Diplomātija kā karavīra ierocis
Janvāra beigās no Irākas pārradās Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 1.rotas 104 karavīri. Viņi bija pirmie, kas devās misijā uz tālo zemi. Visi sveiki un veseli atgriezās mājās. Rotas komandieris virsleitnants Mārtiņš Gaigals saņēma aizsardzības ministra apbalvojumu “Atzinības goda zīme”, jo viņam ir lieli nopelni savu karavīru dzīvības saglabāšanā sarežģītajā operācijā. Mārtiņš Gaigals ir viens no Latvijas armijas jaunās paaudzes virsniekiem, kuri militārās zinības vēl nesen apguva Nacionālās aizsardzības akadēmijas auditorijās un poligonā, kur mācījās moderno militāro vadību, izlūkošanu, pedagoģiju un psiholoģiju. Šajā sarunā – par to, kā jaunais virsnieks gūtās zināšanas lika lietā mums svešajā reģionā.
1. rotas komandieris virsleitnants Mārtiņš Gaigals |
– Jūs ar savu rotu pirmie
ieradāties Irākā. Jebkura operācija sākas ar izlūkošanu. Kāda
informācija par uzdevumu veikšanas apstākļiem jums bija
pieejama?
– Izlūks, sauksim viņu tā, no Nacionālajiem
bruņotajiem spēkiem (NBS) tika nosūtīts uz reģionu, kur bija
paredzēta rotas dislokācija, lai ievāktu informāciju. Diemžēl
pēdējā brīdī tika mainīts mūsu atbildības rajons, tādēļ noderēja
tikai vispārēja informācija. Rotas uzdevumos ietilpa patrulēšana,
kārtības uzturēšana sadarbībā ar vietējo policiju, ēku
pārmeklēšana, mobilo pārbaudes punktu izveidošana transporta
līdzekļu pārbaudei, īsāk sakot – miera uzturēšanas operācija.
Ierodoties Babilonijas provincē, sākumā mūsu rota pārņēma
amerikāņu jūras kājnieku bāzi Alhašimijā, pilsētiņā 30 kilometrus
uz dienvidiem, ko puiši nodēvēja par Tobago, bet pēc pirmajiem
teroristu uzbrukumiem šādām nelielām bāzēm tikām pārdislocēti uz
lielu apgādes bāzi Alhillā, bet atsevišķi no poļu bataljona, kura
sastāvā ietilpām.
– Dodoties uz mums svešu, turklāt kara posta skartu reģionu,
karavīri bez militāra rakstura draudiem pakļauti arī epidēmiju un
tropisko slimību briesmām. Vai no tām izdevās
izvairīties?
– Karavīri tika vakcinēti pret tropiskajām
slimībām. Vairākus mēnešus dzērām zāles pret malāriju, bet, kā
zināms, tropiskā malārija ir ļoti viltīga, līdzīgi kā gripai, tai
ne vienmēr izdodas atrast īsto “pretindi”. Par laimi, tajā
reģionā tropiskā malārija nebija sevišķi izplatīta, to
noskaidroju sarunās ar vietējiem ārstiem. Saslimstības iespējas
bija lielas, jo vietējo iedzīvotāju izpratne par higiēnas normām
sadzīvē, pilsētvidē mums bija grūti aptverama. Par laimi, mūsu
zēnu veselīgie organismi un vakcinācija paveica brīnumus. Bija
sīkas nepatikšanas pēc ēšanas, jo pārtiku saglabāt svaigu plus
40–50 grādos ir sarežģīti. Tika ieteikts netuvoties sašautai
bruņutehnikai, jo, iespējams, tā bija iznīcināta ar radioaktīviem
ieročiem.
– Doties vai nedoties uz dzīvībai bīstamo operāciju – to
pagaidām izlemj pats karavīrs. Kā tas ir virsniekam, piemēram,
jums kā rotas komandierim?
– Kad tika nolemts, ka
izvēle pirmajiem doties operācijā uzticēta manai rotai, man ne
brīdi nebija domas palikt mājās. Būtu interesanta situācija, ja
rotas komandieris, kuram diendienā jārūpējas par saviem
karavīriem, kuram jāseko, lai tā mācībās pilnveidotu savas
kaujasspējas, pirms kaujas nolīstu malā.
– Aptaujās daudzi ierindas karavīri godīgi atzīst, ka viņu
motivācija doties misijās ir laba samaksa. Vai tā bija arī jūsu
rotā?
– Godīgi sakot, daudziem par šo soli izšķirties
lika samaksa. Algas armijā nav lielas, bet jauniem cilvēkiem
jādibina ģimenes, jāiekārto dzīve. Domāju, ka otrreiz daudzi
naudas dēļ tur nebrauks. Grūti izdarīt secinājumus tiem, kuri tur
nav bijuši un Irākas pašreizējo situāciju savām acīm redzējuši.
Pieļauju arī citu motivāciju, piemēram, kauju un kara apstākļu
pieredzes iegūšanu vai piedzīvojumu meklējumus. Bija neliels
konkurss, daži atteicās.
Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis ar “Atzinības goda zīmi” apbalvo 1. rotas komandieri virsleitnantu Mārtiņu Gaigalu Foto: Andris Kļaviņš |
– Vai komandieris var kara
apstākļos nemitīgi domāt par savu padoto drošību, jo kaujas
uzdevumi arī jāizpilda?
– Atbildību par saviem
karavīriem komandieris nedrīkst piemirst ne brīdi arī šeit
Latvijā, bet misijā mana atbildība bija daudz sakāpinātāka, jo
manā redzes atmiņā bija stipri iespiedusies mācību centra aktu
zāle, pilna ar karavīru mātēm, sievām un tuviniekiem. Atvadīšanās
brīdī man šķita, ka viņu acis, kas nekautrējās asaru, skatījās uz
mani kā uz cilvēku, kuram uztic savu tuvāko. Ja man priekšlaicīgi
sāks parādīties kāds sirms mats, tad tas ir mullas
apdziedāts.
– Vai no minaretiem muedzinu skaļruņos iegaudotais aicinājums
uz lūgšanu līdz ar saullēktu un rietu nekrita stipri uz
nerviem?
– Protams, sevišķi agri no rītiem, kad tikko
bijām devušies pie miera pēc nakts patruļām. Bet viņu reliģija
bija jārespektē. Mošejās nedrīkstēja ieiet, ja neesi musulmanis,
ar ieročiem lielajām svētvietām nedrīkstēja iet tuvāk par simts
metriem. Īpašs bija ramadāna laiks, kad no saules lēkta līdz
rietam viņi nedrīkstēja ne ēst, ne dzert, ne...Pēc saules rieta
pilsētiņa pamira, tad visa ģimene sēdēja mājās pie vakariņām.
Likumi atļauj daudzsievību. Katram vīrietim varēja būt ne vairāk
kā četras sievas. Grūti iedomāties, kā šo “vienību”
paēdināt!
– Tie lielie svētki sākas tad, kad ramadāns beidzas. Vai tikāt
ielūgts kādā ģimenē?
– Jā, tomēr ramadāna laikā es negāju, aizbildinoties, ka tie
ir jūsu svētki. Bet citreiz biju. Viņu viesmīlība tiek izrādīta
ar tējas ceremoniju. Tā tiek dzerta no mazām glāzītēm, ļoti
stipra, karsta un salda, un nosaukums bija līdzīgs pazīstamajam
“čai”. Otrs populārs dzēriens ir “Pepsi”. Korāns stingri aizliedz
alkoholu, bet paslepus viņi šo bausli pārkāpa.
– Kā jūs meklējāt un atradāt kontaktus ar vietējiem
iedzīvotājiem?
– Amerikāņi, atstājot mūsu pārziņā
atbildības rajonu, mani iepazīstināja ar tā sauktajām atslēgas
personām, es savukārt viņu loku paplašināju. Sākumā mēģināju
izzināt un analizēt viņu īpatnības, paražas, mentalitāti. Rotai
bija vietējie tulki, kas par samaksu strādāja angļu valodā, mēs
atradām cilvēku, kas bija mācījies Maskavā un runāja krieviski.
Mums bija papildu uzdevums sagatavot irākiešu civilās pārvaldes
vienības, kam nākotnē paredzēta kārtības uzturēšana. Šajā darbā
piedalījās daudz karavīru, un krievu valoda lieti noderēja.
– Austrumu tautas nekur nesteidzas, var stundām pie tējas
pļāpāt par vispārzināmām lietām. Vai tā nebija velta laika
nosišana?
– Man bija svarīgi iegūt viņu labvēlību. Cilšu un grupējumu
hierarhijā valda stingra disciplīna. Ja vecākais pasaka – tiem
neuzbrukt, tad tā arī būs. Kaut arī mēs visi – amerikāņi, poļi –
bijām svešinieki viņu zemē, šīs pūles tomēr nebija veltas. Kad
izrunāju dažas frāzes arābu valodā, viņiem tas dikti patika.
Centos parādīt, ka cienu viņu kultūru, valodu, reliģiju. Sarunās
ar irākiešiem vajadzēja prast atraisīties, viņi par vienkāršiem
jokiem var smieties locīdamies.
– Vai, iegūstot draugus, jūs viņus izmantojāt militārās
izlūkošanas nolūkos?
– Tas arī bija viens no veidiem, kā
iegūt informāciju. Organizētie uzbrukumi nāca no aizrobežas, lai
gan Huseina atbalstītāji – sunnīti arī ar to nodarbojās. Mēs
bijām dislocēti šiītu apdzīvotā rajonā. Tur tikai neliels skaits
iedzīvotāju atbalstīja Huseinu. Jāteic, ka pilnībā uzticēties
viņiem nevarēja, austrumniekiem patīk stāstīt pasakas. Iegūto
informāciju analizējām, salīdzinājām.
– Vai bija iespējams nojaust,
kurš atbalsta Huseina režīmu un kurš stāv par jauno
Irāku?
– Diezgan sarežģīti. Vispār arābi, musulmaņi ir
ļoti viltīgi. Tavā priekšā būs smaidīgs draugs, bet ej nu sazini,
ko perina viņa prāts. Katrs no viņiem cenšas iegūt kādu labumu
jebkurā situācijā. Iedod sauju munīcijas viņu policistam, bet rīt
jau viņš prasīs divas. Jāprot balansēt. Par katru devumu jāliek
manīt, ka viņam arī jāizdara kāds pakalpojums. Tauta ir daudz
cietusi, nabadzīga. Ja uz brīdi bija apstājusies patruļa, to
ielenca lūdzošu bērnu bars.
– Vai tuvākajā laikā
var runāt par Irākas kā demokrātiskas valsts dibināšanu?
– Irākiešiem ir sava izpratne par demokrātiju, tāpēc šaubos,
ka tur varētu tuvākajā laikā ieviest ko līdzīgu klasiskās
demokrātijas modelim. Jaunas vēsmas ienāk. Notiek televizoru un
satelītiekārtu pirkšana, kas līdz šim bija aizliegts. Sievietes
sāk uzdrīkstēties ģērbties eiropeiski. Vispār jaunatnei dzīve ir
ļoti vienmuļa un garlaicīga, jo nekādu izklaides vietu tikpat kā
nav.
– Daži karavīri saņēma apbalvojumu par
misijā parādīto īpašo drosmi, pievienojot starptautiskās
operācijas medaļai divu sakrustotu zobenu zīmi. Par kādiem
nopelniem jūs ieteicāt apbalvošanai šos karavīrus?
–
Poļu bataljonā, kura sastāvā atradās mūsu rota, tika smagi
ievainoti trīs karavīri. Mūsu rotai bija divi tieši uzbrukumi.
Viens bija misijas pirmajā mēnesī, kad tika apšaudīts viens mūsu
vads, sašauti divi transporta līdzekļi, otrs uzbrukums bija
konvojam. Abi uzbrukumi notika tumsas aizsegā. Pateicoties
Dievam, ko mēs bieži pieminam, un mūsu karavīru profesionālajai
rīcībai, neviens necieta. Abu vadu komandieru un dažu karavīru
drosme un iniciatīva kaujas laikā paglāba personālsastāvu no
zaudējumiem.
Andris Kļaviņš