Zaudējumu atlīdzināšana terorisma upuriem

2.daļa

Nobeigums. Sākums
“LV” Nr.35, 4.03.2004.

Bēdīgi slavenie pērkonkrustieši, kurus 2000.gadā apsūdzēja siltumtrašu un Uzvaras pieminekļa spridzināšanā, ir pirmais gadījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tiesāja organizētu grupu, kas vardarbīgi mēģināja īstenot savus politiskos mērķus Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Francija
Līdz 1986.gadam Francijas likumdošana neizskatīja terorismu kā atsevišķu nozieguma veidu. Tad Francijā notika vairāki vērienīgi terora akti, kuri satrauca sabiedrību. Šis apstāklis lika valdībai spert nopietnus soļus, lai organizētu cīņu ar terorismu, šajā jomā pieņemot vairākus normatīvos aktus. Jāatzīst, ka Francija bija viena no pēdējām Rietumeiropas valstīm, kas pieņēma atsevišķu likumu cīņai ar terorismu. Šādu novēlošanos var izskaidrot ar sabiedrības attieksmi pret valdības aktivitātēm terorisma apkarošanā. Tās neguva sabiedrības atbalstu, jo līdz šim teroristi vērsās pret politiķiem un biznesmeņiem, gandrīz neaizskarot vienkāršo pilsoņu intereses. Valdīja uzskats, ka speciālo tiesu izveidošana, kuras izskatītu ar terorismu saistītās lietas, apdraudētu demokrātisko principu par visu vienlīdzību likuma priekšā. Sabiedrības attieksme strauji mainījās, kad 1986.gada rudenī nogranda sprādzieni Parīzes kafejnīcā, veikalā “Tatti” un pilsētas domē. Sprādzienos gāja bojā un guva savainojumus daudz cilvēku, kas nejauši atradās notikuma vietā.
Franču likumdevējs šādā situācijā spēja veltīt vairāk uzmanības cīņai ar terorismu, īsā laikā sagatavojot un pieņemot vairākus normatīvos aktus, kas vērsti pret terorisma izplatīšanos un paredz seku likvidēšanu. Līdz ar to tagad Francijā lielu uzmanību pievērš zaudējumu kompensēšanai terorisma upuriem. Izmaksas sistēma balstās uz 1986.gada 9.septembra likumu Nr.86-1020 “Par cīņu ar terorismu un valsts drošības apdraudējumiem.” Šā likuma 9.– 1.pantā noteikts, ka cietušajam terora aktos Francijas teritorijā, kā arī Francijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārpus valsts, bet ir reģistrējušies franču konsulātā, zaudējumi tiek kompensēti no garantijas fonda. Kompensācijas izmaksas ir iespējamas, ja nodarījums ir likuma Nr. 86-1020 noteiktajā noziegumu, kuri tiek atzīti par teroristiskiem, sarakstā. Likuma normu praktisko izpildi reglamentē 1986.gada 15.oktobra dekrēts “Par zaudējumu atlīdzināšanu terora aktos cietušajiem”. Garantijas fonds, no kura tiek ņemti līdzekļi kompensācijām, nodibināts ar justīcijas un finanšu ministra rīkojumu un darbojas finanšu ministra kontrolē. Līdzekļi fondā tiek papildināti ar apdrošināšanas kompāniju atskaitījumiem par īpašumu apdrošināšanu, kā arī no ziedojumiem.

Spānija

Mūsdienu teroristu aktivitātes šajā valstī saistās ar basku separātistu darbību. Spānijai ir liela pieredze antiteroristisko aktu izdošanā. Par pirmo šāda veida likumu juristi uzskata jau 19.gadsimta beigās izdoto, kurš vērsās pret anarhistu revolucionāro organizāciju darbību. Diktatora Franko laikā teroristu noziegumi tika pielīdzināti politiskajiem noziegumiem un tos iztiesāja kara tribunāli. Jautājumi par kompensācijām terora aktos cietušajiem izskatīti 1986.gada 26.decembra likuma 4.daļā, bet reālais izmaksu mehānisms noteikts ar karaļa rīkojumu Nr.1311 “Par kompensāciju izmaksas kārtību bruņotu bandītisku formējumu un teroristu upuriem”. Rīkojums precizē to personu loku, kuriem ir tiesības uz kompensāciju, nosaka, kuros gadījumos no valsts budžeta tiek segti zaudējumi, ja noziegums nav atklāts un vainīgās personas nav noskaidrotas. Kompensācijas lielums ir saistīts ar gūto traumu smagumu, kuru nosaka sociālās apdrošināšanas dienests.

“Nord–Ost” ķīlnieki
pieprasa kompensācijas

Apmēram 800 cilvēku 2002.gada 23.oktobra vakarā Teātra centrā Maskavā skatījās mūziklu “Nord–Ost”, un, uz skatuves uznākot teroristiem, vairums pat nespēja noticēt, ka tie patiešām ir īsti teroristi, nevis aktieri Foto: EPA/A.F.I.

2002.gada novembrī tiesā ar prasību pret Maskavas valdību vērsās divi čečenu teroristu ķīlnieki un kāda bojāgājušā tēvs. Kā kompensācija par morālo kaitējumu pieprasīti 1,5 miljoni dolāru. Iesniedzēji bija 19 gadus vecā Aleksandra Rjabceva, kurai pēc ķīlnieku atbrīvošanas operācijā gūtās traumas draud invaliditāte, viņas tēvs Aleksandrs un pensionārs Pjotrs Sidorenko, kurš bija zaudējis ģimenes vienīgo apgādnieku dēlu Juriju. Lietas izskatīšanu un tiesas lēmumu ar nepacietību gaidīja daudzi cilvēki. Pārsvarā tie visi saistīti ar traģēdiju, kas notika 2002.gadā no 23. līdz 26.oktobrim Teātra centrā Maskavā mūzikla “Nord–Ost” izrādes laikā. Viss notikušais tika vispusīgi atspoguļots plašsaziņas līdzekļos: no pārrunām ar iebrucējiem, līdz specvienību darbībai un pusdzīvo ķīlnieku iekraušanu autobusos. Tomēr šajā rakstā runa, protams, nav par pašu notikumu, bet gan kompensāciju ķīlniekiem, kuru vidū bija vairāku valstu, tai skaitā Latvijas, iedzīvotāji. Krievijas federālais likums “Par cīņu ar terorismu” paredz, ka cietušajiem ir tiesības pieprasīt kompensāciju no tā reģiona varas iestādēm, kurā uzbrukums noticis. Rajona tiesā pirmajām prasībām pievienojās vēl 21. Iesniedzēju pārstāvis advokāts Igors Trubovs norādīja, ka Maskavas varas iestādēm būtu jāizmaksā kompensācijas, jo tās nav spējušas aizsargāt teātra apmeklētājus. Maskavas valdību pārstāvošie juristi notikumos vaino federālo valdību un čečenu nemierniekus. Maskavas valdībai ir pamats uztraukumam: ja tiesa pieļaus precedentu, tad iesniedzēji jau būs 1999.gada uzspridzināto māju iedzīvotāji vai to tuvinieki un pazemes pārejas spridzināšanas upuri Puškina metro stacijā. Ķīlnieku skaits “Nord– Ost” izrādē vien pārsniedz 750. Ķēdes reakcija var pāriet uz citiem Krievijas reģioniem. Maskavas domes priekšsēdētājs Platonovs televīzijā apvainoja iesniedzējus mantkārībā, kuri uz pensionāru rēķina gribot iedzīvoties bagātībā. Varas pārstāvji lika noprast, ka precedenta nebūs. Kad rajona tiesas tiesnese Marina Gorbačeva noraidīja pirmās trīs prasības, kļuva skaidrs, kas notiks ar pārējām. Pēdējais iesniegumu skaits bija 61. Sava lēmuma pamatošanai tiesnese izmantoja pretrunas starp likumu “Cīņa ar terorismu” un Civilkodeksu, kuros atšķirīgi traktēta iespēja saņemt kompensāciju. Likumdošanā nav paredzēts, no kādiem līdzekļiem jāizmaksā kompensācija terorismā cietušajiem. Jādomā, ka ne Maskavas pilsētas tiesa, ne KF Augstākā tiesa tiesneses M.Gorbačevas lēmumu nemainīs. Vēl ķīlniekiem ir iespēja vērsties Eiropas Tiesā, bet līdz tam vēl tāls ceļš: ziņu aģentūras izplatīja informāciju, ka vienai “Nord– Ost” traģēdijā cietušajai izdevies panākt tiesā sev labvēlīgu iznākumu. Kā paziņoja advokāte Venēra Kamalova, tiesa piesprieda Maskavas valdību izmaksāt 200 ASV dolārus katru mēnesi iesniedzējai un vēl 200 ASV dolārus viņas trīsgadīgajam bērnam līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai. Kopumā 11 gados ģimene saņems aptuveni 50 tūkstošus dolāru. Pēc klienta prasības viņas vārdu advokāte nenosauca, tikai piebilda, ka vēl vairāki “Nord–Ost” ķīlnieki lūguši viņas palīdzību. Nevar apgalvot, ka valdība nav sniegusi atbalstu cietušajiem, tomēr tos neapmierina palīdzības apmēri. Kopumā “Nord–Ost” ķīlniekiem vai viņu tuviniekiem izmaksāti 37 miljoni 996 tūkstoši rubļu (aptuveni 1,25 miljoni dolāru), 100 tūkstošus saņēmusi 81ģimene, 50 tūkstošus – 488 cietušie. Kā kompensāciju par īpašuma, galvenokārt virsdrēbju, zaudēšanu, 500 ķīlnieki papildus kopumā saņēma 5 miljonus 496 tūkstošus rubļu. Tie, kuri terora aktā zaudējuši apgādnieku, saņem ikmēneša pabalstu no 246 rubļiem (8 ASV dolāri) līdz 8360 rubļiem (277 ASV dolāri) un vienreizējo kompensāciju 2710– 75467 rubļu apmērā. Nu tam visam klāt nākuši 39 bojāgājušie un vairāk nekā 130 ievainoto šā gada 6.februāra sprādzienā Maskavas metro, kaut arī šis skaits nav galīgs, jo Krievijas laikraksti apšauba oficiāli paziņoto cietušo skaitu.

Kompensācijas pēc
piecpadsmit gadiem

1988.gada 21.decembrī virs Skotijas pilsētas Lokerbijas tika uzspridzināta ASV aviokompānijas “Pan American” pasažieru lidmašīna “Boeing 747”, kura veica reisu Nr.103 Londona– Ņujorka. Katastrofā gāja bojā visi 259 lidmašīnas pasažieri un 11 pilsētas iedzīvotāji. 1991.gadā ASV un Skotijas valdības apsūdzēja Lībiju terora akta sarīkošanā kā konkrētos izpildītājus, norādot uz specdienesta darbiniekiem Abdelu Basetu el Megrahī un al Aminu Halifu Fimu.
Lietas izmeklēšana ilga vairākus gadus. ANO Drošības padome 1992.gada 21.janvārī pieprasīja Lībijai izdot aizdomās turētos. Lībijas līderis M.Kadafi noliedza savas valsts līdzdalību sprādziena sarīkošanā un atsacījās izdot savus pilsoņus. 1992.gada aprīlī sāka darboties ANO noteiktās sankcijas pret Lībiju. Tikai 1998.gadā tika panākta vienošanās par apsūdzēto izdošanu un tiesāšanu Holandē pēc Skotijas likumiem. 2000.gada 3.maijā bijušajā ASV karabāzē Kempzetā, Holandē, sākās tiesas process, kurš izmaksājis gandrīz 80 miljonus dolāru. El Megrahī tika piespriests mūža ieslodzījums, Halifs Fima attaisnots. Lībija uzņēmās atbildību par 1988.gadā notikušo aviokatastrofu un apņēmās izmaksāt bojāgājušo ģimenēm 2,7 miljardus dolāru. ANO Drošības padome lemj par sankciju atcelšanu, kuras daļēji tika atceltas jau 1999.gadā pēc abu apsūdzēto izdošanas.

Latvijas pieredze

Latvijas Krimināllikuma 88.pants nosaka atbildību par terorismu. Mēs varam tikai priecāties, ka šī panta piemērošanas prakse nav liela, līdz ar to ar zaudējumu atlīdzināšanas problēmām terora upuriem nesastopamies bieži. Taču zināma prakse ir arī Latvijā. 2000.gadā tiesā tika izskatīta organizācijas “Pērkonkrusts” dalībnieku lieta, kurā viņus apsūdzēja siltumtrašu un Uzvaras pieminekļa spridzināšanā un citos noziegumos. Prokurors Georgs Skudra atzina, ka “Pērkonkrusta” lieta ir pirmais gadījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tiesā organizētu grupu, kura vardarbīgi mēģināja īstenot savus politiskos mērķus. Tiesas spriedums nebija bargs un apmierināja gan tiesājamos, gan apsūdzības uzturētājus. Vienīgais apstāklis, kas manāmi neapmierināja tiesājamos, bija tiesas lēmums solidāri piedzīt no viņiem 21 800 latu Rīgas domes labā par Uzvaras pieminekļa remontu un 31 000 latu par labu “Rīgas siltumam”, kura siltumtrases tika bojātas pērkonkrustiešu sarīkotajos sprādzienos. Vēlāk tiesa apmierināja pērkonkrustiešu apelācijas sūdzību par Uzvaras pieminekļa remontā iztērētās naudas atmaksāšanu – šī civilprasība tika noraidīta, un pērkonkrustiešiem minētā summa nebūs jāatlīdzina.
Pērkonkrustieši Jānis Liģeris un Harijs Radziņš, kuri saskaņā ar amnestijas likumu no soda atbrīvoti, vērsās Tieslietu ministrijā ar prasībām izmaksāt kompensācijas par apcietinājumā pavadīto laiku. Prasības Ls 2950 apmērā tika noraidītas.
Vēl viena epizode, kur noziedznieks atradās un tika tiesāts Igaunijā, bet cietušā puse – Latvijā. Oļegs Safjankovs, kurš vairāk pazīstams kā “datorterorists Viktors” 1997.gadā, izmantojot elektronisko pastu, mēģināja izspiest no Latvijas un Norvēģijas kopuzņēmuma “Varner Hakon Invest” vienu miljonu dolāru. Viņš sūtīja kompānijai draudu vēstules, ievietoja spridzekli tās veikalā, draudēja saindēt pārtiku. 1997.gada 11.jūlijā viņš tika aizturēts. Viņa atmaskošanā piedalījās vairāku valstu policijas darbinieki. Tallinas tiesa O.Safjankovam piesprieda septiņus gadus cietumsoda un segt “Varner Hakon” radušos zaudējumus gandrīz 1 000 000 latu apmērā. 2003.gadā O.Safjankovu pirms termiņa atbrīvoja no cietuma. Pārkāpjot atbrīvošanas noteikumus, viņš nepaziņojot pameta Igauniju un devās uz Lielbritāniju, kur tagad strādājot konditorejas uzņēmumā. O.Safjankova advokāts paziņoja, ka, atradis darbu, viņa klients drīzāk spēs atdot “Varner Hakon” parādu.
Skandināvu uzņēmumiem neveicās ar mūsu teroristiem. 2000.gada 17.augustā nogranda divi sprādzieni universālveikalā “Centrs.” Bojā gāja veikala darbiniece Maija Pušmucāne, 35 cilvēki guva ievainojumus, no tiem četri smagus. Sprādzienā radītie zaudējumi novērtēti 69 496 latu apmērā. 2003.gada 12.decembrī spridzināšanā apsūdzētajam Leonardam Gromovam tiesa piesprieda astoņus gadus cietumsoda ar mantas konfiskāciju. Tiesa uzskatīja, ka nav tiešu pierādījumu faktam, ka L.Gromovs būtu pirmo spridzekli ievietojis veikala mantu glabātavā. Līdz ar to viņš tika attaisnots M.Pušmucānes slepkavības lietā. Faktiski L.Gromovs notiesāts par pusi no terora akta. Tiesa nosprieda piedzīt no L.Gromova cietušā “Rimi” ģenerāldirektora Knuta Kvisvika labā 291 latu, kā arī 20 597 latus “Parex” bankas labā, 8545 latus “Hansa aptiekas” labā un 48 856 latus “Seesan Latvija” labā. Kaut arī nevar nošķirt, kurš sprādziens – pirmais vai otrais – radījis šos zaudējumus, tie visi jāatmaksā L.Gromovam. Spriedums tika pārsūdzēts Augstākajā tiesā, bet L.Gromova māte M.Butele pauda gatavību sūdzēties Strasbūrā, ja spriedumu atstās spēkā.

Mag.iur. Valdis Voins