Ministru kabineta rīkojums Nr.156

Rīgā 2004.gada 9.martā (prot. Nr.11 51.§)

Par Koncepciju valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sistēmas izveidei Latvijā

1. Atbalstīt Koncepcijas valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sistēmas izveidei Latvijā kopsavilkumā ietvertā risinājuma 3.variantu.

2. Tieslietu ministrijai izstrādāt un līdz 2004.gada 1.jūnijam iesniegt noteiktā kārtībā izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu par juridisko palīdzību, likumprojektu par grozījumiem Civilprocesa likumā un likumprojektu par grozījumiem Kriminālprocesa likumā.

3. Koncepcija valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sistēmas izveidei Latvijā īstenojama šim mērķim piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros.

Ministru prezidents E.Repše
Tieslietu ministrs A.Aksenoks


(Ministru kabineta
2004.gada 9.marta rīkojums Nr.156)

Koncepcijas valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sistēmas izveidei Latvijā kopsavilkums

Šobrīd Latvijā valsts nenodrošina bezmaksas juridisko palīdzību maznodrošinātām personām. Krimināllietās juridisko palīdzību likumā noteiktajos gadījumos sniedz zvērināti advokāti, kuru darba apmaksa tiek veikta no valsts budžeta līdzekļiem, savukārt civillietās likumdošanā nav paredzēta bezmaksas juridiskā palīdzība. Lai panāktu atbilstību Satversmei un starptautiskām cilvēka tiesību normām, juridiskās palīdzības sistēmu Latvijā nepieciešams reformēt un paplašināt. Ministru kabineta (turpmāk – MK) deklarācijas 20.12.apakšpunkts nosaka, ka Ministru kabinets veicinās juridisko konsultāciju centru izveidošanu, kas sniegs juridisko palīdzību maznodrošinātām personām pamattiesību aizstāvēšanai.

Lai novērstu neatbilstību Satversmes un starptautisko tiesību normu prasībām:

1) jāpaplašina valsts finansētā juridiskās palīdzības sistēma krimināllietās, nodrošinot juridisko palīdzību cietušajiem, kā arī izstrādājot un praksē piemērojot kritērijus juridiskās palīdzības piešķiršanai;

2) jāizveido valsts finansēta juridiskās palīdzības sistēma maznodrošinātām personām civillietās. Nepieciešamību izveidot valsts finansētu juridiskās palīdzības sistēmu civillietās nosaka ne vien minētās Satversmes un konvencijas normas, bet arī Direktīvas 2002/8/EK ieviešana¹;

3) jāizveido institucionālais mehānisms juridiskās palīdzības piešķiršanai un kvalitātes kontrolei.

Darba grupa, ņemot vērā šobrīd pasau-lē esošos juridiskās palīdzības organizācijas modeļus, piedāvā izvēlēties vienu no trim variantiem:

1.variants. Algoto štata advokātu modelis. Sākotnēji izveido divus valsts advokātu birojus – Rīgā un Daugavpilī – un uztic tiem visas civillietas. Visas krimināllietas apkalpo tie biroji, kuri ar Tieslietu ministriju ir noslēguši līgumus par juridiskās palīdzības sniegšanu. Pēc pirmajiem diviem darba gadiem analizē sistēmas efektivitāti un izskata iespēju palielināt biroju skaitu.

2.variants. Apvienotais modelis. Tāpat kā pirmajā modelī sākotnēji izveido divus valsts advokātu birojus – Rīgā un Daugavpilī. Šo biroju kompetencē ir tikai atsevišķas lietu kategorijas, kas ir būtiskas maznodrošinātām personām, – dzīvokļa, parādu piedziņas, ģimenes, darba lietas. Pārējās civillietas un visas krimināllietas apkalpo advokāti, kuri ar Tieslietu ministriju ir noslēguši līgumus par juridiskās palīdzības sniegšanu. Pēc pirmajiem diviem darba gadiem analizē sistēmas efektivitāti un izskata iespēju palielināt biroju skaitu.

3.variants. Līgumu slēgšana. Visas civillietas un krimināllietas, kurās tiek sniegta bezmaksas juridiskā palīdzība, apkalpo advokāti, kuri ar Tieslietu ministriju ir noslēguši līgumus par juridiskās palīdzības sniegšanu (iespējams –pēc tiesas nozīmējuma). Tieslietu ministrijas funkcija ir nodrošināt sniegto pakalpojumu kvalitātes kontroli. Pēc pirmajiem diviem darba gadiem Tieslietu ministrija analizē sistēmas efektivitāti un sniegto pakalpojumu kvalitāti un, ja nepieciešams, izskata jautājumu par modeļa maiņu, piemēram, nerentablajām lietu kategorijām, ieviešot valsts advokāta birojus.
Tieslietu ministrija un darba grupa atbalsta 3.variantu – līgumu slēgšana –, jo tas prasa vismazākās investīcijas administratīvajā aparātā un ļauj radīt konkurenci advokātu starpā, tādējādi samazinot izdevumus no valsts budžeta. Visos modeļos tiek piedāvāta saistība ar Tieslietu ministriju.

Kritēriji juridiskās palīdzības piešķiršanai būtu personas trūcīgums² un tiesāšanās lietderība. Lēmums par lietas tālākās virzības lietderību pieņemams gan pirms prasības iesniegšanas tiesā, gan pirms katras iespējamās pārsūdzības. Atteikuma gadījumā klientam izsniedz rakstisku motivētu lēmumu, ko var pārsūdzēt. Ja personas ienākumi nepārsniedz MK noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni valstī³, tā var saņemt pilnībā apmaksātu juridisko palīdzību. Ja persona ir atzīta par trūcīgu, viņai tiktu segti 75 % no tiesāšanās izdevumiem. ⁴ Ja persona nevar tikt atzīta par trūcīgu saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 25.februāra noteikumiem Nr.97 “Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu”, tomēr no viņas iesniegtajiem dokumentiem un lietas materiāliem redzams, ka viņa nevar atļauties aizstāvēt savas tiesības citādi, kā saņemot juridisko palīdzību, var lemt piešķirt juridisko palīdzību 25 % vai 50 % apmērā.

Ne šajā koncepcijā, ne turpmāk likumos nebūs iespējams izsmeļoši noteikt tās lietu kategorijas, uz kurām attiecināma juridiskā palīdzība civillietās, tomēr tajās noteikti būtu jāiekļauj lietas, kurās likumā prasīts, lai klientu procesā pārstāvētu advokāts⁵, kā arī dzīvokļa, ģimenes, darba lietās, lietās, kas saistītas ar labklājību, veselības aizsardzību un sociālo nodrošināšanu, kā arī prasībās pret valsts pārvaldes iestādēm. Izlemjot jautājumu par juridiskās palīdzības piešķiršanu citu kategoriju lietās, kritērijam, iespējams, jābūt lietas sarežģītībai. ⁶
Lai sekmētu minēto jautājumu risināšanu, tiek piedāvāts izstrādāt īpašu likumu Par juridisko palīdzību, nosakot, ka atbildīgā institūcija ir Tieslietu ministrija.

¹ PADOMES 2003.gada 27.janvāra Direktīva 2002/8/EK, kuras mērķis ir pilnveidot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos. Direktīva ir jāievieš līdz 2004.gada novembrim. Ja netiktu izveidota visaptveroša juridiskās palīdzības civillietās sistēma valstī, bet vienīgi ieviesta Direktīva, rastos situācija, ka Latvijas iedzīvotāji savā valstī tiek diskriminēti salīdzinājumā ar citu ES valstu iedzīvotājiem, kam šī juridiskā palīdzība tiks sniegta.
² Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 25.februāra noteikumiem Nr.97 “Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu” vai saskaņā ar citiem normatīvajiem aktiem.
³ Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 9.decembra noteikumu Nr.693 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai” 2.punktu šī summa ir 18 latu.
⁴ Lai ierobežotu to gadījumu skaitu, kad juridiskās palīdzības izmaksas tiek segtas pilnībā; pretējā gadījumā cilvēkiem zustu motivācija pašiem izvērtēt savas prasības lietderību un mērķtiecību.
⁵ Šī prasība izriet no Eirija pret Īriju lietas, supra 2.
⁶ Ibid.

Tieslietu ministrs A.Aksenoks