Kad izglītība neatbilst darba tirgus pieprasījumam

Jānis Gaigals, Pieaugušo un profesionālās izglītības asociācijas valdes priekšsēdētājs

Jānis Gaigals Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Ir pienācis laiks attīstīt gan izglītotāju, gan arī darba tirgus pārstāvju izpratni par to, kāda ir saikne starp darba tirgu un izglītības sistēmu un kādai tai vajadzētu būt. Tas, ka piedāvājums (profesionālā izglītība) neatbilst pieprasījumam (darba tirgus vajadzībām), ir tāpat skaidrs. To apgalvo jebkurš darba devējs, taču valsts līmenī nav koncepcijas, kā šo jautājumu risināt. Arī konkrēta pieprasījuma no nozarēm nav, bet, ja atsevišķos gadījumos ir, izglītības sistēma nespēj reaģēt – nespēj mainīties. Bez savstarpējas sadarbības vēlamais rezultāts nav iespējams, jāsadarbojas visām iesaistītajām pusēm – sociālajiem partneriem no darba tirgus (darba devēji un arodbiedrības) un izglītotājiem (institūcijas, kas atbild par valsts politiku šajā jomā, kā arī izglītības iestādes).
Sākot ar šo gadu, mūsu rīcībā būs spēcīgs instruments, ar ko risināt iepriekšminētos jautājumus – Eiropas Sociālais fonds (ESF), kura galvenais uzdevums ir cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana. Tas liek no cita skatpunkta palūkoties uz saikni “darba tirgus – izglītības sistēma”. Principiālās atšķirības ir divas. Pirmkārt, izglītotājiem jākļūst daudz elastīgākiem, būs jāmāca nevis tas, ko prot mācīt pašlaik, bet gan tas, ko pieprasa darba tirgus. Tas nozīmē, ka vispirms būs jāgatavojas (jāmācās) pašiem izglītotājiem. Otrkārt, darba tirgum, konkrēti nozarēm, jāspēj formulēt savas vajadzības, jāspēj kopīgi ar izglītotājiem šo pasūtījumu pārvērst profesiju standartos, konkrētās kvalifikācijas prasībās un mācību programmās.

Izglītības sistēma

Valsts profesionālās izglītības sistēma, neraugoties uz dinamisko ekonomikas attīstību, pēdējos gados bijusi nemainīga gan skolu skaita, gan apgūstamo specialitāšu, gan programmu satura ziņā. Skolu materiāli tehniskā bāze ir nožēlojama un prakses iespējas – ierobežotas. Galvenais arguments – nav naudas. Naudu valdība nedod, jo neredz jēgu (profesionālā izglītība neatbilst pieprasījumam).
ESF atbalstīs jaunu programmu, mācību līdzekļu un metodikas izstrādi, kā arī nepieciešamā aprīkojuma iegādi. Savukārt prakses vietas varēs dotēt. Pastāv iespēja atbalstīt uzņēmējus, kuri dos jaunajiem speciālistiem “pirmās darbavietas iespēju”.
Otrkārt, bieži aizmirstam, ka darba tirgum tikpat nozīmīga vai īstenībā pat daudz aktuālāka ir tālākizglītības sistēma (kuras pēc būtības Latvijā nav) – tas nozīmē jau strādājošo periodisku kvalifikācijas celšanu vai pat savlaicīgu pārkvalifikāciju (ja tas nepieciešams). Pašlaik uzņēmēji, kuri iegulda līdzekļus savu darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanā, zaudē konkurentiem, jo kvalificētākos darbiniekus vienkārši pārpērk, piedāvājot lielākas algas. Vērā ņemamas savu darbinieku kvalifikācijas celšanas programmas var atļauties tikai lieli uzņēmumi. Tātad nav sistēmas, nav vienlīdzīgu iespēju..
ESF paredz tālākizglītības sistēmas izveidi kopumā, uzņēmēju iespējas ietekmēt tāklākizglītības saturu, kā arī iespējas uzņēmumos strādājošo darbinieku kvalifikācijas celšanai. Tātad ne tikai cīņa ar sekām – bezdarbniekiem (kā tas ir pašreiz).

Darba tirgus

Taču izglītotāji vieni paši nevar zināt, ko vajag darba tirgum. Tieši nozaru asociācijām ir aktīvi jāiesaistās profesiju standartu un programmu izstrādē, jāiesaistās kvalifikācijas pārbaudījumu satura izstrādē un jāpiedalās pašos kvalifikācijas eksāmenos (kā citādi darba devēji zinās, ka tiek sagatavots tas, kas vajadzīgs un vajadzīgajā līmenī?). Tikpat svarīgi ir nodrošināt prakses iespējas topošajiem speciālistiem.
Šajā ziņā daudzas nozaru un profesionālās asociācijas nav tam gatavas. Nav finansējuma un speciālistu. Ierobežotas iespējas piedalīties kvalifikācijas eksāmenos utt., u.tml. Tātad, no vienas puses, profesionālās izglītības sistēma it kā negatavo to, ko vajag, bet darba devēji nevar pateikt, ko un kā īsti vajag darīt.
ESF paredz profesiju standartu, jaunu programmu un kvalifikācijas pārbaudījumu izstrādi ar tiešu profesionālo un nozaru asociāciju iesaisti, vienlaikus arī finansiāli atbalstot šo asociāciju līdzdalību. Tiesa, jāatzīst, ka bieži nozaru pārstāvniecība ir sadrumstalota, nav vienota, taču, ja gribēs saņemt atbalstu, būs vien iekšēji jāvienojas.
Otrkārt, lai jebkura darbība nozarē būtu mērķtiecīga un tālredzīga, ir nepieciešami attiecīgi pētījumi par attiecīgās nozares attīstības tendencēm, ir jāprognozē profesiju pieprasījums. Ir nepieciešami darba tirgus pētījumi. ESF paredz nozīmīgu finansējumu darba tirgus izpētei, vienotas profesiju standartu izstrādes metodikai u.tml.

Attīstības iespējas

ESF pirmkārt būs vēl nebijušas attīstības iespējas, vēl nebijuši finanšu resursi. Tas būs stimuls “brīvprātīgi piespiedu kārtā” attīstīt valsts pārvaldes infrastruktūru, kā arī iespējas uzrādīt savu potenciālu gan nozarēm, gan arī izglītotājiem. ESF paredz atbalstu pasākumiem, par kādiem līdz šim pat sapņot nevarējām, un, galvenais, ir cerība, ka kopumā valstī mēs mazāk cīnīsimies ar bezdarbu, bet vairāk domāsim par tiem, kuri jau strādā, lai viņu profesionālās spējas atbilstu mūsdienu ražošanas prasībām. Tātad vairāk domāsim par cēloņiem, nevis cīnīsimies ar sekām.
Tā ir arī vienreizēja iespēja pagaidām teorētisko saukli “Izglītība mūža garumā” sākt īstenot praksē. Tā ir iespēja atrisināt daudzus fundamentālus mūžizglītības jautājumus. Tā ir iespēja radīt reālu izglītības sistēmas saikni ar darba tirgu, veidot sadarbību ar sociālajiem partneriem. Paralēli konkrētiem projektiem, kurus varēs realizēt no paša sākuma, nacionālās programmas ietvaros tiks sākts izstrādāt mūžizglītības stratēģiskās pamatnostādnes.

Kā vienmēr,
ir arī vājās puses

Pirmkārt, vēl ir daudz neskaidrību – īpaši jautājumos, kas skar finansēšanas kārtību. Pastāv bažas, ka programmu uzsākšana varētu aizkavēties. Jau ir sākta nacionālo programmu un visu citu dokumentu izstrāde, iestrāžu apjoms ir iespaidīgs, taču vēl nepieciešams laiks to savstarpējai saskaņošanai un normatīvās bāzes pielāgošanai ESF projektu īstenošanai (programmu vadlīnijām nav juridiska spēka – jābūt atbilstošiem likumiem un MK noteikumiem). Jāatzīst, ka būtu bijis labāk, ja tas viss notiktu vismaz pāris mēnešu agrāk. No otras puses, sasteidzot visu, lai tik varētu sākt “atstrādāt naudu”, netiks sasniegti virsuzdevumi, kas saistīti ar sistēmas sakārtošanu kopumā.
Otrkārt, ir skaidrs, ka absolūts vairākums pieteikumu atklātajiem projektu konkursiem un grantu shēmām būs īsās tālākizglītības vai profesionālās pilnveides programmas, taču normatīvā bāze šajā ziņā ir galēji nepilnīga. Tas nozīmēs virkni praktiskas dabas problēmu ieviešanas gaitā. Jaunās prasības nedrīkstētu būt pārāk birokrātiskas un sarežģītas, taču vienlaikus tām ir jāizslēdz diletantiskas darbības iespējas.
Kā jau minēju iepriekš, pieaugs profesionālo asociāciju loma, daudz aktīvāki un mērķtiecīgāki kļūs paši uzņēmēji. Pieaugušo un profesionālās izglītības asociācija ir izvirzījusi sev mērķi veicināt izglītotāju un profesionālo asociāciju sadarbību, lai nodrošinātu darba tirgus prasībām atbilstošu speciālistu sagatavošanu un tālākizglītību, kā arī visu, kas ar to saistīts, – nozaru izpēti, profesiju standartu un programmu izstrādi, prakses nodrošinājumu un kvalifikācijas pārbaudījumus. Viss iepriekšminētais var kļūt realitāte jau nākamajos gados, un tikai no mums pašiem būs atkarīgs, vai varēsim šīs jaunās iespējas izmantot.