Pēc 42 gadiem

2003.gada nogalē Latvijas sabiedrība pēc 42 gadus ilgas gaidīšanas beidzot saņēma “Latvijas vietvārdu vārdnīcas (Paaglis – Piķu-)” 3. sējumu. Par 3. sējumu to var dēvēt, protams, tikai nosacīti, jo prof. J.Endzelīna sarūpētie pirmie divi sējumi “Latvijas PSR vietvārdi”, kuri aptvēra vietvārdus alfabētiskā kārtojumā no vietvārda Abačas līdz Ōzers, ir iznākuši attiecīgi 1956.gadā un 1961.gadā un tika veidoti pēc citiem principiem nekā “Latvijas vietvārdu vārdnīca”.

“Latvijas vietvārdu vārdnīca” iecerēta kā Latvijas vietvārdu tēzaurs, līdz ar to tajā ietverta informācija ir par visiem tiem Latvijas vietvārdiem, kas bija zināmi vārdnīcas sastādītājiem manuskripta pabeigšanas brīdī. Turpretī J.Endzelīna vārdnīcai “tika izraudzīti tikai vecākie un īpaši valodniecībai svarīgākie vārdi” (1.d. 1.sēj., IV lpp.). Šāds princips nespēj pilnībā veikt izvirzītos vārdnīcas pamatuzdevumus – 1) būt noderīgai “valodas struktūras pamatu – gramatiskās uzbūves un vārdu krājuma – attīstības pētīšanai un līdz ar to valodas iekšējās attīstības likumu atklāšanai”, 2) ļaut “spriest par nodarbošanās veidiem, darba rīku attīstību, par vietām, kur norisinājušies tautas dzīvē svarīgi notikumi”, 3) ļaut “secināt par dabas pārveidojumiem vai pārveidošanos, salīdzinot ar mūsu dienām” (turpat), jo tas, kas būs rīt, tas parīt būs vakar, un tas, kas ir šodien, pēc 100 gadiem būs vēsture. Tomēr abu izdevumu vienojošs pamats ir: 1) J.Endzelīna sagatavotais (un M.Brences ar roku pārrakstītais) vietvārdu vārdnīcas manuskripts, kas bija uzrakstīts līdz vietvārdam Spēks, 2) J.Endzelīna izstrādātā vārdnīcas struktūra un 3) šī sējuma autores, arī “Latvijas PSR vietvārdu” vārdnīcas zinātniskās redaktores un 2. sējuma līdzautores Dr. philol. V.Dambes (1912–1995) personība. V.Dambe bija tas cilvēks, kas pēc J.Endzelīna nāves turpināja viņa darbu tieši toponīmikā, resp., vietvārdu krāšanā, sistematizēšanā un pētīšanā. Viņas vadībā tika organizētas zinātniskās vietvārdu vākšanas ekspedīcijas uz daudziem Latvijas pagastiem. Tāpēc, pateicoties galvenokārt viņai, vietvārdu krāšanas darbs kopš 1961.gada nekad nav bijis pārtraukts, un patlaban LU Latviešu valodas institūta vietvārdu vārdnīcas kartotēkas apjoms ir palielinājies 5–6 reizes (sal., piemēram, tikai nosaukumi ar Paaglis – Piķu- aptver 381 lappusi, un speciālisti prognozē, ka vietvārdi ar sākumburtu P- varētu veidot vēl 2 sējumus).
Līdz ar to par pamatu netiek ņemts J.Endzelīna manuskripts, bet gan tiek veidots pilnīgi jauns teksta korpuss, kurā pēc aptuvenām aplēsēm J.Endzelīna materiāli veido ne vairāk kā 20 procentu no kopējā teksta apjoma. Tiek paplašināts vietvārdu apraksts ģeogrāfiskā, vēsturiskā un sociālā aspektā, tiek izmantoti precizētie J.Endzelīna savāktie (piedaloties A.Ābelei, J.Kauliņam un P.Šmitam) un rediģētie “Latvijas vietu vārdi”, kas ietverti J.Endzelīna “Darbu izlases” IV sējumā (īpaši prof. A.Breidaka precizētie Latgales vietvārdi). Tiek izmantoti vēstures avoti, dažādi rakstu avoti, LR Tieslietu ministrijas Zemes dienesta Toponīmikas laboratorijas kartotēka, ģeogrāfu precizētie ūdeņu nosaukumu saraksti un daudzi citi jauni informācijas avoti. Līdz ar to vārdnīcas izmantotāju loks varētu būt plašāks – tie būtu ne tikai valodnieki, bet arī citu nozaru speciālisti un interesenti.
Izmantojot vārdnīcu, jāņem vērā, ka šķirkļu struktūra ir samērā sarežģīta, tāpēc pirms lietošanas noteikti izlasāms šķirkļu struktūras apraksts. Katram vietvārdam šeit ir norādīta tā lokalizācija (parasti pagasts), ģeogrāfiskā objekta kategoriālā piederība (kalns, upe, strauts u.c.), ja iespējams, arī izruna un vietvārda fiksēšanas gads. Vietvārdu aprakstos vai komentāros var būt minēts arī gads, kad vietvārds vispār pirmoreiz ir fiksēts vēstures avotos. Publicētie vietvārdi un informācija par tiem ir no dažādas ticamības pakāpes avotiem, tāpēc iespēju robežās nedrošie materiāli ir tikuši pārbaudīti. Visiem vietvārdiem, ja tas bija iespējams, ir doti arī to cilmes skaidrojumi, tomēr “Latvijas vietvārdu vārdnīca” nav uzskatāma par etimoloģisko vārdnīcu. Bet īpaša uzmanība pievēršama faktam, ka vietvārdu kārtojumā ir izmantots J.Endzelīna alfabēts, kas nedaudz atšķiras no parastā alfabēta ar dažu burtu īpašu izkārtojumu. Manuprāt, tas vēlreiz atgādina mums par to, ka laiks būtu nopietni pārskatīt skaņu ō, o unuo rakstību sākotnēji vismaz Latvijas vietvārdu oficiālajā rakstībā, jo svešvalodu pastiprinātais iespaids uz latviešu valodas skaņu sistēmu ļauj prognozēt pakāpenisku skaņas uo izspiešanu no latviešu valodas.
Vietvārdu vārdnīcas sastādītāju mērķis ir novest vietvārdu publikāciju līdz alfabētiskā kārtojuma beigām un pēc tam izdot vēl nepublicētos alfabētiskā kārtojuma sākumdaļa vietvārdus līdz vietvārdam Ōzers. Līdz ar to viena no Latvijas lielākajām kultūrvides bagātībām – vietvārdi — savākti no tautas, pamazām sāk atgriezties atpakaļ pie tautas. Bet tie, kas meklē savām jaunajām mājām, firmām, dažādām interešu grupām un citām vajadzībām kādu neparastāku nosaukumu, var ielūkoties šajā grāmatā un, ja pat neko neatradīs, varbūt aizvērs to ar atziņu – kāda savāda tauta, mēs, latvieši, tomēr esam, cauri gadsimtiem un kariem esam saglabājuši tik daudz tautasdziesmu un tik daudz vietvārdu. Bet varbūt tajā slēpjas mūsu tautas patība jeb, kā tagad mēdz teikt, identitāte. Prece, ko nevar pārdot. Bet varbūt var?

Dzintra Hirša