Diplomātija kā karavīra ierocis

Janvāra beigās no Irākas pārradās Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 1.rotas 104 karavīri. Viņi bija pirmie, kas devās misijā uz tālo zemi. Visi sveiki un veseli atgriezās mājās. Rotas komandieris virsleitnants Mārtiņš Gaigals saņēma aizsardzības ministra apbalvojumu “Atzinības goda zīme”, jo viņam ir lieli nopelni savu karavīru dzīvības saglabāšanā sarežģītajā operācijā. Mārtiņš Gaigals ir viens no Latvijas armijas jaunās paaudzes virsniekiem, kuri militārās zinības vēl nesen apguva Nacionālās aizsardzības akadēmijas auditorijās un poligonā, kur mācījās moderno militāro vadību, izlūkošanu, pedagoģiju un psiholoģiju. Šajā sarunā – par to, kā jaunais virsnieks gūtās zināšanas lika lietā mums svešajā reģionā.

1. rotas komandieris virsleitnants Mārtiņš Gaigals

– Jūs ar savu rotu pirmie ieradāties Irākā. Jebkura operācija sākas ar izlūkošanu. Kāda informācija par uzdevumu veikšanas apstākļiem jums bija pieejama?
– Izlūks, sauksim viņu tā, no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) tika nosūtīts uz reģionu, kur bija paredzēta rotas dislokācija, lai ievāktu informāciju. Diemžēl pēdējā brīdī tika mainīts mūsu atbildības rajons, tādēļ noderēja tikai vispārēja informācija. Rotas uzdevumos ietilpa patrulēšana, kārtības uzturēšana sadarbībā ar vietējo policiju, ēku pārmeklēšana, mobilo pārbaudes punktu izveidošana transporta līdzekļu pārbaudei, īsāk sakot – miera uzturēšanas operācija. Ierodoties Babilonijas provincē, sākumā mūsu rota pārņēma amerikāņu jūras kājnieku bāzi Alhašimijā, pilsētiņā 30 kilometrus uz dienvidiem, ko puiši nodēvēja par Tobago, bet pēc pirmajiem teroristu uzbrukumiem šādām nelielām bāzēm tikām pārdislocēti uz lielu apgādes bāzi Alhillā, bet atsevišķi no poļu bataljona, kura sastāvā ietilpām.
– Dodoties uz mums svešu, turklāt kara posta skartu reģionu, karavīri bez militāra rakstura draudiem pakļauti arī epidēmiju un tropisko slimību briesmām. Vai no tām izdevās izvairīties?
– Karavīri tika vakcinēti pret tropiskajām slimībām. Vairākus mēnešus dzērām zāles pret malāriju, bet, kā zināms, tropiskā malārija ir ļoti viltīga, līdzīgi kā gripai, tai ne vienmēr izdodas atrast īsto “pretindi”. Par laimi, tajā reģionā tropiskā malārija nebija sevišķi izplatīta, to noskaidroju sarunās ar vietējiem ārstiem. Saslimstības iespējas bija lielas, jo vietējo iedzīvotāju izpratne par higiēnas normām sadzīvē, pilsētvidē mums bija grūti aptverama. Par laimi, mūsu zēnu veselīgie organismi un vakcinācija paveica brīnumus. Bija sīkas nepatikšanas pēc ēšanas, jo pārtiku saglabāt svaigu plus 40–50 grādos ir sarežģīti. Tika ieteikts netuvoties sašautai bruņutehnikai, jo, iespējams, tā bija iznīcināta ar radioaktīviem ieročiem.
– Doties vai nedoties uz dzīvībai bīstamo operāciju – to pagaidām izlemj pats karavīrs. Kā tas ir virsniekam, piemēram, jums kā rotas komandierim?
– Kad tika nolemts, ka izvēle pirmajiem doties operācijā uzticēta manai rotai, man ne brīdi nebija domas palikt mājās. Būtu interesanta situācija, ja rotas komandieris, kuram diendienā jārūpējas par saviem karavīriem, kuram jāseko, lai tā mācībās pilnveidotu savas kaujasspējas, pirms kaujas nolīstu malā.
– Aptaujās daudzi ierindas karavīri godīgi atzīst, ka viņu motivācija doties misijās ir laba samaksa. Vai tā bija arī jūsu rotā?
– Godīgi sakot, daudziem par šo soli izšķirties lika samaksa. Algas armijā nav lielas, bet jauniem cilvēkiem jādibina ģimenes, jāiekārto dzīve. Domāju, ka otrreiz daudzi naudas dēļ tur nebrauks. Grūti izdarīt secinājumus tiem, kuri tur nav bijuši un Irākas pašreizējo situāciju savām acīm redzējuši. Pieļauju arī citu motivāciju, piemēram, kauju un kara apstākļu pieredzes iegūšanu vai piedzīvojumu meklējumus. Bija neliels konkurss, daži atteicās.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis ar “Atzinības goda zīmi” apbalvo 1. rotas komandieri virsleitnantu Mārtiņu Gaigalu Foto: Andris Kļaviņš

– Vai komandieris var kara apstākļos nemitīgi domāt par savu padoto drošību, jo kaujas uzdevumi arī jāizpilda?
– Atbildību par saviem karavīriem komandieris nedrīkst piemirst ne brīdi arī šeit Latvijā, bet misijā mana atbildība bija daudz sakāpinātāka, jo manā redzes atmiņā bija stipri iespiedusies mācību centra aktu zāle, pilna ar karavīru mātēm, sievām un tuviniekiem. Atvadīšanās brīdī man šķita, ka viņu acis, kas nekautrējās asaru, skatījās uz mani kā uz cilvēku, kuram uztic savu tuvāko. Ja man priekšlaicīgi sāks parādīties kāds sirms mats, tad tas ir mullas apdziedāts.
– Vai no minaretiem muedzinu skaļruņos iegaudotais aicinājums uz lūgšanu līdz ar saullēktu un rietu nekrita stipri uz nerviem?
– Protams, sevišķi agri no rītiem, kad tikko bijām devušies pie miera pēc nakts patruļām. Bet viņu reliģija bija jārespektē. Mošejās nedrīkstēja ieiet, ja neesi musulmanis, ar ieročiem lielajām svētvietām nedrīkstēja iet tuvāk par simts metriem. Īpašs bija ramadāna laiks, kad no saules lēkta līdz rietam viņi nedrīkstēja ne ēst, ne dzert, ne...Pēc saules rieta pilsētiņa pamira, tad visa ģimene sēdēja mājās pie vakariņām. Likumi atļauj daudzsievību. Katram vīrietim varēja būt ne vairāk kā četras sievas. Grūti iedomāties, kā šo “vienību” paēdināt!
– Tie lielie svētki sākas tad, kad ramadāns beidzas. Vai tikāt ielūgts kādā ģimenē?
– Jā, tomēr ramadāna laikā es negāju, aizbildinoties, ka tie ir jūsu svētki. Bet citreiz biju. Viņu viesmīlība tiek izrādīta ar tējas ceremoniju. Tā tiek dzerta no mazām glāzītēm, ļoti stipra, karsta un salda, un nosaukums bija līdzīgs pazīstamajam “čai”. Otrs populārs dzēriens ir “Pepsi”. Korāns stingri aizliedz alkoholu, bet paslepus viņi šo bausli pārkāpa.
– Kā jūs meklējāt un atradāt kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem?
– Amerikāņi, atstājot mūsu pārziņā atbildības rajonu, mani iepazīstināja ar tā sauktajām atslēgas personām, es savukārt viņu loku paplašināju. Sākumā mēģināju izzināt un analizēt viņu īpatnības, paražas, mentalitāti. Rotai bija vietējie tulki, kas par samaksu strādāja angļu valodā, mēs atradām cilvēku, kas bija mācījies Maskavā un runāja krieviski. Mums bija papildu uzdevums sagatavot irākiešu civilās pārvaldes vienības, kam nākotnē paredzēta kārtības uzturēšana. Šajā darbā piedalījās daudz karavīru, un krievu valoda lieti noderēja.
– Austrumu tautas nekur nesteidzas, var stundām pie tējas pļāpāt par vispārzināmām lietām. Vai tā nebija velta laika nosišana?
– Man bija svarīgi iegūt viņu labvēlību. Cilšu un grupējumu hierarhijā valda stingra disciplīna. Ja vecākais pasaka – tiem neuzbrukt, tad tā arī būs. Kaut arī mēs visi – amerikāņi, poļi – bijām svešinieki viņu zemē, šīs pūles tomēr nebija veltas. Kad izrunāju dažas frāzes arābu valodā, viņiem tas dikti patika. Centos parādīt, ka cienu viņu kultūru, valodu, reliģiju. Sarunās ar irākiešiem vajadzēja prast atraisīties, viņi par vienkāršiem jokiem var smieties locīdamies.
– Vai, iegūstot draugus, jūs viņus izmantojāt militārās izlūkošanas nolūkos?
– Tas arī bija viens no veidiem, kā iegūt informāciju. Organizētie uzbrukumi nāca no aizrobežas, lai gan Huseina atbalstītāji – sunnīti arī ar to nodarbojās. Mēs bijām dislocēti šiītu apdzīvotā rajonā. Tur tikai neliels skaits iedzīvotāju atbalstīja Huseinu. Jāteic, ka pilnībā uzticēties viņiem nevarēja, austrumniekiem patīk stāstīt pasakas. Iegūto informāciju analizējām, salīdzinājām.

– Vai bija iespējams nojaust, kurš atbalsta Huseina režīmu un kurš stāv par jauno Irāku?
– Diezgan sarežģīti. Vispār arābi, musulmaņi ir ļoti viltīgi. Tavā priekšā būs smaidīgs draugs, bet ej nu sazini, ko perina viņa prāts. Katrs no viņiem cenšas iegūt kādu labumu jebkurā situācijā. Iedod sauju munīcijas viņu policistam, bet rīt jau viņš prasīs divas. Jāprot balansēt. Par katru devumu jāliek manīt, ka viņam arī jāizdara kāds pakalpojums. Tauta ir daudz cietusi, nabadzīga. Ja uz brīdi bija apstājusies patruļa, to ielenca lūdzošu bērnu bars.
– Vai tuvākajā laikā var runāt par Irākas kā demokrātiskas valsts dibināšanu?
– Irākiešiem ir sava izpratne par demokrātiju, tāpēc šaubos, ka tur varētu tuvākajā laikā ieviest ko līdzīgu klasiskās demokrātijas modelim. Jaunas vēsmas ienāk. Notiek televizoru un satelītiekārtu pirkšana, kas līdz šim bija aizliegts. Sievietes sāk uzdrīkstēties ģērbties eiropeiski. Vispār jaunatnei dzīve ir ļoti vienmuļa un garlaicīga, jo nekādu izklaides vietu tikpat kā nav.
– Daži karavīri saņēma apbalvojumu par misijā parādīto īpašo drosmi, pievienojot starptautiskās operācijas medaļai divu sakrustotu zobenu zīmi. Par kādiem nopelniem jūs ieteicāt apbalvošanai šos karavīrus?
– Poļu bataljonā, kura sastāvā atradās mūsu rota, tika smagi ievainoti trīs karavīri. Mūsu rotai bija divi tieši uzbrukumi. Viens bija misijas pirmajā mēnesī, kad tika apšaudīts viens mūsu vads, sašauti divi transporta līdzekļi, otrs uzbrukums bija konvojam. Abi uzbrukumi notika tumsas aizsegā. Pateicoties Dievam, ko mēs bieži pieminam, un mūsu karavīru profesionālajai rīcībai, neviens necieta. Abu vadu komandieru un dažu karavīru drosme un iniciatīva kaujas laikā paglāba personālsastāvu no zaudējumiem.

Andris Kļaviņš