Sardzes maiņa uz privatizācijas sliekšņa

Piedalīties valsts mājokļu politikas pamatprincipu izstrādē un šīs politikas īstenošanā – ar šādu tālejošu mērķi pērn oktobrī tika nodibināta valsts aģentūra “Mājokļu aģentūra” (MA). Tās konkrētie soļi šajā ceļā ir mājokļu monitoringa sistēmas un datu bāzes izveide, kā arī daudzdzīvokļu māju renovācijas un ekonomisko mājokļu būvniecības veicināšanas valsts atbalsta programmu izstrādāšana un īstenošana. Svarīgs uzdevums ir arī izstrādāt un ieviest mājokļu apsaimniekotāju sertifikācijas sistēmu, veikt izglītošanas darbu mājokļu apsaimniekošanā un darīt vēl daudz ko citu.

Pārņem mājokļu
privatizācijas funkcijas

MA tika dibināta, lai ilgtermiņā, ar skatījumu nākotnē sakārtotu un vadītu valstij ekonomiski un sociāli ļoti nozīmīgo mājokļu nozari, kad dzīvokļu privatizācija pamatvilcienos būs pabeigta un nāksies risināt iepriekšminētos jautājumus.
Tagad var teikt, ka sardzes maiņa notikusi: saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumiem MA no 1.janvāra pārņēma Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) līdzšinējās funkcijas – metodiski vadīt mājokļu privatizācijas procesu valstī kopumā, pabeigt valsts dzīvojamo māju privatizāciju un gādāt par valsts dzīvojamā fonda nodošanu pašvaldībām.
Turpinot CDzMPK darbības virzienu, arī MA sadarbojas ar pašvaldībām, un, ja nepieciešams, aģentūras speciālisti sniedz konsultācijas vai cita veida palīdzību, tādējādi paātrinot privatizācijas procesa noslēgumu. Dzīvojamo māju privatizācijas slieksni mēs patiešām jau gandrīz esam pārkāpuši; valdība pašlaik ir nolēmusi, ka atvēlami vēl pāris gadu, lai nāktu pretim tiem nedaudzajiem dzīvokļu īrniekiem, kuri varbūt vēl domā, vai dzīvokli iegūt īpašumā par sertifikātiem.
Kā liecina statistikas dati, līdz pagājušā gada beigām mūsu valstī bija privatizēti 389 983 dzīvokļi – 78,1% no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita. Privatizācijas paziņojumi vēl jāizsūta 37 080 valsts un pašvaldību dzīvokļu īrniekiem (7,4% no kopējā dzīvokļu skaita). Vēl jāprivatizē 109 178 valsts un pašvaldības dzīvokļi, tātad 21,8% no kopējā dzīvokļu skaita.

Dzīvokļu īpašniekiem
jābūt aktīvākiem

Kaut arī dzīvojamo māju privatizācijas noslēguma posms turpinās, varam uzskatīt, ka jau pašlaik katram namīpašumam ir savs īpašnieks. Ja dzīvokļu īpašnieki ēku nav pārņēmuši savā apsaimniekošanā, tad tās īpašnieks ir un, iespējams, arī paliks pašvaldība. Bet valsts saskaņā ar pamatnostādnēm attiecībā uz nekustamo īpašumu atteiksies no tai piederošo dzīvojamo māju īpašnieka statusa. Ja noteiktā laika posmā šīm ēkām neatradīsies īpašnieks – juridiska vai fiziska persona, īpašumi saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” būs jānodod pašvaldībai. Un tieši šajā – ēku pārvaldīšanas un apsaimniekošanas posmā pēc tam, kad lielākā daļa dzīvokļu privatizēti, – ir problēmas, kas gaida risinājumu.
Pēc privatizācijas procesa sākšanas esošais valdītājs – pašvaldības un arī valsts apsaimniekotāji – pārtrauca šajos namos ieguldīt līdzekļus. Tas arī saprotams: kāpēc investēt īpašumos, ja zināms, ka tiem būs cits īpašnieks, kas lems, kā turpmāk ēku ekspluatēt un uzturēt. Ēkās tiek ieguldīts ļoti retos gadījumos, kad to iemītnieki stingri pieprasa veikt konkrētus remontdarbus vai likvidēt kādas avārijas sekas. Bet plānveida darbības nenotiek. Šāda attieksme valda pēdējos septiņus astoņus gadus. Šī ir viena no pamatproblēmām, ko MA saņēmusi mantojumā, un mēs tai turpmāk veltīsim lielāku vērību.
Šogad vēlamies pievērst īpašu uzmanību tam, ka visas mājas apsaimniekošanā jāpiedalās ikvienam faktiskajam dzīvokļa īpašniekam. Ja dzīvoklis ir privatizēts – privātpersonai, ja nav, – tad tā faktiskajam īpašniekam – valstij vai pašvaldībai.
Kopsapulcēs būtu jādibina dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības – DzĪKS, kam no pašvaldības vai valsts jāpārņem māja neatkarīgi no tā, cik liels tajā ir privāto personu un cik – pašvaldības īpašuma īpatsvars. Ja dzīvokļu īpašnieki nav gatavi iesaistīties komercdarbībā – DzĪKS tomēr ir šāda rakstura veidojums – dzīvokļu īpašniekiem tomēr būtu jāorganizējas kādā kopībā, kas izvēlas pārvaldnieku un mājas apsaimniekotāju, lemj par saimnieciskajiem jautājumiem. Bet ierosmei jānāk no dzīvokļu īpašniekiem. Katrā gadījumā mēs esam gatavi konsultēt visas ieinteresētās puses, arī pašvaldības, lai varētu apvienot dzīvokļu īpašnieku aktīvo daļu, kas virzītu mājas apsaimniekošanas attīstību. Lielākās problēmas, protams, ir mājās, kur nav vērojama nekāda aktivitāte.

Pašvaldībām jākonkretizē
sava nostāja

Bet pirmām kārtām tieši pašvaldībām jātiek skaidrībā par nostādnēm mājokļu politikā. Valmieras, Ventspils, Kuldīgas un vēl dažas pašvaldības ir formulējušas pozitīvu nostāju apsaimniekošanas attīstībai. Piemēram, Ventspils pašvaldība, kaut arī par to sākotnēji kritizēta, stingri pateikusi, ka vēlas, lai tās īpašumā paliktu noteikts skaits īres māju, noteikta dzīvojamā fonda platība, par kuru atbild pašvaldība, bet pārējā daļa tiktu nodota privatizācijai. Taču arī privatizēto dzīvokļu īpašniekus pašvaldība cenšas motivēt līdzdalībai visas ēkas sakārtošanā.
Daudz problēmu būs Daugavpilī un Rīgā, jo vēl arvien nav saprotama un formulēta šo lielo pašvaldību konceptuāla nostāja to īpašumā joprojām esošo dzīvojamo māju uzturēšanā un apsaimniekošanā. Ja kādā 30 dzīvokļu mājā, piemēram, desmit īrnieki nevēlas dzīvokļus privatizēt, tad viņi to, visticamāk, nedarīs arī vēl atvēlētajos pāris gados, un pašvaldībai jārīkojas kā šīs dzīvojamā fonda daļas īpašniecei.
Tieši pašvaldības iestāžu pārstāvjiem, kas pārstāv dzīvojamās mājas neprivatizēto dzīvojamo fondu kā īpašnieks un vienlaikus kā publiskais varas pārstāvis, vajadzētu pārņemt iniciatīvu tajos namos, kur netiek dibinātas dzīvokļu īpašnieku sabiedrības un dzīvokļu īpašnieku attieksmē pret mājas kopīpašuma daļas uzturēšanu valda stagnācija.

Dzīvojamais
fonds jāatjauno

Pašlaik, kaut arī pastāv dažādi normatīvie dokumenti, nav vienotas sistēmas, kas regulētu mājas tehnisko ekspluatāciju; pašreizējais ēkas valdītājs, daļēji varbūt pat īpašnieks, to var nolietot līdz avārijas stāvoklim. Nav mehānisma, kas noteiktu, cik daudz līdzekļu ekspluatācijas laikā jāiegulda attiecīgajā ēkā.
Katras mājas tehniskais stāvoklis ne vien redzams vizuāli, bet arī fiksēts dokumentos. Taču šī joma ir jāsakārto, ieviešot tā dēvēto ēkas tehnisko pasi, kurā ir atspoguļots mājas tehniskais stāvoklis; ar to ir jāiepazīstina dzīvokļu īpašnieki, un, zinot objektīvo īstenību, viņi vienlaikus uzņemas arī atbildību par nepieciešamajiem pasākumiem, lai defektus novērstu vai nepieļautu to rašanos. Protams, pirmā iebilde šajā gadījumā būs, ka it kā nepietiek finanšu resursu; bet vienmēr jau šķitīs, ka to ir par maz. Tāpēc ir jāmeklē citi risinājumi.
Aģentūra, plānojot valsts atbalsta programmas, raugās, kā palīdzēt tiem, kas kaut ko dara un tātad ir nostājušies uz attīstības ceļa, sava īpašuma vērtības paaugstināšanas ceļa.
Pašlaik nevaram apgalvot, ka dzīvojamo māju tehniskā stāvokļa uzlabošanai, renovācijai, kas ēkas ekspluatāciju padarītu ekonomiskāku, būtu ņemts daudz kredītu. Varbūt tādēļ, ka tas ir pietiekami sarežģīts un laikietilpīgs process. Tādēļ gribu uzsvērt – katrai lietai ir savs laiks. Ienākot Latvijā vairākām ārvalstu bankām, konkurence palielināsies, un dzīvojamo māju renovācijai kredītus iegūt būs vieglāk un izdevīgāk. Domāju, nebūs ilgi jāgaida, lai sarosītos arī paši dzīvokļu īpašnieki, jo pie viņu durvīm drīz sāks klauvēt baņķieri un būvnieki, piedāvājot savus pakalpojumus esošo īpašumu atjaunošanā. Tad arī sagaidāma straujāka attīstība esošā dzīvojamā fonda atjaunošanā.
Pieļauju, ka tuvākajos divos līdz piecos gados daudzdzīvokļu ēkās tiks ieguldītas lielas investīcijas. Šis sektors likumsakarīgi prasa attīstību. Jo arī cilvēki mācās rēķināt un izvērtēt sava īpašuma vērtību un faktorus, kas to nosaka. Ja māja ir labā tehniskā stāvoklī, protams, arī cilvēka nekustamajam īpašumam – dzīvoklim – tā būs augstāka.
Pēdējos gados vērojama dzīvokļu īpašnieku migrācija – turīgākie pārceļas uz jaunajām mājām ar modernu plānojumu un mūsdienīgu arhitektūru vai pērk un rekonstruē dzīvokļus pilsētas centrā. Šis process tikko ir sācies, un nebūtu vēlams pieļaut, ka maksātspējīgais slānis no tā dēvētajiem guļamrajoniem un pavirši būvētajām lielpaneļu ēkām aizietu, atstājot tur iedzīvotāju nabadzīgāko daļu. Varētu teikt, ka pašvaldības tad šajos rajonos būs ielaidušas tādu kā ļaundabīgu sēni, kura ies plašumā, radot sarežģījumus visiem – pašvaldībai, valstij, iedzīvotājiem.
Tādēļ būtu vēlams izmantot citu valstu pieredzi (arī negatīvo) mājokļu jautājumu risināšanā, bet nepieciešama arī pašvaldību un valsts līdzdalība daudzdzīvokļu māju uzturēšanā atbalsta programmu veidā, lai mazāk nodrošinātie dzīvokļu īpašnieki varētu piedalīties ēku renovācijā. Protams, daļa trūcīgo ļaužu pārdod savu labāko dzīvokli, iegūstot līdzekļus iztikai, un pārvācas uz pieticīgāku mitekli. Taču arī šie resursi ir ierobežoti, turklāt – kāpēc uz sliktu mītni būtu jāpārvācas pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm vai ģimenēm, kurās ir invalīdi, tikai tāpēc, ka zemā atalgojuma vai niecīgās pensijas dēļ ļaudis nespēj norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem savā nelielajā dzīvoklī? Tātad pašvaldībai un valstij ar atbalsta programmām būs jānāk palīgā tiem ļaudīm, kuri objektīvu iemeslu dēļ paši saviem spēkiem netiek galā.

Normunds Pēterkops,
v/a “Mājokļu aģentūra” direktors

Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju skaits, kas nodotas
dzīvokļu īpašnieku pārvaldīšanā līdz 2003.gada 31.decembrim

* DzĪKS – Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības

Valsts dzīvojamo māju privatizācija (31.12.2003.) Saskaņā ar MK rīkojumiem Latvijā ir 5086 valsts dzīvojamās mājas ar 52 284 dzīvokļiem

Pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija (31.12.2003.) Pavisam valsī ir 24 625 pašvaldību dzīvojamās mājas ar 446 877 dzīvokļiem

Privatizācijai piedāvātie dzīvokļi

Privatizētie dzīvokļi

Vēl privatizējamie dzīvokļi