Kad politiķi traucē sabiedrības integrācijai

Intervija ar Latvijas Universitātes docentu, Dr. hist. Kārli Daukštu

Kārlis Daukšts Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Latvijā neviens, vismaz vārdos, nenoliedz sabiedrības integrācijas nepieciešamību, taču praksē īpašas sekmes nav redzamas. Kādus galvenos šķēršļus jūs redzat ceļā uz sabiedrības vienotību un politiskas nācijas izveidi?
– Vislielākā problēma ir divu kopienu politisko grupējumu pārstāvju politiskā darbība, neņemot vērā Latvijas valsts ilgtermiņa intereses. Deviņdesmito gadu sākumā bija cerības, ka izdosies ātri izveidot vienkopienas valsti un politisko nāciju un varētu runāt tikai par dažiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kas to nepieņemtu. Taču mēs, latvieši, manuprāt, izvirzījām pārāk augstas prasības mazākumtautībām. Piemēram, domājām, ka nelatvieši ļoti ātri apgūs latviešu valodu, būs lieli Latvijas patrioti, pieņems dažādus ierobežojumus un neprotestēs. Šobrīd pastāv ierobežojumi nepilsoņiem strādāt atsevišķās profesijās, daži radikāļi vēlējās tos noteikt vēl drastiskākus nekā šobrīd, no tā pasargāja Eiropas iebildumi. Mēs nerēķinājāmies ar pretestību savām prasībām. Turklāt bieži neapmierinātība ir tīri sadzīviska, kaut vai vārdu un uzvārdu latviskošana pasēs. Bieži tieši sadzīviskie elementi rada labvēlīgu augsni politiskiem grupējumiem, kuriem jau ir citi, daudz plašāki mērķi. Naturalizācija ir diezgan vienkāršs process, bet ar sliktu struktūru, kas atkal izraisa neapmierinātību. Lai ko arī mēs domātu, tie nelatvieši, kas šeit dzimuši, neatkarīgi no pilsonības statusa uzskata sevi par šīs zemes pārstāvjiem vai vismaz mēģina tādi būt.
– Ja Latvija pēc neatkarības atgūšanas būtu piešķīrusi pilsonību visiem iedzīvotājiem, vai tas būtu sekmējis sabiedrības integrāciju? Vai Latvijas valstij tolaik tas bija politiski pieņemami?
– Pilsonības nulles variants Latvijas valstij pilnībā nebija pieņemams, jo šeit pārāk daudz cilvēku bija saistīti ar PSRS karaspēku. Taču to varēja un vajadzēja modificēt, piemēram, piešķirot pilsonību visiem bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991. gada. Tas noteikti mazinātu spriedzi sabiedrībā.
– Tas notiek šobrīd.
– Jā, bet mehānisms ir pārāk sarežģīts. Vecākiem ir jāraksta pieteikums, jāsaka, pie kādas nācijas viņi paši pieder. Bērniem pilsonību varēja piešķirt automātiski, izņemot gadījumus, kad vecāki atsakās. Manuprāt, šo procesu izjauca nevis politiķi, bet ierēdniecība, tā pārāk asi un neiecietīgi izturas pret saviem līdzpilsoņiem, kas varētu būt lojāli valstij.

Politiskas nācijas
izveide – objektīva
nepieciešamība

– Vai Latvijā varētu izveidoties politiskā nācija, kādi ir priekšnoteikumi? Vai to grib mazākumtautības un mēs, latvieši?
– Politiskā nācijā darbojas visi pilsoniskās sabiedrības elementi, tai skaitā mazākumtautību aizstāvības struktūras. Patlaban minoritāšu aizsardzība ir nonākusi konfliktā ar titulnācijas interesēm. Man liekas, politiskā nācija var izveidoties, ja tuvākajās desmitgadēs – es gan neceru uz ātru procesu – nomierināsies galēji nacionālistiskais spārns un dabiskā (ar vēlēšanu palīdzību), nevis policejiskā ceļā tiks ierobežota to politikāņu darbība, kas vērsta uz konfrontāciju. Jautājums par mūsu gribēšanu vai negribēšanu nav politiskas dabas, ir jārunā par objektīvu nepieciešamību. Nav citas izejas, kā atļaut mazākumtautību pārstāvjiem ieņemt savu vietu politiskajā struktūrā, veidojot savu interešu aizstāvības grupas. Ja runājam par politiskās nācijas principiem, tad tīri hipotētiski, pēc politoloģijas zinātnes, vajadzētu būt arī atsevišķai nepilsoņu interešu pārstāvniecībai. Taču gribu uzsvērt, ka jēdziens “nepilsonis” ir ļoti bīstams jebkurai tautai, kas grib būt saimnieks savā zemē.
– Jā, bet arī šodien minoritāšu pārstāvjiem pilsoņiem ir visas iespējas piederēt pie politiskās elites.
– Bet mēs tomēr atstumjam daudz cilvēku, kuriem varētu būt nozīmīga loma lēmumu pieņemšanas procesā pašvaldībās, kuri varētu dot lielu ieguldījumu, veidojot Latvijas attiecības ar Krieviju. Jūs teiksit, ka Saeimā ir Jakovs Pliners un Nikolajs Kabanovs. Bet viņi pārstāv nevis mazākumtautību vēlētāju noteiktas intereses, bet gan neapmierinātos, nepilsoņus, ja gribat. Ja viņi ir ievēlēti, tad viņiem jāaizstāv tieši savu vēlētāju – krievu pilsoņu – intereses, ko viņi nedara.
– Tad kāpēc šīs partijas, kas nepārstāv savu vēlētāju intereses, tiek atkal un atkal ievēlētas Saeimā?
– Šīs “krievvalodīgo” partijas veģetē uz to, ka tās nerisina nekādas sociālās problēmas, uz to, ka “mēs kopā apvienojamies pret tiem, kas mūs ierobežo un apspiež”. Tā ir spēlēšana uz primitīvi izprastu taisnīgumu, spekulējot ar deviņdesmito gadu sākuma Tautas frontes solījumiem. Atklāti sakot, tajos bija ja ne divkosības, tad politiskā aprēķina klātbūtne. Es neesmu dzirdējis, ka kāda “kreisā spārna” partija aizstāvētu krievvalodīgo intereses Ventspilī, kuri cieš no naftas plūsmas samazināšanās. “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” vispār nerunā par savu vēlētāju sociālajām problēmām.

Kad sadzīves
neapmierinātību izmanto politiskiem mērķiem

– Tomēr – vai ir kādi mazākumtautību aizsardzības mehānismi, kas nav iestrādāti Latvijas likumdošanā?
– Problēmas ir ierēdniecības līmenī, kas skar personīgi, tāpēc sāpīgi, un tās ir viegli izmantot politiskām spekulācijām. Piemēram, ja ierēdnis vai pašvaldības darbinieks atsakās apmeklētāju uzklausīt krievu valodā. Mūs no Maķedonijas konfliktiem glābj tas, ka nav latviešu un nelatviešu konfrontācijas sadzīvē – kaimiņu, darbabiedru starpā. Kā arī tas, ka nav nošķirtu krievu un latviešu rajonu vai kvartālu. Politikā vajadzētu vairāk lokanības, nevis striktas principialitātes. Politiķi pārāk maz un nekonkrēti domā par “vienkāršā” cilvēka dzīvi šeit un tagad. Nacionālisms vai lielkrievu šovinisms visvairāk jūtams tieši presē, kurai jāuzņemas liela daļa atbildības par notiekošo.
– Kādēļ visneapmierinātākā ir tieši krievu minoritāte?
– Tas ir sakāves sindroms, kuru izjūt arī Krievijā, kas pāriet aizstāvēšanās principā. Būtisks ir arī pieradums būt galvenajiem un noteicošajiem, kādi krievi piecdesmit gadus bija Latvijā. Viņiem bija privilēģija dzīvot citā zemē un nezināt tās valodu, runājot tikai krieviski. Krievvalodīgo neapmierinātības cēloņi ir ne tik daudz politiski, cik psiholoģiski.
– Cik lielā mērā Krievija ietekmē integrācijas procesus Latvijā?
– Es līdz pat šim brīdim nevaru precīzi pateikt, ko Krievija grib sasniegt Baltijā tuvākajā laikā, vidējā un stratēģiskā laika periodā. Manuprāt, šai ziņā Krievijai nav valstiski izstrādātas programmas. Viena no versijām – Krievija vēl vairāk aktivizēs krievvalodīgo tiesību aizstāvību Latvijā, lai to izmantotu kā savu trumpi ekonomisko jautājumu (piemēram, muitas) risināšanā ar Eiropas Savienību. Latvijā notiekošo Krievija ietekmē ļoti spēcīgi, pirmām kārtām jau ar savu spēcīgo plašsaziņas līdzekļu darbību. Jau Oto Bismarks, būdams sūtnis Pēterburgā, teica: krievi lasa nepareizās avīzes. Šo ietekmi var skaidrot ar pārāk spēcīgu ticību rakstītajam vārdam un galēji nekritisku attieksmi pret vadoni.

– Vai Latvijai zināmas bažas nevarētu izraisīt Silvio Berluskoni, Gerharda Šrēdera, arī Žaka Širaka brīžam nekritiskā attieksme pret Krieviju un ciešās draudzības vēlme?
– Es nekad neticēšu, ka šo valstu vadītāji būtu ieinteresēti Krievijas ietekmes nostiprināšanā Baltijā.
– Protestus pret mazākumtautību izglītības reformu mūsu politiķi arī skaidro ar Krievijas ietekmi. Kā jūs raugāties uz notiekošo?
– Manuprāt, izglītības reforma ir hronoloģiski nelaikā. Tā uzjunda manis jau pieminētos psiholoģiskos kompleksus krievvalodīgajos. Nebija gudri neaprēķināt sakritību ar zināmu sociālo spriedzi un neziņu saistībā ar 1. maiju. Reformu vajadzēja sākt pirms diviem gadiem, nevis iestājoties Eiropas Savienībā, kas nekādu medusmaizi jau tā neapmierinātajiem negarantē. Bez tam pati izglītības sistēma nav stabila – nedz vidusskolā, nedz augstskolā. Izglītība ir tikai līdzeklis, lai dzīvotu kvalitatīvu dzīvi un spētu sasniegt savus mērķus. Valodas problēma neattiecas uz izglītību. Valstij ir stingri jānosaka, kādus amatus nevar ieņemt bez valsts valodas zināšanām augstākajā līmenī, un darba tirgus prasības automātiski regulēs valodas zināšanu vai nezināšanu bez administratīvas iejaukšanās. Turklāt jaunieši, ja gribēs būt konkurētspējīgi, paši labprātīgi apgūs valsts valodu.
– Kā, jūsuprāt, atrisināsies šis konflikts?
– Es lielus ekscesus negaidu. Domāju, ar laiku kaislības norims. Svarīgākais ir, lai prese pārstātu uzkurināt kaislības, un jābeidz vienam otru vainot kaut kādos grēkos.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv