2004. gada 4. marta stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Sākam Saeimas ārkārtas sēdi šodien, 4.martā.
Un darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par mierizlīguma starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”.
Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā vārds deputātam Indulim Emsim.
I.Emsis (ZZS).
Godātie kolēģi! Godātais Ministru prezident! Ministri! Klātesošie!

Mēs tiešām šeit, Saeimā, strādājošie deputāti bijām pārsteigti par to lēmuma projektu, līguma projektu, kas vakar tika parakstīts starp demisionējušo valdību un uzņēmumu “TeliaSonera”. Un mūsu pārsteigums ir tik liels tādēļ, ka nav skaidrs, kas tad šajā līgumā ir panākts, un nav saprotams, kāds ir mierizlīguma saturs un būtība.
Mēs zinām, ka šis strīds ir ildzis vairākus gadus, ka ir strādājuši pārstāvji, deleģēti pārstāvji no Ministru kabineta. Bet mēs zinām arī to, ka vairāki deleģētie pārstāvji līguma pieņemšanas brīdī un valdībā akceptēšanas brīdī nebija klāt. Nebija klāt Zīles kungs, nebija klāt Lujāna kungs. Mēs zinām to, ka Zīles kungs ir izteicies, ka līguma nosacījumi, kādi bija projektā, ir Latvijas valstij neatbilstoši, Latvijas valsts interesēm neatbilstoši un ka viņš šādu līguma projektu negrasās parakstīt.
Mēs zinām to, ka Latvija apstrīd uzņēmuma “TeliaSonera” prasību, un mēs zinām, ka Latvija prasa ļoti ievērojamu kompensāciju par līguma nosacījumu neizpildi. Tie ir gandrīz 600 miljoni latu.
Mēs zinām to, ka Latvijas valdība ir aicinājusi starptautiski atzītus ekspertus, advokātus aizstāvēt Latvijas valsts intereses un ir izdevusi lielu naudas summu šo ekspertu algošanai.
Bet tagad mēs gribētu zināt, kāds ir ieguvums no šī strīda Latvijas valstij, katram Latvijas iedzīvotājam.
No preses mēs varam spriest, ka mūsu investīciju programma Latvijas laukos netiks turpināta. Tātad ka uzņēmums nepabeigs solīto modernizāciju, un Latvijas skolas, pašvaldības, pagasti, bibliotēkas būs ar sliktu interneta pieslēgumu, tātad viņu attīstības iespējas ir apdraudētas.
Mēs zinām to, ka strīda uzsācēja pusei būtu bijis jāatmaksā Latvijas algotajiem advokātiem iztērētā nauda. Vai tā tiks atmaksāta, un kāda ir šī situācija?
Mēs zinām, ka tiek stādīta jauna valdība, un šīs valdības sastādīšanas pēdējās dienās tiek pieņemts šis lēmums un tiek parakstīts līgums, kurš ilgu laika periodu ietekmēs mūsu valsts tālāko attīstību telekomunikāciju jomā un tieši ietekmēs katru Latvijas iedzīvotāju.
Un man viens jautājums ir par principiem. Vai tas tiešām ir labi un pareizi, ka demisionējoša valdība pieņem valstij tik svarīgu jautājumu brīdī, kad tiek gatavota valdības maiņa? Vai tas tiešām ir pareizi, ka esošie koalīcijas partneri netiek iepazīstināti ar vispārējiem principiem, ko valsts šeit iegūs?
Vai tas ir pareizi, ka šis līguma projekts tiek izsniegts ministriem, arī koalīcijas partneriem ļoti īsi pirms sēdes un viņiem burtiski sēdes laikā ir jāpagūst iepazīties ar visu šo tekstu un jādod sava atbilde?
Vai tas tiešām ir attaisnojami, ka valdība pieņem lēmumu, par kuru viņi paši – lēmuma pieņēmēji – īsti nezina, ko viņi pieņem? Un vai tas ir pareizi, ka tas ir tik slepeni?
Es saprotu, ka otrā puse grib šo slepenību, jo otrai pusei tas ir izdevīgi. Izdevīgi, lai iedzīvotāji nezinātu noteikumus un nosacījumus. Izdevīgi, lai šis pēc būtības nākotnē monopoluzņēmums varētu diktēt Latvijas valstij tālākos noteikumus.
Un tagad par šā uzņēmuma nākotni. Ja šis uzņēmums pēc būtības veidojas par tādu, kam ir dominējošais stāvoklis valstī, kā to uzņems Eiropas Savienība un kādus pārmetumus mēs varēsim sagaidīt no Eiropas Savienības par to, ka Latvija ir izveidojusi faktiski situāciju, ka kādam uzņēmumam atkal ir dominējošais stāvoklis.
Kā mēs varēsim kontrolēt savu tālāko rīcību šajā uzņēmumā, kur Latvijas valstij pieder 51%, bet ar šo 51% mēs nevarēsim brīvi rīkoties, jo, pēc preses spriežot, vienīgais pirmpirkuma tiesību īpašnieks ir otrās puses uzņēmums. Tātad viņš vienpersoniski diktēs nosacījumus.
Un mans jautājums ir: vai šeit nav saskatāmas pazīmes, ka tas ir Latvijas valstij neizdevīgs darījums? Vai šeit nav saskatāmas pazīmes, ka mēs, sabiedriski neizdiskutējot tik svarīgu jautājumu, esam atkal nokļuvuši konkrēta, liela monopoluzņēmuma varā? Vai šeit nav tās pašas pazīmes, ka Latvija zaudē savas kontroles tiesības pār dabas resursiem? Es šeit kā piemēru gribu minēt mežus. Un ka Latvijas valsts pamazām no savām rokām izlaiž ekonomiskās regulēšanas sviras. Un tādās nozarēs, kuras ir regulējamas nozares arīdzan.
Un tādēļ ir pamats ļoti lielām bažām par šā noslēgtā mierizlīguma negatīvo ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem, uz viņu dzīves līmeni. Mēs redzam, kā iedzīvotāju dzīves līmenis ir sadārdzinājies. Kad mēs raugāmies uz citiem monopoliem – “Latvenergo”, “Latvijas gāze” –, mēs redzam, ka šīs regulētās cenas ir kāpušas ļoti strauji un kāpj tajā brīdī, kad Latvija gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, ka tas rada papildu spriedzi sabiedrībā. Un vai šis bija īstais brīdis, kad šo papildu spriedzi sabiedrībā vajadzētu radīt? Vai tas ir īstais brīdis, kad sabiedrība ir sašķelta? Vai vēl mums vajag to šķelt tālāk? Un vai tiešām lieta bija tik steidzama, ka to atlikt nevarēja nemaz?
Ja pieņem, ka līgums bija izdevīgs Latvijas valstij, tad ir kādas šaubas, kad tas tiks arī pieņemts, iesaistot diskusijā visus partnerus, pašreizējos koalīcijas partnerus un arī citus partnerus. Kāds pieņēmums varētu būt tas, ka šis līgums netika parakstīts, ja tas ir izdevīgs valstij? Tātad kāds, kolēģi, ir gudrāks par jums visiem šajā zālē. Kāds ir zinošāks, tālredzīgāks un spējīgāks par jebkuru no šajā zālē sēdošiem un var pieņemt pareizāku, taisnīgāku un valstij labāku līgumu, nekā to būtu izdarījuši mēs, ja mēs apskatītu šo procesu atklāti, tiktāl, ciktāl tas atklāti ir apskatāms.
Tāpēc man ir jāsecina, ka lēmuma pieņēmēji diez vai ir interesējušies no Latvijas valsts interešu redzesleņķa un vai viņi ir vadījušies no sabiedriskā labuma apsvērumiem. Un šajā sakarībā es gribu teikt, ka vai nu rīcība ir neprofesionāla, vai nu tā ir kādu citu mums vēl nezināmu, bet, iespējams, arī savtīgu motīvu diktēta. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Ministru kabineta vārdā – tieslietu ministrs Aksenoka kungs.
A.Aksenoks (tieslietu ministrs).
Cienījamie deputāti! Es strādāju darba grupā, kas veda šīs mierizlīguma sarunas. Es nekavēšos ilgi jautājumā par to, kā radās šis konflikts, kas ilgst jau astoņus gadus, un tiesvedība 3 gadus. Es ķeršos uzreiz pie lietas būtības un sākšu ar to – kāpēc bija nepieciešams šis noslēgtais mierizlīgums.

Emša kungs šeit ļoti daudz runāja par to, ka šis mierizlīgums nodarīs zaudējumus Latvijai, nodarīs zaudējumus mūsu saimniecībai, mūsu ekonomikai. Un kā pirmo iemeslu, kāpēc šis mierizlīgums tika noslēgts, es tieši gribu minēt to, ka šis mierizlīgums... ne mierizlīgums, šī tiesvedība atstāja ļoti lielu un nelabvēlīgu iespaidu uz Latvijas ekonomiku. Un galvenokārt divos jautājumos. Pirmkārt, ļoti kavēja investīcijas visā valstī un īpaši telekomunikāciju sektorā. Atcerēsimies, ka “Lattelekom” ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem. Un, ja šis uzņēmums ir tiesvedībā, ja šo konfliktu nevar atrisināt, tas ļoti būtiski kavēja daudzu citu uzņēmumu investīcijas Latvijā.
Kā tad tika kavēta šī “Lattelekom” attīstība, jūs jautāsiet. Pirmkārt, jau tika kavēta tāpēc, ka šī uzņēmuma īpašnieki ir divi, divas puses un jebkura lēmuma pieņemšanā vienmēr bija konflikti, un daudzi lēmumi gluži vienkārši netika pieņemti.
Otrs iemesls, ko es gribētu minēt, ir tiesvedības risks. Mēs ļoti labi zinām, ka ir grūti paredzēt lietas iznākumu, bieži vien mums liekas, ka lietas iznākums būs skaidrs. Un tā tas bija “Latvijas gāzes” lietā, kur Latvijai bija sagatavota pārliecinoša pozīcija. Un mēs zinām rezultātu – Latvija tomēr šo tiesvedību zaudēja. Šīs lietas gadījumā ir grūti prognozējams, kāds varētu būt iznākums. To saka arī Latvijas puses advokāti. Jā, ļoti daudzi no jums apgalvos, un ir jau to darījuši, ka Latvijas puses prasība bija tuvu 600 miljoniem latu, pretējās puses prasība – 80 miljoni latu. Juristi visi zina, ka ne jau prasības lielums nosaka izredzes uzvarēt tiesvedībā.
Un ja mēs paanalizējam, kāda tad ir šīs prasības struktūra. Ja pretējās puses prasības struktūra sastāvēja no divām daļām – monopolstāvokļa zaudēšana un tarifu nepiešķiršanas prasība –, tad Latvijas pusē lielāko daļu prasījuma sastādīja Latvijas tautsaimniecībai iespējami aprēķinātie zaudējumi, tie sastādīja vairāk nekā 400 miljonus no šiem 555 miljoniem. Šādu zaudējumu kompensācija nav bijusi paredzēta jumta līgumā. Šādi zaudējumi nekādā ziņā nav tieši zaudējumi, un jebkurā tiesvedībā tiesa šādus zaudējumus parasti neatzīst.
Mēs jautājām: kāpēc tad šie labi atalgotie advokāti tādas lietas rakstīja iekšā? Vai tad viņi to nezināja? Viņi to zināja ļoti labi. Un izmantoja šo aprēķinu kā taktisku ieroci, lai otrai pusei būtu sarežģītāk aizstāvēt savu viedokli, lai būtu jāatspēko katrs no šiem punktiem. Un arī atlikusī summa – šie 150 miljoni, kas patiesībā lielāko daļu sastāda zaudējumus tieši “Lattelekom”, tieši mūsu telekomunikācijām, arī šie zaudējumi bija sarēķināti, protams, ļoti optimistiski rēķinot maksimāli iespējamo, ko var izdomāt šajā ziņā.
Es domāju, ka visi ļoti labi saprot, ka tikai šodien es par to varu runāt.
Bez tam arī tad, ja Latvija būtu kaut daļēji uzvarējusi šo procesu, tad visdrīzāk, ka naudas summa, kas tiktu kompensēta, būtu kompensējama nevis Latvijas pusei, bet “Lattelekom”, un Latvija arī šajā gadījumā nesaņemtu praktiski neko.

Nākamais. Tiesvedības izdevumi. Jau līdz šim brīdim Latvija ir iztērējusi vairāk nekā 16 miljonus latu apmaksai advokātiem, kas aizstāv šo Latvijas pozīciju. Šobrīd tad, kad lietu tūliņ, tūliņ jau izskatīs starptautiskajā šķīrējtiesā, kas ir paredzēts aprīlī, šie izdevumi ļoti būtiski pieaugs. Un līdz tiesvedības beigām ir paredzēts, ka tas maksātu vēl 6,2 miljonus latu. Tas ir tad, ja lieta netiek pārsūdzēta. Ja tā tiek pārsūdzēta, tad vēl stipri vairāk. Es nekomentēšu šo jautājumu.
Tātad runājot par izmaksām. Jūs saprotiet, ka šīs izmaksas ir ļoti lielas. Un šobrīd šīs izmaksas sastāda 50 tūkstošus latu dienā. Es domāju, ka šis cipars izsaka ļoti, ļoti daudz.
Un ceturtais iemesls, kas ir ļoti, ļoti būtisks. Šo risinājumu Latvijai pilnīgi viennozīmīgi par labāko atzīst arī mūsu puses advokāti, kurus savā laikā nolīga iepriekšējā valdība, kuriem iepriekšējā valdība noteica šo ļoti lielo atalgojumu, un šobrīd šie advokāti saka ļoti vienkārši: šis mierizlīgums ir jānoslēdz. Šis mierizlīgums ir vislabākais.
Tagad pāriešu pie mierizlīguma satura. Jā, starp citu, runājot par šo advokātu slēdzienu. Šis advokātu slēdziens šodien ir visiem deputātiem izdalīts. Uz šī advokātu slēdziena pamata arī valdība pieņēma šo lēmumu. Un šodien jūs visi ar to... (Starpsauciens: “Nav izdalīts!”) Jā, tas tiks izdalīts... Tas ir nodots izdalīšanai, un tas tiks izdalīts, tas šodien vairs netiek atzīts par konfidenciālu.
Tālāk. Pāriesim pie mierizlīguma satura.
Šis mierizlīgums šodien ir nodots Saeimas priekšsēdētājai Ūdres kundzei, un šobrīd tiek gaidīts “TeliaSonera” atzinums par šī līguma konfidencialitātes noņemšanu, un šī konfidencialitāte tiks noņemta pašā tuvākajā laikā. Mutiski šī piekrišana ir jau sniegta, un šajā advokātu atzinumā tas ir aprakstīts. Es tuvāk paskaidrošu, kādi tad ir šie galvenie mierizlīguma nosacījumi. (Starpsauciens: “Izdaliet!”)
Ir divi dokumenti. Pirmkārt, tas ir mierizlīgums, kurā ir noteikts, ka abas puses atsauc savas prasības un katra puse sedz savus tiesvedības izdevumus. Taču, ņemot vērā, ka šo tiesvedību uzsāka otra puse – “Tilts Communications”, mierizlīgumā ir paredzēts, ka “Tilts Communications” uzreiz, divu dienu laikā, Latvijai maksā kompensāciju viena miljona latu apmērā. Bez tam Latvija saņem arī visu atlikušo naudu, kas ir iemaksāta šķīrējtiesā un netiks izmantota tādēļ, ka šķīrējtiesas process nenotiks. Arī tas tuvojas miljons dolāriem.
Tālāk ir sastādīts otrs dokuments, kurš saucas “Sadarbības memorands”. Kādēļ ir šis dokuments? Šajā dokumentā ir norādīts tas, kas vienu vai otru pusi varbūt īsti neapmierināja mierizlīgumā. Pirmkārt, Latvijas pusei, protams, šis miljons nav pietiekams. Un tādēļ šajā mierizlīgumā ir paredzēts, ka Latvija kā kompensāciju var saņemt vēl 9 miljonus latu. Savukārt otra puse... ir norādīts, ka šie 9 miljoni latu tiek izmaksāti gadījumā, ja līdz šā gada beigām jebkādā veidā, es pasvītroju – jebkādā veidā!, tiks atrisināts jautājums par “Lattelekom” vai LMT privatizāciju. Vēlreiz uzsveru: jebkura no šiem uzņēmumiem vai abiem uzņēmumiem. Pie tam nav teikts, kādā veidā. Tiek izveidota darba grupa, kura strādās pie šī jautājuma.
Vēl, runājot par mierizlīgumu, mūs visus interesē, kas tad notiks pēc šā mierizlīguma. Un par to nu gan šobrīd ļoti daudzi ir izteikuši savu viedokli. Un šeit laikam pats pirmais un galvenais ir tas, kas tad būs ar šīm pirmpirkuma tiesībām. Latvija esot atteikusies... (Starpsauciens: “To mēs zinām!”) Latvija esot piešķīrusi pirmpirkuma tiesības “TeliaSonera” uz šo uzņēmumu.
Cienījamie deputāti! Šīs pirmpirkuma tiesības bija pirms konflikta uzsākšanas. Šīs pirmpirkuma tiesības bija visu tiesvedības laiku. Šīs pirmpirkuma tiesības būtu bijušas arī pēc aprīļa – tad, kad būtu noslēdzies šis tiesas process, jo šīs pirmpirkuma tiesības sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Latvijā nosaka likums. Ne tikai šis līgums, bet arī likums.
Un ko tad nozīmē pirmpirkuma tiesības? Šeit ir dzirdēti ļoti interesanti viedokļi par šo tēmu, apmēram tā, ka, ja “Telia” izdomās nopirkt šīs daļas, viņa atnāks pie Latvijas un pateiks: “Mums ir pirmpirkuma tiesības, mēs pērkam!” Juristi, protams, zina, ko nozīmē pirmpirkuma tiesības. Tas nozīmē to, ka tad, kad šīm kapitāla daļām Latvija atradīs pircēju, kam Latvija gribētu tās pārdot, tad pirms tam ir jāpiedāvā “Telia”, vai par šo pašu cenu viņa piekrīt nopirkt šīs daļas vai ne.
Tāpat ir bijušas spekulācijas arī par to, ka “Telia” izlems, vai nopirkt 2 procentus vai 51 procentu, vai 26 procentus. To izlemj Latvijas valsts. Un tad to, ko viņa ir izlēmusi, kam ir pircējs, tas arī tiek piedāvāts vispirms “Telia”.
Šodien “Dienā” ir parādīts ļoti interesants viedoklis attiecībā par pirmpirkuma tiesībām. Es domāju, esat lasījuši, ka pirmpirkuma tiesības patiesībā lielā mērā aizsargāja no situācijas, kad slepus, aiz sabiedrības muguras varētu nopārdot šīs akcijas kādiem mūsu pašu (pēdiņās) akcionāriem.

Otra lieta par to, kāda tiesiski ir situācija pēc šā noslēgtā mierizlīguma. Abas puses vairs nevarēs prasīt tās prasības, kuras jau ir bijušas šajā tiesvedībā. Tas nozīmēs to, ka “Telia” vairs nekādā ziņā nevarēs prasīt monopoltiesības, bet, jā, tas nozīmēs arī to, ka Latvija nevarēs prasīt izpildīt šos modernizācijas nosacījumus. (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Kā var realizēt pirmpirkuma tiesības?”)
Emša kungs ļoti skaisti aprakstīja, cik briesmīga nākotne gaidāma Latvijai šajā ziņā. Bet es gribētu uzsvērt, ka to ir teikuši ļoti daudzi speciālisti – gan regulatori, gan telekomunikāciju speciālisti, ka Latvija saglabā ļoti daudzus instrumentus, ar kuru palīdzību arī turpmāk to varēs regulēt.
Un sākšu es ar pavisam vienkāršu lietu. Latvijai ir ne tikai vairākums šajā uzņēmumā, bet no šā gada janvāra Latvijai ir tiesības pārņemt šā uzņēmuma vadību, un jau aprīlī būs Latvijas puses uzņēmuma vadītājs. Tas nozīmē, ka Latvijas puse vistiešākā mērā var noteikt, kur un kādā veidā šim uzņēmumam turpināt šo modernizāciju.
Bez tam pastāv licencēšana, kas arī nebija agrāk līdz 2002.gadam. Ar šo licencēšanas palīdzību regulators lielā mērā var risināt tālākās modernizācijas jautājumus.
Tāpat Emša kungs apšaubīja lietu – vai mēs … kā mēs tajā Eiropas Savienībā būsim ar savu šo te milzīgo monopoluzņēmumu. Tieši otrādi! Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai dod papildu mehānismus, kā var ietekmēt šo monopolstāvokli.
Ir arī daudzas citas lietas, tehniskas lietas, kāpēc uzņēmumam pašam ir izdevīgi attīstīt tālāk šo modernizāciju.
Ļoti labs jautājums bija – kāpēc ir tāda steiga un kāpēc te tāda slepenība?
Jā, labi, sākšu ar steigu. Pirmkārt, jau minēju, šā gada aprīlī, pēc mēneša, sāktos šī tiesvedība. Un 5.marts bija pēdējais datums, kad jāsniedz atbildes uz pretējās puses prasībām. Ņemot vērā gatavojamo mierizlīgumu, puses nedaudz pagarināja šo termiņu, bet tas nozīmē, ka līdz tiesvedībai darba laiks, šī intensitāte palielinātos vēl daudzkārt. Un šobrīd katra diena, kas būtu bijusi jāstrādā advokātiem, tiktu apmaksāta 50 000 latu apmērā. 50 000 latu dienā! Mēs varam sarēķināt. Ja tās ir 10 dienas, tad tas ir pusmiljons. Ja tās ir 20 dienas, tas jau ir miljons.
Un jautājums ir tāds. Labi, pieņemsim, ka to gribēja darīt jau jaunā valdība. Es domāju, ka jaunā valdība arī gribētu rūpīgi iepazīties, izpētīt visas šīs lietas, un viņai paliktu divi varianti: jā – šim mierizlīgumam, vai nē – mierizlīgumam vispār. Tātad izvēle būtu tikai vai nu tiesvedība, vai nu mierizlīgums. Kāpēc mierizlīgums? To jau es aprakstīju pirms tam iepriekš.
Es gribētu vēl par steigu piezīmēt. Kāda var būt steiga, ja mierizlīguma sarunas ir bijušas uzsāktas 2001.gadā? Ja ir ļoti daudz diskutēts par šo jautājumu. Kāda var būt runa par steigu, ja šīs pašas pēdējās mierizlīguma sarunas tika uzsāktas tūlīt pēc Jaunā gada, kad vēl nebija ne mazāko runu par to, ka mums gatavojas valdības maiņa. Tātad divu mēnešu garumā tika sagatavots šis projekts. Un tā nu tas ir sanācis, ka šis darbs tieši tika pabeigts šajā brīdī.
Par slepenību. Par slepenību. Vispirms es gribētu teikt, ka tad, kad “Jaunā laika” valdība uzsāka savu darbu, viens no pirmajiem darbiem, kas tika darīts īpaši šajā tiesvedības lietā, tika nosūtīta vēstule Latvijas puses advokātiem, atgādināšu, kas viņus bija nolīdzis, ar lūgumu atļaut šīs lietas konfidencialitātes noņemšanu. Mums atnāca visai bieza atbilde uz šo mūsu lūgumu. Es varētu pat varbūt nolasīt vienu teikumu. “Šāda pieeja galvenajos arbitrāžas tiesvedību procesos, mūsuprāt, būtu ne tikai faktiski bez precedenta, bet, pēc mūsu domām, tā atstātu ievērojamas negatīvas sekas attiecībā uz Latvijas Republiku arbitrāžas procesā un jebkurām turpmākajām apspriedēm ar “Tilts” un “Sonera” par tiesvedības izbeigšanu.”
Tas ir tikai viens no šīs konfidencialitātes aspektiem.
Nākamais, ko es gribētu pateikt, ka šodien ir sagatavots Ministru prezidenta rīkojums Valsts kancelejai sagatavot visu dokumentu, kas ir bijuši saistīti ar šo tiesvedību, konfidencialitātes noņemšanu. Līdz ar to ikviens ar šiem dokumentiem varēs iepazīties un varēs uzzināt, kas tad īsti ir noticis.
Un es gribētu teikt, ka šai slepenībai ir divas puses, divi aspekti. Viens, ko jau es nolasīju “Clifford Chance” viedokli, ka tas var kaitēt tiesvedībai.
Bet šeit ir otrs aspekts, kam es aicinātu pievērst uzmanību. Un tā saucas privatizācija. Tas saucas privatizācija. Un tas, ko tagad ar šo

mierizlīgumu “Jaunā laika” valdība izdarīja, bija – atbrīvoja no šīs slepenības privatizāciju, neizdarot nevienu soli pretī šai privatizācijai. Es mazliet vēlāk vēl pakavēšos, kādi risinājumi tika skatīti agrāk šajos izlīguma modeļos.
Un vēl viena... Jā, uzreiz es varu pastāstīt vēl kādu ļoti interesantu faktu, ka, risinot šīs tiesvedības vienā posmā, Kalvīša kungs, kurš piedalījās un vadīja šo procesu, parakstīja otrai pusei dokumentus par to, ka tiks ievērota konfidencialitāte mierizlīguma sarunās, un ja Latvijas puse šo konfidencialitāti pārkāps, tad Latvijas puse maksās “Telia” 5 miljonus latu. Šāds dokuments man ir ticis parādīts. (Zālē troksnis.) Tā nu mums ir ar šo slepenību.
Ko es gribētu pasvītrot tālāk? Es gribētu teikt, ka galvenais, ka visas apsūdzības, ko pēdējās dienās esam saņēmuši par to, ka izsaimniekojam valsti, par to, ka esam valsts izzadzēji, ir balstītas uz vienu lietu. Un tās ir balstītas uz pilnīgi aplamu pieņēmumu, ka ar tiesvedības palīdzību, ar tiesvedības spiedienu var panākt pirmpirkuma tiesību atteikšanos, var panākt kādu modernizāciju, var panākt kādus izdevīgus privatizācijas nosacījumus. Redziet, mierizlīgums ir iespējams tad, ja tam piekrīt abas puses. Ja abas puses ir ieinteresētas to noslēgt. Ja mēs būtu gaidījuši vēl vienu mēnesi, tad čiks būtu iznācis no mierizlīguma, jo būtu jau bijusi tiesvedība. Izvēle tātad bija – vai nu, vai nu. Bet panākt kādus citus nosacījumus, iespējams, pilnīgi noteikti, nebija.
Es gribu teikt, ka šis mierizlīgums, neapšaubāmi, ir pats labākais, kādu šobrīd bija iespējams noslēgt. Šis salīdzinājums būs jums arī šajos izdalītajos materiālos, kurus, es esmu pilnīgi pārliecināts, jūs saņemsiet. Uz to norāda “Clifford Chance” slēdziens. Bet es varbūt pakavēšos vēl mazliet pie kāda dokumenta, pie viena no iepriekšējiem mierizlīguma modeļiem, ko valdība... iepriekšējā valdība vēl tika risinājusi 2002.gada oktobrī. Un es gribētu atkal citēt vienu interesantu teikumu no šiem nosacījumiem. “”Lattelekom” reorganizēšana, akciju sabiedrībā vienlaikus panākot vienošanos par Latvijas valstij piederošo 26 kapitāla daļu atsavināšanu “Tiltam” par tirgus cenu, nosakot atsavināmajām kapitāldaļām kontroles prēmiju un atlikušo kapitāldaļu atsavināšanu par privatizācijas sertifikātiem.” Es domāju, ka šeit ir liela atbilde uz šo lielo nepatiku pret to, ka mierizlīgums tika noslēgts šādā veidā.
Un vēl kāds interesants citāts no šī projekta, kuru arī Kalvīša kungs ir parakstījis un kurš pavisam nesen, ja nemaldos, vēl vakar izteicās, ka Latvija piekāpusies nu pilnīgi absolūti visos punktos un ir pilnīga zaudētāja. Tātad lasu šo teikumu: ja sarunu procesā tiktu īstenota minētā sarunu stratēģija, Latvijas Republika panāktu sev iespējami labvēlīgākos nosacījumus tiesvedības izbeigšanai. Tas ir, tiesvedība tiktu izbeigta pilnīgi, atsaucot pušu prasības, ko pamatoti varētu atzīt par Latvijas Republikas panākumu procesā.
Tātad arī Kalvīša kungs ir gājis tieši uz šo mērķi, un piekāpšanās ir bijusi paredzēta pat vēl daudz lielāka, jo šis projekts ir bijis pilnīgi viennozīmīgi saistīts ar privatizāciju.
Un, kā jau es teicu, tas viss notika pilnīgi slepeni un pilnīgi nezinot sabiedrībai. Tas, ko šobrīd pārmet mums. Bet vēlreiz saku par to, ka tagad, turpmāk jebkurš privatizācijas jautājums varēs tikt risināts atklāti.
Un ko es gribētu, nobeidzot varbūt savu runu, vēlreiz uzsvērt. Ka ar šo mierizlīgumu “Jaunā laika” valdība varbūt vienu no retajām reizēm mūsu valsts vēsturē ir atklāti nodemonstrējusi, ka partijas politiskās intereses nestāv augstāk par Latvijas valsts interesēm, jo šis mierizlīgums ir tiešām noslēgts Latvijas valsts interesēs un viennozīmīgi ir vislabākais. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Ērikam Jēkabsonam.
Ē.Jēkabsons (LPP).
Godātie kolēģi, vārds īsam paziņojumam Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

I.Ūdre (Saeimas priekšsēdētāja).
Cienījamie kolēģi! Šodien pēc kārtējās sēdes Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu nosūtīt aicinājumu Tieslietu ministrijai saņemt dokumentus un Tieslietu ministrija pulksten 13.00 atsūtīja uz Prezidiju dokumentus ar pavadvēstuli, kurā tiek rakstīts: ka nosūtām jums 2004.gada 2.martā Ministru kabineta sēdē atbalstīto tekstu sadarbības memorandam starp Latvijas Republiku un “TeliaSonera AB” un mierizlīgumam starp Latvijas Republiku, SIA “Lattelekom” “Tilts Communications” akciju sabiedrību “TeliaSonera” Finland un “TeliaSonera AB” un “Cable&Wireless” plc. Vēršu uzmanību, ka atbilstoši sadarbības memoranda 2.1. punktam visa ar memorandu saistītā informācija ir konfidenciāla. Tāpat atbilstoši mierizlīguma 8.1. punktam visa ar mierizlīgumu saistītā informācija ir konfidenciāla.
Tas izskaidro to, ka pašreizējā brīdī visiem deputātiem dokumenti nav izdalīti. Brīdī, kad konfidencialitāte tiks noņemta, jebkurš deputāts varēs iepazīties ar šiem dokumentiem.
(No zāles dep. A.Kiršteins: “Kad tad viņu noņems?) Tas ir neliels paskaidrojums iepriekšējam runātājam.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Vārds Ministru prezidentam Einaram Repšem.
E.Repše (Ministru prezidents).
Godātie klātesošie! Vispirms paldies Aivaram Aksenokam un visiem, kuri kopā ar viņu strādāja darba grupā, pašaizliedzīgi strādāja, lai panāktu šo nenoliedzami Latvijai labvēlīgo rezultātu. Labs rezultāts, ko atzīst visi speciālisti, tajā skaitā ļoti pieredzējuši juristi, faktiski tā ir Latvijas uzvara.
Un te, ja kāds no jums grib iztēlot sevi par speciālistiem, atcerieties tos bēdīgos gadījumus, kā beidzās, ja cilvēks uzskata sevi par godīgu un nepaļaujās vis uz profesionālu advokātu palīdzību, bet uzskata, ka varēs sevi aizstāvēt pats. Tas bieži vien beidzas ļoti slikti. Dažos gadījumos pat ar godīga cilvēka notiesāšanu, ja neklausa speciālistiem un nerīkojas profesionāli.
Tātad šinī gadījumā gan Latvijas, gan arī starptautiski profesionāļi ir arī apstiprinājuši, ka tas, ko mēs esam sasnieguši, lielā mērā pateicoties
Aivara Aksenoka un darba grupas pūliņiem, ir Latvijas uzvara.
Vērtējot mūsu pretprasību, vispirms ir jāizvērtē sekojoši apstākļi.
Pirmām kārtām – varbūtība, ka tiesa to atzīs, kas nebūt nav iepriekš un simtprocentīgi garantēts.
Otrām kārtām – apjomi, kādā to tiesa atzīs. Tas arī varētu būt stipri mazāk nekā tie pretprasībā ierakstītie 600 miljoni latu.
Trešām kārtām, pat ja tiesa mūsu pretprasības gadījumā kaut ko Latvijas valstij pietiesātu, kas nav garantēts, tad to saņemtu nevis Latvijas valsts, bet “Lattelekom”, kurā puse pieder īstenībā tiesvedībā pretējai pusei, un tikai viena puse pieder Latvijas valstij. Savukārt zaudējuma gadījumā maksātāja būtu tieši Latvijas Republika.
Jāatceras, ka mūsu prasība faktiski bija pretprasība “Tilts Communications” prasībai pret Latviju, un kā tāda tā savu uzdevumu ir godam izpildījusi. Atcerēsimies, ka nevienam toreiz nenāca ne prātā izvirzīt šādu pretprasību pašiem. Nevienam no daudzajiem satiksmes ministriem daudzajās Šķēles un Krištopana valdībās nenāca ne prātā celt kādu prasību pret “Tilts “Communications”, ne arī pasekot godīgai jumta līguma izpildei. Un šajās valdībās satiksmes ministri ir bijuši Gūtmanis, Krištopans, Zīle, atkal Krištopans, Gorbunovs. Tikai Bērziņa valdības laikā – jau pēc 2000.gada – un ar, tikai atbildot uz “Tilts Communications” pret Latviju celto prasību, tika noformulēta un iesniegta šī pretprasība.
Šobrīd mūsu valdība ir pielikusi punktu vairāk nekā 10 gadus ieilgušam kļūdu un neizdarību maratonam, atrisinot šo jautājumu Latvijas valstij visizdevīgākā veidā. Mierizlīgums ir viennozīmīgi par labu Latvijai, jo pasargā mūs no ļoti dārgas turpmākas tiesvedības ar apšaubāmi prognozējamu ieguvumu; pasargā mūs no iespējamā zaudējuma riska; noņem slepenību šim jautājumam, tādējādi ļaujot valdībai atklātā veidā ķerties pie telekomunikāciju sektora politikas definēšanas. Un nekādā veidā mierizlīgums netiek saistīts ar privatizāciju, uzliekot Latvijai kādus pienākumus vai ierobežojumus. To jau komentēja speciālisti, un labi komentēja. Tomēr te, šķiet, ne jau speciālistu komentārs īstenībā kādu interesē. Kas tad interesē mūsu godāto opozīciju? Valsts intereses? Ziniet, nešķiet ticami. Lai vēl paskatāmies, kas īsti parakstījis šodienas aicinājumu sasaukt ārkārtas sēdi. Nu, ziniet, viskreisākie no mūsu opozīcijas – Kabanovs, Pliners, Aleksejevs, Tolmačovs. Visa plejāde. Jaunās valdības veidotāji, tā teikt, pilnā sastāvā... Lai nu ko, bet par Latvijas valsti jau nu viņi nedomā. Varbūt tā būtu vēlme turpināt Latvijas Republikai riskantu un dārgu tiesvedību? Tad jautājums: kādēļ? Valstiskus motīvus mēs jau diezgan pārliecinoši noraidījām. Neticami, ka tādi šobrīd vada gan Zaļo un Zemnieku savienību, Latvijas Pirmo partiju, Tautas partiju un it īpaši “rubikiešus” un sociālistus.
Kur tad ir paslēpta tā “āža kāja”? Kas tad ir īstenībā šīs ažiotāžas pamatā? Vai tā būtu tikai vēlme muļķot tautu ar demagoģiskiem lozungiem, graut “Jaunā laika” valdības padarīto un tās atbalstu tautā? Ziniet – jau ticamāk, bet arvien vēl mazliet par maz. Valdība jau

tāpat ir atkāpusies, sasaukta, ziniet, ārkārtas plenārsēde, lai vēl mazliet pakritizētu “Jaunā laika” valdību. Nu, tas tā kā mazlietiņ par daudz! Līdz ar to – kas tad ir tie patiesie iemesli, kas stāv aiz visas šīs ažiotāžas?
Un tad es padomāju vakar mazliet par šādiem trim jautājumiem.
Pirmām kārtām – kas visvairāk prasīja par katru cenu atlikt šo Latvijai izdevīgo mierizlīgumu? Nu jūs jau ziniet – Zaļo un Zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. (Starpsaucieni.)
Otrs jautājums, ko es sev uzdevu: ko visbiežāk minēja kā galveno trūkumu šim mierizlīgumam? Kas bija tas, kas līda laukā bezmaz vai katrā komentārā? Nu atcerieties: pirmpirkuma tiesības.
Un trešais jautājums, ko es sev uzdevu: kādēļ tas Emša kabinets aizkulišu veidotājiem ir tik būtiski? Valstiskus motīvus, kā jau mēs iepriekš teicām, mēs noraidām kā neticamus.
Sākotnēji, kad es vēl tikai brīnījos par šīm aktivitātēm, es un arī manis vadītais kabinets pārdomāja situāciju un konstatēja, ka pirmām kārtām nav pamata atlikt labi sagatavotu lēmumu par mierizlīguma pieņemšanu uz nenoteiktu laiku, tādējādi apdraudot paša mierizlīguma būtību.
Otrkārt. Valdība ir pilnā mērā kompetenta un leģitīma. Tā pilda savus pienākumus pilnā apmērā līdz pat brīdim, kad tiks apstiprināts jaunais kabinets. Nav nekāda iemesla valdībai nedarīt savu darbu un neapspriest valstij svarīgus jautājumus un nepieņemt lēmumus.
Trešām kārtām. Ar to jaunā kabineta veidošanu, ziniet, nu iet tā, kā iet. Nav prognozējams, kad īsti jaunais kabinets varēs stāties pie savu pienākumu pildīšanas, ja vispār...(No zāles dep. Gundars Bērziņš: “Cerība ir muļķu maize!”)
Ceturtkārt. Par topošā Emša kabineta lojalitāti Latvijas valsts un latviešu tautas interesēm, ņemot vērā, kas ir šā kabineta veidotāji, atļaujiet vienkārši pasmaidīt! Arī no šā viedokļa atstāt tik būtisku jautājumu izlemšanu gaidāmajai “sarkani zaļajai” Emša valdībai būtu mazākais bezatbildīgi.
Tie bija mani apsvērumi, kas bija par pamatu rīcībai, vēl pirms manī atausa gaisma par patiesajiem šīs saceltās brēkas cēloņiem un aizkulisēm.
Bet tad, kad es pilnā mērā sapratu, par ko te īstenībā ir runa, arī es biju patiesi šokēts. Un viss nostājas savās vietās, kad mēs atbildam uz iepriekš minētajiem trim jautājumiem.
Tātad, pirmām kārtām, kas visaktīvāk prasīja atlikt mierizlīgumu? Zaļo un Zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Zaļo un Zemnieku savienība mums jau sen šķiet gandrīz kā Aivara Lemberga kabatas partija. Un kolēģi, kas visus šos 16 mēnešus ir strādājuši kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību diendienā, labi saprot, par ko ir runa.
“Neatkarīgā Rīta Avīze” savukārt, šķiet, tieši vai netieši pieder Lembergam. Un tādēļ, iespējams, atbilstoši saimnieka norādījumiem bieži izceļas ar izteiktu neobjektivitāti savās publikācijās.
Atbilstoši Komercreģistra datiem “Neatkarīgās Rīta Avīzes” izdevējs ir SIA “Media nams”, kurā 90% kapitāldaļu pieder “Ventspils naftai”, savukārt atlikušie 10% – Preses namam. Preses nama kontrolpakete arī pieder “Ventspils naftai”. Tātad varam izdarīt ļoti ticamu pieņēmumu, ka mierizlīgumam visaktīvāk pretojās tieši Aivars Lembergs un tagad arī citi oligarhi – jaunās valdības veidotāji.

Kādēļ? Es jums atbildēšu uz jautājumu: kādēļ? Tāpēc šeit skaidrību palīdzēs ienest atbilde uz nākamo jautājumu. Proti, kas tad visbiežāk tika minēts kā šā mierizlīguma galvenais trūkums? Pirmpirkuma tiesības! Nu, tad lūdzu, kas ir pirmpirkuma tiesības? Tās nav veto tiesības. Veto tiesības “TeliaSonera” koncernam desmit gadus paredzēja jumta līgums, un tagad tas ir aizgājis vēsturē. Bet pirmpirkuma tiesības nav spēkā vairs. Šīs pirmpirkuma tiesības... tātad veto tiesības vairs nav spēkā. Bet pirmpirkuma tiesības, kā jau Aksenoka kungs paskaidroja, parasti izmanto, lai garantētu puses pret negodīgu un nepieņemami neadekvātu cenu. Skaidrs, ka, ja cena būs par zemu, tad otra puse izmantos savas pirmpirkuma tiesības. Ja cena būs adekvāta, adekvāta varbūt jā, varbūt nē. Latvijas valsts jebkurā gadījumā būs ieguvēja, jo saņems savu noteikto cenu vai nu no viena, vai nu no otra pircēja. “TeliaSonera” pirmpirkuma tiesības novērš iespēju privatizēt “Lattelekom” valsts kapitāla daļas neadekvāti lēti, kā tas, piemēram, notika “Latvijas kuģniecības” gadījumā.

Un iespējams, ka tieši šis faktors ir atsevišķu personu grupu paustajai neapmierinātībai par pamatu, jo teorētiski nākamais kabinets, it sevišķi, ja viņu, nedod Dievs, izdotos apstiprināt, varētu sakārtot jautājumu par “Lattelekom” pārdošanu par sviestmaizi vai par sertifikātiem, vai par vienu latu. Bet, ak tu posts, tad viņu nopirks nevis kāds iepriekš sarunāts politisks kolēģis, kurators vai bāleliņš, bet tad viņu nopirks “TeliaSonera”. Tātad šeit mēs esam panākuši, īstenībā paši pat to negribēdami, tas ir kā tāds labs papildu rezultāts mūsu veiktajam darbam, ka “Lattelekom” valsts daļas neizdosies prihvatizēt zem to patiesās vērtības.
Tātad, lai arī cik šokējoši tas nebūtu, pirmpirkuma tiesības – ļoti ticams, pret tām iebilst tie, kas bija plānojuši paši nopirkt “Lattelekom” par sviestmaizi vai iztirgot par sviestmaizi tās saviem draugiem, partneriem, sponsoriem vai politiskajiem saimniekiem.
Kādēļ tas Emša kabineta aizkulišu veidotājiem šķiet tik būtiski? Nu redziet, no visa iepriekš minētā jau šķiet pilnīgi skaidrs, ka ne jau kādas valstiskas intereses vai apsvērumi, bet gan klaji merkantilas un materiālas, un, iespējams, noziedzīgas intereses, šķiet, ir vadījušas šo Emša kabineta veidotāju un arī šodienas sēdes iniciatoru darbību. Ja vēl atceramies, ka dažam labam oligarham pieder liels daudzums pa lēto sapirkto sertifikātu, tad šīs, iespējams, ieplānotās afēras apjoms šķiet patiesi grandiozs. Un ja padomā, kas tad vēl ir palicis no valsts tiem noziedzīgajiem kārotājiem, kas vēl ir palicis no tādiem lieliem un vērtīgiem valsts uzņēmumiem, ko vēl varētu prihvatizēt vai nozagt? “Latvenergo”. Bet ziniet, to nelaimīgā kārtā neļauj privatizēt likums, ko caur tautas referendumu politiskajai elitei toreiz uzspieda tauta.
Otrs ir valsts kapitāldaļas “Ventspils naftā”, bet ziniet, tur jau viss ir tā saorganizēts un sakārtots, ka par valstij piederošo daļu vērtību vēl zinātnieki strīdas.
Nu un pēdējais – “Lattelekom”. Puse no “Lattelekom” – valstij piederošā daļa. Tātad izskatās, ka mēs esam ne tikai noslēguši šobrīd Latvijas pusei izdevīgu mierizlīgumu, bet arī novērsuši grandiozu un plānotu “Lattelekom” privatizācijas afēru. Tagad šķiet, ka, iespējams, tieši šī plānotā afēra arī varētu būt bijusi par pamatu šī kabineta gāšanai. (Zālē troksnis.)
Lūk, godātie kolēģi un pārējie! Mana analīze par pašreizējo situāciju ar mierizlīgumu, kas ļoti interesantā kārtā sasaucas arī ar manu pašreizējo analīzi par politisko situāciju valstī. Un tas man liek uzdot divus skaidrus un tiešus jautājumus Emša kabineta veidotājiem, Zaļo un Zemnieku savienībai un arī pašam Indulim Emsim.
Pirmkārt, kādas vēl materiālas un, iespējams, pret valsts un tautas interesēm vērstas garantijas un solījumus jūs esat devis, vai plānojat dot sava topošā kabineta atklātajiem vai arī aizkulisēs esošajiem atbalstītājiem? Tas ir pirmais jautājums.
Un otrais jautājums. Kādus tieši no valsts un latviešu tautas interešu viedokļa nepieņemamus politiskus solījumus jūs esat devis, vai plānojat dot sava topošā kabineta atbalstītājiem, īpaši galēji kreisā Rubika–Ždanokas bloka pārstāvjiem? (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Tālāk debatēs pieteicies deputāts Gundars Bērziņš.
G.Bērziņš (TP).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es varbūt neveltīšu tik daudz personīgu vērtējumu un nebūšu tik emocionāls. Es gribētu norādīt vienu, no aizmugures diemžēl redzams, ka Repšes kungs atrodas zālē ar pistoli pie sāniem. Saeimā ir aizliegts ienākt ar ieročiem pat apsardzei. Lūdzu Saeimas priekšsēdētāju... (Uz šo repliku Ministru prezidents Einars Repše momentāli reaģē – pieceļas, novelk žaketi un, pārejot zālei, deputātiem nodemonstrē, ka ieroci nenēsā.) Kas jums ir žaketē? Bet žakete ir nolikta aizmugurē. Labi. Un žaketi arī. Žaketē nav, ja? (Arī uz šo repliku Ministru prezidents Einars Repše reaģē momentāli – paņem žaketi no krēsla, papurina to un rāda Gundaram Bērziņam un zālē sēdošajiem deputātiem, ka arī žaketē ierocis nav.)
Labi, ticēsim jums šoreiz.... (Troksnis zālē – starpsaucieni: “Atvainojies, Bērziņ!”) Vienā jautājumā Repšes kungs ir atklāts. Kļūdīties ir cilvēcīgi. (Troksnis zālē, starpsaucieni: “Gundars Bērziņš ir melis!”) Runāsim par līguma... par valsts interesēm. (Zālē troksnis, starpsaucieni: “Bērziņam ir jāatvainojas!)
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Es aicinu jūs pie kārtības, lai runātājs varētu piedalīties debatēs! (No zāles deputāte A.Ziedone-Kantāne: Gundar Bērziņ, atvainojies! Bērziņam ir jāatvainojas!”)
G.Bērziņš.

Vai drīkst, Saeimas priekšsēdētāja, turpināt?
Sēdes vadītāja.
Lūdzu, turpiniet, Bērziņa kungs!
G.Bērziņš.
Tātad kas ir saistībā ar līguma finansiālajām interesēm un valsts interesēm.
Šobrīd līgumā un tiesas procesā Latvija bija izvirzījusi prasību par 600 miljoniem, pretī bija izvirzīta 80 miljonu prasība. Pat pesimistiskākajos vērtējumos tieslietu ministrs vai bijušais premjers jau gan praktiski nepieļāva iespēju, ka Latvijas valsts varētu maksāt. Nevienā analīzē līdz šim netika tas pieļauts.
Tāpēc ieguvums, no kā vienpersoniski atteicās Latvijas Republikas valdība, parakstot līgumu, saistībā ar kompensācijām ir vērtējama no 50 līdz 100 miljoniem.
Otrs. Tiesas izdevumi 16 miljoni, iegūstot pat minimālu uzvaru tiesas procesā, otra puse kompensē.
Tātad summas, ko piedzītu un maksātu Latvijas valstij, būtu acīm redzamas.
Trešā lieta, kas vēl nav izpētāma, jo nav redzami dokumenti, Latvijas puse izvirzīja prasības par vairākām lietām, 4 punktiem, “Sonera” vai otra puse par diviem jautājumiem.
Cik ir saprotams, mierizlīgums paredz prasības necelšanu par izvirzītajiem jautājumiem, kas īstenībā varētu pavērt to, ka “Soneras” pusei vēl pastāv citas iespējas.
Otra lieta. Saistībā ar sarunām. Nevienu brīdi sarunās saistībā ar “Lattelekom” netika pieļauta iespēja, ka netiek pabeigta sakaru tīkla modernizācija. Un summas, kas bija paredzētas investēt tuvākajos gados, ir 20 miljoni latu kopumā no 60 – 120 miljoniem latu.
Ko apliecināja Aksenoka kungs, šī prasība... no šīs prasības Latvijas valsts ir atteikusies, tātad zaudējumu summa – no 60 – 120 miljoniem latu.
Vēl varbūt ir dažādas sarežģītākas lietas, par kurām grūti pateikt, kā tās atrisināt, jo “Lattelekom” pastāvēja arī dažāda tipa vēl akcijas ... b un c tipa akcijas, un pagājušajā gadā ar valdības akceptu “TeliaSonera”, cik ir zināms, tika izmaksāti 40 miljoni dolāru, Latvijas puses šīs akcijas kādā veidā tiks izmaksātas, vai tas tiks izdarīts tuvākajā laikā, nav zināms.

Tātad finansiālais izdevīgums vai zaudējums no prasību summas, no kā ir atteikusies valsts vai modernizācijas sakarā, maksimālā ir 570 miljoni latu, minimālā ir 156 miljoni latu. Tā ir elementāra un skaidra patiesība.
Arguments, ka tuvojas lietas izskatīšana un valsts interesēs ir panākt mierizlīgumu. Mierizlīgumu ir interesēs panākt, ja tiek panākts kaut kāds progress vai tiesas iznākums ir paredzams negatīvs.
Šobrīd nebija neviena argumenta, lai uzskatītu, ka tiesas iznākums varētu būt negatīvs. Un prasību iesniedza “Sonera”. Man šķiet, ka tas, ka vienu miljonu kompensē tiesas izdevumus, ir apliecinājums tam, ka otrai pusei pazaudēt procesu bija ievērojami lielāka iespēja, un šobrīd jau varbūt Repšes kungs, kas ir varbūt partijas vadītājs, un citādi, ir uzņēmies arī soģa lomu un pieņēma lēmumu, tātad tiesā Latvija praktiski zaudēs, un tas ir labākais, ātrāk skrienam projām.
Par monopoltermiņu. Ko mums stāsta, ka līgumā kā liela debesu dāvana ir monopoltermiņa iespējas... nu neatjaunošanas iespējas “Lattelekom”.
Šādas iespējas nepastāv. Ir izpētīti visi precedenti, kas ir saistīti ar monopoltermiņu sakaru jomā, tiesāšanās. Tādi precedenti ir bijuši vairāki. Nevienā gadījumā monopoltermiņš nav atjaunots.
Otra lieta. Monopoltermiņu un šīs lietas regulē Eiropas Savienības regulācijas. Un jebkurā gadījumā tādas iespējas Eiropas Savienībā nav un nepastāv ne mazākajā veidā. Un īstenībā panākt to, ka saule spīd, ja tā spīd tāpat, un ierakstīt līgumā: “rītdien spīdēs saule” – ja, var jau to darīt, bet tam nav nekāda sakara. Monopoltermiņš atjaunojams nebūs.
Privatizācija, kas šobrīd ir it kā visvairāk skartais jautājums. Manuprāt, ja rūpīgi pastudē Aksenoka kunga pausto viedokli, tad tas arguments, ka it kā lai pašu bāleliņi vai kas nevarētu “pa lēto” nopirkt “Lattelekom”, pilnībā atkrīt, jo Aksenoka kungs nepārprotami pateica, kas arī izriet, ka saistībā gan ar spēkā esošo likumu, gan ar Komerclikumu pirmpirkuma tiesības neizriet no šīm lietām un ir spēkā gan pirms, gan pēc. Tad pateikt, ka, parakstot līgumu, šīs pirmpirkuma tiesības tādā veidā tiek nodrošinātas un ka nevarēs kāds te privatizēt... Piedodiet, pamēģiniet man elementāru loģiku šeit atrast! Nav nekādas loģikas šinī jautājumā. Un pamēģiniet, lūdzu, atbildēt uz vienu jautājumu. Šinī memorandā, cik ir zināms, kurš ir slepens, bet šobrīd ir izteicies ministrs, iet runa arī par jaunām saistībām. Kāds pamats un kāda vajadzība, slēdzot mierizlīgumu, bija vienoties ar “TeliaSonera” par to, ka tiks kopīgi apspriests valsts daļu privatizācijas jautājums “Latvijas Mobilajā telefonā”? Kāds pamats? Kāda Dieva dāvana par to, Aksenoka kungs, tika saņemta, ka šinī līgumā bija jāpiemin “Mobilā telefona” valsts daļu privatizācija, uzņemoties apgrūtinājumu, kam nav nekāda sakara? “Lattelekom” pieder “Mobilajā telefonā” 20% akciju, un šīs akcijas iegūst... to kontrolē “Latvijas Mobilais telefons”. Kāpēc bija jāuzņemas saistības par pārējo, par “Mobilā telefona” privatizācijas gaitu? Kāds sakars ar mierizlīgumu? Tas vismaz šobrīd ir pausts un šobrīd nav redzams. Un īstenībā ar privatizāciju ir nevis tā, kā saka, ka kāds nevarēs privatizēt. Īstenībā ir uzņemtas saistības, kam nav nekāda pamata un nekādas nepieciešamības. Kāds pamats bija šobrīd, runājot par mierizlīgumu, runāt par to?
Kāda ir izdevība otrai pusei, jo te tiek runāts, ka it kā visu laiku, ka tā sistēma ir spēkā gan pirms, gan pēc tam? Tie, kas ir varbūt arī ilgāk bijuši iepriekšējās valdībās, kāda ir problēma? “Lattelekom”, kurš ir dibināts, pamatojoties uz valdības līgumu par dibināšanu, kategoriski atteicās vispār pretendēt un saņemt vispārējo licenci, jo viņi uzskatīja, ka viņu darbību regulē starpvalstu līgums un viņi nav pakļauti pārējām regulācijām. Kāpēc viņiem ir vajadzīgs līgums ar Latvijas valsti saistībā par privatizāciju? Tāpēc ka, iegūstot būtisku kontroli jebkurā no sfērām, ir ļoti stingras Eiropas regulācijas, un sevišķi bīstamākā – iegūstot būtisku kontroli, jo “TeliaSonera,” šobrīd kopā apvienojoties, pietrūkst viena absolūta kvalificētā vairākuma – 75% “Mobilajā telefonā”, un īstenībā viņiem būs nepieciešami 3, 4, 5% “Mobilajā telefonā”, lai iegūtu absolūto kontroli. Un, uzņemoties valsts vārdā šo līgumu, īstenībā valsts institūcijas, kas regulē monopoldarbību, nevarēs iet pretī valsts uzņemtajam līgumam. Tas ir bijis jau, pamatojoties uz iepriekšējo līgumu, “Lattelekom” to ir mēģinājis izmantot un izmantos tālāk. Tātad šis ir... izdevīgums ir apiet monopolregulāciju, licenci, jo “Lattelekom”, to jūs varat pārliecināties, sākotnējā periodā pamatojās uz to, ka līgums ir ar valsti un licence viņiem... “Lattelekom”, kāda ir pakalpojumiem, nav izņemama.
Procedūra. Lēmuma pieņemšana, slepenība un steiga. Par to, kāds ir pieņemšanas process, tad sarunās, ko citēja Aksenoka kungs, protams, es domāju, ka viņam pēc ministra darba būs diezgan liels darbības lauks tanī jomā, ka viņš varēs pasniegt kursus šķīrējtiesas procesu apelācijas kārtība, kādā veidā var pārsūdzēt šķīrējtiesas lēmumus. Tā būs diezgan interesanta tēma, protams, juridiskajās lietās, jo tas pagaidām diez ko nav izpētīts, diez ko maz iespējama parādība... Bet nu viņš draudēja, ka būšot šausmīgi izdevumi, teiksim, šinīs te procesos.
Nezinu, vai šobrīd pastāstīs, bet tas, protams, būs dziļāks zinātnisks darbs. Bet slepenība vienmēr varbūt skāra sarunu objektu, jo, panākot vienošanos, protams, tas, ko citēju vēstulē, ja nav panākts mierizlīgums, ja, piemēram, sarunu tos motīvus izmanto, nepanākot mierizlīgumu, tiesātā ir nekorekta, negodīga rīcība. Un tāpēc šis process vienmēr tiek aizsargāts ar slepenību un šos materiālus nedrīkst izdalīt.
Tagad mums tiek pateikts, ka valsts vārdā Aksenoka kungs ir parakstījis Molotova–Ribentropa paktu un gaida tagad saskaņošanu no Ribentropa, vai to varēs publiskot. Valsts vārdā publiskās saistības uzņemoties, šis līgums un atsauce par šā līguma slepenību vairs nedrīkst būt un nav pieļaujama... manuprāt, ir tikai šajā pašā memorandā, ko Aksenoka kungs parakstīja. Es pilnīgi piekrītu par procesa konfidencialitāti, bet līgumus valsts vārdā... es uzskatu, nav tiesību ne Aksenokam, ne Repšem slēgt nekādus Molotova–Ribentropa paktus.
Par citām lietām. Par “Jauno laiku”. Katrai partijai gadās kāds kauna traips, un no tā nekādi nevarēs jau izbēgt, jo ir dažādi cilvēki. Partijas spēju pastāvēt nosaka, kā partija spēs ar šīm parādībām tikt galā. “Jaunais laiks”, jums patīk vai nepatīk, šobrīd jūs esat pikējošā kritienā un jūsu lidmašīnas vadītājs nav spējīgs vadīt šo lidmašīnu. Jūs visi 27 sēžat šajā lidmašīnā, un apmēram pēc trim mēnešiem jūs sasniegsit zemi. Jums ir dažas nedēļas laika vienoties un paskatīties, vai jūsu rindās neatradīsies lidmašīnas vadītājs, kurš spēs izvest šo lidmašīnu no pikējošā kritiena.
Un domāju, ka ne jau tas, ka notiek kaut kādas lietas, būs tas, kā jūs ar to spēsiet tikt galā.
Tātad kopumā saistībā ar valsts interesēm finansiālie zaudējumi no divām daļām – neiegūtām kompensācijām un nemodernizētās

telekomunikācijas sistēmas – ir šobrīd vērtējami no 156 līdz 600 miljoniem latu. Un tā ir realitāte.
Šobrīd, es domāju, nevienam finansistam, kas noteikti nodarbojas ar šīm lietām, nav ne mazāko šaubu, ka lēmumu, kādu pieņēma valdība, pieņēma divu iemeslu dēļ.
Viens, vai nu neprofesionalitāte, nemākulība, vai otrs – kādas citas savtīgas intereses, jo šim darījumam nešaubīgi ir afēras un koruptīva darījuma pazīmes visā tā pilnībā.
Trešā lieta. Saistībā ar privatizāciju. Ne ar kādām valsts interesēm nemotivētas, jaunas papildu saistības “Latvijas Mobilā telefona” privatizācijā, kuras arī var izrietēt tikai no viena, teiksim, aspekta – un neprofesionalitātes, šeit es nevaru pateikt, es domāju, ka šeit vairāk attiecas otrais.
Protams, kā katrai lietai, es domāju, ka nav jau viss varbūt tik melns un ir jau arī tādas pozitīvas lietas. Zinot to, ka šis, man šķiet, līgums ir acīm redzami noslēgts neatbilstoši valsts interesēm, domāju, ka būs arī atsevišķas pozitīvas parādības.
Es domāju, ka šobrīd pēc neliela brītiņa notiks aktivizēšanās nekustamā īpašuma – zemes – tirgū, kādam būs atkal iespējas iegādāties atsevišķus Zirņu kalnu tīrumiņus, un es domāju, ka arī sociālās problēmas valstī, kas ir ļoti smagas, dažiem cilvēkiem vai dažiem desmitiem cilvēku, saulainas vecumdienas, parakstot šo mierizlīgumu, ir nodrošinātas.
Sēdes vadītāja.
Deputāts Juris Dobelis.
J.Dobelis (TB/LNNK).
Cienītie kolēģi! Jebkurā gadījumā, pētot kādu rīcību, ir jāatbild uz jautājumu: kam tas ir izdevīgi? Tas pats attiecas uz šīsdienas sēdi, uz tās ierosinātājiem.
Un tāpēc nedaudz vārdu par tiem cilvēkiem, kas ir parakstījuši šo lēmuma projektu.
Vakar raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Tautas partijas pārstāvis Pabriks teica, ka Tautas partija veidošot vienkopienas valsti. Tā kā Jakovs sēdēs kopā ar Tautas partiju vienā kopienā! Lūk!
Šīs vienkopienas radītāji ir tik jauku dokumentu sacerējuši, ka tur pat dažiem teikumiem varētu piekrist. Piemēram, “ir pamats vislielākajām bažām par noslēgtā miera līguma ietekmi”. Jā, jums ir pilnīga taisnība. Es saprotu, ka bažas ir milzīgas. Tā ka svēta patiesība. Jautājums – kam ir šīs bažas?
Gadiem ilgi neskaidrības par attiecībām starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” bija vienreizējs kumoss veselai rindai darboņu, veselai piesaistīto cilvēku grupai, kas barojās no šo attiecību neskaidrības. Un dzīvoja lieliski. Un bija gatavi procesu stiept un stiept. Protams, līdz vajadzīgajam brīdim, nevis līdz bezgalībai. Un tieši šajā brīdī daži ieinteresētie bija jau krietni papletuši mutītes vaļā, lai jau šo sen gaidītā kumosa garšu izjustu. It kā jau ilgi vairs nebija jāgaida. Tūlīt būs! Bet vilšanās ir pamatīga. Un tieši tāpēc, arī lasot šodien sataisīto projektu, to ļoti labi var saprast. Izmisumā sarakstīts dokuments, teikumi nesaderīgi. Atkārtojas doma sešās rindiņās septiņas reizes. Un tāpēc rodas arī tāds iespaids, kā pēc 2.marta valdības lēmuma daži materiālie topošās valdības stūmēji ir kļuvuši nervozāki un varbūt vairs tik sekmīgi nestums šo procesu uz priekšu. Un šīs te cerības, ka “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK varētu atbalstīt topošo valdību... nu, tām vajadzētu izplēnēt. Nu nevajag cerēt, nevajag mēģināt mūs vēl tur iesaistīt iekšā.
Jā, protams, šis lēmums ir tikai politisks aicinājums un vairāk jau nekas cits. Un, protams, paliek mierinājums, ka paliks vēl ko privatizēt un paliks digitalizācijas process, attīstība, pēdiņās, un vēl šis un tas. Tā jau tīri nebūs, ka nekas nepaliks. Bet nu tomēr zināmas neskaidrības radušās.

Tagad par tiem 600 miljoniem, kurus varētu Latvijas valsts iegūt. Autori cienījamie, nu cik tad ir miljonus Latvijas valsts ieguvusi tiesvedības procesos visos šajos gados tur, kur kāds ir pārstāvējis Latvijas valsts interesēs? Cik šādi miljoni ir iegūti? Nāciet un stāstiet par saviem panākumiem starptautiskajos tiesvedības procesos!

Man līdz šim ir radies iespaids, ka rautin raujas uz šiem procesiem cilvēki, kuri uz Latvijas valsts nelaimes rēķina grib krietni nopelnīt. Citu neko es pagaidām neesmu ievērojis. Solīt jau šodien tos miljonus tanī papīrelī jau var. Tur vēl var vienu nulli pielikt klāt. Kāda problēma? Nekas jau nebūs jāpierāda, jo šausmīgi aizkustinoši izskatās, ka, lūk, ko atkal Latvijas sabiedrība ir zaudējusi! Bija tāda reklāma pirms vēlēšanām par tādu odziņu, kur viena izplesta mutīte gaidīt gaidīja odziņu, un lēnām, lēnām, bet sagaidīja gan. Sakampa to odziņu beigās. Šinī gadījumā odziņa tik šūpojas un šūpojas, un līdz tai mutītei nemaz nenokļūst.
Ko Saeima vēlas ar šādu lēmumu panākt? Ko Saeima vēlas? Ko vēlas daži iesniedzēji panākt, tas tāpat būs skaidrs. Bet ko Saeima vēlas panākt? Cik reizes mēs neesam runājuši par to, ka nevajag Saeimu iesaistīt šādos dažādos procesos, kur viens grupējums kaut ko grib panākt. Un līdz ar to šis lēmuma projekts izskatās kā tāds izmisīgs brēciens par zaudētajām cerībām. Un kaut kāda nikna spalvainu dūru vicināšana un vairāk nekas cits.
Vai tad Saeimai ir vienkārši kaut kas jāsavirknē kopā? Jāsaliek kaut kādi fakti un jāpaplātās ar rokām? Jeb Saeimas uzdevums ir piedāvāt risinājumu? Kur tad ir šis risinājums šajā projektā? Bez nosodījuma nekā cita tur nevar redzēt. Bet sakiet, lūdzu, vai daudz prāta ir vajadzīgs, lai kaut ko nosodītu? Šķiet, ka tikpat kā nemaz.
Un tāpēc vienīgais, uz ko es varētu aicināt: nejauksimies Saeimas pārstāvju, atsevišķu partiju, atsevišķu organizāciju darbā. Tautas partija! Ja jūs gribat dibināt vienkopienas valsti kopā ar Plineru un Cileviču, lūdzu! Tā ir jūsu partijas darīšana! Bet nevajag savas intereses tik atklāti parādīt un šādā te vienkopienas sabiedrībā veidot kaut ko niknu, saceptu, lai kaut kādā veidā gan ieriebtu tiem, kas vēl strādā valdībā, gan sagatavotu sev zaļu celiņu citām vajadzīgajām izdarībām. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Aigars Kalvītis.
A.Kalvītis (TP).
Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! Es domāju, ka zālē ir par daudz emociju šobrīd. Un es domāju, ka vairāk jau būtu jārunā par pašu būtību, nevis par emocijām.
Un pirmais, ko es gribētu pajautāt Saeimas priekšsēdētājai. Manās rokās ir nonācis mierizlīguma dokuments. Tas šobrīd atrodas “Jaunā laika” deputātiem uz galda. Es gribu jautāt, ar ko atšķiras pārējie Saeimas deputāti, ka viņiem nav šādu tiesību iepazīties ar šo dokumentu? Un vai ir ievērots likums par konfidencialitāti, un ir jautājums, kas to ir pārkāpis. (Starpsauciens: “Pareizi!”)
Runājot par mierizlīgumu. Es no šīs tribīnes jums varu apgalvot, ka mierizlīgums bija vienīgais pareizais ceļš priekš Latvijas valsts šinī strīdā starp “Lattelekom” un “SoneraTelia”. Jautājums ir tikai, kāds šis mierizlīgums izskatās?
Iepriekšējās valdības laikā man bija tas gods divus gadus šīs sarunas vadīt. Un es tiešām biju šinī tēmā tik ļoti dziļi iedziļinājies, ka vēl pēc 15 mēnešiem es neesmu aizmirsis to, ko toreiz mēs runājām ar šiem pārstāvjiem.
Pirmais uzstādījums, kas priekš Latvijas bija ļoti nozīmīgs, sarunās bija panākt, lai noziedzīgais jumta līgums zaudētu spēku un iestātos jaunas attiecības starp abiem akcionāriem. Respektīvi, tiktu noslēgts jauns akcionāru līgums, kas regulētu Latvijas valsts un “Tilts Communications” attiecības turpmākajos gados.
Šinī mierizlīgumā, ko vakardien parakstīja Latvijas valdība, ir palicis spēkā jumta līgums. Un interesanti, ka Latvija, atsaucot savas prasības arbitrāžā, ir atteikusies no tām jumta līguma sadaļām, kas uzliktu saistības “Tiltam Communications” . Un mums nav tiesību pārsūdzēt vairāk šīs prasības nākošajās arbitrāžās.
Bet mēs esam atstājuši jumta līgumā priviliģētā stāvoklī “Tilts Commmunications”. Mēs esam saglabājuši pirmpirkuma tiesības uz akcijām viņiem, kas regulētas ar likumu, bet tajā pašā laikā šinī līgumā ir rakstīts, ka bez abu pušu piekrišanas nav tiesību piesaistīt nevienu trešo pusi.
Aksenoka kungs, kā jūs pārdosiet 51% akciju, ja mēs bez viņu piekrišanas nevaram pat uzrunāt trešo pusi. (No zāles ministrs A.Aksenoks: “Tā nav!”) Tā ir! Jūs man to pats apstiprinājāt.
Otra lieta. Tieslietu ministram ir ļoti maz izpratnes par jautājumu, kā tiek realizētas pirmpirkuma tiesības SIA un komercsabiedrībās.
Ja mēs arī kādam gribētu pārdot kaut kādu daļu, procentu kā trešajai personai akcijas, ko gan mums aizliedz jumta līgums šobrīd darīt, tad “SoneraTelia”, turot pirmpirkuma tiesības, pateiktu: “Okei, mēs par šo cenu pērkam 2 procentus, jo mums ir 49.” Akcijas sa

dalās proporcionāli esošajiem akcionāriem. Un tas otrs, ja grib, lai pērk to atlikumu, kuram nav nekādas vērtības. Tā ir izsole ar cenu, kas krīt uz leju, nevis ceļas uz augšu. Tāda ir tā izsole.
Mēs esam zaudējuši 51 procenta vērtību, kas ir mērāma vismaz 200 miljonu latu vērtībā. Esam zaudējuši! Mēs divus pārdosim – par dažiem desmitiem miljonu. Ko mēs darīsim ar 49? To jums būs jāatbild.
Otra lieta, par ko Latvijas valdība cīnījās un ko mēs bijām gatavi un bijām panākuši ar viņiem vienošanos, ka katrā Latvijas pagastā, pagastmājā, skolā un bibliotēkā būs fiksētās telefona līnijas, kuras varēs nodrošināt interneta pieslēgumus. Mēs piekāpāmies viņiem tajā ziņā, ka bija pilnīgi reāli, ka nav iespējams katru lauku māju telefonizēt, un tas ir ļoti dārgi. Bet vismaz šinīs trijās vietās tam bija jābūt. Un bija papildu līgums par Latvijas modernizāciju pie mierizlīguma paketes, kurā bija teikts, ka trīs gadu laikā viņi katru gadu investē 20 miljonus latu un nodrošina šīs mūsu prasības.
Ko jūs izdarījāt? Un uz to jums arī būs jāatbild, Aksenoka kungs! Jūs pagājušajā vasarā vai agrā rudenī, neskatoties uz to, ka Latvijas valsts ir tiesvedības procesā, ka viņi nav pildījuši jumta līguma saistības, Latvijas valdība pieņēma nez kādēļ lēmumu jumta līgumu pildīt. Jūs no “Lattelekom” izmaksājāt 40 miljonus dolāru “Tilts Communication”. Kādēļ? Kādēļ no Latvijas uzņēmuma bija jāizmaksā 40 miljoni dolāru situācijā, kad mēs strīdamies par šo līgumu un viņi to nepilda? Mēs savā laikā bijām gatavi izmaksāt šo naudu viņiem, kā nosaka līgums, 2004.gadā, ja viņi trīs gadu laikā Latvijā ieguldīs 60 miljonus latu modernizācijā. Tikai pie šādiem nosacījumiem. Jūs bez nosacījumiem ļāvāt “Sonerai” “salāpīt” savus bankrota ielāpus, kuru dēļ viņus pārņēma “Telia”. Un par to arī jums būs jāatbild.
Tā ka, manuprāt, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis bija neapdomīgs solis. Latvijai bija visas iespējas panākt labu mierizlīgumu, jo somi mūs uzrunāja vairāku gadu garumā. Viņi bija nobijušies no šīs tiesas tikpat, cik mēs bijām nervozi par šo tiesu. Un mēs varējām viņus pieturēt un panākt pavisam citus apstākļus – daudz labākus priekš Latvijas valsts. Vismaz paprasīt to naudu, kuru mēs pazaudējām advokātiem tikai tādēļ, ka somi mūs ievilka šinī tiesvedībā, vismaz šo naudu paprasīt. Ko dod jūsu 9 miljoni, kur jūs apņematies LMT akcijas pārdot vai privatizēt, kā jūs te skaisti runājat? Ko dod tie 9 miljoni, ja gada laikā jāpanāk vienošanās? Viņi... tas ir burkāns iedots: “Lētāk pārdosiet – dabūsiet. Ak nepārdosiet lētāk? Nu tad pēc gada viņu nav, un mēs pēc gada tāpat kontrolēsim situāciju.”
Es gribu teikt vēl vairāk. Es domāju, ka tā ir pilnīga bezatbildība, ļaunprātība – slepeni šādu vienošanos panākt.
Es atceros, ka Bērziņa valdība veda sarunas. Droši vien jūs visi, kas arī nebija deputāti, lasījāt presi. Presē bija sīki aprakstīts katrs nopietnais iespējamais risinājums. Es atceros, ka es katru pirmdienu gāju uz parlamentu stāstīt komisijā, kādā veidā virzās šīs sarunas. Man bija jāatbild uz šiem nepatīkamiem jautājumiem, kurus, protams, arī toreiz deputāti uzstādīja, jo, protams, slepenībai ir savi mīnusi. Bet jūs parakstiet un gribat apmānīt Latvijas sabiedrību, ka tas bija visizdevīgākā veidā! Es domāju, mēs esam kļuvuši par šīs somu un zviedru lielās kompānijas ķīlniekiem, mēs esam pametuši Latviju vairākus gadus atpalicībā. Un kas maksās par Latvijas lauku modernizāciju? Deputāti jau nezina, bet es jums paskaidrošu: Latvijas sabiedrība. Nevis “Lattelekom” modernizēs Latvijas laukus turpmāk, bet mēs visi maksāsim. Un maksās citas Latvijas telekomunikāciju kompānijas regulatoram speciālā fondā, lai, lūk, apgūtu šos neapgūtos rajonus, par LMT, TELE–2, jauno kompāniju, kas saņems licenci, naudu, “Latttelekom” naudu, ievilktu tur fiksētās līnijas. Universālā pakalpojuma grozs tiks veidots no visiem spēlētājiem šinī tirgū. Un nevis “Lattelekoms” modernizēs, bet Latvija turpmāk to maksās. Tā ir bezatbildība, kas robežojas ar noziedzību!

Un, es domāju, mēs vēl arī paskatīsim tās procesuālās normas, kādā veidā šie lēmumi valdībā tika pieņemti.
Kas pilnvaroja Einaru Repši rakstīt vienpersonisku vēstuli “TeliaSonera”? Viņam bija valdības pilnvarojums to darīt? Tāda pilnvarojuma nebija. Valdība nebija lēmusi par to, ka šīs sarunas ir aktualizējamas. Vai bija valdībā uzlikts rāmis sarunām, kas ir Latvijas nacionālās interesēs šajās sarunās?
Aksenoka kungs, valdība šādu rāmi apstiprināja? Nebija tāda rāmja. Jautājums: kurš brauca uz Helsinkiem un runāja šinīs sarunās? Cik reizes jūs bijāt tur? Kas tie bija par darboņiem, kas kārtoja šos darījumus? Paldies!
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Debates turpināsim pēc pārtraukuma pulksten 15.30. (Aplausi.)
Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!
A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).
Lūdzu uzmanību! Nav reģistrējušies: Boriss Cilevičs, Ēriks Jēkabsons, Artis Kampars, Andis Kāposts, Vilis Krištopans, Jānis Reirs, Juris Sokolovskis, Ainars Baštiks. Paldies!

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi, pārtraukums ir beidzies. Turpinām debates par lēmuma projektu “Par mierizlīgumu starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”.
Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Ērikam Jēkabsonam!
Ē.Jēkabsons (LPP).
Vārds Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei.
I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).
Cienījamie kolēģi! Savas runas sākumā es gribētu griezties pie “Jaunā laika” frakcijas vadītāja ar lūgumu iesniegt rakstiski Saeimas Prezidijā informāciju par to, kā konfidenciāla informācija par mierizlīgumu, mierizlīguma saturs ir nonācis “Jaunā laika” frakcijas rokās. Ceru, ka tuvākajā laikā šis paskaidrojums arī tiks sniegts.
Tālāk. Es gribētu runāt kā deputāte, kas 7.Saeimā vadīja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas tieši bija saistīta ar “Lattelekom” izveidošanu un arī ar līguma noslēgšanu ar “Tilts Communications”. Tad jautājumi, kas saistīti ar “Lattelekom” izveidošanu, ar Latvijas Republikas un “Tilts Communications” līguma noslēgšanu, ar līguma analīzi, kā arī ar SIA “Lattelekom” tarifu politiku vienmēr ir bijušas Saeimas deputātu pastiprinātas intereses un kontroles ziņā.
Jau 5.Saeimā drīz pēc līguma ar “Tilts Communications” noslēgšanas tika izveidota komisija “Lattelekom” darbības izvērtēšanai. Un jau tad, tālajā 1995.gadā, komisija konstatēja investoru nevēlēšanos pildīt jumta līguma nosacījumus. It sevišķi tas saistījās ar modernizāciju. Protams, “Lattelekom” norādīja, ka Latvijas Republika nepilda savas saistības tarifu noteikšanā, tātad nepietiekami tos paaugstina. Diemžēl jau tad investoru solījumi atpalika no darbiem, nesot zaudējumus Latvijas valstij, jo “Lattelekom” darbojās monopolrežīmā. Jau 7.Saeimas laikā tika atkārtoti izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuru, kā jau es minēju, bija tas gods vadīt man, un kuras galvenais uzdevums bija veikt analīzi par Latvijas Republikas valdības un “Tilts Communications” līguma izpildi, kā arī SIA “Lattelekom” tarifu politiku un Telekomunikāciju tarifu padomes pilnvaroto pārstāvju rīcības atbilstību likuma par telekomunikācijām prasībām.
Laikā, kad Latvijas Republikas ienākumu nodokļa vai peļņas nodokļa veidā valsts budžetā no “Lattelekom” valsts nesaņēma neko, jau tajā laikā “Tilts Communications” caur līgumu bija nodrošinājis papildu ienākumu saņemšanu. Tātad bija nodrošinātas dividendes par noteikta veida akcijām, bija nodrošināts procents par pamatlīdzekļu iegādi. Un tā, jau noslēdzot līgumu, “Tilts Communications” nodrošināja savu ieguldījumu rentabilitāti. Tieši šajā laika periodā tika atsāktas sarunas ar “Tilts Communications” par savstarpēju zaudējumu atlīdzināšanu. Un kā komisijas priekšsēdētāja es piedalījos sarunās, kuras tolaik valdības vārdā vadīja Ekonomikas ministrijai pakļautā Privatizācijas aģentūra. Komisija pievērsa sarunvedēju uzmanību būtiskajiem Latvijas Republikas zaudējumiem, neizpildot modernizācijas plānu. Un šeit es gribu jums citēt izrakstu no Parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojuma.
“Kā būtiskus modernizācijas plāna saistību neizpildes gadījumus, kas nodrošinājuši būtiskus zaudējumus “Lattelekom”, var atzīt:
Austruma loka neizveide, taksofonu programmas neizpilde, noteiktās digitālās kapacitātes nesasniegšana, neatbilstošas rēķinu sistēmas iegāde.
Kā iekšējo investīciju un darbavietu radīšanas līguma būtiski pārkāpumi atzīstami “Lattelekom” darbinieku skaita samazinājums par 1002 personām 1997.gada laikā bez Latvijas Republikas piekrišanas, kabeļu rūpnīcas neizveidošana un taksofonu ražotnes neizveidošana.”
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības rezultātā Saeima nolēma sekojošo. Citēju atkal ziņojumu.

“Atzīt, ka jumta līgums, kuru Latvijas valdība 1994.gada 11.janvārī noslēgusi starp “Tilts Communications”, nepamatoti ierobežo Latvijas Republikas suverenitāti un ir pretrunā ar tās likumiem un interesēm.
Atzīt, ka ievērojama daļa jumta līgumā paredzēto pasākumu no ārvalstu investoru puses nav izpildīta, kas Latvijas pusei nodarījuši papildu zaudējumus.
Ierosināt valdībai panākt jumta līguma grozījumus, kas noteiktu “Lattelekom” monopolstāvokļa termiņa samazināšanu līdz 10 gadiem, kā arī Latvijas Republiku diskriminējošo normu atcelšanu.
Atzīt, ka SIA “Lattelekom” kopš dibināšanas brīža ir strādājis pretrunā ar likumu “Par telekomunikācijām”, nesaņemot speciālu licenci par pakalpojumu sniegšanu.”
Tajā pašā laikā komisija ierosināja un Saeima apstiprināja atsevišķus ieteikumus, kur es nolasīšu galvenos.
Pirmkārt, iesniegt materiālus prokuratūrai, lai izmeklētu un izvērtētu apstākļus, kuru dēļ iespējami Latvijas Republikai zaudējumi saistībā ar “Lattelekom” darbību kopš jumta līguma noslēgšanas brīža, noskaidrot un nepieciešamības gadījumā saukt pie atbildības vainīgās personas.

Diemžēl vainīgās personas nevarēja saukt pie atbildības, jo ir bijis noilguma laiks.
Ievērojot, ka “Lattelekom” kapitāla lielākā daļa ir Latvijas īpašums un sabiedrībā izplatīto neapmierinātību ar uzņēmuma sniegto pakalpojumu kvalitāti un to apmaksas līmeni, Valsts kontrolei veikt “Lattelekom” dibināšanas vēstures un finansiālās darbības pārbaudi, kā arī Valsts kontrolei izvērtēt, vai privatizējamai valsts akciju sabiedrībai “VEF” atsavināto 18% “Latvijas Mobilā telefona” akciju pārdošana “Lattelekom” par cenu, kura, iespējams, ir zemāka par šo akciju tirgus vērtību, ir likumīga un atbilstoša valsts interesēm.
Nākamajā punktā ir teikts: “Lai nepieļautu jauna monopola izveidošanos telekomunikāciju nozarē, ieteikts Ministru kabinetam izdot rīkojumu, kas neļauj SIA “Lattelekom” un citu telekomunikāciju uzņēmumu privatizācijas procesā vienam īpašniekam vai īpašnieku apvienībai iegūt savā īpašumā tieši vai netieši vairāk par 25% SIA “Latvijas Mobilais telefons” un citu telekomunikāciju uzņēmumu daļu vai akciju.
Kā arī ierosināt atsākt sarunas ar ārvalstu investoru pēc tam, kad Satiksmes ministrija un Privatizācijas aģentūra apkopojusi zaudējumu apmērus, kas radušies Latvijas pusei jumta līguma nosacījumu neizpildes rezultātā.
Apkopotos rezultātus iesniegt Saeimā tālāka lēmuma pieņemšanai par kompensācijas apmēru noteikšanu.”
Diemžēl jāatzīst, ka mierizlīgums tagad dos iespēju “TeliaSonera” izpildīt tos nosacījumus, ko gan 5., gan 7.Saeimas deputāti negribēja pieļaut – tātad iespējas iegūt monopolstāvokli fiksētajos un mobilajos tīklos.
Un domāju, ka advokātiem tomēr bija iespējas pierādīt investoru neizdarību un radītos zaudējumus, kaut lai daļēji varētu tikt kompensētas Latvijas prasības. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Vārds deputātam Guntim Bērziņam.

G.Bērziņš (JL).
Cienītā priekšsēdētājas kundze! Cienītie kolēģi! Šim jautājumam ir ļoti gara vēsture, un es te daļēji gribētu runāt arī par vēsturi.
Varbūt, lai ilustrētu šo garo vēsturi, es parādīšu jums, kāds toreiz, kad viss šis jautājums sākās, izskatījās mobilais telefons. Šis ir mobilais telefons no agriem 90.gadiem. Kura no dāmām būtu spējusi šo telefonu nest savā rokassomiņā jeb kurš no vīriešiem būtu varējis to ievietot savā žaketē? Tas tikai pierāda, no vienas puses, cik ilgi šis jautājums ir gājis, no otras puses, arī pierāda, cik ātri telekomunikācija Latvijā kā tāda ir progresējusi.
Vispirms par mierizlīgumu. Es gribētu teikt, ka tas ir vienīgais loģiskais risinājums, kas bija iespējams šajā situācijā. Tas ir gan valsts, gan sabiedrības interesēs, tas nebija sasteigts, bet tas ir noslēgums astoņu gadu garām sarunām un nāca, kā jau Aksenoka kungs norādīja, pašā pēdējā brīdī.
Mēs arī gribētu tālāk pieskarties lauku modernizācijai, jo tā ir lielā mērā notikusi, un es gribētu arī norādīt vairākus iemeslus, kādēļ tā turpināsies. Es domāju... es gribētu tikai apsveikt Aksenoka kunga un Repšes kunga drosmi, uzņemoties šo soli, un pielikt šim jautājumam beidzot punktu, parakstot šo miera līgumu.
Atcerēsimies, kāda bija situācija ar telekomunikācijām Latvijā 90.gadu sākumā. Toreiz Padomju Savienība nebija ieguldījusi telekomunikācijās pietiekamus līdzekļus, tehnoloģija bija atpalikusi, un, lai uzlabotu sakarus, bija nepieciešams piesaistīt ārvalstu investorus. Investīciju klimats toreiz Latvijā bija slikts, un vajadzēja labvēlīgus noteikumus, lai to pievilinātu. Un viens no tādiem bija monopolstāvokļa pieņemšana, ko pieņēma ar likumu, ar Telekomunikāciju likumu, ko toreiz pieņēma Augstākā padome. Tas netika... nebija jumta līgumā, tas bija likumā “Par telekomunikācijām”, tas bija viens no pēdējiem likumiem, ko šajā zālē, šajā zālē, es atkārtoju, pieņēma Augstākā padome. Drīz pēc tam arī bija starptautisks konkurss, kurā bija divi pretendenti, un no tiem diviem uzvarēja “Tilts Communications”, kurš toreiz piederēja angļu un somu uzņēmumam, un noslēdza tā saucamo jumta līgumu. Diemžēl jau līguma otrā gadā dzīve spieda ieviest dažādas korekcijas vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, Latvijas ekonomiskā izaugsme bija stingri lēnāka, nekā bija prognozēts. Rezultātā Tarifu padome neapstiprināja tādus tarifus, kā bija līgumā paredzēts. Rezultātā tehniskā attīstība “Lattelekom” atpalika no tā, kas bija līgumā paredzēts, un arī parādījās spiediens no Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas – samazināt 20 gadu monopolu Latvijā. Rezultātā jau 1996.gadā bija skaidrs, ka līgumslēdzējām pusēm ir nepieciešams sēsties pie sarunu galda un veikt sarunas par jumta līguma grozīšanu. Diemžēl šo sarunu vēsture ir gara un mocoša un atspoguļo to, ka vesela rinda valsts valdību nav spējušas pieņemt attiecīgu lēmumu sakarā ar šo līgumu. Sarunas jau, es jums atgādinu, sākās 1996.gadā. Toreiz tās veda Satiksmes ministrija, runāja ar “Tilts”, un līdz 1997.gadam jau bija panākts ievērojams progress, bet tādēļ, ka līgums ir ar valdību... piedošanu, ar Latvijas valsti, tad bija nepieciešama Latvijas valdības piekrišana. Diemžēl toreizējais premjers Andris Šķēle nebija apmierināts ar rezultātu un nodeva sarunu Privatizācijas aģentūrai.
Sākotnēji Nagļa kungs bija lielās cerībās, ka izdosies ātri panākt vienošanos, bet diemžēl pagāja vairāki gadi pirms šāda vienošanās darba, teiksim, kad līmenī tika panākta. Bet diemžēl toreiz ekonomikas ministre bija Ūdres kundze, drīz pēc tam viņa bija spiesta demisionēt un viss apstājās.
Process turpinājās zem nākamā ekonomikas ministra Makarova kunga, bet tas nemaz nenonāca līdz slēdzienam.
Beidzot jautājumu pārņēma Bērziņa kunga valdība, un drīz pēc tam “Sonera” zaudēja pacietību par Latvijas valdības nespēju pieņemt lēmumu un iesūdzēja Latviju Arbitrāžas tiesā. Mēs sākām tiesāšanās ceļu.
Darbu turpināja īpaša darba grupa. Un, cik es saprotu, īsi pirms pēdējā valdība beidza savu darbu, bija jau gandrīz sagatavots mierizlīgums, kuru jau Kalvīša kungs šeit pieminēja, bet diemžēl vai nu laika trūkuma dēļ, vai politiskās drosmes dēļ, bet šis miera līgums netika parakstīts.
Un, sākot Repšes kunga valdībai darbu, šo līgumu un šo jautājumu iemantoja Repšes kunga valdība. Un šī valdība beidzot ir spējusi pielikt punktu šai garajai sāgai.
Es varu tikai teikt paldies vēlreiz Aksenoka kungam un Repšes kungam par politisko drosmi šo jautājumu novest līdz galam! Process ir vilcies no 1996. līdz 2004.gadam. Un es nu nekādā ziņā nevarētu teikt, ka to varētu nosaukt kaut kādā veidā par sasteigtu procesu. Tiešām.
Nākamais, kam es gribēju pieskarties, bija jautājums par modernizāciju laukos. Šeit jau tas temats tika dažkārt skarts, bet es gribētu teikt, ka es domāju, ka ir diezgan skaidrs, ka modernizācija laukos turpināsies. Un tā turpināsies pat tādēļ, ka “Lattelekom” pats ir ieinteresēts, lai šo modernizāciju turpinātu, jo tajās lauku daļās, kur vēl varbūt ir vecas telefonu centrāles, šīs centrāles jau beigs drīz darbību, un viņas nav iespējams atlikt. Nav iespējams tās atvietot ar tādām pašām vecām centrālēm, atvietos ar modernām šīsdienas elektroniskām centrālēm.
Otrs iemesls, kādēļ turpināsies, ir tas, ka “Lattelekom” licence kā tāda dod pieeju citiem operatoriem, un rezultātā ir tas, ka process spiež “Lattelekom” ieviest ciparizāciju.
Es gribētu arī atgādināt, ka šeit ir bijusi runa par internetu. Šodien visiem telekomunikāciju klientiem, “Lattelekom” klientiem ir iespējams iegūt interneta pakalpojumus ar iezvanpieeju. Tas ir visiem iespējams.
Un beidzot, es domāju, jāatceras. Nav jau tikai šodien vairs fiksēti telekomunikāciju sakari. Es domāju, mēs visi, gandrīz visi šajā

zālē, mēs staigājam ar mobilajiem telefoniem. Šie mobilie telefoni ir arī ļoti daudziem cilvēkiem uz laukiem. Šie mobilie sakari ir uz laukiem, ir pārklājums gandrīz visā Latvijā, un rezultātā cilvēkiem ir iespēja izmantot telefonu, izmantot telekomunikācijas pakalpojumus uz laukiem.
Mūsu lēmuma projektā, kas mums ir priekšā, ir runāts par negatīvu iespaidu uz sabiedrību. Es gribētu teikt, ka šis mierizlīgums dos tieši pretējo. Mierizlīgums beidzot pēc trīsarpus gadiem ļaus “Lattelekom” vadībai nodoties un nodarboties ar to, kas viņiem faktiski ir jādara. Viņiem ir jānodarbojas ar uzņēmuma vadību un ar telekomunikāciju attīstību, nevis visu laiku tikt traucētiem ar tiesvedību.
Es atgādināšu tikai par “Lattelekom” finansiālajiem rezultātiem, ko šī valsts ir ieguvusi. Pagājušajā gadā, atcerēsimies, no “Lattelekom” tika iegūts apmēram 30 miljoni latu nodokļos. “Lattelekom” šajā valstī bija lielākais nodokļu maksātājs šajā valstī. Bez tam uzņēmums samaksāja 5 miljonus latu dividendēs. Šogad uzņēmums atkal maksās apmēram 30 miljonus latu nodokļos, tas maksās apmēram 20 miljonus latu dividendēs, un bez tam tiks atmaksāts arī apmēram 20 miljoni obligācijās, kas izriet no jumta līguma. Padomājiet, cik pensijas, cik bērnu pabalstus no šīs summām var izmaksāt!
Noslēgumā es gribētu vēlreiz atkārot: mierizlīgums, kolēģi, nebija sasteigts. Bija pēdējais brīdis, pēc astoņu gadu sarunām un trīsarpus gadu tiesāšanās pēdējais brīdis šim procesam pielikt punktu. “Lattelekom” attīstība tagad varēs iet uz priekšu netraucēti ar tiesvedību, lauku modernizācija turpināsies, un, es domāju, jūs man piekritīsiet, ka šis ir bijis vienīgais loģiskais risinājums pašreizējā situācijā.
Es noslēgumā aicinu jūs neatbalstīt šo lēmuma projektu! Paldies!
Sēdes vadītāja.
Vārds Ministru kabineta vārdā tieslietu ministram Aivaram Aksenokam.
A.Aksenoks (tieslietu ministrs).
Varbūt dažas atbildes uz izteiktajām lietām. Vispirms par konfidencialitātes statusu šim dokumentam, kas tika parādīts. Tātad šis dokuments ir advokātu biroja “Clifford Chance” ziņojums Ministru kabinetam, tātad tas teksts, kas tika rādīts, ir šis “Clifford Chance” atzinums. Šis dokuments ir klasificēts tikai vienā gadījumā, vienu reizi, tad, kad es šo dokumentu iesniedzu valdības sēdē. Klasifikāciju šim dokumentam es esmu noņēmis. Vairs nav nekādas jēgas šai klasifikācijai pēc mierizlīguma noslēgšanas, un tādēļ arī šis dokuments tika izdalīts mūsu partijas biedriem. Es esmu lūdzis Saeimas Prezidiju šo dokumentu izdalīt visiem Saeimas locekļiem, un tas arī tūdaļ pēc brīža tiks izdarīts.

Tālāk. Ko es vēl gribētu atbildēt? Ir ļoti labi runāt par to, ko gribētos, par to, ko gribējās šajos mierizlīgumos iekļaut. Ir labi runāt par to, ka mierizlīgumā gribējās atcelt jumta līgumu. Ir labi runāt par to, ka gribējās atcelt pirmpirkuma tiesības. Nekā tāda šajos projektos nav, ko ir iepriekšējā valdība gatavojusi. Ir labi, ka gribējās atcelt šo, pareizāk sakot, turpināt šo modernizāciju. Jā, es redzēju vienu no šiem mierizlīguma projektiem, kurā bija paredzēts digitalizēt līdz 90%, tātad kā saistība digitalizēt līdz 90%. Šodien ir digitalizēti jau 90%.
Par šiem... par šo dividenžu izmaksu, Kalvīša kungs, jūs teicāt, ka jūs gribējāt ar viņiem sarunāt, ka tikai tad gribējās sarunāt, ka tad, kad viņi šos 60 miljonus ieguldīs, ka tikai pēc tam varēs izmaksāt dividendes. Nekas tāds jau nav noticis!
Tālāk par šīm te “B” akcijām, ko jūs pieminējāt. Jūsu nosacījums kā labs mierizlīguma nosacījums. Šīs te “B” akcijas jau ir pārvērstas par aizņēmuma obligācijām, kuras gada laikā Latvijai tiks izmaksātas. Tātad ir ļoti skaisti un pārliecinoši runāts par lietām, kuras patiesībai it nemaz neatbilst.
Par apgrūtinājumu, ko šeit teica Bērziņa kungs, par to, ka tagad šajā līgumā ir kaut kāds apgrūtinājums LMT daļām vai “Lattelekom” daļām. Šeit nav pilnīgi nekāda apgrūtinājuma šajā līgumā, un nav saistības Latvijai kaut ko obligāti pārdot vai nepārdot, paliek pilnīgi brīva izvēle.
Es varbūt nemaz tad daudz nekomentēšu par šiem te procentiem, kas ir daļu atsavināšanai SIA. Nekā tāda nav likumā par SIA. Nekur tas nav rakstīts. Ja īpašnieks grib, viņš var atsavināt tik akcijas, cik viņš pats izvēlas. Un tik akcijas, cik viņš ir izvēlējies, tik viņš arī piedāvā pirmpirkuma tiesības viedokļu izteikšanai. Tātad arī tas neatbilst patiesībai.
Arī par šo trešās puses iestāšanos lietā šajā uzņēmumā. Kas tad ir trešās puses iestāšanās? Tā faktiski ir kādu daļu pārdošana. Un tās veto tiesības tiešām beidzas šāgada janvārī, un atliek tikai pirmpirkuma tiesības.
Un varbūt pašās beigās. Es gribētu pateikt šeit šiem ļoti zinošajiem speciālistiem par arbitrāžas tiesas sprieduma pārsūdzēšanu. Redziet, arbitrāžas tiesas spriedumu nevar pārsūdzēt pēc būtības. Tā tas tiešām ir. Bet arbitrāžas tiesas spriedumu var pārsūdzēt gan procesuāla iemesla dēļ, dažādu procesuālu pārkāpumu dēļ, kā arī atsevišķu citu iemeslu dēļ, starp kuriem var, piemēram, nosaukt tā saucamo angliski “public policy”, kas ir pretēja kādas valsts vispārējai politikai. Un ir arī vēl dažas citas atrunas, kādos gadījumos to drīkst darīt.
Tā ka liels paldies man par visiem šiem juridiskajiem ... par šīm juridiskajām pamācībām, bet tā nu nav, ka šīs lietas nebūtu tikušas apsvērtas un pārdomātas. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Vilnis Edvīns Bresis.
V.E.Bresis (ZZS).
Godātie kolēģi! Man šķiet, ka ir jau diezgan daudz pateikts gudru un ne visai gudru domu, un man šķiet, ka mēs esam liecinieki tādam kā darījumam, kur galvenais panākums ir pats darījums.
Un nekas vairāk. Un man šķiet, ka tā ir nožēlojama kapitulācija liela koncerna priekšā.
Var jau mēģināt mums šeit kaut ko iestāstīt, it kā pierunāt. Bet es gribētu., lai tie aizstāvji aizbrauc uz lauku rajoniem un mēģina iestāstīt tiem cilvēkiem, kuri nesaņems šos telekomunikāciju pakalpojumus attiecīgajā līmenī, kuru kopējā vērtība pēc valdības summas ir 400 miljonu latu apmērā.
Tātad par šiem 400 miljoniem būtu bijuši jāveic darbi, lai mūsu iedzīvotāji varētu saņemt pakalpojumus pienācīgā līmenī.
Tieši šis mani šokē visvairāk, ka valdība ir atļāvusi atkāpties no pamata līguma. Un piekrist tam, ka pamata līgumā paredzētie pakalpojumi tālāk netiek veikti.
Es uzskatu, ka tā ir faktiski nodevīga noziedzība, jo vai nu tā ir neprofesionalitāte, vai kapitālākā nezināšana, vai muļķība, vai nemāka vest šo politisko cīņu, kuras rezultātā mēs esam ieguvuši čiku.
Un tā arī tas ir jāvērtē. Un man liekas, ka šodien mūs šeit ļoti daiļrunīgi premjerministrs bijušais gan mēģina pierunāt, ka tas ir ļoti izdevīgi, un, ja viņam tas īsti neizdodas, tad viņš sāk vilkt ārā Lemberga lielo bubuli. Un man gribas tādu jautājumu jums, Repšes kungs, uzdot. Cik man ir zināms, es esmu mazlietiņ interesējies arī par jūsu sponsoriem, tad Lemberga kungs nav vis zaļajiem un zemniekiem ne kapeiku maksājis, bet tieši Repšes kungam ir 2000 veltījis personīgajā kontā.
Kurš tad no mums ir vairāk atkarīgs no Lemberga kunga – vai zaļie un zemnieki vai jūs, Repšes kungs. Ko vēl es jums ieteiktu! (Starpsaucieni.)
Ko vēl es jums ļoti nopietni ieteiktu? Jūs esat tāds ļoti patriotisks cilvēks, no seniem laikiem zināms, tad palasiet vēl savu sponsoru sarakstus! Jūs tur ieraudzīsiet daudzus interesantus cilvēkus. Jūs zināt, par ko es runāju. Un, ja šie cilvēki ietekmē jūsu lēmumus, tad man rodas šaubas par jūsu godaprātu.
Es domāju, ka mums ir zināmā mērā jāpierod pie patoloģiskām dusmām. Vispirms tā bija Tautas partija, protams, pēc tam – Latvijas Pirmā partija, tagad jau Zaļo un Zemnieku savienība. Un nav acīmredzot jābūt lielam gaišreģim, lai redzētu, kas tad būs nākamais šo patoloģisko dusmu objekts. Tā droši vien būs Latvijas tauta, kura vairs neatbalstīs jūs, Repšes kungs, un tad jūs droši vien arī patoloģiski uz viņiem būsiet nejauks. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Pēteris Tabūns.
P.Tabūns (TB/LNNK).
Mēdz teikt, ka draugi ir laba lieta, bet patiesība ir dārgāka. Un es mēģināšu šādā garā arī runāt.

Man bija tas gods divas reizes, un vairāk arī nebija izmeklēšanas komisiju, divas reizes šo Saeimu laikā darboties izmeklēšanas komisijā. Un es ar pilnu atbildību varu tagad runāt, jo lielu daļu no šīm lietām es zinu, protams, visu nevarēja zināt, jo bija tīts noslēpumu plīvurā daudz kas, bet tomēr.
Bet ko es gribētu pateikt, kolēģi? Mēs te esam jau krietni vien saplūkušies šodien, mezdami viens otram sejā visai skarbus vārdus, bet īstās putras vārītāji nesēž šajā zālē – vismaz tiešas putras vārītāji nesēž šajā zālē, draugi mīļie. Varbūt netieši, es teicu, bet tieši patiešām ne. Izstrēbēji gan esam visi mēs šobrīd. Tur jau ir tā lieta! Un, ziniet, pretīgu putru ar priecīgu smaidu ir grūti strēbt. Tāds skābs ģīmis vien iznāk. Savādāk jau to nevar izdarīt. Un, lūk, vajadzētu paskatīties uz šo lietu no šīm pozīcijām.
1994.gads. Noslēdz jumta līgumu “Latvijas ceļš”, ko nepiemin šodien neviens. Noslēdz, Ūdres kundze jau teica, suverenitāti, valsts suverenitāti ierobežojošu līgumu, diskriminējošu, apkaunojošu valstij līgumu noslēdz. Birkava kungs, Gūtmaņa kungs ministrs toreiz bija, Birkava kungs bija premjers, un visā šajā gaitā, es jums ar pilnu atbildības sajūtu saku, ka valsts intereses netika ievērotas visā šajā laikā. Pārstāvēja 51% valsts daļas pilnvarnieki, bet valsts intereses viņi neaizstāvēja. Viņi aizstāvēja ārzemju investoru intereses, jo saņēma ļoti, ļoti, ļoti pamatīgu naudu. Lūk! Te, lūk, ir tā lielā bēda, un to nedrīkst aizmirst, runājot par šodienas miera līgumu. 51 procentam, kas ir valsts rokās, vērtība bija gandrīz tuvu nullei. To neviens neaizstāvēja. Un tad, kad izmeklēšanas komisijas konstatēja un pieņēma lēmumu, valdības ignorēja to, jo tur bija intereses, noslēdzot šo līgumu, un tās turpināja pastāvēt.

Un arī Kalvīša kungs, kad bija ekonomikas ministrs, viņš faktiski nevarēja... Premjers toreiz bija Bērziņa kungs. Bērziņa kungs, kurš bija turpinātājs Birkava kunga aizsāktajam, nevarēja atklāt šo patiesību un saukt savējos pie atbildības.
Un vienīgais, ka varēja droši vien ierosināt varbūt Kalvīša kungs, bet toreiz viņš būtu zaudējis krēslu. Tad, kad sāka darboties KNAB, ierosināt šo lietu izskatīt vispirms. Un tā pamatīgi. Un tā riktīgi pamatīgi. Es domāju, ka vēl nav nokavēts un vajadzētu šo lietu izskatīt. Es domāju, ka šai afērai nav noilguma, jo šī ir vislielākā afēra visā neatkarības laikā. Tā pārsniedz miljardu! 15 miljonus sastāda ārzemju juristu pakalpojumi, slēdzot līgumu, 16 miljoni un vairāk jau iztērēti tagad tiesājoties. 600 miljoni tika pieprasīti no ārzemju investora kā līguma nepildīšanas rezultāts. Lauku telefonizācija un tā tālāk, šīs visas lietas. Tātad tas jau ir 631 miljons. Vēl tur sanāk ļoti daudz miljonu – desmitiem, es domāju, ka simtiem, par to, ka cilvēki līdz šai baltai dienai laukos nav saņēmuši iespēju izmantot modernu telefonu, pieslēgties internetam, lai varētu strādāt sekmīgi. Un tā rezultātā pārsniedz miljardu latu!
Vai šeit nebūtu vietas beidzot tikt skaidrībā – agri vai vēlu, es domāju, ka pieķersimies, ja ne šī Saeima, nākamā, aiznākamā, bet pie šīs lietas jāpieķeras un jānosauc īstie varoņi (pēdiņās). Lūk, tāda ir patiesība! Tāda ir patiesība. Un diemžēl šodien grūti pat pateikt man, jo man nav šo datu, kā ir īsti ar šo miera līgumu. Vai tas ir patiešām pamatots vai nav pamatots, es patiešām, liekot roku uz sirds, nevaru to pateikt, bet tā jau ir tikai ievārītās putras strēbšana. Kaut kas jādara, jādara, lai pieliktu punktu. Varbūt ka, turpinoties tiesvedībai, Latvijas valsti izģērbtu pavisam pliku šie ārzemju investori. Tas varētu būt droši vien, jo viņi ļoti, ļoti veiksmīgi to dara.
Es tikai brīnos, labi, pirmajā reizē, kad gatavoja šo līgumu un slēdza līgumu, bija vajadzīgi ārzemju juristi. Mēs toreiz vēl nepratām. Mēs nebijām tik kvalificēti. Bet, es atvainojos, šodien! Tik daudz gadu jau pēc neatkarības, kad mūsu juristi ir pierādījuši spēju, savas spējas, kāpēc šodien ir vajadzīgi tur tie juristi, lai kārtotu šīs lietas. Un, lai pieprasītu šos miljonus! Jo viņu apetītei nav robežu! Un, godīgi sakot, viņu sniegtie secinājumi man nekādu pārliecību nerada. Absolūti nekādu pārliecību, jo viņiem nerūp šīs valsts intereses, viņiem rūp šie miljoni, kurus var izslaukt no šīs valsts. Redziet, tāda ir patiesība būtībā! Un kur ir tie varoņi, un nevajadzētu tik briesmīgi pašlaik, tā sakot, saiet matos, tie, kuri šo putru nav ievārījuši, kuri šajā kautiņā nav piedalījušies nemaz. Vai nevajadzētu par to padomāt šodien, cienījamie kolēģi?
Un no tā, tā sakot, izrietēs visai turpmākajai darbībai. Bet es vēlreiz uzsveru, ka šai lietai daļēji varētu pielikt punktu, jo es patiešām apšaubu, ka “Lattelekom”, kurš ir ļoti ieinteresēts gūt peļņu, un ārzemju investori galvenokārt. Vai viņi izpildīs savas saistības? Faktiski taisnības jau tikpat kā nav. No sākta gala – no 1994.gada. Un viņi laukos neuzstādīs šos modernos telefonus. Man nupat zvanīja raudot viena sieviete no Balvu rajona, Puriņas kundze uzvārdā, un teica: ““Lattelekom” man atņem to pašu veco līniju un nedod neko jaunu tā vietā, un negrasās laikam arī nākotnē, lai varētu pieslēgties internetam bērni un strādāt.” Kad viņi to izpildīs? Pēc tā, kā viņi rīkojas, pēc viņu interesēm diez vai viņi to izdarīs. Tā ka, lūk, es jums drusciņ atvēru, tā sakot, patiesības nelielu daļu, kur vajadzētu ieskatīties un kā vajadzētu domāt, varbūt kādā virzienā un arī rīkoties. Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Leopolds Ozoliņš.
L.Ozoliņš (ZZS).
Cienījamā priekšsēdes kundze! Cienījamie kolēģi! Demisionējusī valdība! (Zālē smiekli.)
Man ļoti sāpīgi ir dzirdēt, ka afēras atklājas viena otrai galā, bet šī afēra jeb kā varētu teikt, es gribētu citēt Kalvīša runā, “noziedzīgais jumta līgums”, vai tā ir, vai nav, bet ar šā noziedzīgā līguma viena sastādītāja Justa Karlsona interviju “Klubā” es esmu ļoti rūpīgi iepazinies un izlasījis. Un, ja Tabūna kungs aizmirsa pateikt, ka trešais parakstītājs bija Kehra kungs, kas tagad ir Multihalles ģenerālizpildītājs un direktors, tad ko mēs varam gaidīt tālāk, izskatot līdzīgas lietas?
Manuprāt, ka mēs varētu Kalvīša kungam pateikt, ka viņš ir nedaudz kļūdījies, un kāpēc savā runā, kas bija spoža un man ļoti patika, nesapratu īsti Bērziņa kungu, parādot šo telefonu, ko viņš te kratīja mūsu priekšā, es domāju, ka trimdas latviešiem, un Bērziņa kungs ir viens no tiem, kas pieļāva gan Ždanokas, gan Rubika kandidēšanu uz Eiroparlamentu, mazliet iedziļināties... Vajadzētu mazliet iedziļināties mūsu problēmās šeit, jo būdami 55 gadus, teiksim, brīvā sabiedrībā, advokātu, teiksim, prasmes vērtējumos. Jūs mazliet kļūdāties par “Lattelekom”, ka viņš ir maksājis milzu nodokļus. Jūs maksājāt, mana ģimene maksāja, uzņēmumi maksāja, mazie... fermas maksāja, visi, kas zvanīja, visi, kas runāja, un šīs maksas nebija mazās. Mums ir vienas no dārgākām telefona sarunām pasaulē, Bērziņa kungs, vai ne? To vajag uzsvērt! Mēs maksājam šos 20 miljonus un 15, cik jūs tur saucāt. Kā radās visa tā lieta ar Birkavu un Justu Karlsonu, kas uzņēmās šo līgumu sastādīt sākumā. Atceraties, par 1,5 miljoniem latu. Tas vēlāk izauga par 15 miljoniem latu. Kāpēc? Izrādās, ka Justam Karlsonam vaicā, kādā jomā jūs nevarat sadarboties ar valdību? 1991.gadā, kad Valdis Birkavs vēl darbojās universitātē kā mācību spēks, atstiepu viņu uz Ameriku, un norunājām, ka jānotur pirmais Latviešu juristu kongress.
Vēl jautājums. Par ko viņš atbildēja. Vai advokātu birojs “Carol Budric and &” no šiem 15 miljoniem tālāk neko neziedoja “Latvijas ceļam” vai citām politiskajām partijām? Atbilde: es pilnīgi atklāti no savas kabatas noziedoju LNNK pilsētām vēlēšanām.
Nākošais jautājums. Cik ziedojāt “Latvijas ceļam” kā advokātu birojs? 30 000. Man liekas, ka ziedojumu kopējā summa bija ap 100 000 dolāru. Tajā laikā rubļa attiecības ar dolāru bija 40. Tas apmēram šodien pirkšanas spējā ir 4 miljoni dolāru. 40 reizes bija vērtīgāka tā summa.
Un beidzot. Kur kļūdījās Kalvīša kungs? Kalvīša kungs runāja par miljoniem. Ir jautājums. Vai līgums paredzēja Latvijas tiesības tā neizpildes gadījumā piedzīt soda naudas? Jā, viņš atbild, Justs Karlsons, tur bija tā. Ja tu lūgumu neizturi, tad vari iet uz sūdzēt. Mēs tikpat labi varējām izmantot šo procesu, ko tagad izmanto viņi. Galu galā tā pretestība, ko tagad esam cēluši, ir mana stratēģija.
Vēl bijušajam premjeram es teicu, ka nevaram celt prasību par sīkumiem, jo nav izpildīts būtiskais – valsts telekomunikāciju modernizācija. Mums bija konsultants, kas teica, ka modernā telekomunikāciju sistēma valsts iekšzemes kopproduktu varētu pacelt 8 reizes. Tas nav izdarīts! Teicu, ka jāizvērtē, cik miljardu tāpēc esam zaudējuši. Šādu prasību galu galā arī cēla.
Tātad cik miljardus, Kalvīša kungs? Nevis 100 miljonus. Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Atis Slakteris.

A.Slakteris (TP).
Priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Valdības pārstāvji! Arī “Jaunā laika” deputāti! Atsevišķi “tēvzemes” deputāti labprāt gremdējās atmiņā tālā pagātnē. Ļoti labprāt ieskatās nākotnē, kas būtu bijis, ja būtu bijis, bet apspriežamais jautājums šodien ir ļoti konkrēts. Demisionējusī valdība ir pieņēmusi konkrētu lēmumu un noslēgusi līgumu.
Kompetences valdības pārstāvju runās bija visai maz. Tieslietu ministrs mēģināja atbildēt uz jautājumiem. Uz dažiem pat kaut ko atbildēja. Vairumā uz jautājumiem nespēja atbildēt.
Labi. Es pieņemu, ka “Jaunā laika” deputāti joprojām daudz ko vēl nav sapratuši. Es pat varētu pieļaut, ka kaut ko nav sapratuši at

sevišķi “Jaunā laika” valdības locekļi. Bet šajā mirklī es gribētu pievērsties tēvzemiešiem.
No jūsu puses runāja cienījami kolēģi, štata runātāji, kas no ekonomiskajiem jautājumiem principā nesaprot neko. (No zāles deputāts J.Dobelis: “Neko nesaprot! Pareizi!”) Bet jūsu rindās, lai cik tās retas arī nebūtu, ir daži cilvēki, kas saprot, par ko ir runa. Viens no tiem, kas saprot, ir atbildīgais ministrs Roberts Zīle, kurš ir pamanījies pilnīgi nejauši iekārtot sev atvaļinājumu acīm redzami šajā valdībai ļoti mazsvarīgajā periodā, lai nebūtu jāpastāsta no šīs tribīnes, kāpēc valstij tas ir izdevīgi. Nu viņš gan tomēr arī pateica, ka nu nevajadzētu parakstīt, un es saprotu, ka ir devies atvaļinājumā.
Nu labi, Roberta Zīles šeit nav. Bet, ja gadījumā tribīnē uzkāptu bijušais premjers, laikam arī ekonomikas ministrs un vēl vairāku pienākumu pildītājs Krasta kungs no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un, roku uz sirds liekot, teiktu: “Ziniet, es patiešām esmu pārliecināts – tas ir labākais, ko Latvijas valdības jebkad ir iespējušas,” es nevaru teikt, ka Tautas partija mainītu viedokli, bet varbūt sāktu šaubīties. Bet neviens no kompetentajiem tribīnē nekāpa. Un padomājiet, cienījamie “Jaunā laika” kolēģi, kāpēc tā notiek.
Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Artis Kampars.
A.Kampars (JL).
Godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienītais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Manuprāt, mūsu tieslietu ministrs ļoti precīzi un skaidri, argumentēti izstāstīja par šo līgumu, kurš tiešām ir pats izdevīgākais risinājums, tāpēc es par to nerunāšu. Es gribēju piebilst... (Starpsaucieni.) Es gribēju piebilst vienu citu lietu. Vakar vakarā LNT ziņu raidījumā jaunais nākamās valdības veidotājs Emša kungs ļoti precīzi citēja... runāja vienu lietu. Tātad citēju. Indulis Emsis: “Politiski “Jaunajam laikam” tas nav izdevīgi – parakstīt tādu līgumu, jo politiski tas ir traips viņu biogrāfijā, pat ja šī līguma nosacījumi ir izdevīgi valstij.” Tātad jau vakar Emša kungs ir atzinis publiski, ka šā līguma nosacījumi ir izdevīgi Latvijas valstij. Kāpēc šī plenārsēde, Emša kungs, ja jūs uzskatāt, ka tas ir izdevīgi?
Un vēl otrs jautājums. Emša kungs, vai jūsu nākamā valdība arī strādās tikai savas partijas politiskajās interesēs vai arī varbūt Latvijas valsts interesēs? Lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu! Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Ainārs Šlesers.
A.Šlesers (LPP).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamais Repšes kungs! Godājamais Aksenoka kungs! Godājamie deputāti! Šo sēdi varētu raksturot ļoti īsi: tumsa cīnās pret gaismu jeb arī gaisma cīnās pret tumsu. Apmēram šāda ir situācija, kāda ir izveidojusies šai valstī, šajā parlamentā. Tikai jautājums: kur ir gaisma, kur ir tumsa? Šķiet, ka šeit valda pietiekami liels apjukums. Un šeit jāpiekrīt tomēr Slaktera kungam konkrēti tajā viedoklī, ka pašreiz... (Starpsaucieni.) pašreiz notiek patiešām diskusija par daudzām lietām. Un man jāizsaka nožēla, ka Repšes kungs pašreiz nevēlas pat uzklausīt to, ko es grasījos teikt tieši viņam, uzsākot savu uzrunu.
Pēdējās stundas laikā es saņēmu šos dokumentus – ziņojums Ministru kabinetam. Ar roku uzrakstīts: “Lūdzu, izdaliet visiem Saeimas deputātiem. Aksenoks.” Es diemžēl nevaru spriest, kas rakstīts šajā dokumentā, jo es nevaru tik ātri iepazīties ar visiem šiem argumentiem, plenārsēdē atrazdamies. Bet vienu lietu es gribētu teikt, ka pamatjautājums ir nevis – vai ir labi sastādīts šis mierizlīgums vai slikti, bet kāpēc šādā veidā pašreiz notiek šis process? Tika pateikts ļoti skaidri, ka Zīles kungs aizmuka no valsts, lai nepiedalītos šajā procesā. Viņš ļoti skaidri pateica, ka nevajag to lietu parakstīt. Nevajag! Kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš saprot no šīm lietām nedaudz vairāk nekā Tabūna kungs.
Kas attiecas par vakardienu, tad es gribētu runāt ar faktiem, nevis tikai ar emocijām. Pulksten 11.00 Zaļo un Zemnieku savienība organizēja preses konferenci, kurā ļoti skaidri viņi nodefinēja, ka viņi neatbalsta šā līguma parakstīšanu. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka tas ir slikts vai labs, bet tāpēc, ka demisionējusī valdība, lielā slepenībā šo lietu izskatot, virzīja uz priekšu un vēlējās to parakstīt pāris dienas pirms savas aiziešanas.
Kāpēc tāda steiga? Vai tad tiešām “Jauno laiku” deklarētie atklātības laiki ir beigušies? Kāpēc Ministru prezidents, nu jau bijušais, zinādams, ka deputāti vēlas par šo jautājumu runāt, nevēlējās atnākt šodien tikties ar deputātiem un pateikt: “Dārgie kolēģi! Es nešķirošu, kurš no jums šodien ir gaišais spēks vai tumšais spēks, es jums lieku priekšā dokumentu, par kuru es uzņemos pilnu atbildību. Es esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kāpēc tas tiek slēgts. Man ir juridiskas tiesības to noslēgt. Un es to izdarīšu, neskatoties uz to, ka citi deputāti domā savādāk.” Ministru prezidents nebija gatavs šo parakstīšanu atlikt kaut vai par vienu dienu. Jautājums – kāpēc? Tātad nebija šie argumenti.
Un es gribētu teikt, ja mēs iedziļināmies šajā procesā vēl vairāk, tad ir jāsaprot, ka viss, par ko runāja Ministru prezidents, nu jau bijušais, neatbilst patiesībai. Viņš teica, ka tiek plānotas jaunas afēras – “Latvenergo”. Nu tad runāsim konkrēti, kāpēc man personīgi ir jāuzklausa kārtējo reizi apvainojumi, ka it kā es un mani kolēģi grasāmies privatizēt “Latvenergo”? Es gribētu teikt, ka iepriekšējās Saeimas laikā kopā ar tā laika deputāti Jevgeniju Stalidzāni mēs aktīvi piedalījāmies procesā, lai vāktu parakstus par to, lai “Latvenergo” netiktu privatizēts. Un tieši arī ar mūsu līdzdalību šis pasākums vainagojās ar konkrētu rezultātu.
Vakar vai aizvakar mēs varējām dzirdēt jaunus faktus, ka godājamais Vilis Vītols – “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs, kas pārstāv “Jauno laiku”, ir vēlējies sadalīt “Latvenergo” ar mērķi to privatizēt. Beigu beigās, es nezinu, kā tur īsti tā valdība lēma, bet vienprātības nebija un šis jautājums tika savādāk pieņemts.
Tātad kāpēc jūs pārmetat šodien Pirmajai partijai, man personīgi un citiem un arī citu partiju pārstāvjiem, ka it kā kāds vēlas privatizēt “Latvenergo”, kurpretī jūsu partijas biedrs ļoti konkrēti veicina šo procesu? Es esmu gatavs atklāti stāvēt kameru priekšā un runāt par šiem faktiem, kuri ir izskanējuši. Tad nemānīsim šinī gadījumā sabiedrību un nemānīsim paši sevi! Es esmu pārliecināts, ka mums ir jāatrod risinājums, kā iziet no šīs situācijas. Tikai diemžēl šodien mēs nevaram runāt par šā līguma būtību, jo tiešām atklātība mūsu valstī vairs nepastāv. Un, protams, tās skaistās frāzes, kur kāds vēlas cīnīties pret tiem tumšajiem spēkiem, es domāju, ka ir novedušas Einaru Repši pilnīgā strupceļā. Viņš pārmeta, ka tie sliktie spēki ir gāzuši viņa valdību. Piedodiet! Atcerēsimies, kā tad notika šī gāšana. Notika tā, ka nepamatoti kāds ministrs tika atlaists, kā rezultātā viņa partija aizgāja no valdības, neprasot ne uzticību, ne neuzticību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka Einars Repše pats demisionēja. Un demisionēja – kāpēc? Kuri bija tie ļaunie spēki?
Un es gribu atgādināt, ka tie ļaunie spēki bija šie deputāti opozīcijā, kuri nevēlējās, lai pedagogiem algas tiek samazinātas. Lai pedagogi saņemtu vismaz divas minimālās algas par savu darbu. Šie ir tie konkrētie iemesli. Un tāpēc nevajag maldināt sabiedrību!
Un es aicinu tomēr “Jauno laiku” uzņemties atbildību par šo bezatbildīgo rīcību! Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Indulis Emsis.
I.Emsis (ZZS).
Godātie kolēģi! Es gribu pāris vārdus pieminēt pie manis teiktā un paskaidrot šo politisko neizdevīgumu, ko es vakar minēju.
Un vēl pateikt, ka pēdējā laikā es esmu novērojis, ka manas runas sākuma daļu atdala no beigu daļām un piešķir manai mutei tādu domu, ko es nekad neesmu domājis. Bet es saprotu, ka tā laikam ir tāda situācija, ka man ir jārunā īsos, nepaplašinātos teikumos, lai to nevarētu sadalīt divās daļās un katru teikuma daļu piešķirt savai domai.
Mana doma ir, ko es vakar teicu, tā pati, ko es šodien saku. “Jaunajam laikam” pieņemt šādu lēmumu steidzamības kārtā tagad, šajā brīdī, kad valdība ir demisionējusi, ir politiski neizdevīgi. Politiski neizdevīgi, jo tas rada aizdomas, ka te var būt afēra. Vienkārši tas fakts kā tāds rada aizdomas, ka te var būt afēra. Un tālāk es jautāju, Kampara kungs, tikai to: ja tas kādam politiskajam spēkam ir neizdevīgi, kāpēc viņš to dara? Un es gribu šodien dzirdēt atbildi uz šo jautājumu – kāpēc jūs to darāt, ja jums tas ir politiski neizdevīgi? Tātad kur ir tā lieta? Ja jūs sakāt, ka valstij tas ir izdevīgi... (No zāles deputāts L.Ozoliņš: “Pareizi!”) O, mīļie draugi, tad jums vajadzēja paskatīties, kā izskatījās seja tam pilnvarotajam pārstāvim no “TeliaSonera”, kas vakar bija ieradies Latvijā parakstīt šo līgumu. Viņš bija gaužām apmierināts ar panākto. Laimīgs. Viņš teica, ka gudrāku lēmumu viņš ilgi nav redzējis.
Tātad, kolēģi, kurš tad te kuru māna? Kuram tad tas lēmums ir izdevīgs? Viņš varēja drusku vismaz samelot, drusku minstināties,

teikt, nu, ziniet, nu, lēmums ir tāds, bet nu... kaut kā ir jāiet uz priekšu. Nē, kolēģi, viņš pateica: “Šis lēmums ir visprātīgākais, ko Latvijas valdība varēja izdarīt!” Un ja to saka pretinieks, tas, ar ko mēs tiesājamies, ko man ir jādomā? Ko man ir jādomā!? Un tāpēc, Kampara kungs, padomājiet, ko man būtu jādomā. (No zāles deputāts J.Dobelis: “Visu to labāko!”) Paldies!
Sēdes vadītāja.
Debates slēdzu. (Aplausi.)

Vārds īsam paziņojumam tieslietu ministram Aksenoka kungam.
A.Aksenoks (tieslietu ministrs).
Mans paziņojums tiešām ir pavisam īss. Mēs tikko esam saņēmuši, Latvijas puses advokāti ir saņēmuši pretējās puses piekrišanu deklasificēt – noņemt konfidencialitāti arī abiem līgumiem. Es domāju, jau rītdien varētu tikt sasaukta valdības sēde. Es aicināšu Ministru prezidentu to darīt, lai noņemtu šo konfidencialitāti un visi varētu iepazīties ar šiem abiem līgumiem. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Lūdzu uzmanību, jo deputātiem būtu jābalso par lēmuma projekta “Par mierizlīguma starp Latvijas valsti un “Tilts Communications” atbilstību Latvijas valsts un sabiedrības interesēm”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret – 28, atturas – 6. Lēmums pieņemts. Paldies!
Līdz ar to visi darba kārtības jautājumi ir izskatīti. Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm. Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!
Vārds paziņojumam deputātei Baibai Brigmanei.
B.Brigmane (JL).
Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas locekļi! Tūlīt pēc piecām minūtēm sākas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde mūsu telpās.
Sēdes vadītāja.
Saeimas sekretāra biedram lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!
A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).
Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Ārgalis, Augusts Brigmanis, Boriss Cilevičs, Ina Druviete, Andis Kāposts, Ainars Latkovskis, Linda Mūrniece, Andrejs Naglis, Jānis Reirs, Ēriks Škapars, Juris Sokolovskis, Igors Solovjovs, Baiba Brigmane, Ausma Ziedone–Kantāne. Paldies!