Par mūsu senčiem tālās paaudzēs

Daži no vairāk nekā 3000 kadru. Filmiņas attīstītas tikai nesen, pēc vesela pusgadsimta. Ercbergu ģimene. Centrā – Līvbērzes vecākā iedzīvotāja Karlīne	Ekspedīcijas dalībnieki kopā ar lauku sētas saimniekiem

Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes centra kārtējais pasākums bija veltīts Zemgales novada senajām dzimtām. Interesenti varēja iepazīties ar Inas Lastoveckas grāmatu par Līvbērzes pagasta vēsturi “Labo ļaužu pusē” un vienpadsmit lappušu biezo un metru plato seno dzimtu datu apkopojumu datorizdrukā.

Dzimtu pētniecību Latvijā pagājušā gadsimta 20. gados veicināja valodnieku pētījumi par uzvārdiem un baznīcu grāmatu publicējumi. Profesora Jēkaba Prīmaņa darbība sekmēja antropoloģijas kā zinātnes nozares attīstību. Viņa vadībā tika organizētas ekspedīcijas Piebalgā (1936), Vidzemes jūrmalā (1937) un Zemgales novadā (1939). Pēdējās ekspedīcijas darbā tika izmantota Anatomijas institūta līdzstrādnieku veidota anketa, kurā tika iekļauta aprakstošā jeb sociālā daļa ar demogrāfiska, ģenealoģiska, medicīniska un sociāla rakstura jautājumiem. Tajās fiksētas aptaujāto atmiņas par priekšteču identitāti, mūža ilgumu un nāves cēloni. Mūsdienu izpratnē tas ir sociālās antropoloģijas virziens. Zinātniekus interesēja arī katra aptaujātā cilvēka dzīves un dzimšanas vieta, lai noskaidrotu migrācijas loku Zemgales novadā. Aptaujas laikā tas aptvēris tikai vienu, divus vai trīs pagastus. Laulību saites pār novadiem ir ģenētiskais faktors, kas satur latviešus kopā – tā savulaik teicis E.Dunsdorfs. Arī izglītībai ir zināma loma laulību loka paplašināšanā – jo izglītība augstāka, jo tālāk lūkojas pēc līgavas.

Maļinovsku ģimene

Sīpelē, Līvbērzē un Bērzmuižā kopumā aptaujāti un antropoloģiski izpētīti 2279 cilvēki, sākot no jaundzimušiem bērniem līdz 97 gadus veciem sirmgalvjiem. Turpmākā darba ieceres pārtrauca Otrais pasaules karš. Savāktie materiāli vairāk nekā 50 gadu nogulēja J.Prīmaņa Anatomijas muzeja fondos.
Jelgavas rajona Līvbērzes pagasta pašvaldība izstrādājusi un īsteno projektu par šo pētījumu, kura ietvaros šā gada janvārī kultūras namā notika konference ar aptaujāto dzimtu pārstāvju piedalīšanos. Seno dzimtu pēcteči varēja iepazīt un atpazīt savas dzimtas saknes, jo stendos bija izvietotas fotogrāfijas, kas uzņemtas pētījumu laikā. Konferencē par seno dzimtu vēsturiskajiem, demogrāfiskajiem un sociālajiem aspektiem runāja vēstures zinātņu doktore Rita Grāvere, par iedzīvotāju paaudžu atšķirībām – medicīnas zinātņu doktore Ilva Duļevska, par Līvbērzes senākajām dzimtām mūsdienās – Līvbērzes kultūras nama vadītāja, sociālo zinātņu maģistre Inga Svarinska.
Līvbērzes vecākās iedzīvotājas 1939.gadā bija 94 gadus vecā Karlīne Ercbergs (dzim. Šteinerts, 1845) un 92 gadus vecā Līna Freimentāls (dzim. Zommers,1847). Zommeri minēti 1851.gada revīzijā, Ercbergi – 1858.gada iedzīvotāju revīzijā.
Par vecāko Sīpeles iedzīvotāju jāuzskata 1845.gadā dzimušais Kārlis Silindriķis, kam tēva Anša Silindriķa un mātes Lavīzes (dzim. Sildedzis) saknes meklējamas Bērzmuižā. Abas saradojušās dzimtas, kā liecina J.Strauberga pētījumi, minētas 1780.gada dokumentos. Vienu no senākajām Sīpeles dzimtām pārstāv Emīlija Komandiers (dzim. Dziedre, 1853), kuras sākumi rodami 17.–18. gadsimtā.
Bērzmuižas vecākais iedzīvotājs bijis 97 gadus vecais Kristaps Brūms, dzimis 1841.gadā Bērzmuižā, kurš vienīgais atcerējās sava tēvatēva un tēvamātes vārdu un pat to, ka tēvatēvam un mātei uzvārda vēl nav bijis. Viņš izrādījies savam laikam un kārtai tik kolorīta personība, ka ārsts pētnieks Kārlis Arājs antropoloģiskajā anketā ierakstījis: “Kad bijis jauns, tēvs devis maizi, tagad dēls dod, strādājis nekad neesot.”

Ināra Volkova