Uz mīlestības un veiksmes spārniem

2003.gada Lielās mūzikas balvas laureāte Iveta Apkalna Foto: Lūkass Pollaks

Ivetai bija tikai sešpadsmit gadu, kad pāvesta Jāņa Pāvila II vizitācijas dievkalpojumā Aglonā viņai uzticēja ērģelnieces pienākumus. Pērn viņa absolvēja Štutgartes Mūzikas un drāmas augstskolas ērģeļu solistu klasi, Vācijā ieskaņoja savu pirmo kompaktdisku un M.Tariverdijeva starptautiskajā ērģelnieku konkursā Kaļiņingradā saņēma galveno balvu – dzintara Ērģeļu eņģeli un vēl četras speciālbalvas. Bet gada izskaņā Spīdolas svētkos Iveta spēlēja savā dzimtajā pilsētā – Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē. Ļaužu pilnajā dievnamā nebija nevienas vienaldzīgas sejas.

Iveta ar saviļņojumu atceras šo kopīgo svētku brīdi:
“Sākumā biju mazliet nobijusies. Kā nekā – Lists, diezgan sarežģīta mūzika, daudz piano vietu. Bet jau spēlējot jutu klausītāju līdzdzīvošanu. Pēc koncerta nāca klāt arī pavisam sveši cilvēki, teica paldies, dāvināja vilnas zeķītes un medus burciņas. Vēlāk man parādīja videofilmiņu, un es redzēju to lielo apgarotību cilvēku sejās. Kaut kas tāds var notikt tikai Latgalē. Nevaru iedomāties nevienu vietu pasaulē, kur cilvēki, kas nav tavi asinsradinieki, varētu parādīt tik lielu sirsnību un mīlestību. Tas rada brīnumainu atbalsta sajūtu.”

Sudraba stīga

Sudraba stīga Ivetas biogrāfijā ir Doma ērģeles, kaut pirmā sastapšanās bijusi tikai 17 gadu vecumā: “Rīgā ierados pēc profesora Dekšņa aicinājuma, lai pārrunātu par stāšanos konservatorijā. Koncertu gaidīju visu dienu, un biju uztraukusies droši vien ne mazāk kā pati māksliniece. Spēlēja Regīna Kamenščikova. Bija arī citi skaņdarbi, bet mani pilnīgi pārņēma savā varā Luisa Vjerna miniatūras. Neizsakāms pārdzīvojums! Nevarēju iedomāties, ka pati te kādreiz uzstāšos.” Tas notika necerēti drīz – jau pēc četriem gadiem.
Citās zemēs Latvijas vārds daudziem cieši saistīts ar Rīgas Doma ērģelēm, un Ivetai tās šķiet visbrīnišķīgākās pasaulē. Diemžēl instrumentu nepietiek un māksliniece ar rūgtumu runā par ērģeļu ubagošanu mēģinājumiem: “Rīgā labas ērģeles var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet laukos klājas vēl bēdīgāk. Tādās zemēs kā Vācija vai Šveice starp baznīcu un ērģelēm var likt vienlīdzības zīmi. Ja redzi baznīcu, droši ej iekšā, jo tur būs arī ērģeles, turklāt ļoti labā stāvoklī. Grēks teikt, ka mums nav ērģeļu. Ļoti labs instruments ir Universitātē, tur es visbiežāk esmu vingrinājusies. Bet tas pašlaik piedzīvo savu atdzimšanu un remonta laikā nav pieejams. Ērģeles ir dažās baznīcās Rīgā, Liepājā, tagad arī Rēzeknē. Burvīgi skan Ugāles baznīcas ērģeles. Vecākais nepārbūvētais instruments Baltijā, ar cita gadsimta elpu, bet tas nav tādā stāvoklī, lai varētu koncertēt. Un tā ir daudzviet.”

Māmiņai
viena pati meitiņa

Ērģeļspēles gēni esot meklējami tēva dzimtā, jo gan vectēvs, gan vecvectēvs bijuši baznīcas ērģelnieki. Abas vecmāmiņas mācījušās tolaik slavenajā Rēzeknes Skolotāju institūtā, kur mūziku pasniedzis Jūlijs Rozītis un zīmēšanu – Vitālijs Kalvāns. “Viņi bija personības un audzināja personības.” Ivetas māmuļa pabeigusi konservatoriju un savu darba mūžu saistījusi ar Rēzeknes mūzikas vidusskolu. Mācību pārzine, klavieru skolotāja. Arī Ivetai.
– Augu māmiņai viena pati meitiņa. Tikai nevajag domāt, ka tiku lutināta. Patiesību sakot, mani lutināja gan, bet – pēc nopelniem. Man bija savas mantas, klavieres, pilna māja ar mākslas grāmatām. Katru vasaru kaut kur braucām – uz Pēterburgu, ko tai laikā sauca par Ļeņingradu, uz Viļņu, Pievolgas pilsētām. Muzeji, operas, balets. Mamma mani audzināja par sabiedrības dāmu. Jau astoņu deviņu gadu vecumā izbraukumos abas gājām uz restorānu. Tā nemanot apguvu labās manieres, iemācījos rīkoties ar nazi un dakšiņu, zināju, ko darīt ar salveti. Tas viss dzīvē noderējis. Tāpat kā no pašas agrās bērnības ieaudzinātā pienākuma apziņa, patstāvība. Jau no četriem gadiņiem pati čāpoju uz bērnudārzu. Kad gāju skolā, bija darbiņi, kas jāpilda bez atgādinājuma. Putekļu slaucīšana katru dienu, divreiz nedēļā – grīdas, bet pirmdienās, trešdienās un piektdienās pulksten 18.53 (to stingri noteikto laiku atcerēšos visu mūžu) – miskaste. Tad vēl pusdienu uzsildīšana un vēlāk arī gatavošana. Un, protams, regulāra vingrināšanās. Nebija spiesta lieta, bet pastāvēja dzelžains likums: kas iesākts, tas jāpabeidz! Kad reiz biju aizkavējusies slidotavā un neaizgāju uz nodarbību, man uz divām nedēļām slidas tika atņemtas. Tā bija vesela mūžība! Arī skola visai dzīvei.

Skolotāji

Par savu ērģeļu tēti Iveta sauc Tālivaldi Deksni, kaut gan ar pateicību piemin arī skolotāju Bernadetu Eversi Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kur pirms desmit gadiem tika atvērta ērģeļu nodaļa un Iveta kļuva par tās pirmo audzēkni. Profesors reiz atvedis Čurloņa konkursa nolikumu. Iedevis Ivetai un sacījis, ka vajadzētu piedalīties. Sākumā to uztvērusi kā skolotāja kārtējo joku, bet beigās ļāvusies pierunāties. Te viņa ieguva pārliecību par saviem spēkiem, un tieši te satika izcilo ērģelnieku profesoru Ludgeru Lomani, kas izteicis domu, ka agri vai vēlu viņai būšot jābrauc pamācīties arī ārzemēs. Pērnā gada maijā Iveta pabeidza viņa vadīto ērģeļu solistu klasi Štutgartes augstskolā, par kuras audzēkni bija kļuvusi pēc uzvaras citā nopietnā konkursā.
Klavierspēle sākusies ar māmiņas iemācīto krievu tautasdziesmiņu no biezās nošu grāmatas. Visus skolas gadus mācījusies pie jaukās Mariannas Zvejsalnieces. Pirmā lielā uzvara – Mūzikas akadēmijā viņa tiek profesora Teofila Biķa klasē.
– No viņa esmu daudz ko mācījusies. Vispirms – katru reizi, ejot uz skatuves, ir jāriskē, jāļaujas mirkļa impulsam. Ja tev pēkšņi liekas, ka jāspēlē ātrāk vai lēnāk, tu nedrīksti domāt – es taču neesmu tā iestudējis, man var neiznākt. Tikai brīdī, kad tu riskē un ļaujies kaut vai cik trakai idejai, tu esi mūziķis ar žestu. Bet kam vajadzīgs mūziķis bez žesta! Otra lieta ir varbūt no citas operas, bet man liekas ne mazāk svarīga. Profesors arvien pamanīja, kā mēs izskatāmies uz skatuves. Pirms priekšnesuma nekad ar saviem komentāriem neuzmācās, bet izdevīgā brīdī pateica kādu trāpīgu vārdu. Piemēram – “Šī burvīgā plūmju krāsas kleita bija tik piemērota Skrjabina Sonātei.” To es vienmēr atceros, kad gatavojos koncertam. Man katrs koncerts nāk kā svētki, un apģērbs palīdz vairot svētku sajūtu. Un es domāju, ka tas ir būtiski arī tiem, kas sēž zālē, ja viņi nav nākuši klausīties notis, bet baudīt mūziku, izjust noskaņu.

Par ļoti nozīmīgu cilvēku savā dzīvē Iveta sauc arī pianisti Džoannu Hevilu, pie kuras mācījusies Londonā. Savulaik bijusi slavena soliste, viņa pēc nelaimes gadījuma, kad uz skatuves vairs nevarēja koncertēt, kļuva par tikpat talantīgu pedagoģi. “Viņas liktenis mani mācījis – nekad nesaki nekad! Lai kas arī notiktu, viss notiek uz labu. Mani liktenis tiešām ir nesis uz mīlestības un veiksmes spārniem. Kad no Kalgari atgriezos ar Baha balvu, Rēzeknes stacijā mani sagaidīja ar ziedu kalniem, mans baznīcas koris dziedāja dziesmu, ar ko biju sākusi savas mūziķes gaitas, meitenēm rokās dega svecītes un sveši ļaudis man ar sirsnīgiem vārdiem dāvināja ābolus un zemeņu groziņus. Tai brīdī es sapratu – lai kur es spēlētu, manu koncertu dzird arī mājās. Rēzeknieši ir redzējuši, kā esmu augusi, ar kādu darbu man viss nācis. Viņi mani mīl, man tic. Šī pleca sajūta mani silda, kad es viena pati uz vairākiem mēnešiem dodos plašajā pasaulē un ar smagām ceļasomām braukāju no pilsēta uz pilsētu.”
Tūlīt pēc Lieldienām Iveta Apkalna atkal dosies garā koncertceļojumā. Luksemburga, Vācija, Austrija. Šveice, Somija. Maijā Vācijā tiks laists tautā kompaktdisks, kas ierakstīts Rīgas Domā.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv