Bēgļu plūdi Latvijā nav gaidāmi

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Bēgļu lietu departamenta direktora vietnieks Aivis Šķenders, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs un PMLP priekšnieks Vilnis Jēkabsons patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” skaidro patvēruma politiku Latvijā un gaidāmās tendences pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Likumā noteikts, ka bēglis ir persona, kura sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, piederības sociālai grupai vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību.

Šogad neviens ārvalstnieks nav lūdzis patvērumu Latvijā. Kopš 1998.gada, kad mūsu valstī sākta patvēruma procedūra, patvērumu lūgušas 134 personas, no tām tikai astoņām piešķirts bēgļa statuss un deviņām alternatīvā aizsardzība. Ja netiek piešķirts ne bēgļa, ne alternatīvais statuss, cilvēkam Latvija jāpamet, proti, viņu no valsts izraida. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā netiek prognozēts būtisks patvēruma meklētāju skaita pieaugums.
Ir svarīgi, lai iedzīvotāji izprastu, kādi principi tiek ievēroti, pieņemot lēmumu par statusa piešķiršanu. Sabiedrībai jābūt drošai, ka valsts patvērumu garantē tikai tiem, kam tas patiešām vajadzīgs. Viens no vakar, 10.martā, Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes rīkotās preses konferences mērķiem bija tieši patvēruma procedūras Latvijā izskaidrošana.
Otra aktualitāte – kas mūs sagaida nākotnē. Runājot par izmaiņām pēc iestāšanās ES un iepazīstinot ar vienotās patvēruma sistēmas izveidi Eiropā, kā arī jauno pieeju patvēruma sistēmas uzlabošanai, PMLP priekšnieks Vilnis Jēkabsons uzsvēra, ka tuvākajos gados patvēruma meklētāju skaits Latvijā varētu tikai nedaudz palielināties. Viens no iemesliem, kādēļ pieaugums nebūs straujš, ir tas, ka paši patvēruma meklētāji, izvēloties valsti, izvērtē tās ekonomisko situāciju, izzina, kādi labumi tos sagaida konkrētajā zemē.
Protams, pieaugot labklājības līmenim, Latvija var kļūt daudz valdzinošāka patvēruma meklētājiem. Tāpēc tiek pilnveidota patvēruma procedūra, lai cilvēki, kas grib izmantot šo iespēju ļaunprātīgi (un tādu šobrīd ir vairums) un kas patiesībā nemaz nevar pretendēt uz bēgļa statusu, to arī neiegūtu. Šobrīd ES valstīs stingri pārbauda, vai cilvēkam, kurš lūdzis patvērumu, viņa zemē patiesi draud briesmas. Piemēram, Skandināvijas valstīs, kā informēja ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs, patvērums tiek piešķirts tikai katram simtajam tā meklētājam.
Turklāt no 1.maija Latvijā jābūt ieviestai patvērumu meklētāju pirkstu nospiedumu datu bāzei, kas jau “strādā” ES. Datu bāze palīdz izskaitļot to, vai konkrētais indivīds jau nav lūdzis patvērumu citā valstī, taču viņam tas atteikts. Bet, ja cilvēkam nav piešķirts patvērums, piemēram, Zviedrijā, viņš to neiegūs arī Latvijā, jo likumdošana ES būs saskaņota, kritēriji un standarti, lai sniegtu patvērumu, līdzīgi. Tāds ir vienotās patvērumu politikas princips Eiropā.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv