Lietuvieši Ukru pagasta kultūrvidē

11.marts – Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanas diena (1990)

Ukru pagastā dzīvojušās lietuvietes Ļuda Dvarišķe, Violeta Dišteina un Lolita Džjugiene ar interesi klausījās jauniešu stāstītajā un pašas nebija daudz skubināmas jautru notikumu stāstīšanā; ar lietuviešu dziedamajām dainām pasākumu kuplināja māsas Ieva un Liene Križevicas Foto: Andris Ģērmanis

Lielais lietuviešu īpatsvars (17,7%) Ukru pagasta iedzīvotāju vidū noteicis Leišmales savdabības veidošanos.
Ukru pagasts atrodas Dobeles rajona dienvidos, Latvijas pierobežā. Tā ir viena no teritorijām, ko Lietuva 1921.gadā atdeva Latvijai kā kompensāciju par tai doto izeju pie Baltijas jūras. Motivācija Ukru novada pievienošanai Latvijai bija augstais latviešu īpatsvars (tolaik no 195 saimniecībām tikai 19 piederējušas lietuviešiem, pārējās – latviešiem) un auglīgās lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Vēlāk gan lietuviešu īpatsvars pagastā palielinājās, un pēdējos 70 gados tas palicis gandrīz nemainīgs – ap 18%. Tomēr iezīmējas vairāki lietuviešu ieceļošanas un izceļošanas viļņi. 30.gados lietuviešu ieceļošana saistāma ar darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā, bet 50.gados, atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, vairākas lietuviešu ģimenes, kurām nebija ļauts atgriezties Lietuvā, apmetās uz dzīvi pierobežā. Tolaik Ukru pagasts bija trešajā vietā Latvijā (aiz Rites un Neretas pagasta) pēc augstā lietuviešu īpatsvara (17,8%). Arī turpmāk lietuvieši ienāca Ukros dēļ lielākas samaksas lauksaimniecībā. Daudzas ģimenes savas atvases tomēr sūtīja skolās robežas otrajā pusē, pēc kuru beigšanas lielais vairums bērnu palika dzīvot Lietuvā. Tajā pašā laikā, Lietuvā uzsākot darbu Jaunakmenes cementa rūpnīcai, liela daļa lietuviešu devās atpakaļ uz savu dzimteni. Lietuviešu izceļošana pastiprinājās arī deviņdesmito gadu sākumā, kad, atgūstot neatkarību, tika slēgts vietējais robežšķērsošanas punkts, radās problēmas ar nokļūšanu robežas otrā pusē, pārtrūka dažādās saites ar Žagari un citām Lietuvas apdzīvotajām vietām, kā arī ne visiem bija iespējams iegūt Latvijas pilsonību.
Mūsdienās 17,7% no Ukru pagasta iedzīvotājiem ir lietuvieši, pēc šā rādītāja pagasts ieņem desmito vietu Latvijā. Ilgstoši dzīvojot Latvijas dienvidos, lietuvieši būtiski ietekmējuši Dienvidlatvijas jeb Leišmales kultūrreģiona veidošanos, pierobežas elpošanu citā dimensijā. Par to plaši tika spriests pērnvasar Ukru novadpētniecības muzeja pasākumā “Lietuvieši Ukru pagasta kultūrvidē”.

Vietējie prot
lietuviešu valodu

Mūsdienās tikai 65% Ukru pagastā dzīvojošo lietuviešu par savu dzimto valodu atzīst lietuviešu mēli (10% no Ukru lietuviešiem tautas skaitītājam uzrādījuši datus, ka viņi neprot latviešu valodu). Tomēr dzīvošana pierobežā bijis pietiekams iemesls, lai apgūtu lietuviešu valodu. Nu jau likvidētās Ukru skolas direktore Māra Erdmane teica, ka “Ukros dzīvo gudrākie cilvēki”, jo gandrīz ikviens prot vismaz divas svešvalodas (lietuviešu un krievu). Ukreniece Agnese Stārka piebilda, ka “lietuviešu valodu bērni iemācās agrāk nekā krievu valodu”, jo tāda iespēja tiek piedāvāta un naski izmantota, jau spēlējoties smilšu kastē. Agnese arī apliecināja, ka plaši tiek izmantota iespēja skatīties lietuviešu televīziju (atbraukušie Rīgas viesi pat brīnās, ka visattālākajā Latvijas pierobežā redz vairāk televīzijas kanālu nekā pašā galvaspilsētā) un klausīties Lietuvas radio programmas, kurās pat laika ziņas esot precīzākas. Tajā pašā laikā bijušajai 1.klases audzinātājai Mārai Jaunbirzei bijusi nepieciešamība zināt brāļu tautas valodu, jo nereti uz skolu atvesti bērni, kuri dzīvo attālā pagasta nomalē, kur savā ģimenē dzirdējuši vienīgi lietuviešu valodu. Bērni tomēr valodu apgūst ātri. Ukros dzīvojošā lietuviete Ļuda Dvarišķe (ieguvusi Latvijas pilsonību) uzsvēra, ka “valoda ir vislielākā vērtība un cilvēkus vajadzētu vērtēt pēc tā, cik valodu viņš prot”.
Baltu valodniece, filoloģijas maģistrante, Latviešu valodas institūta asistente Ilze Štrausa zina stāstīt par vietējām valodas izloksnes īpatnībām. Vairāki vārdi vietējo runā esot aizgūti no lietuviešu valodas, piemēram, merga (lietuviski mergaite – meitene), gaidelis (lietuviski gaidys – gailis), kuģelis (lietuviski kugelis – rīvētu kartupeļu sacepums), daļģis (lietuviski dalgys – izkapts) un citi.

No ķirbjiem
gatavo medu

Lietuviešu virtuvei raksturīgie pārtikas produkti ir bietes, kāposti, salāti, miežu putraimi un grūbas. Nacionālais ēdiens ir cepelīni, ko gatavo no kartupeļiem, katrā novadā tiem pievienojot citas piedevas. Sevišķa vieta atvēlēta piena produktiem, īpaši rūgušpienam. Svētku galdā tiek liktas gaļas ruletes, gatavota zoss. No garšvielām galvenokārt izmanto ķimenes un majorānu.
Vietējo lietuviešu ģimenēs cepelīni tiek gatavoti visai bieži, bet latvieši to dara daudz retāk. Visai pierobežai raksturīgs ēdiens ir kuģelis, ko gatavo, sarīvējot kartupeļus, pievienojot tiem nedaudz speķa un citas piedevas, pēc tam kuģeli cep uz pannas cepeškrāsnī. Vietējā omulīgā lietuviete Lolita Džjugiene apliecināja, ka visgaršīgāk ir, ja kuģeli pasniedz ar brūkleņu un ābolu ievārījumu, kam arī autors var pilnībā piekrist. Violeta Dišteina, Ukros dzīvojoša lietuviete, bija nobažījusies, ka visā pagastā aug tikai viens brūkleņu pudurītis pie kāda bērza Nesavas tuvumā, tāpēc, viņasprāt, “kuģeli var ēst arī ar krējumu”.
Ja par krējumu, tad tur ko piebilst ir arī Lolitai Dvarišķei. Viņa pastāstīja, ka lietuviski krējums agrāk ticis saukts par smetonu, bet, kad Antans Smetona pirms kara kļuvis par Lietuvas prezidentu, krējumam vajadzējis izdomāt citu nosaukumu, tāpēc vēl tagad šo pārtikas produktu saucot par grietine. (Interesanti, kas notiks, ja par valsts galvu kļūs kāda Grieta?)
Cita problēma, par ko uztraucas Lolita Džjugiene, ir tas, ka jaunā paaudze vairs ne pārāk mīl tradicionālos lietuviešu ēdienus. Tādas pārdomas radās, ēdot vārītus kartupeļus, kas apvalstīti uz pannas apbrūninātās un sasmalcinātās linsēklās (gavēņa ēdiens). Ēdiens mazliet atgādināja zivis, turklāt “aiz nabadzības jau var ēst ne to vien”. Lietuviete cita starpā apgalvoja, ka savā ģimenē no ķirbjiem gatavo medu (recepti gan neatklāja) un vēlāk no tā pat tortes cepot.
Ar siļķēm, kas īpaši gatavotas biešu salātos, klātesošos cienāja Ļuda Dvarišķe, sacīdama, ka arī tas esot lietuviešu ēdiens, tāpat kā jau minētais kuģelis. Dvarišķes kundzei nav tālu jāmeklē, lai atrastu, ko teikt arī šajā sakarā: “Reiz bijis gadījums, kad rūsā ieraktie kartupeļi apsaluši un kļuvuši saldi. Tādus, protams, nevārīsi, taču kuģelim der. Tā kāda sieviete savu dēlu visu pavasari barojusi ar kuģeli, kamēr vēlāk, izgājis pie sievas, nabadziņš vairs nav spējis ne uz kuģeli skatīties, ne ost tā smaržu.”

Arī uzvārdi lietuviski?

Filoloģe Ilze Štrausa Ukru pagastā pētījusi iedzīvotāju uzvārdus, atrodot tajos daudz lietuvisku elementu. Saistoši stāstot par lietuviešu uzvārdu rašanos un veidošanas mehānismiem, baltu valodniece norādīja, ka 10,5% pagasta iedzīvotāju uzvārdiem ir lietuviska cilme, vēl 8,4% – lietuviski slāviska cilme. Lietuviski uzvārdi esot, piemēram, Džjugis, Dargužs, Buivids, Jomants, Rudauskis, Križevics un citi. Jaunā pētniece neapnikdama var stāstīt par uzvārdu nozīmi, klātesošajos izraisot patiesu ieinteresētību. Uzvārds Džjugis saistāms ar lietuviešu vārdu džiuga, džiugas, kas nozīmē “prieks, līksme; tāds, kas par kaut ko ātri priecājas”. Dvarišķis lietuviski nozīmē “muižas kalps, galminieks”. Savukārt uzvārds Rudauskis saistāms ar lietuviešu vārdiem ar nozīmi “ruds, rudmatis”.
Pētniece arī visai pikti aizrādīja, ka vairāki uzvārdi Ukru pagastā neatbilst citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem latviešu valodā, piemēram, Džjugis, Grigas, Vitte, Viļčiauskis, esot pat uzvārds Kiseļ, kam nav galotnes, līdz ar to tāds uzvārds nevarot būt dzīvotspējīgs.
Otrs pētījumu objekts, kam Ukros līdz šim pievērsts maz uzmanības, ir vietvārdi. Sakarā ar robežas reformām šis zemes stūrītis ilgu laiku bija palicis gandrīz vai vienīgais Latvijā, no kura joprojām nav savākti visi vietvārdi, kaut pēdējā laikā Ilze strādājusi arī šajā virzienā. Jau tagad valodniece atklājusi lietuvisku cilmi daudziem Ukru pagasta vietvārdiem. Tādi ir, piemēram, Šauksteļi, Garbas, Mešķi, Vilkaļi, Sakali, Dabiķene, Juņķeļi, Ķirbas, Mazgarbas un citi, kas, domājams, ir seni lietuviskā vidē veidojušies vietvārdi.

Ukros nav pūķu
un vilkaču

Savukārt vietējai folkloristei, pedagoģijas maģistrantei Ievai Križevicai pūrā gan neskaitāmas lietuviešu dziedamās dainas, gan plašas zināšanas par pagasta īpašajām folkloras vērtībām.
“Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras krātuvē glabājas tikai 108 no Ukriem iesūtītās teikas, tāpēc daudz vērtīga materiāla esmu savākusi arī pati, aptaujājot vietējos vecos iedzīvotājus,” savu stāstījumu sāka Ieva, piebilzdama, ka savā zinātniskajā darbā galveno uzmanību pievērsusi Ukru un Žagares teiku salīdzināšanai (Žagare ir apdzīvota vieta robežas otrā pusē), tādēļ pirms diviem gadiem apmeklējusi Viļņu, kur norakstījusi simt Žagares teikas.
Abus novadus vieno teikas par ezeriem, turklāt par tādiem, kas atrodas pavisam citās vietās. Žagares teikās daudz skaidrots, kāpēc stārķiem melni spārnu gali, kāpēc kurmis mirst, šķērsodams ceļu, kāpēc bite mirst iedzeļot, bet vēzis rāpjas atmuguriski, bet Ukru izcelšanās teikās dominē dziedinošie avoti, kuros mātes mazgājušas savus bērnus, bet pēc tam, kad kāda sieviete tajā mazgājusi veļu, avotiņš savas brīnumainās spējas zaudējis un pazudis.
Ikviens, iebraucis Ukros, Ukru ezerā var ieraudzīt lielu akmeni. Folkloriste paskaidroja, ka to tur esot atstājis velns, sprostojot Dabiķenes upi vai arī bēgot, taču tikpat iespējams, ka lielais akmens ezerā varot būt kāds noburts gulbis vai pīles.
Lielāko interesi jaunā pētniece raisīja, stāstīdama par mitoloģiskajām teikām. Dažādi mošķi gan pārsvarā sastopami Žagares teikās. “Ukros nav ne pūķu, ne vilkaču,” tā Ieva.
Raganas Lietuvā tiek sauktas par laumām. “Kādu dienu, strādājot uz lauka, kāda sieviete aizmirsusi tur savu bērnu. Bijis jau vēls, atskanējušas dažādas šaušalīgas skaņas, tā ka bailes ne pa jokam. No rīta, austot gaismai, sieviete atradusi bērnu sveiku un veselu, turklāt laumas mazuli bagātīgi apdāvinājušas. Cita sieviete aiz skaudības nākamajā vakarā speciāli aiznesusi uz to vietu savu bērnu un tur atstājusi. Taču no rīta skats bijis briesmīgs: bērna zarniņas bijušas aptītas ap koku zariem…”
Interesi izsauca lietuvēnu pieminēšana Ukru teikās, jo klātesošie lietuvieši norādīja, ka šis vārds viņiem nepatīk (labi, ka latviešiem ir latvāņi – nekādi neiznīdējama nezāle!). Lietuvēni Žagarē jādinot zirgus līdz putām. Teikās ir arī vadātāji, ko Lietuvā saucot par velniem.
Kopīgas teikas esot par naudu, kas varot parādīties gan malduguns veidā, gan tikt apslēpta zem kāda ķiršu krūma vai krūzē, kā arī žāvēties vai kaltēties purvā. Izrādās, vajag tikai iet un meklēt.
Folkloriste nobeigumā piebilda: “Žagarnieki savās teikās par burvjiem sauc latviešus, bet ukrenieki ar tiem asociē lietuviešus.” Viņa skaidroja, ka burvji īpaši uzdarbojas Jāņu naktī, piemēram, “noslauc govīm pienu”.
Kopumā jāteic, ka Leišmalē patiešām valda savdabīga gaisotne, kuras uzturēšanā liels paldies jāsaka pierobežā dzīvojošajiem lietuviešiem, kuri, veiksmīgi integrējoties, saglabājuši savu jautrību, mīlestību, atvērtību un labestību.

Andris Ģērmanis,

ģeogrāfijas doktorants

Desmit lietuviskākie pagasti Latvijā 2000.gadā:

Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde,
2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti