākumā ar to centās nodarboties pati valdība. Tagad šī funkcija uzticēta neatkarīgai aģentūrai.
– Jūsu vizīte man šķiet visnotaļ simboliska – kā savdabīgs apliecinājums Latvijas sekmīgajai attīstībai.
– Tā arī ir. UNDP pieredzē nav daudz gadījumu, kad pārtraucam savu palīdzību pirms paredzētā laika. Latvija ir viens šāds panākumu stāsts. Tāpēc gribu teikt, ka gan UNDP kopumā, gan man kā organizācijas darbiniecei bija ļoti patīkami strādāt Latvijā un ar Latviju. Šis darbs mums deva patiesu gandarījumu. Īsā laikā gūti tik labi rezultāti, un ir prieks apzināties, ka Latvijas sekmīgā attīstībā ir arī mūsu – UNDP – ieguldījums.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv