Kultūras pēdas meklējot

J.Kr.Broces zīmējumi un apraksts: latviešu puisis no Rīgas zvejnieku amatam piederīgas ģimenes, tērpies pilsētnieciskā apģērbā, pārdod lašus; Rīgā sastapta vācu kalpone; augstmanis kijeviešu tērpā Rīgā, gaiši zilā kontušā ar melnu apkakli, kabatām un atlokiem, baltzilu jostu ap vidu, pie kuras piekārts baltzils pušķis

Latvijas un Čehijas kultūras saskarsmes punktu skaitliski nav pārāk daudz, taču tie ir spilgti un noturīgi. Pieminami jau 18.gadsimtā ieceļojušie čehu mūziķi, bieži no Prāgas, latviešu iemīļoti, iesaukti par prāģeriem, un šis vārds tagad ir sinonīms tautas muzikantiem. Mazpazīstamā čehu dzejnieka Čelakovska dzeju iztulkoja Juris Alunāns, komponēja Jurjānu Andrejs, un tā mums ir “Nevis slinkojot un pūstot”; mazāk zināms, ka šis pats dzejnieks savulaik tulkojis čehiski dažas latviešu tautas dziesmas. Izrādās, ka latvieši vairāk par citiem tulkojuši Hašeka “Šveiku”.
Nepārvērtējami bagātu devumu mūsu kultūrai un vēsturei sniedzis slavenais novadpētnieks, neskaitāmu zīmējumu un aprakstu autors Johans Kristofs Broce, kurš par savu senču zemi nosauc Čehiju. Tieši tāpēc Latvijas un Čehijas sadarbības asociācija, saņemot atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda un sadarbojoties ar Latvijas Akadēmisko bibliotēku (tās fondos glabājas ievērojama daļa Broces veikuma) 27.februārī LAB telpās prezentēja projektu “Latvijā dzīvojošo tautu līdzāspastāvēšanas vēsturiskais attēlojums Johana Kristofa Broces darbos”. Sarīkojumā runāja pats Broce (Rolands Zagorskis). Viņam piebalsoja horeogrāfijas teātra studijas “Hamlets” dalībnieces. Uz lielā ekrāna atdzīvojās Broces zīmējumos attēlotie krievu tirgoņi un karavīri, lietuviešu un igauņu zemnieki, ebreju bodnieki – pavisam 14 dažādu tautību vīri un sievas. Bildes komentēja LAB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājs Valdis Mazulis.
Zālē sastapās gandrīz visu Broces zīmējumos attēloto tautību pārstāvji. Vācieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši, igauņi, ebreji, baškīri un latvieši savu tautu pārstāvēja ar dziesmām, dejām un nacionālajiem ēdieniem. Pietrūka grieķu, holandiešu, zviedru, ņencu un, protams, krieviņu – latviešos asimilētās votu tautiņas, kas te varmācīgi tika ievesta jau ordeņa laikos, kad cēla Bauskas pili un vajadzēja strādniekus. Broce ir pirmais, kas uzzīmējis viņu pārstāvi.
“Daudzveidība Rīgas ielās” – tā Broce nosaucis šo zīmējumu ciklu. Ievadā viņš raksta: “Rīgā redzami tik dažādi apģērbi un cilvēki, ka ne vien svešiniekam, bet arī vietējam ir patīkami un interesanti vērot tos visus kopā. Tāpēc es še parādīju labi daudz no tiem un pārmaiņas pēc uzskicēju juku jukām dažādu kārtu un pie dažāda dzimuma piederīgos tā, kā viņi publikā redzami.”
Daudziem sarīkojuma dalībniekiem interesants jaunatklājums bija gan Broces zīmējumi, gan atjautīgie komentāri. Tā kā ievērojamais novadpētnieks, skolotājs un vēsturnieks bija tehnikas jaunievedumu cienītājs, viņam noteikti būtu ļoti patīkami uzzināt, ka šie 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā tapušie zīmējumi 21.gadsimtā iekļuvuši arī internetā. Par kupli apmeklēto sarīkojumu sirsnīgu pateicību saņēma pasākuma iniciatore un organizētāja Stefānija Zagorska, Latvijas un Čehijas sadarbības asociācijas vadītāja.

Velga Kince

“Daudzveidība Rīgas ielās” – tā Broce nosaucis šo zīmējumu ciklu. Ievadā viņš raksta: “Rīgā redzami tik dažādi apģērbi un cilvēki, ka ne vien svešiniekam, bet arī vietējam ir patīkami un interesanti vērot tos visus kopā. Tāpēc es še parādīju labi daudz no tiem un pārmaiņas pēc uzskicēju juku jukām dažādu kārtu un pie dažāda dzimuma piederīgos tā, kā viņi publikā redzami.”