ATSAUCĒ IETVERT:
Gan labota, gan nozagta vēsture. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.03.2004., Nr. 36 https://www.vestnesis.lv/ta/id/85152
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Gan labota, gan nozagta vēsture
 |
 |
|
Pēc R.
Kalniņas–Grīnbergas meta veidotā piemiņas plāksne; Zemgales
klubs Jelgavā, pie kura atradās piemiņas plāksne
O.Kalpakam. Nams tika nopostīts Otrā pasaules kara
laikā |
|
1919. gada 5. janvārī
apakšpulkvedis Oskars Kalpaks Jelgavā deva pirmo pavēli Latviešu
atsevišķajam bataljonam – tas devās uz norādītajām pozīcijām pie
Olaines, lai stātos ceļā sarkanarmiešu uzbrukumam. Vēsturnieku
apcerēs var uziet faktu, ka tolaik bataljona komandiera
pakļautībā bija 220 vīru. Pavēle iezīmēja sākumu smagam kauju
ceļam, kurā tapa, veidojās un pieņēmās spēkā Latvijas armija. Kā
zināms, šīs cīņu gaitas vainagojās ar Latvijas atbrīvošanu.
Tiesa, pats Oskars Kalpaks, kas neilgi pirms tam bija
paaugstināts par pulkvedi, to nepieredzēja, jo pirms 85 gadiem 6.
martā pārpratuma dēļ gāja bojā apšaudē ar sabiedrotajiem
Dzelzsdivīzijā. Tobrīd armijas virspavēlnieka rīcībā jau bija 947
vīri.
Godinot O. Kalpaka piemiņu, 1934. gada 21. novembrī Jelgavā pie
bijušā Zemgales kluba Pasta ielā 34 kara ministrs ģenerālis Jānis
Balodis atklāja un arhibīskaps prof. Teodors Grīnbergs iesvētīja
bronzas piemiņas plāksni, kas bija veidota pēc Teodora Zaļkalna
meta, ar O. Kalpaka galvas bareljefu un tekstu:
“Pulkvedis Oskars Kalpaks, pirmais Latvijas armijas
virspavēlnieks, šai namā 1919. gada 5. janvārī deva pirmo pavēli
savam bataljonam.”
Pēc padomju okupācijas 1940. gadā plāksne tika noplēsta.
1990. gadā plāksne tika atjaunota (tēlniece Rasa
Grīnberga–Kalniņa) un 6. martā piestiprināta pie skolēnu
jaunrades centra “Junda” ēkas, kas atrodas bijušā kluba vietā
tagadējā Raiņa parkā. 1992. gadā jaunā plāksne tika
nozagta.
Salīdzinot fotoattēlos abas plāksnes, jāsecina, ka O. Kalpaks
katrā raugās uz savu pusi. Ir labota vēsture. Gluži kā Skolnieku
rotas piemineklī Cēsīs – tur arī zēnam atjaunotajā versijā
šautene ir ielikta “pareizajā” rokā, nevis tā, kā bija oriģinālā.
Kaut gan var jau būt, ka reizēm vēsture jeb, pareizāk, aplami
teksti tik tiešām jālabo. Nu nebija Oskars Kalpaks 1919. gada 5.
janvārī vēl paaugstināts par pulkvedi! No tā, ka virspavēlnieks
tiktu nosaukts par apakšpulkvedi, neciestu ne karavīra gaišā
piemiņa, ne arī mazinātos cieņa pret Latvijas armiju un tās
varoņiem brīvības cīņās.
Andris Sproģis, “LV”