Kā sauksim to vietu, kur dzīvojam?

Administratīvi teritoriālā reforma turpinās un turpinās. Tas ir pat ļoti labi. Visi zinām, kas notiks ar Rīgu, ja kādreiz tā būs pabeigta. Ja nu tas pats notiks ar tiem “reģioniem” un “novadiem”? Tādēļ sāksim no paša gala: kā tos vispār nosaukt. Tad darba pietiks ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm.

Ja jaunie “novadi” pēc visjaunāko laiku vēsturiskās izcelsmes būs “koppagasti”, kā tad sauksim akadēmiķa J.Stradiņa vispusīgi izpētīto un plaši aprakstīto Sēliju? Kā zināms, par mūsdienu Sēlijas centru daži uzskata Viesīti, kur paceļas šī “Sēļu pils” Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Uz terminoloģijas diskusiju ierosināja J.Ivara, LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas akadēmiķes V.Skujiņas un V.Sproģa raksti. Diemžēl tie bija ļoti īsi, kā jau avīzes vēstuļu nodaļā nokļuvušie.

Valsts vienība vispār

Mūsuprāt, līdz šim lietotie termini “apgabali”, “reģioni”, “novadi”, “rajoni”, “pagasti” un vēl citi paši par sevi nav slikti, jo tie ieguvuši vietu gandrīz vai visās pirmskara un pēckara konversācijas vārdnīcās un enciklopēdijās. Diskutēt par kādu no tiem atsevišķi maz nozīmes. Visu šo valsts vienību nosaukumi jāskata vienkopus, panākot, lai katrs termins atbilstu noteiktam saturam. Homonīmi un sinonīmi ir jauki daiļliteratūrā, bet zinātniskajā un praktiskajā literatūrā tie var radīt tikai pārpratumus.
Vispirms jāvienojas, kā sauksim valsts vienību vispār, tātad – jebkuru, vai tā būtu Kurzeme, Valmiera, Preiļu novads vai Rencēnu pagasts.
Galvenie konkurenti ir “teritorijas” un “reģioni”. Kad viens termins būs izraudzīts šim nolūkam, otru varēsim lietot citam, par ko runāsim turpmāk.
Mēs savās iepriekšējās un pašreiz topošajās publikācijās runājām par valsts “teritorijām”. To var pamatot ar desmitiem tradicionālu vārdkopu: valsts teritorija un tās iedalījums, teritoriālie ūdeņi, apdzīvotās, izmantojamās, apmežojamās, applūdināmās teritorijas utt. Nekur nav fiksēts, kāds ir to mazākais un lielākais lielums vai nu pēc platības, vai iedzīvotāju skaita, vai citādi.
Ir arī teritoriālā statistika, Teritoriju attīstības un plānošanas centrs.
Mums ir arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, topošā – Valsts reģionālās attīstības aģentūra, ir reģionālā politika, reģionālais fonds utt. Šīs ministrijas un politikas un fondu darbības joma neaprobežojas tikai ar pieciem valsts reģioniem, par kuriem runāsim turpmāk, bet nolaižas līdz daudz zemāka līmeņa vienībām, pat līdz vēl esošajiem pagastiem.
Lai no neskaidrības nāktu skaidrībā, daži ģeogrāfi šādas nozīmes termina godā paceļ vienkāršo vārdiņu “vieta”.

Tie pieci sauksies
reģioni?

Jau oficiālajos dokumentos, ja arī ne īsti likumos, varam lasīt, ka Latvijā ir pieci reģioni, turklāt gan statistikas, gan plānošanas. Citviet robežas sakrīt, citviet ne.
Pret terminu “reģions” kā vārdu neko daudz nevajadzētu iebilst, jo tas minēts gandrīz visās izskatītajās enciklopēdijās, parasti gan plašākā nozīmē, piemēram, “reģionāls nolīgums…kas noslēgts starp noteikta ģeogrāfiska reģiona valstīm” (Enciklopēdiskā vārdnīca, II, 1991.–131.lpp.), Baltijas jūras reģions, Ziemeļvalstu reģions.
Disonansi var radīt tas, ka topošie (vai jau esošie) plānošanas reģioni nesakrīt ar ģeogrāfiskajiem reģioniem, kuri Latvijā izpētīti jau pagājušā gadsimta sākumā. Latviešu konversācijas vārdnīcā varam atrast, ka Latvijā konstatēti 13 reģioni: 1. Piejūras zemiene, Rietumkursas augstiene, 3. Usmas smiltāja terase un Ventas mulda utt. Lielākais ir 12. reģions – Madlienas līdzenums. Ir arī shematiska reģionu karte (18.sēj.35204.sleja).
Grūtāk būs pierunāt Reģionālās attīstības ministriju, aģentūru utt. pārdēvēties par Teritoriālās attīstības ministriju, aģentūru utt. Vai arī aprobežoties ar piecu plānošanas reģionu pārraudzību, turpmāk nejaucoties atsevišķu pilsētu, novadu un pagastu lietās.
Vēsturiski pareizāk un vienkāršāk būtu tos piecus (Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales) saukt nevis par reģioniem, bet apgabaliem. Tā darīja Latvijas pirmās neatkarības laikā, kaut gan šiem apgabaliem nebija savu pārvaldes institūciju. Kā institūcijas bija tikai apgabaltiesas un Saeimas vēlēšanu apgabali. Apgabaltiesas ir arī tagad.
Pēdējo nopietno iebildumu pret “apgabalu” dzirdēju pavisam nesen Latvijas Universitātes LU doktorantūrā. Kāds jaunais zinātnieks ieminējās, ka tas radot nepatīkamas asociācijas ar Baltijas kara apgabalu. No tādām asociācijām, protams, jāvairās. Daudzreiz esam rakstījuši, ka “mērs” asociējas ar slimību “mēris”, “mediji” ar mēdīšanos, “bizness” ar liellopu bizošanu, dunduriem kožot. Bet ko tu darīsi, daudziem šie skaistvārdi patīk.
Vēl tos piecus varētu saukt par novadiem. Pamatojumu varam saskatīt Latviešu valodas vārdnīcā. “Novads – kādas valsts vai zemes teritoriāli vienota daļa ar kopīgām etnogrāfiskām (arī valodas) iezīmēm. Kurzemes novada tautastērpi” (545.lpp.), kā arī raksta sākumā minēto autoru vēstulēs.

Bāliņu un kungu novadi

Pašreiz Latvijā ir 18 novadi, kuru nosaukumos “novads” apstiprināts oficiāli. Protams, neviens viņiem nedomā to atņemt, ja paši tā gribēja. Kaut gan vecākā paaudze vēl labi atceras sava laika filozofijas aksiomu, ka “brīvība ir apzināta nepieciešamība”.
Vēsturiski novadi bija pazīstami tikai Kursā un Zemgalē. “Tēva, tautu vai bāliņu novads bija katrs ar ežām un robežu zīmēm nodalīts zemes gabals, pretstatā lauku māju sētai.” Turpretim “kunga novads bija vesela valsts ar pili, muižas un zemnieku zemi.. “(Latviešu konversācijas vārdnīca, 15.sēj., 29381.–29382.sl.).
Ir arī cits ne tik glaimojošs skaidrojums: “Novads ir Krievijas impērijas malieņu teritorija” (Enciklopēdiskā vārdnīca, II, 1991.–144.lpp.).
Visumā “novads” mums šķiet pietiekami sens un labskanīgs vārds, lai to lietotu. Varētu gan apsvērt, vai tas nebūtu atstājams etnogrāfu vajadzībām, tāpat kā “reģions” – ģeogrāfu.
Ja jaunie “novadi” pēc visjaunāko laiku vēsturiskās izcelsmes būs “koppagasti”, kā tad sauksim akadēmiķa J.Stradiņa vispusīgi izpētīto un plaši aprakstīto Sēliju? Tāpat Lībiešu krastu, Augšzemi, Kursu u.c. Daži no tiem varbūt jau pilnībā pieder vēsturei, bet citi eksistē pavisam reāli, piemēram, Sēlija, Lībiešu krasts. Būtu labi, ja tos drīkstētu saukt par novadiem.
Tad “novadiem” kā oficiālām administratīvi teritoriālām vienībām būtu jāmeklē cits vārds. Kā labas alternatīvas jāvērtē V.Skujiņas ieteiktie vārdi “apvads”, “apvids”, “vietava”. Nevajadzētu izmantot tādus vārdus kā “koppagasts”, “koppilsēta”, “pagastkopa”, “pilsētpagasts” u.tml. Tas ne vien asociējas ar “kopsaimniecību”, bet ātri zaudēs savu jēgu. Nebūs vairs pagastu, drīz aizmirsīsies, kas un kā tos “apkopoja”.
Spriežot pēc mums zināmajiem normatīvajiem dokumentiem un to projektiem, bez administratīvas slodzes paliks “apgabals” un “rajons”, kas cilvēku apziņā visvairāk saistās ar pārvaldes institūcijām.
Varbūt Konversācijas vārdnīcā minētos 13 reģionus tad sauksim par apgabaliem, piemēram, Madlienas līdzenuma apgabals? Tikai apgabaltiesas tad jāpārdēvē par reģiontiesām.
Analogi tad būtu Sēlijas rajons, Lībieškrasta rajons utt.
Tiklab no terminoloģijas, kā statistikas viedokļa grūtības var radīt vietvārdi, kuri vairs nav saprotami bez apzīmētāja. Piemēram, mums ir Preiļu pilsēta un Preiļu novads (kā stāstīja viens doktorants, tur gan nolemts, ka Preiļos nebūs mēra!).
Par šādu pilsētlauku un laukpilsētu problēmām jau rakstīja agrāk (skat. “LV” 2003.g. 9.decembrī).
Neaplūkosim tādus terminus kā “pilsēta”, “pagasts”, “ciems (ciemats)”, “iecirknis, apgaita” (mežā), “viensēta (sēta)”. Tomēr, izskatot akūto terminu jautājumu, tas būtu jādara kopā kontekstā ar visiem pārējiem, kuri pašreiz nav aktuāli, bet veido noteiktu sistēmu.

Kam tas jādara

Terminoloģijas jautājumus Latvijā pārzina Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Terminoloģijas komisija. Citreiz tās ieteikumi, kā saka, “aiziet tautā”. Piemēram, tagad reti kurš latviešu valodā vēl saka “kompjūters”, bet vispārēju atzinību ieguvis “dators”. Citos gadījumos ieteikumi aizgājuši vējā. Piemēram, joprojām sīksti valodā turas “menedžeris”, “mārketings”, “brokeris”, “dīleris” utt.
Šoreiz, kā parādījām rakstā, runa nav tikai par latviešu valodas labskanību, bet arī par būtību. Ja termini ieiet iestāžu un dokumentu nosaukumos, tiem jābūt nepārprotamiem. Tādēļ šoreiz pie sarunu galda jāsēžas ne vien terminologiem, bet arī teritoriju (reģionu?) veidotājiem un pārraudzītājiem.

Oļģerts Krastiņš,
LZA akadēmiķis, bijušais

Terminoloģijas komisijas loceklis

Literatūra
Konversācijas vārdnīca, 1.–4.sēj. – R., 1906.–1921. – 4724 lpp.
Latviešu konversācijas vārdnīca, 1.–21.sēj. – R., 1927.–1940. – 43008 sl.
Latvju mazā enciklopēdija. – R., 1932. – 3230 sl.
Latviešu valodas vārdnīca. – R., 1987. – 883 lpp.
Enciklopēdiskā vārdnīca, 1., 2.sēj. – R., 1991. – 447; 377 lpp.
Svešvārdu vārdnīca. – R., 1996. – 799 lpp.
Krastiņš O., Vanags E., Locāne V. Kāda izskatīsies nākotnes Latvijas karte. –
“Latvijas Vēstnesis”, 2003.g. 9.decembrī.
Ivars J. Spēlēšanās ar vārdu. – “Diena”, 2004.g. 3.februārī.
Skujiņa V. Labāk meklēsim citu vārdu! – “Diena”, 2004.g. 6.februārī.
Sproģis V. “Novads un vēsture” – “Diena”, 2004.g. 27.februārī.