Liekot nacionālās augstskolas stingros pamatus

Latvijas Universitāte (LU) tūlīt pēc savas izveidošanas centās panākt visu latviešu cilmes zinātnieku iesaistīšanu akadēmiskajā darbā. Daudzi tolaik atradās ārpus Latvijas, un viņu uzaicināšana bija sarežģīta apgrūtināto pasta sakaru dēļ. Jau 1919.gada 16.augustā Ārlietu ministrija nosūtīja telegrammu, uzdodot diplomātiskajiem pārstāvjiem sekmēt vairāku profesoru ierašanos Rīgā. 1920.gada 28.janvārī LU apliecināja, ka vēlas, lai Krievija pirmām kārtām izdotu J.Endzelīnu, J.Osi, E.Felsbergu, J.Plāķi, A.Daugi, F.Balodi un R.Krimbergu. Martā pirmie trīs no viņiem kopā ar P.Šmitu neklātienē tika ievēlēti par Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesoriem. A.Razums, kurš piedalījās miera sarunās ar Krieviju, 1920.gada maija sākumā ziņoja, ka J.Endzelīns jau esot Maskavā un ar pirmo ešelonu ieradīšoties Rīgā, bet 26.maijā Rīgā nonāca ziņa, ka Sebežā aizturētas sešas personas (tostarp arī J.Endzelīns un J.Plāķis), lai panāktu kāda komisāra izdošanu.
Tomēr drīzumā viss nokārtojās un abi minētie profesori jau 1920.gada 2.jūnijā piedalījās Organizācijas padomes sēdē, tūlīt iesaistoties diskusijās par mācību valodu LU. Šai sēdē tika izskatīts gadījums, ka divi mācībspēki pēc studentu lūguma atsākuši lasīt lekcijas krievu valodā, kaut gan sākotnēji tās notikušas latviski. J.Endzelīns skaidri formulēja, ka šāds precedents ir nevēlams un nepielaižams, turklāt neatbilst LU lēmumiem. Līdzīgās diskusijās J.Endzelīns aktīvi iesaistījās arī turpmāk, uzsverot, ka mācībspēkiem jānosaka konkrēts termiņš valodas apguvei, kā arī aktīvi iebilda pret tādu docētāju ievēlēšanu, kuri deklarēja savu nevēlēšanos iemācīties valsts valodu.
Pēc J.Endzelīna pārbraukšanas uz Rīgu Filoloģijas un filozofijas fakultātes pagaidu dekāns doc. K.Kundziņš atteicās no amata, lai turpmāk visus spēkus varētu veltīt Teoloģijas fakultātei. Dekāna pienākumus 1920.gada 21.jūnijā uzdeva J.Endzelīnam, kurš tai amatā atradās līdz 1923.gada pavasarim. Šai laikā fakultāte aktīvi meklēja docētājus, kuru trūka gandrīz visos studiju kursos, tāpēc bija nepieciešams noskaidrot, kādu priekšmetu docēšanai patiesi nebūs kandidātu, lai tos mērķtiecīgi varētu meklēt

Referē medicīnas doktors Māris Baltiņš. Prof. Dunja Brozoviča-Rončeviča ar lepnumu stāsta, ka nesen izdotajā Horvātijas enciklopēdiskajā vārdnīcā iekļauti un skaidroti ap 50 tūkstošiem personvārdu un uzvārdu. Leksiskā materiāla apzināšanu krietni atvieglo jaunās tehnoloģijas, tāpēc pašlaik aktuālākais uzdevums ir gatavot speciālistus, kas spētu apkopoto materiālu kvalificēti apstrādāt Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

ārzemēs. J.Endzelīns šai laikā aktīvi piedāvāja LU viņam pazīstamu profesoru kandidatūras, raksturojot to stiprās puses, kā arī piedalījās citu nozaru specialitāšu docētāju vērtēšanā.
Savas fakultātes vārdā J.Endzelīns pirms pirmajiem augstskolas gadasvētkiem ieteica ievēlēt Krišjāni Baronu un Raini par augstskolas goda biedriem, kas arī pēc garākām diskusijām tika izdarīts 1920.gada 22.septembrī.
Kopā ar P.Dāli J.Endzelīns aktīvi iestājās par periodiska zinātnisku rakstu krājuma (kā tolaik rakstīja – anāļu) izdošanu un vispār LU izdevējdarbības attīstīšanu.
1920.gada 22.decembrī viņu arī ievēlēja par “Latvijas Universitātes Rakstu” redaktoru, viņa vadībā tika sagatavots to I sējums, kas nāca klajā 1921.gada aprīlī. Tiesa, Universitātes rakstu I sējums izpelnījās nemotivētu kritiku par pārāk raibo saturu un vācu valodas lietojumu, sākotnēji pat noliedzot to izsūtīt citām augstskolām. Rezultātā J.Endzelīns atteicās no šī izdevuma rediģēšanas (par tā redaktoru uz īsu laiku kļuva P.Šmits, bet tad līdz 1929.gadam – tautsaimnieks Kārlis Balodis) un, šķiet, principiālu apsvērumu dēļ tajā nekad nepublicējās.
Papildu sarežģījumus J.Endzelīnam viņa administratīvajā darbā radīja būtiskas nesaskaņas ar pagaidu rektoru E.Felsbergu (tam pamatā bija abu kādreizējais konflikts Tērbatā) un konceptuālas domstarpības par augstskolas organizatorisko modeli (viņš iestājās par visu profesoru līdzdalību Universitātes padomē un tehnisko fakultāšu nošķiršanu no Universitātes).
Diemžēl nav saglabājušies Filoloģijas un filozofijas fakultātes sēžu protokoli par laiku līdz 1922.gada aprīlim, tāpēc nav iespējams tik precīzi spriest par iekšējām norisēm fakultātē. Katrā ziņā J.Endzelīns palika par dekānu vēl uz 1922./1923.mācību gadu, tikai savu fakultātes kolēģu pierunāts, sākotnējo atteikšanos motivējot ar lielo noslodzi (solījumu pabeigt K.Mīlenbaha manuskriptu) un konfliktiem ar rektoru. Strādājot šai amatā, viņam nācās nodibināt sakarus ar citām universitātēm, uzņemt ievērojamus vieslektorus (A.Meijē, J.Mikolu, J.Zubatiju u.c.), kā arī risināt ar somu cilmes ģermāņu filoloģijas profesoru Kārli Tianderu saistīto diplomātisko konfliktu (viņš ārvalstu laikrakstos visai agresīvi kritizēja Latvijas agrārreformu). J.Endzelīna laikā tika izstrādāti arī nolikumi par galapārbaudījumiem un par doktora disertācijas iesniegšanas un aizstāvēšanas kārtību, priekšroku dodot kādreizējai Krievijas universitāšu kārtībai (ar augstām prasībām grāda pretendentam) pretstatā mazākām prasībām, kādas bija, piemēram, Vācijā.
Jānis Endzelīns pēc samērā intensīviem organizatoriska darba gadiem LU tapšanas posmā nekad vairs tajā neieņēma administratīvus amatus, visu laiku veltot pētniecībai, tomēr šīs viņa darbības analīze sniedz bagātīgu faktu materiālu viņa personības izpratnei. Turklāt jāatminas, ka LU tapšanas laikā arī daudzi citi prominenti zinātnieki (piemēram, fiziologs R.Krimbergs) uz laiku uzņēmās dekāna amatu, uzlūkodami to par savu pienākumu pret nacionālo augstskolu.

Māris Baltiņš