Bērnu atkarība nav tikai medicīniska problēma

Pēc Narkoloģijas valsts aģentūras sniegtās informācijas, Latvijā Narkoloģiskā dienesta uzskaitē līdz 2003. gada 31. decembrim reģistrēti 967 bērni vecumā līdz 18 gadiem, no kuriem 463 jauniešiem diagnosticēta psihoaktīvo vielu atkarība vai to pārmērīga lietošana. Taču, kā stāsta Narkoloģijas centra direktores vietniece Aija Pelne, patiesais šādu bērnu skaits varētu būt daudz lielāks.

Sandra Baltiņa Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

2003. gadā ambulatorajā dienestā jaunākie reģistrētie pacienti ir deviņus gadus vecs zēns, kurš osta līmi un lieto miega līdzekļus, un desmitgadīgi puiši, kuriem konstatēta alkohola akūta intoksikācija. No pagājušā gada 1. jūlija Latvijā darbojas valsts programma atkarīgo bērnu sociālajai rehabilitācijai. Latvijai līdz šā gada 1. maijam jāizstrādā Narkotiku apkarošanas un narkomānijas ierobežošanas programma, tādēļ izveidota darba grupa, kurā piedalās visi ministri, Narkoloģijas centra direktore, Latvijas Policijas akadēmijas rektors, kā arī ar padomdevēja tiesībām var piedalīties ģenerālprokurors vai viņa pilnvarota persona.
Par to, kā atveseļot jau atkarībā nonākušus bērnus un parādīt viņiem labākas dzīves iespējas, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa.
Vislielākā problēma šobrīd ir tā, ka valsts apmaksātajās sociālās rehabilitācijas iestādēs trūkst pacientu, lai gan, kā rāda iepriekšminētie skaitļi, bērnu atkarība nav uzpūsta problēma. Labklājības ministrijā kopā sanāca skolotāji, sociālie un pašvaldību darbinieki, kā arī policisti, kuri sarunās nonāca pie secinājuma, ka nereti viņu starpā trūkst sadarbības, tādēļ nelaimē nonākušais pusaudzis nevis nokļūst pie speciālista, bet gan bieži vien sāk klaiņot, grimdams aizvien dziļākā atkarības purvā, līdz nonāk tiesībsargājošo institūciju redzeslokā.
Nopietna problēma arī tā, ka vecāki bieži vien nepiekrīt bērna ārstēšanai slimnīcā. Izplatīts, bet maldīgs ir uzskats, ka nonākšana slimnīcā ar smagu intoksikāciju uzskatāma “tikai” par nelaimes gadījumu. Mediķi domā, ka bērnam vajadzīga nopietna narkologa un psihologa palīdzība arī pēc pirmās saindēšanās reizes ar alkoholu vai narkotikām, citādi gandrīz neizbēgami sekos recidīvi. S. Baltiņa uzskata, ka nereti vajadzētu piemērot piespiedu ārstēšanu, arī A. Pelne domā, ka zināmiem piespiedu mehānismiem jābūt. S. Baltiņa stāsta, ka bijis izstrādāts projekts par piespiedu ārstēšanu, pret kuru ļoti protestējušas bērnu tiesību un cilvēktiesību aizsardzības institūcijas. Ar šā gada 1. janvārī gan stājies spēkā likums, ka valstij obligāti jānodrošina ārstēšanās iespējas no psihoaktīvām vielām atkarīgiem bērniem, bet, vai tās tiks izmantotas, ir katras ģimenes ziņā. Ir vecāki, kas baidās, ka ārstēšanās Narkoloģijas centrā bērnam uzliks zīmogu visam mūžam. Kā apgalvo mediķi, visi dati ir aizsargāti, par bērnu dienu kļūdām informācija netiek sniegta ne vēlākajiem darba devējiem, ne kredītiestādēm.
Nesen Labklājības ministrija sadarbībā ar Dānijas Sociālo lietu ministrijas speciālistiem rīkoja semināru “Sociālo darbinieku, skolas un policijas sadarbība no psihoaktīvām vielām atkarīgo bērnu sociālajā rehabilitācijā”. Visi speciālisti īpaši uzsvēra, ka bērnu alkoholisms un narkomānija nav tikai trūcīgo un sociāli nelabvēlīgo ģimeņu problēma, ar dārgajām narkotikām aizraujas arī turīgo vecāku bērni. Cēlonis tam ir psiholoģiskās nesaskaņas ģimenē, vientulības sajūta, pusaudži sāpīgi pārdzīvo vecāku šķiršanos. Tādēļ svarīgi, lai skolās būtu sociālie pedagogi vai psihologi, kas pamanītu, ja bērnam ir kādas problēmas (par to liecina uzvedības maiņa, sekmju pasliktināšanās), un zinātu, kas tālāk darāms.
Dāņu speciālisti uzsvēra, ka ļoti būtiski ir attīstīt multisektorālu sadarbību, kurā būtu iesaistīta bērna ģimene, sociālais darbinieks, mediķi, psihologs. Lai palīdzētu bērnam atveseļoties un nekrist atpakaļ, ir svarīgi neaprobežoties tikai ar medicīnisko rehabilitāciju vien, kas ir īslaicīga. Pēc tās jābūt sociālajai rehabilitācijai, viena līdz divu gadu garumā. Tās mērķis ir palīdzēt bērnam sākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, mācoties risināt sarežģījumus bez apreibinošu vielu palīdzības. Šajā laikā ar bērnu strādā psihologs, sociālais pedagogs, mēģinot atrast bērnā kādu talantu, attīstīt intereses (sports, foto pulciņš, vienalga kas), lai bērna brīvais laiks būtu lietderīgi un viņam patīkami aizpildīts.
Bet, kas notiek ar bērnu pēc rehabilitācijas kursa, kad viņš atgriežas ģimenē, kurai nav iespēju to nodrošināt ne ar vienu pulciņu, jo naudas nepietiek pat kinobiļetei? S. Baltiņa uzsver, ka paralēli bērna atveseļošanai sociālajam darbiniekam jāstrādā ar ģimeni. Taču arī viņš mazu algu nepadarīs par lielu. S. Baltiņa skumji atzīst, ka, neuzlabojoties ekonomiskajai situācijai, daudzas lietas paliks neatrisinātas, Labklājības ministrija un sociālie darbinieki cīnīsies ar sekām, nespēdami novērst cēloņus.
Latvijā ir divas sociālās rehabilitācijas iestādes – Straupē un Vecpiebalgā. Dānijas Sociālo lietu ministrijas speciālisti uzskata, ka efektīvāk un arī lētāk būtu attīstīt šādu iestāžu ambulatoru tīklu visā Latvijā. Tādējādi bērni nebūtu bez nepieciešamības jāizrauj no ģimenes, viņi mācītos savā skolā, bet pēc stundām ietu uz šiem rehabilitācijas centriem. S. Baltiņa prognozē, ka, radot ambulatoras atveseļošanās iespējas, daudz vairāk jauniešu gribētu tās izmantot. Labklājības ministrija arī gatavojas valdībā iesniegt grozījumus, kas paredz, ka jauniešiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, netiks pārtraukts rehabilitācijas kurss, kā tas ir šobrīd, bet tiks ļauts to pabeigt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv