2004. gada 9. marta stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Sākam Saeimas ārkārtas sēdi.
9.marta Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtības jautājums – lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.
Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam, pašreiz deputātam Indulim Emsim. Lūdzu!

I.Emsis (Ministru prezidenta kandidāts, Zaļo un zemnieku savienības frakcija).
Godājamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Viesi! Dāmas un kungi!
Latvijai atrodoties vēsturisku pārmaiņu priekšvakarā, man ir tas gods un uzticēts pienākums veidot valdību, kuras godpilnais uzdevums ir uzsākt Latvijas kā dalībvalsts ceļu Eiropas Savienībā un NATO. Neviennozīmīgā situācijā, kad Eiropas durvis ir atvērtas un namatēvs smaida, gaidot jaunos kaimiņus, ir noticis nevēlamais – mīņāšanās durvju priekšā. Tautas gudrība saka, ka uz pārmijām zirgus nemaina. Bet, ja tie ir izčabējuši, tad tomēr steigšus ir jāmeklē darba zirgs, kas nekavējoties izkustinās vezumu.
Varbūt simboliski, ka Zaļo un Zemnieku savienība tiek aicināta stūrēt kuģi, ko saucam par Latviju, valstij tik izšķirīgā un sarežģītā brīdī. Zaļo kustība, kas Eiropā un pasaulē pazīstama kā sargātāja, saudzētāja un gaišas attīstības piekritēja, un zemnieki, kas izsenis bijuši mūsu tautas un valsts izdzīvošanas pamats, ar augstu atbildības izjūtu sadarbībā ar Tautas partiju un Latvijas Pirmo partiju, un – es ceru – visu saprātīgo tautas kalpu atbalstu ir gatavi pārņemt valdības grožus.
Izpildot Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas aicinājumu, esmu sastādījis jaunu valdību šādā sastāvā: Ministru prezidents – Indulis Emsis, uz laiku pildīs arī veselības ministra pienākumus, Ministru prezidenta biedrs – Ainārs Šlesers, uz laiku pildīs arī satiksmes ministra pienākumus, aizsardzības ministrs – Atis Slakteris, ārlietu ministrs – Rihards Pīks, finanšu ministrs – Oskars Spurdziņš, iekšlietu ministrs – Ēriks Jēkabsons, izglītības un zinātnes ministrs – Juris Radzevičs, zemkopības ministrs – Mārtiņš Roze, labklājības ministre – Dagnija Staķe, tieslietu ministre – Vineta Muižniece, vides ministrs – Raimonds Vējonis, kultūras ministre – Helēna Demakova, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs – Andrejs Radzevičs, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās – Ainars Baštiks, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās – Nils Muižnieks.
Dāmas un kungi! Tāpat esmu organizējis darbu, lai izstrādātu Valdības deklarāciju, kuru parakstot atbalstījuši visi koalīcijas partneri – Tautas partija, Latvijas Pirmā partija, Zaļo un Zemnieku savienība.
Valdības sastādīšanu man nācās veikt ļoti grūtā brīdī. Latvija vēl nav izpildījusi visus mājas darbus iestājai Eiropas Savienībā un NATO, Latvija vēl nav gatava visu ES jeb Eiropas Savienības atbalsta resursu sekmīgai apguvei.
Latvijā ir vērojams iedzīvotājiem sāpīgs dzīves dārdzības pieaugums, kas īpaši būtiski skar sociāli maznodrošināto iedzīvotāju daļu.
Līdzšinējai valdībai nav izdevies nodrošināt nacionālo toleranci un savstarpējo cieņu, paplašinot mums tik vitāli nepieciešamo latviešu valodas pielietojumu izglītības sistēmā.
Mēs esam bijuši liecinieki varas pārlieku centralizācijai, kas novedusi pie valsts un pašvaldību darbinieku nespējas uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tas ir radījis saspīlējumu valsts pārvaldē.
Mēs esam sastādījuši valdību, kurai būs rekordīsā laikā jāatrisina minētās problēmas un vēl citas, kuras mēs vēl neesam identificējuši. Šī valdība konsolidēs labējos spēkus, nevis šķels tos. Šī valdība būs cilvēkam, videi un dabai draudzīga valdība.
Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Par visu to jūs varēsiet pārliecināties mūsu Valdības deklarācijā. Tā ir plaša un izvērsta un nodota jūsu vērtējumam. Tādēļ tās aspektiem es šodien nepievērsīšos.
Mēs aicinām visus Saeimas deputātus un jauno valdību uz konstruktīvu darbu, lai atgūtu iekavēto!
Ir jau, protams, ērti un pašiem aizraujoši iedalīt citam citu tumsas un gaismas spēkos, bezmērķīgi kultivēt dažādu ienaidnieku tēlus un biedēt sevi un sabiedrību ar slepenām sazvērestībām, lai ar to varētu attaisnot savas neizdarības un valsts praktiskas un lietišķas pārvaldības vietā netraucēti nodarboties ar nebeidzamām intrigām.
Šobrīd Latvijas valsts to ilgāk vairs nevar atļauties. Un te nebūt nav jārunā par kaut kādām abstraktām un cēlām matērijām. Pēdējo nedēļu notikumi pārtikas tirgū, ko sāpīgi savos maciņos sajutuši daudzi Latvijas iedzīvotāji, sevišķi mazturīgie, dažkārt tiek minēti kā negatīvas sekas, kas it kā saistītas ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Taču jābūt godīgiem un jāatzīst – iemesli ir citi. Tie saistīti ar iepriekšējās valdības daudzajiem neizdarītajiem mājas darbiem, gatavojoties šā gada 1.maijam, kad Latvija pilnā apjomā uzņemsies Eiropas Savienības dalībvalsts atbildību.
Tāpat cenu kāpumu izraisīs elektroenerģijas, gāzes sadārdzinājums un eiro kursa izmaiņas. Mūsu šī brīža nesagatavotība apgūt Latvijai paredzētos Eiropas Savienības līdzekļus, liela daļa no kuriem ir tieši domāta tautsaimniecības pārorientēšanās procesa izraisīto sociālo seku amortizācijai, ir nepiedodama vieglprātība. Ražošanas pārkārtošana atbilstoši Eiropas Savienības tirgus prasībām gulstas pamatā tikai uz pašu ražotāju pleciem. Tieši tāpēc ar Eiropas Savienību saistīto lietu sakārtošana šobrīd ir uzdevumu uzdevums.
Tas reizē ir arī stabila Latvijas tautas labklājības pieauguma nodrošināšanas jautājums. Ir pašsaprotami, ka mūsu valdības uzdevums būs turpināt un tālāk izvērst konsekventu cīņu ar korupciju.
Mēs strādāsim ar tādas valsts programmas izveidošanu un īstenošanu, kas cīnās ne vien ar korupciju kā jau notikušām sekām, bet jau saknē cenšas izskaust visus priekšnosacījumus šī sabiedriskā ļaunuma plaukšanai.
Viens no pamatprincipiem ir maksimāli ne tikai teatrālas, bet reālas atklātības nodrošināšana visos varas līmeņos, lai par būtisku sabiedroto cīņā ar korupciju padarītu pašu sabiedrību. Jo tikai tad, ja neiecietība pret korupciju no vienīgi politiska lozunga pārvērtīsies par visas sabiedrības uzvedības nepieciešamību, šai cīņai būs reāli rezultāti.
Tautsaimniecības ilgtspējīga attīstība un nācijas ekonomiskās intereses būs jaunās valdības politikas vadmotīvs. Taču, lai realizētu šo uzdevumu, ir jābūt pilnīgai skaidrībai par tautsaimniecības efektivitātes pamatpriekšnosacījumiem. Tā ir ābeces patiesība, ka normāla un produktīva ekonomiska attīstība ir iespējama tikai tad, ja valstī valda politiska un tiesiska stabilitāte. Ko nozīmē politiska un tiesiska stabilitāte? Visupirms tas nozīmē to, ka paši politiķi respektē mūsu valsts Satversmi un tās iedibināto demokrātisko kārtību. Tas nozīmē, ka izpildvara respektē likumdevēju. Tas nozīmē, ka valsts vara respektē pašvaldību suverēnās tiesības un stingri ievēro subsidiaritātes principu. Tas nozīmē, ka likums tiek vienādi ievērots visos, pat visaugstākajos varas līmeņos. Tas nozīmē, ka principiāli tiek ievērota tiesu neatkarība no politiskās varas.
Var likties, protams, savādi, ka šodien, teju 14 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mums speciāli jāuzsver šīs it kā pašsaprotamās lietas kā jaunās valdības darbības pamatprincipi. Bet tā ir skumja realitāte, ka pēdējā gada politisko kaislību virtuvē ir tikuši šķobīti gandrīz ikviens no augšminētajiem demokrātijas pamatlikumiem. Politiska stabilitāte nozīmē arī politisku mieru, kas paģēr plaša sabiedriskā

konsensa būvēšanas nepieciešamību jebkurai valstiskai iniciatīvai. Valsts varas arogance, nevēlēšanās veidot plašu politisku dialogu, iesaistot sociālos partnerus diskusijā, ir uzjundījusi pilsonisku nemieru. Tas ir jautājums par veselības reformu un mazo slimnīcu likvidēšanu. Tas ir jautājums par pašvaldību reformas stilu – pagastu likvidēšanu un pakalpojumu attālināšanu no iedzīvotājiem. Tas ir jautājums par nepieciešamās izglītības reformas sagatavošanu un izskaidrošanu. Diemžēl lielā mērā valsts varas nemākulīgas rīcības dēļ šobrīd esam nonākuši visbīstamākās sabiedrības grupu savstarpējās pretnostatīšanās priekšā. Šobrīd valstī sāk iezīmēties pretišķības pēc etniskajām pazīmēm.

Grozījumi Izglītības likumā, kuru mērķis, neapstrīdami, ir sabiedrības integrācijas veicināšana, šobrīd tiek pārvērsts par instrumentu sabiedrības sašķelšanai. Un vaina nebūt nav paša likuma burtā. Vaina ir ārpus Latvijas inspirētas aktivitātes un valdības līdzšinējais darba stils, kā rezultātā nav konstruktīva dialoga, bet tikai savstarpēja apmainīšanās ar skaļiem lozungiem.
Galvenais, kas mums visiem ir jāsaprot, – sabiedrības integrācijai un latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanai vēsturisku alternatīvu nav.
Dāmas un kungi! Mēs esam sasnieguši savus ārējos mērķus. Pēc dažām nedēļām mēs būsim Eiropas Savienībā un NATO. Līdz ar to ir piepildījies latviešu tautas sapnis paaudžu paaudzēs, un mūsu valsts neatkarība ir kļuvusi droša un neatgriezeniska. Bet šodien mums priekšplānā jāizvirza citi mērķi – izmantojot kopējā Eiropas tirgus pavērtās iespējas, strauji vairot nācijas labklājību un jau tuvāko desmit gadu laikā sasniegt Eiropas cienīgu dzīves līmeni. Šī mērķa sasniegšanai nebūt nav pietiekami tie iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi, ar kuriem šobrīd mēs pat lepojamies. Ir jāveic nevis evolucionāri, bet revolucionāri soļi ekonomiskās attīstības tempu kāpinājumam.
Kas ir valsts ekonomiskās attīstības centrālais resurss? Kā labējai valdībai mums var būt tikai viena atbilde: tas ir Latvijas uzņēmējs – gan lielais, gan vidējais, gan mazais. Es saku: “Mums jāatmodina Latvijas iedzīvotājos uzņēmējs.” Ir krasi jāmaina valsts varas attieksme pret uzņēmēju. Valsts varai nav tikai represīvas funkcijas ar nolūku iekasēt nodokļus un sodīt uzņēmēju par tā kļūdām. Galu galā pievienotās vērtības radītājs ir tieši uzņēmējs, nevis politiķis. Valstij ir jākļūst par uzņēmēju sabiedroto, īpaši atbalstāmajos reģionos, kur jaunu darbavietu radīšana būs mūsu prioritāte. Galu galā – tautsaimniecības ilgspējīgai attīstībai valsts īstenos labvēlīgu pārvaldību, sekmējot uzņēmējdarbību. Šajā nolūkā izmantosim visas Eiropas Savienībā dalībvalstij sniegtās iespējas, īpaši uzņēmējdarbības atbalstam Latvijas laukos. Lauku iedzīvotāji ir un būs mūsu nacionālo vērtību garants. Latvijas lauku viensēta ir pasaules mēroga videi un cilvēkam draudzīga mājsaimniecība, ar kuru mēs varam lepoties un kuru mēs varam celt kā unikālu parādību.
Un vēl. Ja mēs pārprastas eirointegritātes dēļ kaunēsimies atbalstīt un stimulēt paši savu godīgo uzņēmēju, nacionālā kapitāla izaugsmi un nostiprināšanos, tad mēs varam kļūt par koloniālu valsti, kura ļauj nesaudzīgi ekspluatēt savas dabas vērtības, pirmkārt jau mežus un zemes dzīles. Es aicinu atgūt nacionālo kontroli pār mežiem un citiem dabas resursiem!
Ar mūsu valsts... Arī mūsu valsts ārpolitikai jāpārkārtojas tādējādi, lai par tās vienu no nozīmīgākajām prioritātēm kļūst nacionālās ekonomikas interešu aizstāvība. Mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā nebūt nenozīmē, ka mūsu ekonomiskajai ģeogrāfijai jānoslēdzas tikai Eiropas kontinentā. Tieši otrādi – tagad jāizmanto savas Eiropas Savienības dalībvalsts statuss, lai droši meklētu ekonomiskos partnerus arī citās pasaules malās. Tieši šādā kontekstā būtu jāpadomā par jaunu vēstniecību atklāšanu, šo ģeogrāfiju jāpaplašina un jau funkcionējošajās vēstniecībās jānostiprina mūsu ekonomisko interešu pārstāvniecības kadri.
Mēs arī esam vēl pārāk nabadzīgi, lai varētu atļauties greznību un nepiedalīties nozīmīgās starptautiskās ekonomiskās izstādēs. Neviens par mums nerūpēsies, ja paši nerūpēsimies par sevi. Uzņemšana Eiropas Savienībā ir tāda kā mūsu pilngadības atzīšana, kas reizē ar godu paredz spēju uzņemties pilnu atbildību pašiem par sevi.
Lai arī mana valdība šobrīd tiek saukta par mazākumvaldību, ir jāatzīmē, ka varbūt tieši tāpēc deklarācija ir tapusi ļoti rūpīgi, tā ir izvērsta un uzrunā pēc iespējas plašas iedzīvotāju interešu grupas, un, vienojoties par tādu uzdevuma realizēšanu, mēs balstīsimies uz visas sabiedrības atbalstu. Mēs meklēsim politisko konsensu. Varbūt tas skan paradoksāli, bet mazākumvaldība nevar atļauties būt vienas vai citas šauras grupas politiska pārstāvniecība. Tai jāpārstāv iedzīvotāju vairākums, tikai tad tā spēj nodrošināt konstruktīvu, faktisku vairākumu parlamentā.
Man ir pārliecība, ka nevis tik daudz politiska retorika šobrīd traucē sastādīt labēju vairākuma valdību, bet gan mūsu valdības konkrētie darbi būs stimuls un pat garants tam, ka šī valdība jau vistuvākajā laikā kļūs par vairākuma valdību.
Dāmas un kungi! Latviju pasaulē jau pazīst kā zemi ar mazskartu dabu, zilu jūru un zaļiem mežiem, kur dzīvo viesmīlīgi, rosīgi, godprātīgi un grūtībās norūdīti, gudri cilvēki.
Esmu pārliecināts, ka kopīgā darbā panāksim, ka mūs atpazīs kā Eiropas zaļo zemi ar pārtikušiem, laimīgiem un saticīgiem cilvēkiem.
Paldies par uzmanību! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Deputāts Krišjānis Kariņš.
K.Kariņš (JL).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Tiešām reti kad valstī ir tik nozīmīgas dienas, kā mums šeit šodien Latvijā. Par ko ir runa? Ir runa par kādas valdības apstiprināšanu. Bet neiet runa tikai par to. Iet runa par to, kāds būs mūsu valsts tālākās vai turpmākās attīstības ceļš. Iet runa par to, kurp mēs ejam.
Padomāsim mirkli par to, kur mēs atrodamies, arī ģeogrāfiski. Mūsu lielākais kaimiņš ir Krievija. Un Krievijai ir arī sava politika. Krievijas ārpolitika, kas nav tikai salasāma mūsu valsts laikrakstos, bet ir arī salasāma un sadzirdāma pasaules presē, ir ļoti skaidra attiecībā pret Latviju. Krievija vēlas šeit ieviest un redzēt divvalodību. Krievija vēlas pilnīgi brīvu naturalizāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šī ir Krievijas (!) ārpolitika! Šeit neiet runa par kaut kādiem etniskajiem jautājumiem iekšpolitikā. Tā ir Krievijas valsts ārpolitika un vēlme, ko viņa gribētu Latvijā redzēt. (Starpsauciens: “Šausmas!”)
Paskatīsimies tagad iekšpolitikā, Latvijas politiskā spektrā. Vai ir kādi politiskie spēki, kuri runā līdzīgi? Draugi, ir! Tas ir tas saucamais kreisais bloks, kas tepat sēž. Vai nu tā ir dziļa sagadīšanās, vai tā ir tieši tā pati politika, no tās pašas vietas, es nezinu. Bet iet runa par to, ka šis te bloks runā vienā balsī ar Krieviju, ka šeit vajag ieviest divvalodību. Ka šeit vajag brīvu naturalizāciju. “Jaunais laiks” nekādā gadījumā nav par kaut kādu etnisku konfliktu izveidošanu. Pilnīgās muļķības! Bet “Jaunais laiks” ir skaidri un gaiši par to, ka Latvijā ir jānostiprina viena valsts valoda, ka ir jāveicina sabiedrības integrācija tieši uz šīs vienas valsts valodas bāzes.
Ja šo valdību šodien apstiprinās, tas ir iespējams vienīgi ar kreiso bloku deputātu balsīm vai nepiedalīšanos, vai kā vien viņi to izdarīs. Indulim Emsim šobrīd ir 46 balsis. 46 balsis no 100 deputātiem nav vairākums. (Starpsauciens: “47!”) Politikā par kādu balsi kāda ir cena! Cena nav mērāma latos vai eiro. Cena ir mērāma politiskas programmas īstenošanā. Ja šodien šo valdību apstiprina Saeimas vairākums, tas nozīmē, ka kreiso bloks ir aktivizējies un viņam nāks savas prasības. Šodien mums Indulis Emsis var teikt: nē, nebūs nekādas novirzes. (Starpsauciens: “Neļausim!”) Tautas partija mums saka: “Viņi noturēs šo te nacionālo pozīciju!” Bet, draugi mīļie, agri vai vēlu, tieši kā Rubika kungs ir teicis, Emsis ir uz āķa, un nāks tās prasības, un būs spiestas piekāpšanās, kaut vai valsts budžeta sastādīšanas brīdī.
Padomāsim mirkli, ko Tautas partija ir teikusi presē, ne tikai privātajās sarunās. Es citēju no “Dienas” 24.februārī, no laikraksta “Diena”. Slaktera kungs runā: “TP uzskata, ka šāda politisku notikumu attīstība, tas ir, ka, iespējams, “Jaunais laiks” sadarbotos ar Jurkāna bloku, ir kategoriski nepieņemama valstij, izvēle ir vienkārša – vai nu ilgtermiņa sadarbība ar ideoloģiski tuvām partijām, vai arī varas paturēšana ar kreisi orientētās TSP palīdzību.” Tālāk Slaktera kungs saka: “Jāuzdod jautājums par JL patieso vēlmi strādāt valsts labad.” (Starpsaucieni no zāles: “Labs jautājums!”)
Šodien mēs varētu prasīt to pašu, to pašu Slaktera kunga teikto, mainot “JL” ar Tautas partiju. Tāpat 26.februārī Tautas partijas paziņojumā ir teikts: “Tautas partija uzskata, ka jebkura sadarbība ar kreiso bloku valdības veidošanā nav pieņemama.”
Uz ko pēdējās dienās Tautas partija ir aicinājusi “Jauno laiku”? Tik tiešām, “Jaunais laiks” ir saņēmis uzaicinājumu nākt šajā te valdībā un palīdzēt noturēt to nacionālo līniju. Jautājums ir šāds – kāpēc veidot valdību, kur iekšēji būs jācīnās ar sadarbības partneriem, ja ir iespējams izveidot pavisam citu valdību ar 66 vairākuma balsīm? Proti, “Jaunais laiks”, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Tautas partija un Zaļo un Zemnieku savienība. Šeit būtu iespējas 66 balsīm noteikt politiku, kur nebūtu jāstrīdas par mūsu valstij tik kapitāli svarīgu jautājumu kā nacionālais jautājums. Mēs būtu vienoti. (Starpsauciens: “Jūs jau nenācāt!”) Šajā te mazākuma valdībā, kur ir šīs te abas ideoloģiski pretējās nometnes, laiks tiks kavēts ar cīņām, ar iekšējām cīņām. Kāpēc nodarboties ar noturēšanu, ja varētu strādāt ar

veidošanu?

Deputāti! Es aicinu jūs šodien domāt ne tikai par sevi vai par sevis iekāroto krēslu, vai par savas partijas labumiem, bet es aicinu domāt par mūsu valsts interesēm. Es aicinu jūs visus neatbalstīt šo te valdību, jo šī nav vienīgā iespējamā valdība šajā Saeimas sasaukumā. Un ne tikai viņa nav vienīgā iespējamā, viņa ne tuvu nav tā labākā valdība. Par vēlu ir pēc tam, kad podziņa ir nospiesta. Tā poga vēl nav nospiesta, balsojums vēl nav noticis. Mums vēl ir laiks pārdomāt un nespert šo soli. “Jaunā laika” vārdā es aicinu jūs neatbalstīt šo valdību.
Paldies.
Sēdes vadītāja.
Deputāte Ina Druviete.
I.Druviete (JL).
Augstais nams! Mums tiek piedāvāta it kā ilgtspējīga labēja valdība, kas īstenos Latvijas nacionālās intereses, nodrošinās vienkopienas valsts pastāvēšanu un turpinās līdzšinējo politiku izglītības, valodas un pilsonības jautājumos. Iepazīstoties ar valdības koalīcijas sastāvu un personālijām, kā arī ar atklātajiem un slēptajiem šīs valdības atbalstītājiem, pastāv pamats bažām, ka deklarācija var palikt tikai uz papīra, bet reālajā dzīvē mūs gaida “lienošas” pārmaiņas etnopolitikā.
Es nebūt neapšaubu ne Ministru prezidenta kandidāta, ne Tautas partijas, ne Zaļo un Zemnieku savienības godaprātu un labo gribu nodrošināt, saglabāt, garantēt, noturēt un nepieļaut. Es apšaubu, vai šī labā griba ir īstenojama ar šādu koalīcijas partneri un ar šādiem atbalstītājiem.
Mēs vairākkārt esam dzirdējuši tēzi: “Saeimā ir 75 deputāti, kas ievēlēti no labējām partijām. Kādas gan problēmas var būt tā sauktajā nacionālajā jautājumā? Ja būšot kādi svarīgi balsojumi etnopolitikas jomā, vai tad nu “Jaunais laiks” nesniegs palīdzīgus balstus?” Protams, ka sniegsim. Tomēr šī lieta nebūt nav vienkārša.
Saeimas pārziņā ir tikai konceptuālās pamatnostādnes, kas ietvertas likumos. Rīcībpolitiku lielā mērā nosaka izpildvara. Un neuzkrītošas, pakāpeniskas pārmaiņas etnopolitikā visvieglāk ir īstenojamas, piemēram, ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību. Nebūt nav jāatver likums! Un cita starpā varu piebilst, ka jaunā valdība atšķirībā no iepriekšējās nav paredzējusi izdarīt grozījumus Valodas likumā, Izglītības likumā un Pilsonības likumā tikai pēc konsensa principa.
Jūs teiksiet, ka Ministru kabineta noteikumi tiek izskatīti Valsts kancelejā, valsts sekretāru sanāksmēs, galu galā par tiem balso Ministru kabineta locekļi. Tātad filtrs it kā būtu pietiekams. Bet kur ir garantijas, ka svarīgas lietas nepaslīdēs garām nepamanītas?
Labi! Pieņemsim, ka gan premjerministrs, gan Ministru kabineta locekļi modri stāv līdzšinējā etnopolitikas kursa sardzē un arī Ministru kabineta noteikumi bažas nerada. Bet ministrijām ir noteikta kompetence, kas ir tikai viņu pašu ziņā. Ministrijas bez saskaņošanas izdod visus iekšējos normatīvos aktus un visus administratīvos aktus – instrukcijas, nolikumus un tā tālāk. Ministrijas nosaka budžeta prioritātes, konkursa kārtībā izvēlas darbiniekus, dala projektu naudas un tamlīdzīgi. Reālā politika jau notiek tieši šajā līmenī.
Piemērs mums nav tālu jāmeklē. Atgādināšu notikumus 2003.gada augustā. Četru Saeimas komisiju priekšsēdētāji – Inese Vaidere, Ina Druviete, Jānis Strazdiņš un Anta Rugāte –, savu partiju – “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Jaunā laika”, Zaļo un Zemnieku savienības un Tautas partijas – atbalstīti, nāca klajā ar kopīgu paziņojumu par Latvijas interesēm neatbilstošu īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās darbību. Kas tad bija noticis? Valdības deklarācija bija ievērota. Likumi netika grozīti. Arī jaunu Ministru kabineta noteikumu it kā nebija, tomēr bija un ir pamats bažām, ka par ievērojamiem Latvijas un ārvalstu līdzekļiem tika veicināta nevis sabiedrības integrācija, bet šķelšana. Tā atkal daudz piesardzīgāk ir notikusi arī pēc 2003.gada autora ... augusta, un diemžēl nevaram izslēgt iespēju, ka tas var atkārtoties vēlreiz. Un tā nav vēsture. Tas ir scenārijs nākotnei. Un es to stāstu tādēļ, ka vēsture var atkārtoties. Un mēs paši esam pārliecinājušies, ka ne premjers, ne koalīcijas partneri konkrēto, reālo rīcības politiku ietekmēt nespēj. Koalīcijas partneru kritikai ir ētikas un koalīcijas līguma noteiktas robežas.
Jūs taču nepieliksiet līdztiesīgu koalīcijas partneru vadītai struktūrvienībai ne kuratoru, ne politisko uzraugu. Papīri būs kārtībā, runas būs pareizas. Vārds “dialogs” skanēs vai ikkatrā teikumā, bet mēs soli pa solītim atkāpsimies. Turklāt jārēķinās, ka šādi procesi tagad varēs risināties arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Un, iespējams, arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.
Vakar bijām liecinieki visai neērtai situācijai televīzijas pārraidē saistībā ar Vispārējo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Nerunāsim par būtību. Apakškomisija strādā, darbs notiek. Bet kurš tad galu galā ir īstais deklarācijas variants – tas, kurā konvencija ir minēta vai nav minēta? Ja gadījumā konvencija deklarācijā ir minēta bez Tautas partijas ziņas, tad tas ir pierādījums, ka jau pirms valdības apstiprināšanas var notikt darbības, par kurām koalīcijas partneru vidū nav vienprātības. Ja tik tiešām konvencijas ratifikācija deklarācijā nav ietverta, tad savukārt gribu uzdot jautājumu šīs valdības atbalstītājiem. Galu galā tā taču ir jūsu prioritāte. Uz kāda motīva pamata jūs atbalstāt valdību, kas jūsu prioritāti ignorē?
Tātad diemžēl man nākas kliedēt ilūzijas, ka Latvijas nacionālās intereses šajā valdībā nav apdraudētas. Gluži otrādi. Ir pamats noteiktām bažām, un tāpēc uzdodu jautājumu: “Kas par to atbildēs, un kāda būs Latvijas etnopolitika nākotnē?”

Sēdes vadītāja.
Deputāts Aleksandrs Kiršteins.
A.Kiršteins (TP).
Godājamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! 15 mēnešus valdībai bija iespēja darīt to, par ko šeit tik skaisti runāja Druvietes kundze un Kariņa kungs. 15 mēnešus mēs gaidījām tādus vārdus no valdības kā labklājības pieaugums, uzņēmējdarbības atbalstīšana, birokrātijas samazināšana. Vārdus, kurus mēs cerējām sagaidīt “jaunajos laikos”. Tā vietā mēs dzirdējām – oligarhi, zagļi, kreisie, korumpanti, promaskavas spēki, tumsas spēki, krievi un tā tālāk. Kas tie tādi ir? Vai tie ir cilvēki, kas prasa honorāru par savas politiskās darbības uzsākšanu? Izrādās, nē! Godājamie deputāti, tie esam visi mēs ar jums. Tā ir visa latviešu tauta. Tie acīmredzot ir visi tie, kurus “Jaunā laika” vadītāji nav paguvuši ierakstīt savos atbalstītājos. Tie ir mazie uzņēmēji, kuri nesaprot, kāpēc viņus nepārtraukti tramda Valsts ieņēmumu dienests, sūta draudu vēstules, neatmaksā pārmaksātos nodokļus. Tie ir policijas darbinieki, kuri nesaprot, kāpēc viņi nepārtraukti tiek pazemoti, kāpēc viņiem vienmēr ir jāpūš caurulītēs un jānodarbojas ar dažādām ārējām lietām tā vietā, lai nopietni nodarbotos ar noziedzības apkarošanu.
Ir daži mīti par mazākumvaldībām. Eiropā ir vairākas mazākumvaldības. Un, godājamie kolēģi no “Jaunā laika”, un sevišķi tie kolēģi, kas šeit ir ieradušies no rietumu valstīm! Jūs labi zināt, ka daudzās valstīs mazākumvaldības ir veiksmīgākas par vairākumvaldībām.
Es gribētu minēt kaimiņvalsti Zviedriju. Jau daudzus gadus tur darbojas valdība, par kuru “Financial Times” raksta, ka tā ir vienīgā valsts pašreiz Eiropas Savienībā, no kuras zinātnieki neemigrē uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet tieši otrādi – iebrauc šajā valstī. Jo šī valdība ir spējusi radīt Zviedrijā vislabākos apstākļus moderno tehnoloģiju un zinātnes attīstības veicināšanai. Vai Zviedrijas valdība eksistē tāpēc, ka viņiem būtu komunistiska programma? Nē! Zviedrijas mazākumvaldību atbalsta visa sabiedrība tāpēc, ka viņa zina, ka šī valdība pašreiz ir vislabākā dotajos apstākļos. Tāpēc nemānīsim šeit sevi ar vārdiem, ka šī valdība varētu būt sliktāka par iepriekšējo valdību.
Man ir bieži jautājums – kāpēc tik bieži tiek lietoti vārdi “promaskavas spēki”? Vai tas ir tāpēc... vai “promaskavas valdība” ir tāda valdība, kuras sastādīšanā un aizmugurē nav piedalījušies tik godājami cilvēki kā Bukingolta kungs un Krupņikova kungs? (Zālē smiekli un aplausi.) Vai “promaskavas valdība” ir tāda valdība, kur visus konkursus neuzvar Aizsardzības ministrijā baltkrievu firma, kur atkal mēs redzam kādu no šiem uzvārdiem? Kā saprast dažus rakstus tai pašā “Latvijas Avīzē”, ka galvenais šīs valdības neapstiprināšanas iemesls būtu nepielaist pie siles. Pie kādas siles? Aizsardzības ministrijā? Bet lai atbild. Es ceru, ka iepriekšējās valdības pārstāvji to paskaidros.
Mēs zinām, ka nav ideālu valdību. Mēs, tiekoties ar “Jauno laiku”, to precīzi definējām. Man personīgi ļoti gribētos, lai šajā valdībā būtu arī “Jaunā laika” pārstāvji. Es pilnīgi atbalstu tās bažas, ko izteica šeit Druvietes kundze. Bet vai gan tas nozīmē, Druvietes kundze, ka jūs neatbalstīsiet mani tad, kad es nebalsošu par jūsu minēto minoritāšu konvenciju? Es ceru, ka jūs balsosiet!
Es ļoti ceru, ka “Jaunais laiks” otrreiz nekļūdīsies tik smagi, kā viņš izdarīja vienā balsojumā, kad viņi balsoja par Ždanokas un Rubika piedalīšanos Eiropas Parlamentā. Es tiešām ceru, ka jūs otrreiz šo kļūdu neatkārtosiet! Tāpēc es jums ticu. Es ticu, ka jūs mūs atbalstīsiet. Durvis jums ir atvērtas, un agri vai vēlu jūs mums pievienosities!
Tāpēc es aicinu šoreiz visus tos, kuru darbi saskan ar vārdiem, atbalstīt šo valdību! Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.
Deputāts Ainars Latkovskis.
A.Latkovskis (JL).
Ir lielas valstis, ir vidējas valstis, un ir mazas valstis. Tā nu ir sanācis, ka Latvija ģeogrāfiski un cilvēku iedzīvotāju ziņas dēļ ir tā saucamā mazā valsts. Vēstures laikmeta griežos tieši mazās valstis ir tās, kas ir cietušas visvairāk. Un tieši tāpēc mazās valstis ir meklējušas sev sabiedrotos.
Jau kopš neatkarības iegūšanas laikiem tieši Amerikas Savienotās Valstis ir bijušas mūsu viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais, sabiedrotais. Arī okupācijas laikā ar savu konsekvento okupācijas neatzīšanas politiku Amerika mums palīdzēja atgūt neatkarību. Un arī ceļā uz NATO tā ir valsts, kas mūs ir atbalstījusi arī materiāli.
Tāpēc man ir jautājums nākamajam iespējamam Ministru prezidentam Emša kungam. Vai tā ir taisnība, ka pēdējo nedēļu laikā ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons ir lūdzis iespēju tikties ar jums, bet jūs neesat atradis laiku, lai tiktos?
Sēdes vadītāja.
Deputāts Gundars Bērziņš.
G.Bērziņš (TP).
Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Apstiprinot valdību, varbūt tas, kas būtu sagaidāms no valdošās partijas vadītāja, vadošās frakcijas “Jaunā laika” frakcijas vadītāja, būtu paustais, ka mēs esam iesākuši tik daudz labu darbu, un kādas šausmas tagad būs, vai to lietu turpinās, vai to turpinās vai ne? Jūs redzējāt runu. Nav nekā no tā! Un kāpēc nav nekā? Tāpēc, ka laikam, ja kritiski pavērtē paveikto, paveikts ir ļoti maz. Un tāpat kā visas darbības laikā pamatvērtība un tas, ko aicina vienoties, vienoties pret kaut ko. Tā kā mazu bērnu baida ar bubulīti, lai ēstu putriņu, tagad mūs baida ar “Maskavas roku”. Iestājoties NATO, iestājoties Eiropas Savienībā, “Maskavas roka” tagad... visu izdarīs.
Es domāju, ka “Jaunā laika” politika – vienoties pret kaut ko –, kas ir stūrakmens visiem viņu pasākumiem, ir kļūdaina. Nevar konstruktīvi un nevar veiksmīgi politiku veidot ar noliegumu, ar ļaunumu, ar pazemojumiem. Nevar! Neattaisno! Pat politika neļauj lietot, ja mērķi un apziņa ir cēla, visus līdzekļus. Un, lietojot šādus līdzekļus, nevar realizēt godīgus, taisnīgus principus.
Otra lieta. “Jaunā laika” daži politiskie uzstādījumi, kam es negribētu piekrist. Viens lietotais termins, ka vara ir sile. Principā vara “Jaunā laika” izpratnē ir labums. Labums, pie kā tagad laužas citi, kas izriet no visa iepriekš teiktā, no visiem “Jaunā laika” politiskajiem uzstādījumiem.
Pirmām kārtām, Kariņa kungs, vara ir atbildība. Kāpēc Tautas partija šobrīd nesmaida? Kāpēc priekšsēdētājs ir noskumis? Tāpēc ka nepadarīto darbu slogs, kas ir jāuzņemas mums, ir ļoti smags. Un atšķirībā no jums mēs to saprotam. Mēs saprotam, mums ir spēki, mēs to izdarīsim. Bet mums nav prieka, jo nav izveidota labākā konstrukcija, kāda bija iespējama, kaut gan esam darījuši visu, kas bija mūsu spēkos. Valdības veidošanai tika patērētas 30 dienas. Līdz iestāšanai Eiropas Savienībā ir nedaudz vairāk par 50 dienām. Nevaram vairāk, kungi, atļauties runāt un nedarīt šos darbus! Šis smagais vezums, kurš ir apstājies uz pārmijas, nevar palikt: vilciens to sadragās. Tas ir jāņem un jāvelk tālāk – grūti, smagi, lai arī pajūgs nav aizjūgts ar spēcīgākiem šinī Saeimā pārstāvētiem zirgiem. Tā tas ir. To mēs arī saprotam.
Otra lieta, ko es nesaprotu un nepieņemu “Jaunā laika” politikā, ka viss ir pērkams par naudu, jo bieži vien citu cilvēku vērtējums vairāk atspoguļo nevis citu cilvēku kaut kādas darbības, bet parāda šī cilvēka domāšanas veidu. Jo tās lietas, ko kādreiz pārmeta, ir ļoti grūti pat iedomāties. Bet, ja šādi nepārtraukti apgalvojumi izskan, tātad šo cilvēku vai cilvēku, kas veido politiku, domāšanā ir tas ielikts kā stūrakmens. Ja savu godīgumu Repše novērtē par miljons latiem, sabiedrība nesamet, dabū pusmiljonu – nu tad dabūja pretī “Latttelekom”. Pusmiljons un “Lattelekom” – nu, tas pats miljons vien būs.
Nav pareizi! Nedrīkst visu pirkt par naudu. Ir lietas, kas nepārdodas, un arī godīgums nav novērtējams par vienu miljonu latu. Tā ir zema cena! Latvijas valsts nevar maksāt par viena cilvēka godīgumu miljonu latu. Tas ir pārāk lēti, zemiski un nepiedodami.
Mūsu attiecības ar “Jauno laiku”, lai arī sarunas nav bijušas tik labas, es domāju, ka būs ievērojami... diametrāli atšķirsies no iepriekšējā “Jaunā laika” attiecībām. Jo pasaulē jau nekas nav melns vai balts! Vienmēr katrā lietā ir kaut kas gaišs, labs, kaut kas slikts. Tāpat mūsos – mūsos ir kaut kas labs, kaut kas arī noteikti ir slikts. Kā ir vairāk – grūti pateikt. Arī “Jaunajā laikā” es neredzu tikai sliktumu, nosodāmas lietas, es redzu daudz arī labu lietu. Varbūt tas ir, protams, redzams, ir trūkums, profesionalitātes acīmredzams trūkums, kas varbūt ar laiku varētu zust. Un mēs meklēsim “Jaunajā laikā” labo. Mēs nenoliegsim to slikto vai kas būs, tas ir jūsu pašu lieta un jūsu atbildība – tikt ar to galā. Bet jūsos būs labais. Meklēsim! Mēs būsim pacietīgi. Mēs būsim pacietīgi. Mēs gaidīsim, meklēsim, runāsim un neapvainosimies, ja kādā reizē jūs teikties, ka tas tā nav, neiesim projām no jums un nerunāsim... tāpēc neteiksim, ka jūs kļūstat par “melnajiem spēkiem”. Mēs būsim pacietīgi.
Otrs. Ar baidīšanas politiku, kas šobrīd notiek saistībā ar valdības veidošanu, kaut kādā veidā tiek apliecinātas arī savas spējas un varēšana, jo briesmas vai grūti lēmumi jau pastāv vienmēr. Jautājums: “Vai ir drosme vai ticība sev tikt galā ar šīm problēmām?” Un es gribētu teikt “Jaunajam laikam”, vēlēt: “Nebaidiet citus, bet nebaidieties arī paši! Neesiet jau varbūt tik vāji, kā jums pašiem šobrīd pēc neveiksmēm šķiet! Nebaidiet citus un nebaidieties! Būs labi.”

Par dažādām lietām. Te jau runāja, teiksim, par gaišajiem un tumšajiem spēkiem. Paskatīsimies, kā ir attīstījusies situācija. Es esmu sēdējis pašu tumšāko spēku pašā tumšākajā stūrī – pašā aizmugurītē. Un man ir bijis tas gods kaut kādā īsā laikā, kad atsevišķam cilvēkam radās cerība, ka viņš varētu saglabāt amatu, ja šie tumšie spēki iznāktu no šīm tumšajām alām, daļēji ieraudzīt gaismu, kļūt gaišākam. Jau tiku dzirdējis kopumā par mums labus vārdus. Varbūt ne par mani, bet es kopumā sajutu arī sevī kaut kādu gaišumu un sāku staigāt pat pelēkā uzvalkā. Man cilvēki prasīja: “Kāpēc pelēkā?” Es saku: “Es esmu tādā kā kūniņas stāvoklī – pārejā no melnā spēka uz gaišo. Pagaidām esmu pelēks. Nāks vasara, gan jau kļūsim visi gaišāki.”
Bet paskatīsimies, kā veidojas situācija. Tautas partija no ļaunākā tumsas spēka kļuva par ļoti konstruktīvu partiju, ar kuru nez kāpēc 15 mēnešus nav sarunāts tikai tāpēc, ka vienam cilvēkam šķita, ka viņa krēsla saglabāšanai tas varētu būt svarīgi.
Kā tagad, piemēram, Jurkāna kungs no konstruktīvās opozīcijas, kurai tika veltīts tik daudz cildinošu vārdu no šīs tribīnes, ar kuru runāja par valdības saglabāšanu, pēkšņi tapa par spalvaino Maskavas roku? Tikai tāpēc, ka mainījās attieksme pret vienu no vadītājiem.
Kas notika ar saules partiju – Pirmo partiju? Tas bija gaišākais spēks, ar kuru tika noslēgts “laulības” līgums. Un pēkšņi – melnuma iemiesojums! Tikai tāpēc, ka mainījās attieksme pret vienu cilvēku. Nav pasaule uzbūvēta egocentriski, neriņķo ap pilnu personību. Un nenotiek katras parādības vērtība vai notikumi, nenosaka viena cilvēka attieksme pret šo parādību.
Lūdzu, lūdzu, mēģiniet to saprast, un tad būs labi! “Jaunais laiks”, nebaidiet citus! Nebaidieties paši! Mēs būsim pacietīgi, iecietīgi pret jums, redzēsim jūsos gaišo un gaidīsim jūs kopā šinī te valdībā! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Jakovs Pliners.
J.Pliners (PCTVL).
Cienījamais Prezidj! Godātie deputāti! Valdības krīze Latvijā nav ne pirmā, ne diemžēl pēdējā. Neatkarības atjaunošanas laikā mēs tādus brīžus pārdzīvojām daudz. Šī krīze ievilkās ļoti ilgi un neapšaubāmi kaitēja Latvijas attīstībai. Tas liecina par to, ka Latvijas politiskā attīstība nonāca strupceļā, neskatoties uz kardinālu politiskās elites maiņu pēc vēlēšanām 8.Saeimā.
Galvenais strupceļa iemesls ir tuvredzīga politika, kropļota demokrātija, kura mūsu valstī balstās nevis uz veselo saprātu vai tautas gribu, bet vienīgi un tikai uz monoetniskām ... tātad titulnācijas prioritātēm. Mūsu valstī pastāv etnokrātijas, kuru raksturo pilnīga nelatviešu izslēgšana no politisko lēmumu pieņemšanas. Rezultātā labējās partijas nevar izveidot ilgtermiņa pozitīvi rīcībspējīgu valdību, kura būtu spējīga sakārtot ekonomiku, apkarot korupciju, nodrošināt tautas labklājību, sociālo aizsardzību, sakārtot medicīnu un izglītības jomas.
Jebkura valdība, kurā nav pārstāvēti 40% iedzīvotāju, tātad Latvijas krievu lingvistiskā kopiena, nekad nebūs stabila un pozitīvi rīcībspējīga. Visas trīs partijas, kuras šodien pretendē uz Saeimas atbalstu, veidojot jaunu valdību, jau vairākas reizes bija pie varas, bet tauta no tā nekļuva laimīgāka.
Domājot un analizējot jaunās valdības deklarāciju, var piekrist socekonomiskajam virzienam, bet etnopolitikā jūtama minoritāšu diskriminācija, nekonsekvence, destruktīvisms. Izglītības reforma turpina “karāties gaisā”. Tā ir neizpildāma un kaitīga kā nelatviešiem, tā

arī latviešiem. Tātad Latvijai kopumā. Bet 30% bērnu nevarēs mācīties vidusskolā pārsvarā valsts valodā, kā tas šodien ir teikts likumā. Viņi paliks bez izglītības, bez profesijas, rezultātā palielināsies žūpība, narkomānija, noziedzība. Vai tas ir vajadzīgs Latvijai?
Savu “nē” sākotnēji politizētajai izglītības reformai daļa tautas jau pateica neskaitāmos mītiņos, piketos, tikšanās ar deputātiem. Savu “nē” viņi apliecināja ar 107 tūkstošiem parakstu. Savu “nē” viņi pateica pagājušajā sestdienā Vislatvijas krievu skolu aizstāvju kongresā.
Mēs ceram uz jaunās valdības veselo prātu savas tautas un valsts labā. Godīgi sakot, cerības uz jaunu valdību ir mazas. Bet mums jāizvēlas no ļaunākā un ļaunā, no sliktākā un slikta. Es ceru, ka drīz parādīsies valdības darbības programma, vienkāršojot – ko darīt, kam, līdz kuram termiņam un par kādiem līdzekļiem. Es uzskatu, ka tādas precīzas attīstības programmas ekonomikā, izglītībā, medicīnā un citās jomās nav līdz šai baltai dienai. Man pateiks – ekonomikas programmas ir. Vismaz tās bija piecas. Ja ir vai bija piecas, tas nozīmē, ka nav nevienas. Vispār man liekas, ka mūsu valstī neviens ne par ko neatbild, un it kā ne tik sen atnāca “Jaunie laiki”. Nu solījumu bija tik daudz! Vesels maiss izpildīts, varbūt kripatiņa.
Tautas fronte Atmodas laikā solīja visiem pilsonību, solīja izglītību, arī krievu valodā, solīja, ka atdalīsimies no PSRS un pēc gadiem pieciem dzīvosim tā, kā cilvēki dzīvo Somijā, Zviedrijā, Dānijā. Pagāja gandrīz 14 gadi. Vai solījumi ir izpildīti? Nav!
Tautu... Tātad es uzskatu, ka tautu mānīja visus neatkarības gadus. Kuru valdību es uzskatītu par labu? To, kura dos iespēju nopelnīt tiem, kuri var, tātad darba spējīgajai tautas daļai, un palīdzētu tiem, kuri nevar, tas ir, invalīdiem, večukiem un bērniem.
Par labu valdību es uzskatītu tādu, kura ne vārdos, bet darbos apkaros korupciju un ievedīs kārtību muitā. To valdību, kura būs ne tikai latviešu tautas valdība, bet tieši Latvijas tautas valdība. Priekš manis laba valdība būs tā, kura demokratizēs Izglītības likumu un vienādi rūpēsies kā par latviešu, tā par cittautiešu bērniem. Es varētu daudz pārmest Tautas partijas deputātiem, Zaļiem un zemniekiem un Pirmajai partijai. Es neredzu, ka tajās nozarēs, kuras viņi vadīja iepriekšējās valdībās, iestājas jau laimes laiki vai laimes zeme, varētu tā pateikt. Vai iestājās? Neiestājās. Vai Saeima dos viņiem šansi vai iespēju, tā ir deputātu sirdsapziņas lieta. Bieži vien no atsevišķiem deputātiem, kuri dzīvo Latvijā bez nedēļas gadu, kuriem vēl šodien ir ne tikai Latvijas, bet varbūt arī citas valsts pilsonība, es dzirdu šeit dažādus nepamatotus pārmetumus kreisajai daļai.
Man ir tikai viena – Latvijas pilsonība, mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs guļ Latvijas zemītē. A priori mēs nevaram... un lai es nebūtu Latvijas patriots? Cits jautājums: kā saprast šo patriotismu? Un, kad šeit nāk uz tribīni un mums pamāca cilvēki, kuri šeit dzīvo, atkārtoju – bez nedēļas gadu, nezinot mūsu psiholoģiju, mūsu iepriekšējo dzīvi, mūsu cerības un tā tālāk, un tā joprojām... Nu smieklīgi klausīties! Cilvēks prot visu, zina visu un tā tālāk, un tā joprojām.
Tas nav korekti, tas nav solīdi! Un es nepieņemu nevienu jūsu pārmetumu, Kariņa kungs!
Paldies jums par uzmanību! Es nešaubos, ka jūs pieņemsiet pareizo lēmumu.
Sēdes vadītāja.
Deputāts Edgars Jaunups.
E.Jaunups (JL).
Mūsu valstī šodien tik tiešām ir nozīmīgs brīdis atšķirībā no tā, par kādu farsu šīsdienas sēdi vēlas pārvērst atsevišķi iepriekšējie runātāji. Šodien izšķirsies, vai Latvijas politiķi tik tiešām spēj būt tik liekulīgi un ciniski, ka ir gatavi nodot savus principus un sirdsapziņu, lai tikai tiktu pie varas. Pie tam nodot to “rubikiešiem” un “ždanokiešiem”, kuri acīm redzami ir apžilbuši (Starpsaucieni.) no vēl pirms mirkļa mūsu valstī it kā neiespējamās misijas izdošanās jeb, kā saka viens no jaunās valdības šodien vēl tikai klusējošajiem atbalstītājiem Alfrēds Rubiks, “turēt uz āķa” politisko varu.
Visneiedomājamākais paveras, kad tikai nedaudz atminamies, ko “sastiķētā” vairākuma... ko “sastiķētā” mazākuma līderi bilda vēl tikai pirms neilga laika. Tā, piemēram, tautpartijietis Edmunds Krastiņš tikai pirms gada laikrakstā “Diena” norādīja: “Arī pēc TSP atdalīšanās no PCTVL Tautas partija neredz iespēju ar to sadarboties. Lai beigtos spekulācijas, mēs nolēmām skaidri pateikt, ka koalīcija ar TSP cilvēkiem nav iespējama, jo šī partija ideoloģiski ir tādos pašos uzskatos kā PCTVL un runā, piemēram, par pašvaldību vēlēšanu piešķiršanu nepilsoņiem.” Andris Šķēle tai pašā laikā ziņu aģentūrai LETA skaidri teica: “Tas ir mēģinājums mest ēnu uz Tautas partiju. Ir skaidrs, ar ko Tautas partija neveidos koalīciju: tie ir “jurkānieši” un sociāldemokrāti.” (Starpsauciens: “Neveido jau arī!”)

Godīga un kvalitatīva izvēle tik tiešām ir vienkārša. Tieši tāda, kādu Tautas partija iepriekš formulēja. Bēda tik, ka jums, sarkanzaļās koalīcijas projekta bīdītājiem, šorīt paveras jauns risinājums: tikt pie tik kārotās varas ar valstij klaji naidīgu spēku palīdzību, kas acīmredzot šobrīd šķiet lielisks un sen gaidīts risinājums.
Īpaši es vēlos uzrunāt arī jūs, Emša kungs. Valsts prezidente, nosaucot jūsu kandidatūru premjera amatam, deva skaidru uzdevumu: izveidot stabilu, labēja vairākuma atbalstu baudošu valdību. Nu un kā, jūsuprāt, esat ticis ar to galā? Atbilde ir acīmredzama: nekā! Vienīgais, ko esat iespējis, ir mūsu pašu pirms 15 mēnešiem kopīgi veidotās valdības gāzēju pulkam – Latvijas Pirmajai partijai un Tautas partijai – piepulcināt sevis paša pārstāvētās Zaļo un Zemnieku savienības 12 balsis. Tas arī viss! Tātad pilnīga izgāšanās, kas tikai ieskandina jūsu iespējamās valdības moto: “Solīts makā nekrīt.”
Patiesi pārsteidz un šokē Tautas partija, īpaši tās destrukcija. Šīs frakcijas deputāts vēl vakar aicināja “Jauno laiku” nākt valdībā, lai palīdzētu cīnīties pret no PCTVL ievēlēto deputātu iespējamiem draudiem mūsu valstij, lai nepieļautu to, ka Maskava spēj panākt tik ļoti kāroto: reālu ietekmi uz Latvijas politiku.
Godājamie kolēģi no Tautas partijas! Nav nepieciešams mums šķiest spēkus šo politiķu varaskāres apkarošanai! Mums ir lieliska iespēja viņus atstāt opozīcijā. Tur, kur jāatrodas tiem, kas atbalstu pirms vēlēšanām meklē Maskavā, sola piešķirt vēlēšanu tiesības nepilsoņiem un ieviest divvalodību Latvijā. Šiem politiķiem īstā vieta ir Krievijas valsts domē. Bet ko darāt jūs? Varaskāres dzīti tiecaties iekļauties varavīksnes krāsas valsts interesēm naidīgā valdībā, kuras ārējais veidols un saturiskā konsistence ļoti atgādina ķīseli, kāds bija nu jau puspajukušais PCTVL, kur arī traģikomiski kopējā dziesmā vienojās dažs labs Atmodas līderis un interfrontes triecienvienības – Rubiks un Ždanoka.
Godājamie Tautas partijas deputāti! Nepieļausim to! Noraidīsim Emša sastiķēto pārpratuma valdības projektu un kopā izveidosim stabilu un rīcībspējīgu konservatīvu vairākuma valdību, kura nevis centīsies torpedēt un mazināt Latvijas tautas prieku par valsts iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO, bet gan atbilstoši mūsu nacionālajām interesēm pabeigs šos integrācijas procesus.
Slaktera kungs! Pirms pāris dienām Tautas partijas politiskajā konferencē jūs baidījāties, ka būs jākaujas. Varat būt drošs, ne jau ar mums. Tie, no kā jums būs jāaizstāvas, būs jūsu pašu partijas biedri, pašu partijas vēlētāji, jūsu pašu partijas atbalstītāji. Tie, kurus jūs šodien nododat. Šodien, kad iesaistāties promaskaviskas valdības apstiprināšanā, kas bez jūsu 20 balsīm nekad nenotiktu. Ja tā, tad man tik tiešām ir bail no jūsu liekulības un cinisma.
Un vēl par to kaušanos. Ticiet man, ka īpaši enerģiski jums dūres būs jāvicina ar Plineru un Golubovu, kad kopīgi spriedīsiet, kāda valodas proporcija skolās būtu labāka – 90 vai 95% krievu valodai, jo tieši tik zemu šodien jūs nolaižat Latvijas nacionālo interešu latiņu. Un šajā cīņā jūs zaudēsiet. Šajā avantūristiskajā cīņā zaudēs Latvijas valsts. Izmisumā jūs dzenat Latvijas tautu, iznīcībā pašu vadītu partiju un Latvijas interesēm klaji naidīgā ielenkumā mūsu valsti. Un, dod Dievs, no šīs dūru vicināšanas mums visiem iznākt tikai ar lauztiem deguniem! Ka tik netiek lauzts Latvijas nacionālo interešu un valstiskuma mugurkauls!
Un nemāniet sevi un sabiedrību, ka būsiet šīs valdības nacionālais garants! Vienīgais, ko tik tiešām šodien grasāties garantēt, ir šī bīstamā pavērsiena ierakstīšana Latvijas vēsturē.
Es aicinu balsot “pret”! Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Juris Dobelis.
J.Dobelis (TB/LNNK).
Cienītie kolēģi! Daži cer, ka es te pēdējo reizi runāju. (Zālē troksnis.) Es domāju, rudenī... (Liels troksnis.) Es domāju, šoruden paskatīsimies, vai būs pēdējā reize vai nebūs. Un Cileviča kungs jau vienreiz priecājās 7.Saeimas beigās, ka es runāju pēdējo reizi. Tagad nedaudz par to, kas šodien notiek.
Redziet, tad, kad ir tādi nopietnāki brīži, tad jāpaskatās tomēr ir reizēm atpakaļ. Jāpaskatās ir tuvākā un tālākā pagātnē, lai nopietnāk saprastu, kas notiek.
Es šajās telpās uzturos kopš 1990.gada un esmu redzējis nākot un ejot dažādas valdības dažādos sastāvos, dzirdējis dažādas runas,

solījumus un noliegumus un kritiku. Un asprātīgu apsaukāšanos, kas ir pelnījusi parasti ļoti skaļus aplausus. Un, redziet, šodien es tā vēroju visus kolēģus, kas šeit sēž. Un no tiem 138, kas mēs balsojām 4.maijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, es laikam vairāk par 8 saskaitīt nevaru.
Un tāpēc man ir jautājums: vai tas ir daudz vai tas ir maz? Vai pastāvīga zināmu iemaņu ieguvušu politiķu svaidīšana prom un atpakaļ nāk valstij par labu vai nenāk? Lūk, un it kā šodien mēs priecājamies. Latvijas valsts ir sasniegusi manā izpratnē savu galveno mērķi – drošību. Bet kas tad ir kaldinājis šo mērķi? Šis ceļš uz šo drošības sasniegšanu jau nebija viegls. Tas ir 13 gadu garumā veidots ceļš, un šo ceļu ir veidojuši dažādi politiķi, dažādi sabiedriskie darbinieki no dažādām partijām. Un jāsaka viņiem visiem viens kopīgs “paldies”, jo šis ceļš tiešām ir galā. Un tieši uz šādu sasniegumu jau var arī balstīties turpmākā valsts attīstība. Ja valstī ir drošība, tad valstī ir arī ieguldījumi, tad ir kapitāla piesaiste, tad ir interese par Latviju. Nestabila valsts neizraisa absolūti nekādu interesi. Un es domāju, ka arī šajā lauciņā ir veiktas zināmas iestrādes, un nevajadzētu tik ļauni vienam otram izteikties par valdību, kas nupat vēl ir strādājusi. Jo es esmu pārliecināts, ka vismaz lielākā daļa šīs valdības darba bija veltīta Latvijas valsts attīstībai.
Jā, kāds kļūdījās vairāk, kāds mazāk. Bet kopējā attīstība taču ir. Un nevajag to noliegt. Jo valdības ir nākušas, ir gājušas, kā jau te vairāki ir to arī sapratuši. Lūdzu, palasiet stenogrammas, kas atspoguļo katru Saeimas plenārsēdi, kurā apstiprina kārtējo valdību vai kurā kaut kas gāžas, vai kurā kaut kādu neuzticību izsaka. Es jau te kādreiz esmu pievērsis tam uzmanību, ka viens un tas pats cilvēks par vienu un to pašu citu cilvēku vai par citu partiju runā pilnīgi pretēji. Un nekāda vaina. Ausis nesarkst pat, baltākas tikai reizēm paliek.
Un šinī kontekstā par mūsu apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Redziet, mēs esam darbojušies gan Augstākajā padomē, gan visās Saeimās kopš neatkarības atjaunošanas, un esam šodien vienīgā pārpalikusī apvienība, kas ir noturējusies. Jā, protams, lielie prieki par mūsu tuvāko vai tālāko izjukšanu visu laiku ir bijuši jūtami. Kaut kāda baidīšana. Jā, nu, katram politiķim, katrai apvienībai ir jādomā par izmaiņām. Varbūt reizēm par ļoti būtiskām. Un tas ir pavisam kaut kas cits. Un to nākotne arī parādīs, kā jau es teicu, kaut vai šis rudens. Un tad varam paanalizēt to, kas ir noticis savā laikā ar tik tautā populāro “Helsinki 86”, kad viņi ar sarakstu mēģināja, ar savu sarakstu ar šādu nosaukumu startēt Saeimas vēlēšanās, un nedabūja praktiski neko. Tas ir noticis ar Latvijas Tautas frontes līderiem. Tik dažādi viņi ir, un kur viņi tikai šodien nav atrodami!
Un mūsu apvienība saņēma Induļa Emša piedāvājumu darboties valdībā. Jā, tāds bija fakts. Bet kāds bija sākumā tas ceļš? Runa taču bija par 80 deputātu atbalstītu valdību. Nu kurš šādu te amorfu veidojumu varētu uzskatīt par nopietnu? Tāda valdība tiešām ir darboties nespējīga. To taču vajadzētu saprast. Tā ka šis piedāvājums mums nebija pieņemams, un tālāk jau notika šīs nesekmīgās sarunas starp “Jauno laiku” un Induli Emsi vai otrādi, starp Induli Emsi un “Jauno laiku”. Un kas tad beigu beigās izrādījās? Ka atkal kārtējo reizi apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir pēdējais iespējamais vairākuma valdības garants. Šie mūsu septiņi deputāti.
Bet, cienītie kolēģi! Tas nav bijis garants. Es nezinu, kā te kurš staigā no kuras partijas uz kuru, un staigāja, un staigās vēl. Nu te viens otrs ir pats dibinājis partiju un pirmais aizmucis no šīs partijas. Nu mums ir dažādas vēsturiskas personas. Lūk!

Bet es nevaru ticēt, kolēģi, es nevaru ticēt... Ienāk iekšā 25 vienoti “staltbrieži”, neviena “briedene” gan tur nav redzama, laikam vienīgā partija, kura izteikti vīrišķīga ir, tāpēc viņiem tā Sieviešu diena tā patīk... Lūk! Nu un kur tad nu tagad ir? Acīmredzot taktika ir tāda, ka jāsāk iefiltrēšanās politiku veidot. Un tad parādās – 5 aiziet tur, 6 – tur, 5 vēl ir te, un vēl ir 9. Un tagad ir brīvas balsošanas iespējas, jo jebkurš no šiem mazajiem grupējumiem praktiski izšķir balsojumu. Var visi reizē balsot, bet tas laikam nebūtu pareizi, un tāpēc kādi balsos, kādi nebalsos. Rīcība ir vienota.
Un, lūk, šādos apstākļos kļūt par ķīlniekiem un censties par katru cenu būt valdībā... Piedošanu, nu laikam varbūt drusku panaivi skan, bet kaut kas no godaprāta mūsos ir, “tēvzemiešos”, un mūs laikam ir pagrūti ietekmēt. Ir pagrūti – patīk vai nepatīk, bet tā nu tas ir. Redziet, gan “tēvzemiešiem” atsevišķi, gan LNNK pārstāvjiem atsevišķi ir pietiekama pieredze, kā jādarbojas opozīcijā, un mūsu uzdevums, darbojoties opozīcijā, nebūs gāzt valdību. Nebūs! Mūsu uzdevums būs virzīt valsti tajā virzienā, kāds mums šķiet pieņemamāks. Un ticiet man, veiksmīgi darbojoties opozīcijā, tas ir ļoti labi iespējams. Katrā ziņā visas šīs te darbības parādīsies mūsu ierosinājumos, likumprojektos, grozījumos, it īpaši tajos grozījumos, kas skars nacionālās intereses, kas skars dažādus iespējamos variantus, ka gribēs atvieglot te kaut ko naturalizācijas procesos un līdzīgi. To jau balsojumi parādīs, nav ko brīnīties!
Tātad patlaban mēs esam vienkārši nopietni sagatavojušies turpmākai darbībai. Bet neņemiet ļaunā, šodien man ir bažas par to, vai varētu ar savu balsojumu atbalstīt šādu valdību. Un nav labi, ka viens savā apvienības kongresā, cits – šeit no tribīnes saka tādus vārdus: “Nu, tie, kas šodien balsos pret šito valdību, balsos pret to, to, to un šito.” Nevajag! Paskatieties, kā jūs paši citas reizes esat balsojuši, un parakņājieties savā pagātnē, kā jūs esat rīkojušies. Un, lūk! Un tāpēc nevajag tiem cilvēkiem, kam aiz muguras kaut kas te karājas, vispārīgi, mācīt citus, kā ir jādzīvo. Tas nav vajadzīgs. Es domāju, drīzāk, ja mēs runājam par nākotni, tad varbūt pameklēsim iespējamos tādus sadarbības veidus, kur valdība ir nopietnā vairākumā.
Nu, nobeigumā, Aināram Šleseram speciāli veltīts aicinājums. Ainār, tu te runāji par to gaismu vai tumsu, ka vienam tur gaišāks kaut kas, otram – tumšāks... Man liekas, ka tas viss ir atkarīgs no tā, kurā vietā iesprauž to svecīti. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Augusts Brigmanis.
A.Brigmanis (ZZS).
Dārgie kolēģi! Šodiena beigsies, un droši vien mēs visi iziesim ārā, un tāpat ar Krišjāni mēs aprunāsimies par dzīvi, tāpat ar Dobeļa kungu... Te mēs esam 100 balsis, kas še ievēlēti, un šobrīd varbūt mēs esam dažādās valdības veidošanas pusēs. Bet vakar mēs vēl visi bijām kopā. Un varbūt tāpēc nedaudz es gribētu pakavēties pie tiem 15 mēnešiem. Un šobrīd man tomēr nav skaidra viena lieta: kāpēc tika palaista iespēja valdību, kuras sastāvā būtu “Jaunais laiks”, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Zaļo un Zemnieku savienība un Tautas partija, izveidot? Un kurā brīdī iespēja šāda tipa valdību izveidot tika palaista garām? Un kas pie tās izdevības, ka tā tika palaista garām, ir vainīgs? Un es kā apzinīgs deputāts, protams, uzreiz analizēju un meklēju vainu sevī, mūsu apvienībā, kur varbūt mēs esam kļūdījušies, kur varbūt mēs neesam savus kolēģus sapratuši. Varbūt vaina mums ir tajā apstāklī, kad tajā referenduma naktī mums vajadzēja iet līdz galam un skaidri un gaiši pateikt “Nē, Repše! Tu nevari būt par premjeru, jo tavai partijai to ir grūti tev pateikt, bet nu mums būtu jāuzņemas šī soģa loma.” Un tajā brīdī bija jau skaidri un gaiši jāpasaka: “Tev jāiet prom no premjera amata!” Varbūt tas bija tas brīdis, kad mūsu koalīcija palika mazākumā un Repše bija par premjeru. Un ka tika meklēts šis solis, kuru partiju piesaistīt šajā sadarbības formā. Droši vien, ka “Jaunajam laikam” bija grūti tajā brīdī strikti pateikt: “Nu, Repše, piedod, tu vairs nevari būt premjers. Būs Kariņš premjers.
Un ejam pie Tautas partijas un papildinām šo koalīciju un strādājam!” Droši vien, ka vaina visos šajos jautājumos ir “Zaļos un zemniekos”, ka viņi to nedarīja, kā saka, ka viņi nebija tik uzstājīgi. Un ka mūsu cienījamiem kolēģiem “Jaunajam laikam” šo lietu, kā saka, nu nelika ļoti pie sirds.
Tā ka šajā jomā, nu, acīmredzot mēs augsim, domāsim, kā uz priekšu strādāt jau jaunajā koalīcijā, bet dotajā brīdī man ir dziļa pārliecība, ka vecākās, faktiski vienas no vecākām Latvijas partijām vadītājiem – Latvijas Zemnieku savienības vadītājam, Dobeļa kungs! Vecākā partija atšķirībā no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, ir jā... un vēl sociāldemokrāti. Un Latvijas Zemnieku savienība vēl bija pirms jums, “Tēvzemei un Brīvībai”, un tiešām vajag paskatīsies, kur tie “mati” kurai partijai ir un paklausīties, ko viņa saka. Un šajā sakarā var pateikt tikai to, ka varbūt līdz dažiem “Jaunā laika” ierindas biedriem nav nonācis mūsu kongresā pieņemtais aicinājums, ka mūsu sirdis, mūsu durvis ir atvērtas, un nāciet un strādāsim kopā!
Ja problēma ir kādos amatos, nu, jūs varbūt uzskatāt, ka tie par maz jums tiek atvēlēti. Nu, mēs esam ar mieru pārskatīt šo situāciju, parūmēties. Amati jau mums nav tik svarīgi. Galvenais jau ir tas, ka šajā brīdī ir jāstrādā, kā saka, un dažas dienas tik mums līdz … Latvijai ir palicis… Līdz Latvijas darbam Eiropas Savienībā.
Un, proti, ar tādu savu īso uzrunu gribētu pateikt vēl par dažām lietām, kas varbūt tā izskan par šīm bailēm, skumjām un par āķi. Un, ja es runāju par skumjām, tad, Jaunupa kungs, man tiešām ir skumjas, ka jūs kopā ar Rubiku sēdēsiet uz tā sola blakus tur tajā Eiroparlamentā. Man tiešām ir dziļas skumjas. Pie tām skumjām jūs pats esat vainīgs, ja tās skumjas jums tur ir… (Aplausi.) Ja ne gluži jūs, tad jūsu personā jūsu partijas cilvēki. Ievēlētie, protams, un man ... Es neapskaužu tos jūsu partijas cilvēkus, kam blakus ar Rubiku un Ždanoku vajadzēs sēdēt. Un tur acīmredzot jūs varēsiet tās nākotnes vīzijas kopā izkalt.
Un beidzot par tiem āķiem. Nu, protams, ir ļoti skumji, ka mums ir tas āķis. Bet man kā zemniekam, es vienmēr skatos, jā, nu tas āķis droši vien kaut kur ir man mājā un tur kāda gaļa žāvējas. Un kā makšķerniekam ir āķis.

Rubika āķis, nu es kaut kur neredzu to āķi, bet, ka jūs, “Jaunais laiks”, cienījamie mani kolēģi, kamēr nenokāpsiet no Repšes āķa, jūs būsiet uz tā āķa, tas ir simts punkti. Lai jums veicas no tā āķa nokāpt! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Vai deputātam Oskaram Kastēnam pietiks ar sešām minūtēm? Lūdzu, Oskars Kastēns.
O.Kastēns (LPP).
Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamais Prezidij! Šodien jau daudzi runātāji vērsās pie agrākiem notikumiem, aicināja analizēt pagātni, bija rakņājušies pa avīžu citātiem, ko kurš kad ir teicis, arī es nebiju slinks, paskatījos, ko tad mēs šeit esam runājuši 2002.gada 7.novembrī, kad Einars Repše, kad apstiprināja iepriekšējo valdību, sacīja: “Ne mazāka uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības integrācijas jautājumiem. Mēs panāksim, ka ne cilvēka etniskā vai reliģiskā piederība, ne dzīvesvieta pilsētā vai laukos nekļūs par cēloni atšķirīgai attieksmei un iespējām.”
Pagāja tikai pāris mēnešu, un Einara Repšes iebildumu pret to, ka Aleksandrs Brandavs, mūsu partijas biedrs, varētu kļūt par integrācijas lietu ministru, arguments bija dzelžains – viņš ir krievs. Ar to arī tas tika izteikts. Un es domāju, ka šis fakts lielā mērā parāda “Jaunā laika” līdera boļševistisko pieeju – kas nav latvietis, tas ir pret mums, kas nav ar mums – tas ir pret mums. Ļoti vienkārši! Bet nu par laimi izrādījās tomēr, ka “Jaunais laiks” nav 26 Baku komisāri, un tomēr es vēl ceru, ka partijas biedru rindās ir pietiekami daudz cilvēku, kas neatbalsta šādu lieliniecisku pieeju.
Šodien tika izteiktas arī šaubas par to, ka nākamajā valdībā laiks tiks kavēts ar iekšējām cīņām. Nebūs laika, Kariņa kungs, iekšējām cīņām. Šoreiz šis process būs jāatliek malā, jo, kā jau Indulis Emsis sacīja, Latvija nav gatava apgūt Eiropas Savienības struktūrfondus, valdībai nav izdevies nodrošināt toleranci un savstarpēju cieņu starp latviešiem un mazākumtautībām, un kopumā darba būs tik daudz, ka tiešām savstarpējiem kašķiem laika neatliks.
Un savas īsās runas nobeigumā es vēl gribētu teikt: pirms kāda laika ļoti nopietnā runā televīzijā tika teikti šādi vārdi, un es tos gribētu arī šodien nocitēt pavisam citā kontekstā: “Neskumstiet! Gan jau mēs kopā atradīsim ceļu, kā strādāt kopā!” Paldies!
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Lūdzu reģistrēsimies ar reģistrācijas kartēm, un debates turpināsim pēc pārtraukuma pulksten 13.00. Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!
Lūdzu Saeimas sekretāra biedram nolasīt reģistrācijas rezultātus!
A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).
Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Martijans Bekasovs, Gundars Bērziņš, Jānis Reirs, Mareks Segliņš. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi, tiekamies pulksten 13.00. Paldies!

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Turpinām Saeimas ārkārtas sēdi par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Turpinām arī debates.
Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Pēteris Tabūns.
P.Tabūns (TB/LNNK).
Labdien, kolēģi! Diena ir ļoti svarīga, stunda arī ir ļoti svarīga. Un tādēļ es gribu arī padalīties savās pārdomās, bažās, šaubās par šī brīža situāciju valstī. Es... tā kā daudzi ir gandrīz pārliecināti, ka Emša kunga valdība tiks apstiprināta šodien. Bet lieta jau ir sekojoša, ka mūsu bažas – “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, manas personīgas bažas – pastāv visai lielas, jo vēl neviena valdība nav balstījusies uz kreisajiem spēkiem. Un jūs nevarat nekādi pateikt, ka jūs nebalstāties uz tiem, jo savādāk jau valdību nevarētu apstiprināt.
Un es tev teikšu uzreiz, Induli, es drīkstu tā uzrunāt pat vārdā, jo mēs esam bijuši vienā frakcijā 6.Saeimā, strādājuši kopā ilgi un daudz. Un pazīstam viens otru labi. Lai tev veiktos!
Situācija valstī ir patiešām ārkārtīgi sarežģīta. Ārkārtīgi sarežģīta! Un es domāju, ka mums būtu grūti strādāt arī tad, ja mēs būtu valdībā četras labējās partijas. Šeit es neieskaitu Pirmo partiju. Būtu ļoti grūti, jo situācija valstī, ņemot vērā to, kas sākās ap Izglītības likumu un visā šajā sakarībā, kas samilza, ir ārkārtīgi sarežģīta, bet, atrodoties mazākumā, šādai valdībai būs ārkārtīgi grūti. Un tādēļ, zinot, ka šī valdība strādās, lai labi veiktos!
Bet es pateikšu savas bažas. Un bažas ir sekojošas. Tikt pie noteikšanas un pie varas tieši vai netieši, kreisie spēki – sarkanie, kuri ir kļuvuši stipri sarkani, padomiski – nevienas Saeimas, nevienas valdības reizē nav bijuši tik tuvu noteikšanai. (No zāles deputāts A.Golubovs: “Tagad būs!”) Un tādēļ viņi pašlaik jau aplaudē, ka var atstāt “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ārpus valdības, atbalstīt šo valdību, lai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ar savu nacionālo politiku – ar latviešu tautas aizstāvību – nevarētu veikt pilnībā savu misiju.
Redziet, pat komunists nr.1 Latvijā – Rubiks, ne cietumā sēdēdams, ne brīvībā atrazdamies, nebija tik tuvu tādai vai citādai, kā es teicu, noteikšanai. Un viņš cer, ka varēs bīdīt letiņveidīgo valdību pēc sava prāta un patikšanas. Jā, uz to viņš cer. Lūk, tur ir tās bažas.
Jo, redziet, ir jau piemērs – Rīgas dome. Vajadzēja tikai vienam “tētiņam” vārdā Bojārs sagribēt savam dēlam varu, atdot galvaspilsētas vadību un nodot latviešu tautas intereses, kā tika izveidota kokteiļveidīga vadība Rīgā. Un tur saimnieko interfrontieši ar pilnu sparu. Viņi ir iztīrījuši, nemaz nerunājot par citiem, it īpaši tēvzemiešus no visām iespējamajām vietām, visās priekšpilsētās sasēdināti citi, pēc viņu krāsas. Un pašlaik pilsēta ir ārkārtīgi, ārkārtīgi bēdīgā situācijā. Kad palicis kāds gads līdz pašvaldību vēlēšanām, viņus – šos interiešus – neinteresē, arī sociāldemokrātus bojāriešus neinteresē galvaspilsētas vai Latvijas intereses. Viņus interesē tikai un simtprocentīgi personīgās intereses. Rīga faktiski tiek iztirgota visādos veidos. Līdz pat bēniņiem. Un vēl virs bēniņiem. Līdz bēniņiem un vēl līdz bēniņiem. Un gada laikā vēl paspēs zaļetajevi, kurdjumovi, kuri vada tagad tur Rīgas pilsētā visādas komitejas un ir pie lielas teikšanas, paspēs vēl daudz ko. Lūk, kas mani baida. Jo viņi cer, ka arī šeit jau drusciņ... nevis drusciņ, bet pilnīgi augstākā, visaugstākajā līmenī, Saeimas un valdības līmenī, viņiem būs kaut kāda noteikšana. Viņi cer. Savādāk viņi nepiekristu atbalstīt, Induli, tavu valdību. Tur ir tā baža! Saproti pareizi mani un manus kolēģus. (Starpsauciens no zāles: “Nāc iekšā valdībā!”).
Un es tagad nocitēšu ne pilnībā, es tā, no atmiņas, vakarrīt “Rīta rosmē” radiopārraidē kāda latviešu vīra sacīto. Viņš teica tā: “Šo valdību tronī pie labās rokas ved Rubiks, pie kreisās – Ždanoka, no mugurpuses stutē Jurkāns, pa priekšu klaigādams, rokas plaukšķinādams soļo Pliners!” Apmēram tā, draugi mīļie, tauta uztver šīs valdības apstiprināšanu. Un man arī te ir lielas bažas. Es izsaku bažas. Lūk! Un es domāju, ka tas varētu būt liela taisnība.
Redziet, par šo situāciju. Situācija valstī, es atgādināšu vēlreiz, ir samilzusi. 100 tūkstoši jau var runāt, jo paraksti vien pret skolu reformu sniedzas pāri par 100 tūkstošiem. Tātad 100 tūkstoši no Krievijas piektās kolonnas Latvijā, tātad no 5.kolonnas Latvijā jau gatavojas un faktiski ir sagatavoti, lai sāktu izšķirīgu triecienu Latvijai. Jā, jā, jā! Izglītības likums tikai iegansts bija, absolūti iegansts. Varēja būt pilnīgi kaut kas cits. Pilnīgi kaut kas cits. Un viņu vēlme, kad apetīte rodas ēdot, šobrīd ir Latviju faktiski padarīt par tādu mazu Krieviju, par Krievijas piedēkli. Un mēs tagad esam dikti priecīgi, ka mēs ejam Eiropas Savienībā, mums ir NATO drošība, jo tur mēs ieejam iekšā, bet tie notikumi, kas šeit notiek Latvijā, tos notikumus nepaglābs diemžēl ne NATO, ne Eiropas Savienība. No rusifikācijas, kura ir pagriezusies otrajā aplī pēc padomju laikiem, ne Eiropa, ne NATO neglābs. To varam glābt tikai mēs paši. Lūk, tur ir tā bēda!
Un šobrīd esošais iekšlietu ministrs Gulbja kungs nupat arī ir atgādinājis, ka Krievijas spiediens pieaug. Viņš jau nu zina, ko saka. Un vēlme radīt paniku, neuzticību, šķelšanos Latvijā mūsu latviešu vidū ir acīmredzama. Tur ir tā bēda.
Un paskatieties, es vēlreiz atgādināšu, ka jau piesauc sarkanie Staļingradu. Bet kas tad notika Staļingradā? Padomju karaspēks padzina vāciešus. Kāda Staļingrada var būt Latvijā? Tātad krievi var nospiest ceļos latviešus. Cita varianta šādai Staļingradai nav. Lūk, kur ir tās bažas!
Redziet, nupat sestdien kongresā, krievu skolu aizstāvībai izveidotajā un sapulcinātajā, runā skaidru un nepārprotamu valodu, ka būšot krievu atdzimšana, sākusies krievu atdzimšana. Es atvainojos, kāda atdzimšana krieviem Latvijā ir nepieciešama? Tam tiek gatavotas triecienvienības un tā tālāk, un tā joprojām. Kāda atdzimšana vajadzīga krieviem Latvijā. Tad krieviem Latvijā. Kas viņiem šeit

netiek dots?
Lūk, tādas ir tās lielās bažas, ar kurām nākamai valdībai ļoti nopietni nāksies saskarties. Ļoti nopietni! Un tādēļ, protams, mēs visu laiku, “tēvzemieši”, esam teikuši, ka mēs gribam ļoti stabilu labējo valdību, lai visas šīs briesmas, kas pašlaik ir ārkārtīgi tuvu, mēs varētu kopīgi risināt, novērst. Un tā ir četru partiju valdība.
Nu, diemžēl šobrīd tas, protams, vairs nav reāli, bet tad mēs būtu varējuši, un es domāju, ka, protams, tā nebūs, bet, ja šodien izšķirtos, ka mēs patiešām pēkšņi gribam šādu stabilu valdību, kura varētu strādāt līdz nākamajai Saeimai, mēs varētu izveidot nedēļas laikā, draugi mīļie. Un tad mēs būtu droši, ka nekas tāds mums nedraudēs. Bet nu es izsaku tikai tādu variantu. Diemžēl tā tas nebūs.
Un tagad nobeigumam es gribētu pateikt vienu atziņu, ko teikusi slavena gaišreģe Vanga. Un tā ir ļoti būtiska: “Negribiet daudz, tāpēc ka nespēsiet samaksāt.” Tātad negribiet daudz, tāpēc ka nespēsiet samaksāt, jo par kļūdām, ja gribat – par mūsu kļūdām, ne jūsu kaut kādām atsevišķām citu kļūdām, maksās tauta un cietīs tauta. Un diemžēl nepiedos. Un es tikai priecāšos, kolēģi, ja šīs bažas, ko es izteicu, nerealizēsies, tās būs tikai bažas, kuras ir samilzušas virs mūsu mīļās zemītes.
Un tādēļ lai tev veiktos, Induli! Un lai Dievs mums palīdz izkļūt no šīs ķēpas, kad latvieši diemžēl aizvien vēl nav saimnieki savā zemē un kad Latviju grib padarīt par Krievijas piedēkli.
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Aigars Pētersons.

A.Pētersons (JL).
Augsti godājamā Prezidija priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! No rīta, braucot uz darbu, ieslēdzu radio un dzirdēju Tautas partijas vadītāja Ata Slaktera uzrunu radioklausītājiem, kurā viņš teica, ka “Jaunā laika” lidmašīna esot lidojusi, skaisti lidojusi, nu tagad nokritusi un sasitusies.
Es mazlietiņ gribēju pastāstīt par to “Jaunā laika” lidmašīnu. Varbūt arī, krītot tai lidmašīnai, izkrita kāds no komandas locekļiem. Bet, ticiet man, tā ir “Jaunā laika” attīrīšanās. Graudi attīrās no pelavām. “Jaunais laiks” ir tik spēcīgs kā vēl nekad. Mēs zinām, kur lidot. Mēs lidojam uz Eiropas Savienību, mēs lidojam uz NATO. Mēs lidojam, lai mūsu Latvijas cilvēki dzīvotu labāk. Bet kurp lido lidmašīna, kuru vada augsti godājamais Emša kungs?
Kādus gadus atpakaļ viens drosmīgs Rietumu jauneklis Matiass Rusts savu planieri nosēdināja Maskavā – Krievijas sirdī Sarkanajā laukumā. Un man ir dziļas aizdomas, ka Emša kunga vadītā lidmašīna lido tajā pašā virzienā. Tikai nezinu, vai viņam tik veiksmīgi izdosies piezemēties šajā Sarkanajā laukumā. Un pasažieru salonā sēž 20 skaisti Tautas partijas deputāti. Vieni no gudrākajiem, spēcīgākajiem, skaistākajiem šajā Saeimā.
Es gribētu teikt, no rīta mēs dzirdējām šajā radio uzrunā vienu slavenu citātu. Slaktera kungs teica tā: “Tautai nav jāzina, kā taisa desu un kā taisa politiku.” Jūs minējāt, ka to ir teicis Adenauers. Tā bija pirmā jūsu kļūda. To ir teicis Bismarks, citā vietā, citā laikā. Bet, nu kā teica Tautas partijas klasiķis Bērziņš – kļūdīties ir cilvēcīgi.
Es ļoti jūs aicinu nepieļaut šodien otru jūsu kļūdu! Nenospiest podziņu par šo dīvaino valdību, kurai ir paredzams ļoti īss mūžs.
Un beidzot. Par šīm 100 dienām, kuras tiek dotas jaunajai valdībai, lai viņa kļūtu par vairākuma valdību.
Es baidos, Slaktera kungs, ka tā ir jūsu trešā liktenīgā kļūda. 18.jūnijā mēs jums pajautāsim: “Kas tad ir noticies, kāpēc šī jaunā valdība, kuru droši vien šodien apstiprinās, nav vairākuma valdība?”
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāte Silva Bendrāte.
S.Bendrāte (JL).
Cienījamie kolēģi! Emša kungs uzrunā šīs sēdes sākumā veltīja skarbus vārdus aizejošajai valdībai, kuras veidošanā piedalījās pats un kurā strādāja arī Zaļo un zemnieku savienības trīs ministri. Bet topošā Emša valdība ir iesniegusi savas darbības deklarāciju, kuru mums ir jāizvērtē, pirms lemjam par šīs valdības atbalstīšanu vai noraidīšanu. Tas ir dokuments, kurš uzskatāmi parāda, vai jaunā valdība spēj precīzi, nepārprotami un ticami definēt valsts taktisko un stratēģisko attīstību tuvākā un tālākā laika posmā vai nespēj. Vai šis dokuments patiešām tapis rūpīgi vai tomēr ne.
Mani kā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas pārstāvi visvairāk šajā deklarācijā interesē sociālās jomas attīstība. Tas ir jautājums, kas skar ikvienu sabiedrības locekli, un tā ir joma, kurai ir vislielākā finanšu ietilpība. Šajā dokumentā topošā valdība ir deklarējusi panākt katra Latvijas iedzīvotāja labklājības pieaugumu, bet visupirms to saista ar minimālās algas un pensiju apmēra palielināšanu. Jāatgādina, ka pensiju apmēru nosaka sociālo iemaksu lielums. Tātad sociālā nodokļa iekasēšanas disciplīna, aplokšņu algu samazināšana, kas drīzāk šeit būtu uzsverama un ko jau sekmīgi īstenoja “Jaunā laika” valdība.
Man šķiet, ka loģiskāk būtu bijis šīs sadaļas sākumā garantēt cilvēkam iespēju strādāt, kas pateikts šīs sadaļas “c” punktā. Es biju izbrīnīta izlasot, kā rūpes par nodarbinātības līmeņa palielināšanu izpaudīsies. Tas notiks, citēju: “Pilnveidojot motivācijas mehānismus nodarbinātības veicināšanai”. Nekādi nevarēju izdomāt, kādi gan mehānismi varētu būt motivācijai – badināsim, dzīsim ar rungu vai varbūt kaut ko dāvināsim, lai strādātu?
Kā vēl kāds nodarbinātības līmeņa palielināšanas veids tiek minēts – pagarinot aktīvā darba mūža iespējas. Atkal jājautā – kā var pagarināt iespējas?
Bet pavisam jocīgs kalambūrs lasāms sadaļas “Labklājība” pašā sākumā. Tur rakstīts: “Stiprināsim valsts pensiju sistēmas kapacitāti virzībai uz pietiekamu pensiju nodrošināšanu.” Kā tā pensiju sistēmas kapacitātes stiprināšana izpaudīsies? Piemēram, Repšes valdība gada sākumā apstiprināja koncepciju par rīcību trūkumu novēršanai valsts pensiju sistēmā, kurā paredzēja kaut nedaudz mazināt netaisnību pensiju aprēķināšanā par laiku līdz 1996.gadam, kad uzsāka pensiju sistēmas reformu, nosakot piemaksu par nostrādātajiem gadiem. Emša Valdības deklarācijā jau pieņemtā koncepcija, būtiskā koncepcija nav pat pieminēta. Daļēji tās nostādne, iespējams, varētu būt ietverta punktā “Par pensiju indeksācijas jauno kārtību un par iepriekšējos gados pieļautā sociālā budžeta parāda dzēšanu valsts budžetam”. Bet Repšes valdība minētajā koncepcijā Labklājības ministrijai kopā ar Finanšu ministriju bija uzdevusi šī līdz šā gada 1.jūlijam vienoties par to, kā tas notiks. Savukārt Emša valdības iesniegtajā deklarācijā minēts finansējuma avots – privatizācijas ieņēmumi. Tikai jāņem vērā, ka parāda dzēšanai būs nepieciešami vairāk nekā 70 miljoni latu. Vai mums ir kas vēl par tik lielu summu privatizējams? Pieredze liecina, ka iepriekšējos gados sekmīgi privatizēts garām valsts budžetam.
Valdības deklarācijas sadaļā “Labklājība” kā atsevišķa sociāla grupa, par kuru tiks īpaši gādāts, minēti invalīdi. Tikai jautājums – kā par viņiem tiks gādāts? Teikts – izveidosim efektīvu sistēmu invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanai. Ar kādu sistēmu iespējams mazināt invaliditāti, un ko tāda sistēma sargās no invaliditātes izraisītajām sekām? Vai sabiedrību? Bet šis nav vienīgais deklarācijas punkts, kuru var pārprast, kas var aizvainot.
Un vēl viens piemērs no deklarācijas sadaļas “Labklājība”. Tās 5.punktā solīts mazināt nabadzību, un šim nolūkam tikšos izmantoti Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi. Tieši tādai vajadzībai gan nevienā no struktūrfondiem nav paredzēti līdzekļi, piemēram, sociālais fonds tos paredz tērēt jaunu darba vietu radīšanai, tajā skaitā invalīdiem, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, sievietēm, darbavides sakārtošanai, darbinieku pārkvalificēšanai, tālākizglītības attīstībai.
Ievadvārdi “stiprināsim, pilnveidosim, sekmēsim, paaugstināsim, mazināsim, veicināsim” parasti ievada deklaratīvas frāzes. Vispārina, nevis konkretizē. Šajā deklarācijas sadaļā tādu frāžu ir pārpilnam.
Ja es Emša valdības darbības pieteikumā deklarācijā varētu izlasīt, ka tā skaidri apzinās un turpina iepriekšējās valdības iesākto, es teiktu: “Cepuri nost! Te ir valdība, kura patiešām ir uzņēmusies atbildību turpināt un novest līdz galam uzsāktus darbus.” Diemžēl šis frāžainais, grūti uztveramais, daudzviet neloģiskais, pat aplamais un nekonkrētais teksts, kuru rakstījuši Saeimas un valdības darbā taču daudz pieredzējušāki kolēģi nekā mēs, “Jaunajā laikā”, man liedz to darīt, jo nerada manī pārliecību, ka šī valdība redz Latvijas stratēģisko un taktisko attīstību kopumā un spēj to īstenot.
Es vienmēr esmu vērtējusi cilvēkus nevis pēc skaistām runām, bet pēc padarītiem darbiem, tāpēc skaistas runas mani nekad nav pārliecinājušas. Jo runas ir garas, bet darbs ir īss. Laiks rādīs un visu noliks savā vietā.
Un vēl, kolēģi! Cilvēka inteliģences rādītājs ir spēja uzklausīt pretēju viedokli. Paldies!

Sēdes vadītāja.
Deputāte Jevgenija Stalidzāne.
J.Stalidzāne (LPP).
Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Jā, šodien mūsu valsts ir tādā izšķirošā brīdī pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet šīs nav krustceles. Mums nav paredzams pagrieziens pa kreisi, mums ir skaidri redzams ceļš, pa kuru jāiet. Un man nav saprotami arī visi šie pārmetumi Latvijas Pirmajai partijai, jo arī Latvijas Pirmā partija netaisās nekur neko pagriezt, viņai ir pieņemta sava programma, savi uzdevumi, un viņa arī konsekventi ir apgalvojusi un paredzējusi tos konsekventi pildīt.

Beigsim saukāties un pieiesim nopietni un paanalizēsim jaunās valdības programmu! Šeit Bendrātes kundze ļoti it kā sīki analizēja šo labklājības nodaļu, bet es gribētu teikt, ka Valdības deklarācija nav rīcības plāns. Jā, katram šim punktam pretī ir jābūt valdības rīcības plānam. Un tad, ja šī valdība tiks apstiprināta, ievēlēta, tad arī attiecīgie ministri veidos šos rīcības plānus, lai šos punktus varētu arī konsekventi izpildīt.
Es tikai gribētu pieminēt vienu lietu par šo punktu numur 4. Jā, tas ir ļoti būtisks punkts. Tas paredz to, ka, lai nodrošinātu valsts sociālās sistēmas stabilu turpmāko darbību, no privatizācijas ieņēmumiem dzēsīsim sociālā budžeta parādu valsts budžetam. To, ka mūsu valstī vēl tiks privatizētas lietas, tas ir viennozīmīgi. Un ir viennozīmīgi arī tas, ka tās lietas, tā nauda, ko mēs iegūstam privatizācijas procesā, ir mūsu pensionāru sastrādātie īpašumi, kurus šodien ļoti daudzi ir privatizējuši un privatizēs. Tāpēc acīmredzot šis apgalvojums, ka no privatizācijas iegūtos līdzekļus novirzīt šim mērķim, ir ļoti pareizs. Tātad ko dos šis moments, ja mēs dzēšam šo parādu – sociālā budžeta... valsts budžets ko pieprasa no sociālā budžeta? Tas nozīmē 5 miljonus katru gadu par 6,4%, tas nozīmē apmēram 20 miljonus no sociālā budžeta pamat... šī parāda. Ja iepriekšējā, 2003., gadā šo naudu būtu varēts novirzīt nevis uz valsts budžetu, bet ja būtu varēts novirzīt pensionāru labklājības celšanai, vai pensionāri mums šodien nedzīvotu labāk? Es domāju, ka mūsu pensionāri šodien dzīvotu daudz, daudz labāk.
Tad es gribētu teikt par to, kā darbi saskan ar vārdiem. 19.februārī mēs skatījām jautājumu par pensiju indeksāciju, ņemot vērā to, ka mūsu valstī ļoti strauji kāpj šis te inflācijas līmenis. Un tātad bija priekšlikums... bija, protams, ļoti kardināls priekšlikums no Tautas partijas, bet komisija, ļoti izvērtējot visus šos priekšlikumus, pieņēma ļoti objektīvu un izpildāmu variantu, ka indeksēt šīs pensijas divreiz gadā, un nolaižot šo inflācijas līmeni no 5% uz 3%, tad ko jūs... Tad diemžēl, ja paskatāmies balsojuma lapā, tad “Jaunais laiks” visi vienbalsīgi bija pret. Man ir jautājums: kāpēc? Es šeit tiešām neredzēju iemeslu, kāpēc varētu būt šajā jautājumā mēs pret saviem pensionāriem. Arī, ja mēs runājam par iepriekšējo pensiju līmeņa paaugstināšanu, kas notika iepriekšējā gadā, tas bija... tur, lai palielinātu šo sociālā budžeta... sociālo pabalstu no 30 uz 35 latiem, bija vajadzīgi no valsts budžeta tikai 300 000 latu. Bet diemžēl šo naudu Labklājības ministrijai nācās atrast savās iekšējās rezervēs, un līdz ar to cieta tā sadaļa, kas bija paredzēta sociālajai rehabilitācijai. Un par sociālās rehabilitācijas zaudēšanu mēs šodien ciešam ne pa jokam. Tas, protams, atkal ir tas, ka vārdi nesaskan ar darbiem.
Es arī, klausoties televīziju, Dombura raidījumu, dzirdēju tādu apgalvojumu, ka “Jaunais laiks” bija paziņojis, ka grib būt labēja partija, bet diemžēl, nākot valdībā, mums nācās būt kreisai partijai, jo bija jārisina sociālie jautājumi. Vai tad savas tautas labklājības jautājumu risināšana ir kreisie jautājumi? Par to man, protams, ir ļoti lielas šaubas. Latvijas Pirmā partija ir centra partija, un tā arī mēs strādāsim.
Mūs interesē strauja valsts tautsaimniecības attīstība, kas arī dotu iespēju sociālo jautājumu risināšanai.
Cienījamie kolēģi! Mūs ir ievēlējusi mūsu tauta. Mums nav tiesību par viņiem nedomāt un nestrādāt. Tāpēc man absolūti nav saprotams šis apgalvojums, ka 80 deputātu pārstāvēta valdība nevarētu strādāt. Jā, tas, protams, traucētu realizēt šauras partiju intereses, bet tas spiestu tiešām pamatot katru savu vēlmi ar ekonomisko loģiku.
Cienījamie deputāti! Nestrīdēsimies, neplēsīsimies, bet domāsim par to, priekš kā mēs šeit esam... priekš kam mums šeit mūsu tauta ir nozīmējusi.
Un, cienījamie deputāti! Centīsimies strādāt Emša kunga valdībā tā, lai pašiem pēc tam nebūtu jāsarkst!
Es aicinu balsot par Emša kunga valdību!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Ainars Baštiks.
A.Baštiks (LPP).
Cienījamā Prezidija priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Ir savādi tā uzlūkot un skatīties viens otram acīs, kad ir tāda mainīga situācija, kad tie, kas bija pozīcijā, var nokļūt opozīcijā, un otrādi.
Bet, no otras puses, ar to jau ir jārēķinās, ja tu ej politikā. Un šajā situācijā faktiski man nāk prātā viens no maniem tādiem mīļākiem Bībeles pantiem, kurš saka tā, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Un es arī tiešām ticu, ka šī situācija, neatkarīgi, kā tā atrisināsies, tomēr nāks par labu visiem. Es ticu, ka neatkarīgi no politiskās situācijas vienmēr ir kādi ideāli un vērtības.
Tāpat kā es ticu, ka ir kādi kopīgi darbi un lietas, ko mēs varam veikt, un, ja atmiņa mani neviļ, tad taču 6.Saeimas valdībā kopīgi strādāja gan Māris Grīnblats, gan arī Dainis Turlais. Un man liekas, ka toreiz tik traki nesatraucās, ka būs tāda milzīga Maskavas ietekme.
Es ticu, ka, pieņemot kādu amatu, pirmā doma nav tikai domāt, kā kaut ko nozagt vai bīdīt kāda intereses. Tāpat kā es ticu, ka sabiedrības nākotne nav iedomājama bez kādām skaidrām morāles vērtībām.
Un, kā jau sacīju, ir lietas, kas mums jārisina kopīgi, neatkarīgi no mūsu pārliecības vai esošās partijas piederības. Un viena no tādām vērtībām ir bērni un ģimene. Un mēs varam strīdēties par Eiropas Savienības normām, par struktūrfondiem, par likumiem, par budžetu un simtiem citām lietām, bet vislielākā aktualitāte mums pašreiz ir tā, ka mēs izmirstam. Mēs izmirstam. Līdz 1991.gadam iedzīvotāju skaits vienmēr bija pozitīvs. Bet pēdējos 13 gados ir bijis tik katastrofāls iedzīvotāju skaita samazinājums, kāds nav bijis nekad visā Latvijas pastāvēšanas laikā, pat abus pasaules karus ieskaitot. Šajos pēdējos 13 gados nav vairs Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Jelgava, kopā ņemot. Un tas nozīmē, ka katrs bērns mums ir vērtība. Tas nozīmē, ka katrai ģimenei ir jāsniedz maksimāla palīdzība.
Un faktiski man gribētos teikt to, ka jebkurai ministrijai vai likumam vajadzētu tikt mērītam ar bērnu un ģimenes interesēm. Un tāpēc mums ir kopīgi jānodrošina, lai katram bērnam būtu iespējams dzīvot labvēlīgā ģimenē, lai nebūtu tā, ka bērniem savi tie visvērtīgākie gadi ir jāpavada bērnu namā vai kādā citā līdzīgā iestādē. Un mums ir jāpanāk tas, lai nepilnām ģimenēm būtu nodrošināti uzturlīdzekļi un izveidots šis Uzturlīdzekļu fonds. Mums ir jāpanāk, lai samazinātos šī vardarbība pret bērniem un bērnu tiesību aizsardzības pārkāpumi mazinātos. Tāpat radikāli jāpalielina bērnu kopšanas pabalsts, lai jaunās ģimenes nebaidītos pasaulē laist bērniņu.
Visbeidzot. Amerikā pašreiz ar fenomenāliem panākumiem tiek demonstrēta Mela Gibsona filma “Kristus ciešanas”. Un, skatoties šo ārkārtīgi nežēlīgo Kristus pēdējo stundu ciešanas, pazemošanu un krustā sišanu, sākumā ir dusmas pret tiem, kam ir vara darīt pāri Kristum. Vēlāk ir liels žēlums un līdzjūtība. Bet vēlāk arvien neatlaidīgāk nāk šis jautājums – bet kāpēc? Kāpēc Kristum, kas bija nevainīgs, vajadzēja atļaut man, bezdievīgam, kas bija pelnījis nāvi, sist viņu krustā? Un atbilde ir tikai viena – tāpēc, ka tikai upuris spēj pārveidot naidu svētībā. Tāpēc, ka tikai apzināts gribas lēmums darīt otram cilvēkam labu spēj pārveidot sabiedrību. Un viegli vienmēr ir visās nelaimēs vai problēmās meklēt un vainot otru, bet mums, kas mēs saucamies tautas kalpi, ir jābūt gataviem ziedoties citu labā jeb jāizdara apzināts lēmums darīt visu, kas nāk mūsu tautai par labu. Mums visiem ir bērni un mazbērni. Un tieši tāpēc tas jautājums ir – ko mēs kā 8.Saeima vai 8.Saeimas valdības atstāsim saviem bērniem un nākotnei?
Lai mums izdodas, ka mēs varam atstāt visu to labo, kas bija mūsu spēkos!
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāte Baiba Brigmane.
B.Brigmane (JL).
Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Tieši pirms 488 dienām Saeima izteica uzticību Einara Repšes vadītajam Ministru kabinetam. Nu ir pienākusi atkal jauna diena, un gaidīsim, kā tad šodien – izteiks vai ne Saeima uzticību Emša sastādītajam Ministru kabinetam.
Bet šodien pirms šī vēsturiskā mirkļa mēs dzirdam tikai kritiku. Dzirdam kritiku par “Jauno laiku”, dzirdam kritiku ne tikai no bijušās opozīcijas un tagadējiem valdības stādītājiem, bet dzirdam arī no bijušajiem koalīcijas partneriem. Mēs dzirdam to, ka Kariņš neko neteica par to, ko “Jaunais laiks” ir izdarījis, jo nav ko teikt.

Mīļie kolēģi, es gribu jums gan atgādināt, ka “Jaunais laiks” nav iemācījies nodarboties ar pašslavināšanos, un tā acīmredzot ir tā neprofesionalitāte, uz kuru mums visi norāda. “Jaunais laiks” prot strādāt. Mēs protam strādāt, bet nevis runāt par to, kā mēs strādājam.

Un šodien šī kritika acīmredzot ir tik asa tāpēc, ka mēs, “Jaunais laiks”, esam neizdevīgi tā saucamajiem Latvijas politiķiem. Tikai es nesaprotu, kāpēc Latvijas tautas liela daļa atbalsta “Jauno laiku”. Un mums jau sen bija aizdomas, ka ne jau Repše ir tas, kurš traucē, bet traucē viss “Jaunais laiks”. Tagad ir Kariņš, un izrādās, Kariņš ir tāds pats Repše vien.
Bet es šodien negribētu runāt emocionāli. Man labāk patīk, lai runā skaitļi. Un te nu mums ir diezgan saredzamas likumsakarības. Demisionējusī valdība no Ministru kabineta mums ir iesniegusi Saeimā 514 likumprojektus. Tieši tādā pašā periodā iepriekšējā valdība bija iesniegusi tikai 331. Tātad kāpēc tik daudz? Tikai un viena iemesla dēļ – atnāca šī valdība, un galvenais uzdevums bija sakārtot valsti. Sakārtot valsti, lai saņemtu budžets pienākošos ieņēmumus un lai visi izdevumi tiktu kontrolēti. Un sākās neapmierinātība. Neapmierinātība vispirms ar to, ka it kā tika likvidēti speciālie budžeti, bet īstenībā tie tika iekļauti valsts pamatbudžetā. Un mani brīdināja, protams, pieredzējuši politiķi, pirmkārt, sakot, ka tas neizdosies, jo jau vairākas valdības ir gribējušas to darīt, bet neizdosies, jo politiķi nav ieinteresēti, lai speciālo budžetu līdzekļi tiktu kontrolēti. Citi brīdināja, teica, jums pašiem tas nebūs izdevīgi, jo speciālie budžeti ir speciālie budžeti.
Bet, cienījamie kolēģi, speciālie budžeti 2003.gadā – tie bija 311,5 miljoni latu! Nekontrolējami 311,5 miljoni latu. Un es te varētu vēl turpināt.
Es gan gribētu atgādināt arī Azartspēļu likumu. Kādas šeit kaislības valdīja par tādu sīku nozari! Bet arī tur mums ir iespējams izdarīt secinājumus, kāpēc bija tāda pretestība.
Šodien neviens neatcerējās Jutu Strīķi. Bet arī tur tieši tas, kāpēc Jutu Strīķi... “Jaunais laiks” ir neizdevīgi. Es pat negribu pieminēt ne VID darba uzsākšanu un izmaiņas, ne muitu, neko, kur ir kardināli mainījusies attieksme pret valstij pienākošamies līdzekļiem. Un te nu visas šīs darbības rezultātā šajā ļoti īsajā periodā ir atkal acīmredzami skaitļi. Mēs šeit divus budžetus kopīgi pieņēmām un arī divus grozījumus, jo tiešām, tiešām neparedzēti labi visas šīs aktīvās iekasēšanas darbības rezultātā pildījās valsts budžets. Un mēs sasniedzām lielāko budžeta pieaugumu, kāds vispār šīs valsts vēsturē ir bijis – par 11,8%, respektīvi, 182 miljoniem absolūtos skaitļos pieauga valsts budžeta ieņēmumi. Un pēc visiem šiem diviem grozījumiem, vienalga, budžeta izpilde bija 101,1% ieņēmumu izpilde.
Bet ne tikai mēs vairāk iekasējām. Mēs kontrolējām un taupījām šos līdzekļus. Mēs skatījāmies, kur tad tiek tērēti mūsu sapelnītie lati. Un tā rezultātā fiskālais deficīts pagājušajā gadā bija tikai 1,8%. Tas ir zemākais pēdējos gados. Un es domāju, ka, ja mēs tagad aizmirstam šos lielos sasniegumus un uzskatām, ka nekas te nav darīts, nu tad tā ir atklāta ņirgāšanās par valdības darbu pēdējā laikā.
Es vēl gribētu atgādināt, ka uz šī fona Saeima jau šajā nestabilajā situācijā nākamā gada budžetā papildus ir iebalsojusi milzīgas summas, paredzot, ka budžets pildīsies tikpat labi kā pirms tam. Jā, janvārī un februārī fiskālais pārpalikums ir 20 miljoni. Ir 20 miljoni! Bet ar cerībām vien, ka automātiski tā tas pildīsies, ir par maz. Ir nepieciešams stingri un konsekventi realizēt to politiku, ko realizēja “Jaunais laiks”, lai sasniegtu tādus rezultātus. Un mūsu partija to ir darījusi visu laiku. Un varam tiešām prognozēt to, ko mēs solījām un kādu politiku īstenojām. Ir jau nolemts, ka no tās pozitīvās ieņēmumu prognozes mēs varēsim segt bērna piedzimšanas pabalstu, māmiņas varēs dzīvot mājās un audzināt šos bērnus. Mēs konsekventi esam turpinājuši politiku, lai celtu iedzīvotāju dzīves līmeni. Un te, atgādinot Stalidzānes kundzei, ka acīmredzot ne tā viņa lasīja vai dzirdēja to teikto, es gribu teikt: jā, “Jaunajam laikam” raksturīga bija tā darbība, ko parasti veic kreisās partijas, kā primāro izrādot uzmanību iedzīvotājiem, katram iedzīvotājam, lai nodrošinātu viņa sociālo neaizskaramību un labklājības līmeņa celšanos, jo valsts tad, kad Repšes valdība nāca pie varas, bija katastrofas priekšā, iedzīvotāju nabadzības līmenis bija milzīgs. Un mums pirmais, kas bija jādara, bija jāpalielina minimālā alga – sākumā 70, tad 80, nākamajā gadā jau budžeta projektā ir paredzēts, ka tie būs 90 lati. Mēs nedrīkstam mērdēt badā mūsu tautu! Mēs palielinājām gan pabalstus bērniem, gan invalīdiem, bet to jau jūs visi, ja labi padomātu, arī atcerētos.
Bet vēl es īpaši gribētu atgādināt tomēr par to, kas ir padarīts, tās ir algas.
Algas policistiem, alga tiesnešiem, algas medicīnas darbiniekiem, visiem tiem cilvēkiem, uz kuriem balstās ļoti bieži mūsu dzīve un mūsu labklājība. Tie, kas tika turēti bada maizē, un par tiem iepriekšējās valdības nebija izrādījušas ne mazāko interesi.
Tālāk. Mani ļoti uztrauc arī tas, kā tālāk tiks virzīta nodokļu politika. Ja mēs turpinājām jau iepriekšējā valdībā uzsāktās diskusijas par to, kam kādi nodokļi ir jāsamazina, tad mēs mēģinājām arī sakārtot šo nodokļu sistēmu. Un kā spilgtākais piemērs, ja kolēģi to vēl spēj atcerēties, bija tas, ka mēs likvidējām vispār 9% pievienotās vērtības samazināto likmi un pārgājām pilnībā uz 5%.
Bet paredzēts jau bija kas cits. bija paredzēts, ka tiks ieviests maksimāls haoss nodokļu iekasēšanā, nesaprotama administrēšana, jo visu laiku tika prasīts tikai, lai medicīnai… Jā, medicīnai dot 5%, zālēm. Vēl kādreiz tika runāts par grāmatām, bet pārējais lai ir 9%. Un droši vien ka parādītos kaut kur 6% likme, 7% likme. Un šādā situācijā var, sajaucot un izveidojot nesaprotamas nodokļu administrēšanas shēmas, panākt haosu valstī, lai nebūtu “Jaunā laika” deklarētais princips, ka viss ir caurskatāms un viss ir pārbaudāms.
Un vēl pēdējais. Es ļoti gribētu tomēr jums... Emša kungs šodien teica: “Pataisīt “Jauno laiku” par pagastu un pašvaldību ienaidniekiem”, un tas ir vairāk nekā nekorekti.
Pašvaldību finanšu izlīdzināšanai pašvaldību finanšu nepietiekamība šinī gadā tika noteikta par 16,2% lielāka nekā iepriekšējā gadā. Tā ir vairāk nekā divas reizes lielāka, nekā vispār iepriekšējos gados vidēji ir bijis. Maksimālā šī nepietiekamība bija 2002.gadā, par 8,5% bija pieaugums. Tātad tas ir milzīgs daudzums līdzekļu, kuri tika piešķirti pašvaldībām. Un pirmo reizi vēsturē nevienai pašvaldībai netika samazināti piešķirtie līdzekļi.

Es, kolēģi, reāli gribu, lai mēs skatāmies uz to, kas tad ir paveikts. Repšes valdība ir nodrošinājusi ļoti strauju valsts ekonomikas attīstību. Tajā pat laikā reāli rūpējoties par ikviena valsts iedzīvotāja vajadzībām. Rūpējoties par to, lai katrs nopelnītais lats nonāktu valsts budžetā, nevis kādas konkrētas “aktīvās” iedzīvotāju grupas kabatās.

Ja šī valdība tiks apstiprināta, tad “Jaunais laiks” vairs nevarēs nodrošināt budžeta ieņēmumu pieaugumu, bet to gan es šodien gribu apsolīt, ka “Jaunais laiks” sekos tam, lai tiktu tērēts katrs lats ikviena valsts iedzīvotāja interesēs. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Arvīds Ulme.
A.Ulme (ZZS).
Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es mēģināšu tikai ļoti īsi, kas man te ienāca prātā, klausoties šīs uzrunas, dažas atgādnes.
Vispirms es gribētu atgādināt, kāpēc mēs esam šādā situācijā, kādā mēs esam. Un ļoti vienkārši. Einars Repše savā laikā, pēkšņi ievērojis, ka nav uzcelta kaut kāda hokeja halle, patrieca, formāli sakot, premjera biedru. Un rezultātā sākās visas šīs jukas.
Bez šaubām, ka tas būtu it kā tāds iemesls vēl tā kā neērts, jo tiešām šaibu dzenātavai, tagad priekšsēdētāja biedrs Ainārs Šlesers, kā saka, nav pievērsis lielu uzmanību laikā, kad man kā Sociālo un darba lietu komisijas deputātam – es zinu, kas notiek sociālajā jomā un kādas būs tās prioritātes, par ko būtu iespējams, lai kādas prioritātes vajadzētu akcentēt, lai gāztu valdību.
Otrs bija šīs skolotāju algas. Un beigās – kāpēc viss tas sākās? Kautkādīgi mēs runājam par vienu lietu, bet nerunājam par pašu to pamatu. Kāpēc? Tāpēc, ka nav šīs spējas uz dialogu. Tur jau bija tā vaina. Un līdz ar to arī radās šāda veida gājieni. Un tie jau bija arī pirms tam. Un tad man bija jādzird, kas tikai es neesmu. Lemberga tur kabatā dzīvoju un kur tur, un ko tur vēl. Un oligarhi, un beigās jau arī tūlīt pat lidošu ar planieri uz Maskavu Sarkanajā laukumā Putinam paspiest roku, cik viņš labi noorganizējis šito Saeimu, un tā tālāk. Un jo vairāk klausos, jo vairāk brīnos.
Tad es gribētu atgādināt. Tas pirmais ko Zaļajiem un zemniekiem pieprasīja, lai nebūtu tā... nu labi, nu tad tur tam, šitā valdība nu ir patriekta, bet nu tagad lai nebūtu Pirmā partija. Un arī jautājums – kas tie tādi par valsts noziedzniekiem tā Pirmā partija, ko viņi īsti tādu ir izdarījuši? Mēģinām analizēt, deputātu kungi! Vienkārši atskatāmies, ko viņi ir izdarījuši? Man liekas, ka bērnu un ģimenes lietu ministrs Baštiks ļoti precīzi pateica, un vienkārši ir kauns. Kauns, ka vēl kaut ko pārmest, kaut ko pārmest šai partijai jau tajos savos solījumos un viņi vispār, kad ienāca Saeimā un tika nodibināta šī Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, tika veidoti šie pabalsti, “Jaunā laika” kaut kāda roka, bet tieši Pirmās partijas roka, tas viss tika pacelts. Jūs strādājat visi komisijās, redzat, kā kas ko virza. Es redzu, kas notiek Sociālo un darba lietu komisijā, kur valda Pirmā partija. Kāpēc tā pēkšņi ir tāda, ar kuru vairs nevar vispār ne runāt? Ahā, mums ir Ainārs Šlesers, dižais oligarhs, tur kāds tur šitas. Nu tad tas ir tas vainīgais. Un beigās skatāmies, kas tad, piemēram, pret oligarhiem vadīja cīņu, konkrēti pret Lembergu? Kas organizēja un pieprasīja dažāda veida paskaidrojumus attiecībā par Lembergu?

Kas tas bija? Kas tas bija, kas negrib cīnīties ar korupciju – atkal Pirmā partija. Beigās kas notiek? Kuri tad te ir Lemberga kabatā? Vai mēs, kas tagad ar Pirmo partiju kopā ejam? Vai arī “Jaunais laiks”, kas negrib un kas faktiski Aināru Šleseru, kā saka, tieši patrieca. Un te jau sākas, tās dažādās loģiskās saites jau vairs vispār nestrādā.
Beigās viens no iemesliem, kāpēc es nācu uz Saeimu, piekritu kandidēt, man bija tieši jautājums, kas man liekas ļoti svarīgs Latvijai, tas bija par celulozes kombinātu. Celulozes kombināts ir viens no lielākajiem investīciju projektiem pat Eiropas līmenī. Un celulozes kombināta gājiens, es skaitīju soli pa solim, šis uzvaras gājiens. Un kur tas apstājās? Pie dižā naudas pūķa Šlesera atkal apstājās, jo no 1 miljarda viens procents jau ir miljons. Tad kāpēc tad viņš to nepaņēma, jo bija visa šī vara? No vienas ministrijas uz otru… tika… visi mazgājas balti un tika atdoti, vai ne, uz Šlesera darba grupu. Ko viņš teiks, tā būs! Un viņš pateica, ka nevajag mums šo kombinātu. Un kur atkal ir pilnīgs tāds… nāk mums, zaļajiem, pilnīgs tāda vesela kampaņa, Pirmā partija, kaut kādas vispār šausmas, ka mums vajag tīties no viņiem vaļā. Tie ir kaut kādi ļaunie, nez kas tie ir. Bet reāli fakti, fakti ir tur rakstos teikts: par koku spriež pēc augļiem un par cilvēku – pēc darbiem. Un ka vajadzētu kaut kādā veidā ieskatīties konkrētos darbos. Kur tad ir šie viņu noziegumi?
Tad ir otrs tas gājiens. Nu tagad vairs it kā nevar to Pirmo partiju pieķert, tagad mums lidojumu uz Maskavu piedāvā. Vārds “kreisais” jau tagad ir tā kā lamuvārds. Ko nozīmē “kreisie”? Ko nozīmē “kreisie”? Dažiem, kas ir... dažiem avīžu komentētājiem, kam varbūt ir dažādas arī mānijas, kā, piemēram... viena no tiem ir, šī kreisā mānija, kur ir…kur tu runā par sociālām vajadzībām, kur par kaut kādām cilvēka tiešām vajadzībām, tu jau esi sociālā... Vārds “sociālā” arī no tā ir, tā ir šī kreisā vajadzība. Un, sēžot arī Sociālo un darba lietu komisijā un arī vērojot šos kreisos, es neredzu viņiem kabatā nekādus Maskavas tankus, ja, ko tūliņ viņi palaidīs pa Doma laukumu. Kas tā ir par tādu kaut kādu kreiso šausmu, sarkano briesmu kaut kādas kultivēšana, un kurā brīdī tās te ienāk, un vai tad ir kaut kāds arguments, kaut kāda loģika, ja? Es vienkārši skatos un brīnos, ja.
Un ko es gribēju teikt, ka zināms saviļņojums... Es jau esmu tagad visur bijis – čekas aģents pēdējais, tur Lemberga, oligarhu, tagad kreiso un tā... Vienīgais, es vēl neesmu cionistu aģents, bet nu es ceru, ka es tīri drīz būšu, jā... (Starpsaucieni: “Būsi, būsi! Vistiešākais! Nepadodies!”)
Nu un nobeidzot patiešām es gribu arī uzsvērt, ka no pasaules “zaļām” kustībām nav izvirzīts... ne tikai no vides organizācijām, bet arī no daudzām citām “zaļajām” kustībām, jo faktiski vides problēmas ir... vides jautājumi ir morāles problēmas. Un pienāk zināmi apsveikumi, ka Latvijā tagad ir nu Zaļās partijas pārstāvi Valsts prezidente nominējusi par premjera kandidātu. Un, būdams kopā ar Induli Emsi pirms vairāk nekā desmit gadiem šajā unikālajā pasaules sammitā, kur sanāca kopā visas pasaules valdības vadītāji, lai nospriestu, kā dzīvot 21.gadsimtā, ko jūs zināt ar svešvārdu “Agenda–21”, rīcības plānu 21.gadsimtam, un faktiski... un tajā ēkā bija pie sienas pulkstenis, kurā rādīja… viens rādīja, par cik samazinās katru sekundi dabas resursi un par cik palielinās cilvēku skaits. Un rezultātā kompjūteri aprēķina konkrētu nu šīs... konkrētu situācijas analīzi, ka šie resursi būs par maz un kas no tā izrietēs, un aicināja, un visi nosprieda dzīvot saskaņā – saskaņā ar šo vides... ar dabu. Un tomēr tā es gribētu arī vēlreiz atgādināt, ka vides problēmas, vides jautājumu risināšana – tie ir arī morāles un ētikas jautājumi. Un aicinātu šodien balsojumā tiešām balsot par šo Latvijas nākotni un būt... šai Latvijas rīcības plānā iekļaujiet arī savu balsojumu. Balsojiet par nākotni! Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Kārlis Strēlis.
K.Strēlis (JL).
Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Katrs runā no sava aspekta vairāk vai mazāk par šīm visām problēmām, kas šodien mums ir radušās.
Es gribētu tāpēc parunāt nedaudz no sporta puses, jo visi mūs kritizē arī par sportu, arī daudzās citās jomās, bet Valdības deklarācija parāda lielā mērā to, kas ir izdarīts, jo, lasot... deklarācijā ierakstīto par sportu, es lasu: “Atbalstīt sportu un veselīgu dzīvesveidu kā priekšnosacījumu labai dzīves kvalitātei, samazinot nepieciešamību pēc medicīniskās iejaukšanās.” Tas ir ļoti būtiski Emša kungam, jo viņš būs arī vienu laiku veselības ministrs.
19.lappusē, es neatkārtošu, jums visiem šī deklarācija ir priekšā, ir izklāstīti tie momenti, ko “Jaunais laiks”, sporta darba grupa ir izstrādājusi, un šeit tas ir atainots. Neliela neprecizitāte ir 2.punktā: “Izstrādāsim Latvijas nacionālo sporta attīstības programmu no 2004. līdz 2012.gadam.” Ir jau izstrādāta un pašlaik tiek saskaņota ar Ministru kabinetu, acīmredzot tas būs jaunais Ministru kabinets, nacionālā sporta attīstības programma no 2004. līdz 2009.gadam. Un šodien pie Izglītības un zinātnes ministrijas atver sporta, politikas un jaunatnes nodaļu. Tā ka darbs ir zināms paveikts, un es negribu pievienoties Bērziņa kungam, ka nav nekas paveikts. Jāprot arī novērtēt to, kas ir izdarīts.
Nu, un vakar, kad mums bija tikšanās ar Tautas partiju, es tiešām cerēju savā naivumā, ka mums izdosies atrast kopīgu valodu, kaut arī varbūt nedaudz novēlotu dažādu apstākļu dēļ, bet politikā grūti daudz ko paredzēt. Un Kalvīša kungs ļoti labi to sarunu ievadīja, bet pēc tam faktiski mēs nerunājām par šo valdības modeli, bet faktiski atkal dzirdējām to, ka mēs esam slikti uzvedušies vai nepareizi runājuši, un tā tālāk.
Es domāju, Tautas partija ir ļoti profesionāla, varētu sporta spēlē salīdzināt ar tādu ļoti profesionālu spēlētāju. “Jaunais laiks” ir zināmā mērā perspektīvs spēlētājs, arī jau ar zināmu pieredzi, un apvienojoties, izmantojot tos spēlētājus, kas vēl ir Saeimā, citas partijas un frakcijas, varētu tiešām Latvija iegūt vienu tādu vienotu komandu, kas starptautiskā arēnā varētu startēt ar ļoti labiem panākumiem. Bet dažādu ambīciju dēļ, nu, diemžēl tas nav izdevies.
Es jau vakar arī minēju šo piemēru, jo pretenzijas bija tieši pret Pirmo partiju, tur ir daudz mācītāju, un tāpēc es minēju – “ja velnam iedod mazo pirkstiņu, tad viņš paņem visu roku.” Un tieši no tā arī “Jaunajam laikam” visvairāk bija bail, jo, nu ja mēs to godīgumu deklarējam, ne visiem varbūt to līdz galam ir izdevies izpildīt, jo par godīgumu ir dažādi uzskati, tad mēs esam par godīgas spēles principiem.
Bet, kā mēs dzirdējām no Bērziņa kunga: “Nebaidiet citus!” Viņš tā izteicās. Ja… es, izanalizējot visus šos apstākļus un to, ko viņš teica, tātad es saprotu, ka Bērziņa kungam un Tautas partijai visvairāk ir bail no “Jaunā laika”, jo ne jau velti šeit tika izģērbts premjerministrs, jo viņam bija aizdomas, ka mums jau ir kabatās pistoles. Mēs jau nelikām pārbaudīt, vai Tautas partija nenēsā sev līdzi dunčus vai citus ieročus, bet... es domāju, tas nav korekti savā starpā tādā veidā vienam otru ... Vienam otru parādīt negatīvā gaismā.
Mēs tātad baidāmies par šo “mazā pirkstiņa atdošanu velnam”.

Un mani nedaudz samulsināja ļoti pieredzējušā politiķa Kiršteina kunga salīdzinājums ar Zviedrijas parlamentu vai riksdāgu, precīzāk laikam runājot. Kā var salīdzināt šādu zināmā mērā vēl pubertātes vecuma Saeimu, kāda ir Latvijā, ar tādu veidojumu, kas jau ir strādājis gadiem.
Jo, ja mēs atceramies šo gadījumu ar latviešiem, kur Zviedrija pēc kara... kara laikā izdeva Krievijai, tad tāds gadījums vien jau liecina, ka nevajag atdot nemaz šo mazo pirkstiņu, bet pietiek tikai ar spiedienu no Krievijas puses, lai pavērstu sev notikumus labvēlīgā virzienā.
Tāpēc man ir ļoti bail no šā spiediena, un tāpēc arī es neieteiktu balsot par šādu valdību, bet aicinātu izveidot... nevis, kā Kiršteina kungs teica, mazākumvaldību, bet vairākumvaldību. Vēl iespējas tam ir.
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Jānis Strazdiņš.
J.Strazdiņš (ZZS).
Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītie kolēģi! Mēs esam nostrādājuši 488 dienas. “Jaunajam laikam” bija daudz ko pateikt, kas izdarīts šajā laikā. Tagad, es domāju, īpašu ambīciju dēļ pēkšņi jūs kavējat laiku, kad līdz Eiropas Savienībai, līdz 1.maijam mums palikušas 52 dienas. Līdz 12.martam mums jāpaspēj nodot visus nepieciešamos likumprojektus. Visam Saeimas procesam vēl jānotiek. Mums katra diena ir zelta vērta, bet šodien ir dzirdēts tik daudzas tukšas runas, personīgo apvainojumu paušana, savstarpēja apvainošana. Es gribētu jums vienkārši lūgt – padomājiet, cik ilgi mums visiem vēl kopā jāstrādā. Mēs šūpojam šo laivu, kur tik daudz ir labējo spēku, partiju, kur nav atšķirības programmās, bet kur tikai, es jūtu, ir vairāk šoreiz personīgu problēmu. Un tās ir, pirmkārt, dialoga problēmas, tas ir demokrātiskā procesa trūkuma problēmas, kas mums radīja daudzus konfliktus un radīja dažas problēmas. Un ko ļoti izmantoja tie spēki, kuriem varbūt nerūp tā mūsu Latvijas nākotne tik daudz kā mums šeit.
Man bija tas gods piedalīties piektdien organizētajā Baltijas forumā, kur piedalījās daudzi inteliģences pārstāvji, dažādu nāciju, un

ko vadīja Ābrams Kleckina kungs. Un viņš teica... un pamatoti pārmeta, ka mums viena no galvenajām problēmām ir tā, ka mēs neesam iemācījušies vēl šo demokrātiju, kā pieņemt lēmumus, kā pārliecināt vēlētājus un kā iemācīties neradīt liekas nesaskaņas sabiedrībā un arī savā starpā. Man profesoram bija jāpiekrīt. Mums tiešām vēl visiem ļoti daudz jāmācās, un vispirms ir jāmācās tieši saskarsmes kultūra. Un tā mums bieži vien pietrūkst, un tas rada problēmas, kurām nevajadzētu būt. Un tāpēc es jūs visus ļoti aicinu – neļaut, ka dažs labs, kā, piemēram, Dmitrija Rogozina palīgs Latvijā, es nesaprotu, kā viņš šeit var atrasties, sāk apšaubīt Latvijas valstiskumu vispār, ka sāk veidot pie mums jau divkopienu valsti, prasīt divvalodību un tā tālāk, kas traucētu integrācijas procesu un radītu vēl lielākas ekonomikas problēmas un šķelšanos sabiedrībā. Šādā Latvijai tik atbildīgā brīdī mēs savstarpēji šeit plēšamies, un es gribētu ļoti apsolīt Inai Druvietes kundzei. Mēs daudz ko kopēju esam jau darījuši un turpināsim darīt. Un tieši šie integrācijas procesi mūsu sabiedrībā pašreiz ir vissmagākie, visgrūtākie, un tieši šeit mums ir vajadzīga gan liela profesionalitāte, gan arī liela gudrība. Un jūs esat vajadzīgi valdībā. Jūs esat vajadzīgi kolektīvā, jūs esat vajadzīgi vienotā komandā, lai mēs veidotu labāku Latvijas valsti, nevis šeit ķildotos, nepatiesi viens otru apvainotu un faktiski pārkāptu to zvērestu, ko mēs devām saviem vēlētājiem.
Es aicinu pieņemt valdību! Latvija nevar tik ilgi atrasties bez valdības. Katra diena, kas traucē valdības apstiprināšanu, kaitē Latvijas valstij. Domāsim valstiski!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Paulis Kļaviņš.
P.Kļaviņš (JL).
Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi un kolēģes! Es nepiedalīšos apvainojumu meklēšanā un dalīšanā, nepiedalīšos kādas personas demonizēšanā, bet izteikšu to, kas mani mudina strādāt politikā, atrasties šeit, kāpēc es šeit esmu un ko es esmu nodomājis darīt.
Man ir tas pienākums savu vēlētāju priekšā to pateikt, kāpēc es esmu šeit un nevis kaut kur citur. Man ir cita dimensija, kas šeit ir svarīga kļuvusi, tieši mūsu Saeimas darbā. Un man ir jāatceras senais laiks, kad es “Gaismas” akcijā strādāju un to vadīju. Mans motīvs bija – nepiedalīties neauglīgajos tumsības darbos, bet celiet tos gaismā!
Un kas Latvijas politikā, valstī pēc neatkarības atjaunošanas visvairāk trūkst, ir caurskatāmība, transparence par notikumiem, un ir pārāk daudz tumsas un neskaidrības. Un tikai šādā atmosfērā ir bijusi iespējama tāda virzība, ko jau no ārpuses pamana un nosauc, un dod tai vārdu – “valsts nozagšana”. Tā nav notikusi 15 mēnešos beidzamajos. Tā ir notikusi visā laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Un neviens šodien nevar identificēt nevienu, kurš ir tas miljonu zaglis. Nevar! Un, lūk, šis noslēpums, kura vidū mēs dzīvojam savā valstī, tas man liek meklēt sabiedrotos tur, kur ir apņēmība strādāt atklāti, godīgi, strādāt valsts labā.
Un šai sakarā man jāsaka, kāpēc es nevaru balsot par nupat priekšā stādīto mazākuma valdību. Ir atklātuma trūkums un neskaidrība, kādi spēki, kādas intereses to valda. Redzat, ja Valdības deklarācija būtu uzrakstīta uz šāda formāta vienas lappuses, tad es to lasītu. Ja to uzraksta uz 20 lappusēm, tad es varu ieteikt lasīt visas valdību deklarācijas, kādas vien ir radušās neatkarīgajā Latvijā. Neviena nav slikta. Visās ir labi nodomi, maz konkrētības, reti kad kaut kāds tiešs projekts, kā, ko... jā, mērķi augsti un cēli, un labi. Bet kā? Ar kādu naudu? Ar kādu paņēmienu? Kā mēs atjaunosim Latvijā taisnīgi tiesisku valsti? Kā? Lūdzu, pasakiet to un pierādiet, galvenais! Viss būs kārtībā. Pierādiet, ka mēs varam atjaunot Latvijā taisnīgi tiesisku valsti, kur likumam ir spēks, kur tiesu darbi ir transparenti, caurskatāmi, kur mēs zinām, kāpēc un kā strādā tiesneši, prokurori, policija, kriminālpolicija un tā tālāk. Tad šī tumsa beigsies.
Un tādēļ es negribu nevienu nosaukt ne kaut kādā vārdā un sargos no apvainojumiem. Bet man rūp, ka šinī zemē beidzot sāktu valdīt taisnīga, tiesiska iekārta un nevarētu nozagt valsti. Par to man rūp!
No kā tad gribam pensijas maksāt? Algas? Medicīnisko aprūpi? Kur tad nāk šī nauda? Nu, protams, no ieņēmumiem, no nodokļiem. Kādas investīcijas mēs šeit gaidām? Es jums varu listi nolikt priekšā ar apkrāptiem investoriem, kas ir miljonus zaudējuši Latvijā neatkarības laikā. Vispirms tiesiska valsts, tad nāk labklājība, un nekad otrādi. Ņemsim to vērā.
Sēdes vadītāja.
Deputāts Jānis Jurkāns.
J.Jurkāns (TSP).
Godātie kolēģi! Emša kungs savā uzrunā minēja vienu salīdzinājumu, viņš tu runāja par to, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina. Kāds Austrumu gudrais šo sakāmo ir papildinājis ar tādu patiesību, ka zirgus nemaina, ēzeļus – gan, jo... (Aplausi.) Paldies! Jo stūrgalvība ir ļoti liela problēma. Šī stūrgalvība diemžēl nosēdināja “Jauno laiku” uz rezervistu soliņa.
Tad, kad “Jaunais laiks” uznāca uz politiskās skatuves, arī mēs, Tautas saskaņas partija, cerējām un ticējām, ka jūsu caurspīdīgā lēmumu pieņemšanas sistēma, cīņa pret dubultgrāmatvedību, sakārtotās muitas un robežas un algu palielinājumi policistiem, un tā tālāk, ka tas viss tiešām ieviesīs Latvijā “jaunos laikus”. Mēs pat pārkārtojām savu partiju un nolikām to uz konstruktīvās opozīcijas sliedēm. Pagāja 15 mēneši, un ko mēs redzam? Vai šodien pēc 15 mēnešiem tauta dzīvo labāk nekā pirms 15 mēnešiem? Jūs esat būtībā ar savu stūrgalvību, piedodiet, sagrāvuši ne tikai savu atbalstītāju cerības, bet arī to politisko spēku cerības, kuri gribēja jums palīdzēt. Gribēja jums palīdzēt tanī laikā, kad jūsu kuģis stingri sašķiebās un radās jūsu kuģī sūce.

Mēs tikāmies ar Repšes kungu un Kariņa kungu. Un, ziniet, kolēģi, es toreiz sapratu, ka Repšes kungs ir palicis diezgan vientuļš savā, teiksim, pārliecībā un savā vēlmē sakārtot valsti, jo sarunā piedalījās arī Kariņa kungs. Un Kariņa kungs uzvedās tā, ka viņš pat nemēģināja noslēpt to, ka viņš jau jūtas kā iespējamais Ministru prezidents.
Tas, ka viņš tā uzvedās, bija redzams tad, kad mēs pieņēmām Izglītības likumu. Tanī laikā Kariņa kungam nebija absolūti nekas pretī pret sadarbību ar Maskavas “spalvaino roku”. Diemžēl nelaime bija tāda, ka “Jaunā laika” komandā bija ļoti lielas problēmas. Un tas jau bija tajā laikā, kad cienījamais Klausa kungs bija gatavs Repši sūtīt strādāt uz Briseli, un tā tālāk un tā tālāk. Bet šīs ir “Jaunā laika” problēmas. Un es ceru, ka šis rezervistu soliņš palīdzēs jums lielā mērā noskaidrot, kur bija tās kļūdas, kāpēc jūs nonācāt tur, kur jūs nonācāt, un kāpēc jūs sagrāvāt tik daudzu cilvēku cerības?
Protams, ka šodien tas galvenais atslēgas vārds, ko mēs šeit dzirdējām no tribīnes, tas ir tas briesmu sauciens: “Sarkanie nāk!” un Maskava, un nu tik būs, un valsts pakļauta lielām briesmām. Par to nerunā tikai ierindas deputāti, arī mūsu ārlietu ministre, arī aizsardzības ministrs. Tie pat uzrakstīja kādu aicinājumu un arī biedējot sabiedrību no divkopienu valsts un visām citām nelaimēm.
Divkopienu valsts jau sen ir izveidota. Mēs jau gadus dzīvojam divkopienu valstī. Un šo divkopienu valsti neizveidoja kreisie, kas nekad nav bijuši pie teikšanas. Šo divkopienu valsti izveidoja tās labējās partijas, kuras šodien te dižojas ar lieliem panākumiem. Jūs esat panākuši to, ka mēs esam divkopienu valstī. Šadurska kunga politika ir izsaukusi uz ielām tūkstošiem jaunu cilvēku. Šī būs ļoti liela un smaga problēma Emša kungam. Es nezinu, kā viņš to risinās, deklarācijā tādas formulas nav. Bet es ceru, ka tanī dienā, kad viņš jutīsies kā premjers, un es ceru, ka tas būs šodien, viņam būs skaidrs, kā viņš risinās šo samilzušo problēmu.
Tālāk. Varētu būt jautājums – ko darīs Tautas saskaņas partija, jo daudzi cer un sagaida, ka mēs balsosim pret Emša sastādīto valdību gan tādēļ, ka mūsu šajā valdībā nav, un tā ir patiesība, gan tādēļ, ka labējie un kreisie nekad nekādi draugi nav bijuši.
Un trešais arguments varētu būt tas, ka mums ļoti gribētos sariebt Pirmajai partijai, kas pieņēma pārbēdzējus. Jā, nu tā tas ir, un mēs varētu tiešām šodien šo valdību izgāzt. Taču mēs uzdodam sev jautājumu: “Kādu apsvērumu dēļ mums tas būtu jādara?” Kariņa kunga un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK eksperimenta dēļ? Paldies, mums tāda laboratorija jau ir bijusi. Mēs to vairs negribam.
Un tad es vēl uzdodu jautājumu: cik ilgi valsts var dzīvot bez stabilas valdības laikā, kad garām iet Eiropas Savienības nauda, un viss tas, kas saistās ar integrācijas procesu Eiropas Savienībā un NATO? Un šis ir nopietns jautājums ne tikai Tautas saskaņas partijai, bet arī pārējām opozīcijas partijām. Ja tās nedomā tikai par personīgiem pāridarījumiem un tām nav vienaldzīgs valsts liktenis, tie nobalsos šodien par Emša valdību.
Protams, ka tas ir diezgan grūts moments – balsot par Emša valdību. Tur ir ļoti daudz problēmu. Bet mēs sev jautājam – ko mēs iegūsim, ja mēs atbalstīsim Emša valdību? Kādā variantā? Mēs kaut vai daļēji varam īstenot no iecerētā, par ko mēs runājām pirms vēlēšanām. Un šīs ieceres ir vienkāršas, un tās ir trīs. Pirmā – īstenot sociālo programmu, kuras galvenais jautājums ir cilvēku izdzīvošana. Otrais – cīņa ar korupciju. Un trešais – sabiedrības integrācija.
Šie ir tie galvenie jautājumi, kurus mēs uzsvērām sarunās ar Emša kungu. Un Emša kungs mums solīja, ka šie jautājumi ir arī viņa valdības prioritātes. Emša kungs teicās, ka viņš saprot, ka šie ir eiropeiskās Latvijas uzdevumi. Un mēs gribam Emša kungam palīdzēt, un mēs gribam Emša kungam novēlēt, lai jums veicas! Es personīgi Emša kungu pazīstu jau kopš Tautas frontes laikiem, un

pazīstu Emša kungu kā godavīru, kā inteliģentu cilvēku. Un ziniet, Emša kungs, ar ko inteliģents cilvēks atšķiras no pārējiem? Ar to, kā ir teicis kāds dzejnieks, ka inteliģents cilvēks sarkst, kad valdība melo. Es ceru, ka jūs esat saglabājis šādu krietna cilvēka īpašību. Tādēļ lai jums Dievs stāv klāt! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi, pirms turpinām debates, ir saņemts desmit deputātu Jāņa Lagzdiņa, Silvas Goldes, Aigara Kalvīša, Oskara Kastēna un citu deputātu iesniegums ar lūgumu – turpināt 9.marta Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma izsludināšanas, līdz tiek izskatīti visi darba kārtības jautājumi. Vai ir deputātiem iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Deputātiem iebildumu nav. Tātad lūdzu turpinām debates.
Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilnis Edvīns Bresis.
V.E.Bresis (ZZS).
Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šodien debatēs mūsu dārgais kolēģis Krišjānis Kariņš, manuprāt, uzdeva pravietisku jautājumu, acīmredzot, savu deputātu vārdā: kur mēs atrodamies? Tiešām, tas ir ārkārtīgi, man liekas, tāds dziļdomīgs jautājums – kur mēs atrodamies? Un tad man prātā ienāca viena skaista anekdote, par cik mēs šodien daudz runājam par lidošanu, kur Šerloks Holmss un Vatsons, lidojot virs Anglijas biezā miglā apmaldās. Un, protams, Holmss saka Vatsonam: “Nolaidīsimies mazliet zemāk un kādam pajautāsim – kur mēs atrodamies.” Tā arī notiek. Protams, viņi sastop vienā pļavā vienu vīru un tam jautā: “Godātais, kur mēs atrodamies?” Un tad šis vīrs paskatās debesīs un saka: “Jūs atrodaties miglā! Kaut kur aizķērušies, pavisam neskaidrās debesīs!” Un man šķiet, ka simboliski to varētu attiecināt uz mūsu kolēģiem. Jo galvenā nelaime nav jau tā, kur ir tās atšķirības vai kur ir tās līdzības. Galvenā nelaime ir tā, ka jūs neprotat pietiekami ātri un efektīvi sekot politiskajiem notikumiem, izvērtēt tos un pieņemt attiecīgus lēmumus. Es ļoti vēlētos kaut vai šodien dzirdēt vienu labu runu no jums, kāpēc demisionēja mūsu kopējā valdība. Kāpēc? Jūs tomēr bijāt it kā lielākais mūsu brālis, it kā vairāk varējāt informāciju uzņemt un vairāk arī tātad pieņemt lēmumus. Un tāpēc man ir it kā tiesības jautāt: “Kāpēc demisionēja šī valdība?” Gadījums ar Latvijas Pirmo partiju – tas bija tikai kā augoņa izvirdums, tās jau bija sekas. Tātad iemesls bija kaut kur citur. Un man šķiet, godātie kolēģi, kamēr jūs paši neiemācīsities uz šo jautājumu atbildēt, jūs nevarat pieņemt citus pareizus lēmumus. Acīmredzot ir vēl jāpaiet zināmam laikam, lai jūs to pārdomātu un tad arī, protams, sekotu pareiziem lēmumiem.
Es aicinu, dabīgi, balsot visus par Induļa Emša valdību un gribētu ieteikt viņam varbūt divos teikumos, kas nav jādara, un vienā teikumā, kas būtu jādara. Un es gribētu aicināt jauno valdību: nekad nejauciet divus jēdzienus – “demokrātija” un “diktatūra”. Tās ir pilnīgi nesavienojamas lietas. Un, protams, mazākumvaldība, tā nekad nevar darboties ar diktatūras paņēmieniem, bet gan ar sarunām, ar demokrātiju, tikai uzklausot citu domas un pieņemot lēmumu, kas visus apmierina. Tādai ir jābūt šai valdībai.
Otrkārt, nekad nesoliet tautai neiespējamo. Tauta drīzāk sapratīs, kad būs problēmas, būs grūtības, nevis salti meli viņus apmierinās. Valdība nāk, lai kalpotu tautai un nevis lai tai melotu.
Un vienīgais, ko es aicinātu darīt valdībai, patiešām turēt augstu šo morālo latiņu. Nekad neprivatizējiet naktī bankas! Nekad nenododiet mūsu tautas intereses lielajiem monopoliem! Nekad nedaliet to naudu, kas vēl nav iekasēta! Un tad tauta jūs sapratīs.
Es gribu teikt, ka Kariņa nominēšana premjera amatam, protams, ir stipri novēlots, bet pareizs solis pareizajā virzienā. Līdz ar to “Jaunais laiks”, mūsu kolēģi, sūta sabiedrībai it kā tādus signālus, ka varētu notikt zināmas izmaiņas, par ko mēs tikai priecātos un jūs apsveiktu. Un es izsaku dziļu cerību, ka tas balons tai miglā, kurā jūs vēl pašreiz atrodaties, laimīgā kārtā nosēdīsies uz zemes, jūs nostāsities uz kājām blakām mums un stiprināsit mūsu Latviju. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.
Deputāte Anna Seile.
A.Seile (TB/LNNK).
Godātie deputāti! Šajā mirklī es uzskatu par savu pienākumu informēt jūs par Latvijas Republikas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputātu kluba valdes aicinājumu. Šis aicinājums ir datēts ar vakardienu – 8.martu – un skan šādi:
“1990.gada 4.maija balsojums par Latvijas valstisko neatkarību uzliek mums par pienākumu joprojām stāvēt Latvijas valsts neatkarības sardzē. Esam norūpējušies, ka var tikt izveidots Ministru kabinets, kas būs atkarīgs no Latvijai nedraudzīgo spēku atbalsta Saeimā. Lai Latvijas valsts turpinātu iesākto pievienošanās procesu Eiropas Savienībai un kopā ar citām Eiropas Savienības valstīm attīstītu demokrātiju, ir nepieciešama Tautas partijas un “Jaunā laika” vienošanās par kopēju rīcību no kreiso spēku neatkarīgas valdības veidošanai.
Latvijas Republikas Augstākās padomes LTF frakcijas deputātu kluba valdes vārdā – kluba prezidents Juris Karlsons.”
No savas puses šim aicinājumam es varu tikai piebilst to, ka šeit zālē sēž tiešām 8 toreizējās Augstākās padomes deputāti: Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš, Anna Seile, Juris Dobelis, Aleksandrs Kiršteins, Vilnis Edvīns Bresis, Indulis Emsis un Arvīds Ulme. Un ka arī pašreiz zālē atrodas LTF vadībā bijusī Sandra Kalniete, kas ir pašreizējā ārlietu ministre.
Papildus šiem argumentiem es vēl gribu atzīmēt to, ka, ja mēs nobalsosim šajās minūtēs par Induļa Emša pašreiz sastādīto valdību, tad tā, protams, būs atšķirīga no visām iepriekšējām. Un, ja 7.Saeimas laikā izveidotā valdība bija ievērojama ar to, ka tajā darbojās trīs Bērziņi – Ministru prezidents, finanšu ministrs un ārlietu ministrs, tad šī valdība būs tāda, kurā darbosies divi brāļi Radzeviči, kuri viens otru varēs aizvietot. Bet aizsardzības ministrs mums būs Slakteris! Iesaku pārdomāt savus balsojumus!
Sēdes vadītāja.
Deputāte Solvita Āboltiņa.
S.Āboltiņa (JL).
Cienījamie kolēģi! Jau kuro stundu mēs viens otru apvainojam, analizējam mūsu kļūdas. Tikai daži cilvēki no tiem, kas šo vairāku stundu laikā ir kāpuši tribīnē, ir aicinājuši domāt par kaut ko gaišu un labu. Un aicinājuši domāt par valsti. Kā vienmēr, mēs viens otram mācām vēsturi, atgādinām visu to. Mēs visi zinām. Mēs visi zinām, kas bija. Mēs zinām, ka bija 50 okupācijas gadi un tagad 14 neatkarības gadi. Mēs visi zinām, ka tūlīt, tūlīt būs Eiropas Savienība, ka tūlīt, tūlīt būs NATO. Mēs visi zinām, ka pašreiz valstī nav stabila valdība, ka it kā tiek veidota stabila valdība.
Bet mēs arī visi redzējām, ko par saprātīgiem tautas kalpiem uzrunāja šodien Emša kungs. Saprātīgie tautas kalpi sēd tur! Viņš nevērsās pie jums, Tautas partija! Jūs neesat saprātīgi tautas kalpi. Uzrunāta tika tajā brīdī šī puse zālē.
Nu ko, Emša kungs, jūs runājāt, ka Latvija būtu Eiropā valsts, kas ir draudzīga cilvēkiem, videi, dabai. Videi un dabai – es ceru, ka būs. Jūs aicinājāt, lai Latvija ir zaļa valsts Eiropā. Lai jums veicas, lai jūs uzņematies šo atbildību, lai šī valsts nav sarkana valsts Eiropā!
Tautas partija, padomājiet par to, lai Latvija nekad nekļūst par sarkanu valsti Eiropā! Bija jau 50 gadi. Tos nevar izdzēst, tos nevar aizmirst! Domājiet par pozitīvo, domājiet par Latvijas nākotni!
Sēdes vadītāja.
Deputāte Ausma Ziedone–Kantāne.
A.Ziedone–Kantāne (JL).
Cienījamā priekšsēdētāja un godātie biedri! Man ir tikai viena replika. Es esmu politikā iesācēja, nepraša, neziņa un nemākule. Un es klausos pieredzējušu, bagātu politiķi Jāni Jurkānu. Un es klausos, un es gribētu tik tiešām viņu līdz sirds mielēm saprast. Bet es nesaprotu. Un atkal es skatos. Viņš teica... kad mēs ienācām novembrī, viņš teica: “Mūsu, jūsu valdība ne ilgāk noturēsies kā līdz Ziemassvētkiem!” Nu neiznāca tā, kā viņš teica. Pagāja laiks, apmēram mēnesis vai divas nedēļas... nu, es nezinu precīzu laiku, viņš no šīs tribīnes teica: “Tikai mēs – Tautas saskaņas partija un “Jaunais laiks” – esam vienīgie, kas var cīnīties pret korupciju, jo šai zālē visi ir korumpēti. Ar tiem jūs nekad neko neizcīnīsiet!” Šodien Jānis Jurkāns saka kā trešo punktu – mēs cīnīsimies pret korupciju ar, lūk, šiem te visiem cilvēkiem, ko viņš teica, pilnīgi par simts... nu jāsaka ir, kā tas ir, par 360 grādiem otrādi. Es tagad gribu zināt, mīļo Jurkāna kungs, ko man mācīties no jums? Vai tā ir politika? Vai tā ir tā demokrātija vai tā ir tā demagoģija? Kur tad ir tā jūsu... kur esat jūs, Jāni, jūs, cilvēk? Es gribu jūs kā cilvēku saprast, bet es nesaprotu. Es jūtu – meli, meli, meli, meli un meli. Un man sāp sirds. Es te smoku nost.
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Jānis Jurkāns, otro reizi.
J.Jurkāns (TSP).

Godātie kolēģi! Es saprotu, Kantātes kundze, jūsu problēmu – saprast mani. Es pats sevi vēl līdz galam neesmu sapratis. Tā ka es apsveicu visus tos zālē, kas sevi ir sapratuši līdz galam un sevī iemīlējušies un sevi mīl.
Bet, Kantānes kundze, kas attiecas uz patiesībām un meliem. Tā patiesība ir tāda, ka tas, ko mēs esam runājuši no šīs tribīnes un runājam šodien, tā ir patiesība. Arī jūs, kad ienācāt Saeimā, sapratāt, ka vieni paši 26 jūs neizdarīsiet to, ko jūs gribējāt un cerējāt. Un tad jūs pateicāt, ka ar zināmiem spēkiem, zināmas nokrāsas politiķiem nekad. Nu to taču visa sabiedrība zin! Šodien jūs šiem kaimiņiem no kreisās, jums no kreisās puses, jūs pārmetat to, ka viņi negrib ar jums strādāt un ka viņi valsti ir iegrūduši kaut kādās kreisās briesmās. Kur tad ir jūsu patiesība? Jā, man tā ir, un es to paužu, un tāds ir jebkuras demokrātijas liktenis – mīcīt tos mālus, kādi tie ir. Un šodien tie ir. Un kāpēc lai mēs šodien jūsu bijušo kolēģi Emša kungu, ar kuru jūs strādājāt 15 mēnešus, kāpēc lai man būtu problēmas mēģināt viņu atbalstīt? Cerībā, ka viņš izdarīs vairāk nekā jūs, jo jūs šo cerību sagrāvāt. Jūs to izdarījāt! Un ne tikai man. Paskaitiet, cik tūkstoši cilvēku ticēja jums un cik šodien ir vīlušos. Tieši tāpēc, ka jūs to varu, to lielu atbildību, kas jums tika dota, jūs sev uzmetāt uz kājām. Un jūs tagad no sāpēm bļaujat. Un jūs neko citu nevarat izdomāt kā emocionāli runāt: “Melo, melo, melo, sarkanie, komunisti...” un tā tālāk. Jo nav jau argumentu. Kariņa kungs, es saprotu, viņš ir izaudzis ASV. Viņš zina, kas ir makartisms. Tur katru vakaru lien zem gultām un meklē sarkanos. Kariņa kungs arī Latvijā šodien neko citu nedara. (Zālē smiekli un aplausi.) Bet ir citi laiki, Kariņa kungs! Latvija teju būs ASV sabiedrotā Eiropas Savienībā. Tās ir tās patiesības. Iedomājieties, cik stundas mēs šodien šeit nostāvējām, un par ko mēs runājām. Ko tas cilvēks, kas klausās, izdzirdēja šodien no šīs Saeimas? Par to, kā jūs palīdzēsiet viņiem izdzīvot? Vai jūs pateicāt mūsu sabiedrotajiem no tribīnes, kuri ir ienesuši Latviju melno sarakstā, uzskata par valsti, kas tirgojas ar narkotikām, valsti, kura atmazgā naudu, valsti, kuras bankās ir ļoti daudz nepilsoņu, nerezidentu kontu. Kariņa kungs, bankas ir jūsu sfēra. Jums tur ir speciālisti, kas te sēž un kasa degunus. Ko tad jūs esat izdarījuši vismaz vienā sfērā, it kā kuru jūs saprotiet. Kur ir rezultāti?
Mana draudzene Brigmanes kundze runāja par sasniegumiem, kādi ir “Jaunajam laikam”. Jā, nu tur daudz kas labs un daudz patiesības, Kantānes kundze. Bet es runāju par lielām lietām. Nāciet, pastāstiet, ko jūs 15 mēnešu laikā esat izdarījuši šinī te jomā, kā jūs izvilksiet valsti no šī melnā saraksta. Un tas ir ļoti nopietni.

Un, redziet, lai runātu par to un stāstītu cilvēkiem, kā mēs to darīsim, jūs visi vienā balsī... Komjaunatnes krastmalas lakstīgala, Tabūna kungs, vai ne... (Aplausi.) Vai jūs esat pateikuši cilvēkiem, Tabūna kungs, kā viņi dzīvos labāk? Kariņa kungs, jūs un pārējie, pasakiet cilvēkam, tam nabaga cilvēkam, kurš dzīvo tā, kā viņš šodien dzīvo, kas viņu sagaida. Jums jau nav atbilžu. Jūs tikai draudat ar to, ka nu tagad valstī būs sarkanās briesmas. Un tas nav godīgi. Jūs paši tam neticat, un vismazāk tam tic “Jaunais laiks”. Jūs taču gribējāt arī mūsu palīdzību, taču jums nesanāca, un vēlreiz, Kantānes kundze, jums nesanāca, jo jūs nodevāt paši sevi no iekšpuses. Un es jums to varu pierādīt ļoti, ļoti ātri, bet ne tagad, ne no tribīnes. Un tur ir jūsu lielā nelaime.
Vai tur ir meklējama Maskavas “spalvainā roka”? Varbūt. Ja jūs par to tik daudz runājat, varbūt jūs zināt, ko jūs darāt, ko jūs sakāt. Bet to jau vēsturnieki izpētīs, laiks to parādīs.
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Ainārs Šlesers.
A.Šlesers (LPP).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Šodien diezgan daudzi cilvēki ir izteikušies debatēs, ir izteikuši savus viedokļus par to, kā viņi redz iespējamo Latvijas attīstību. Un es gribētu teikt, sākt savu uzrunu ar to, ka Latvijas Pirmā partija, kopš tika dibināta, ir skaidri pateikusi, ka latviešu valoda ir un būs vienīgā valoda Latvijā. Mēs neesam mainījuši šo pozīciju. Mēs neesam runājuši par divkopienu valsti. Mēs iestājamies pret divkopienu valsti. Bet es gribētu teikt, ka “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un tagad, es redzu, arī lielā mērā “Jaunais laiks” dara visu, lai Latvija būtu divkopienu valsts. Apskatieties, kas notiek! Visas šīs runas par “sarkanajiem”, “baltajiem”, “tumšajiem” spēkiem – tas viss ir radīts ļoti mērķtiecīgi, lai sabiedrība sašķeltos.
No kā jūs baidāt pašreiz mūs visus? 1.maijā mēs stājamies Eiropas Savienībā. Latvijas neatkarība ir neatgriezeniska. Mēs stājamies NATO, līdz ar to neviens mums neuzbruks. Bet tas, ka Latvijā ir ļoti daudz nelatviešu, cittautiešu, tas ir fakts. Man nav kauns, ka es esmu dzīvojis Ķengaragā, es neesmu dzīvojis Maskavā, bet tur ir daudz nelatviešu, jā, man ir bijuši daudz krievvalodīgo draugu un ir. Bet es iestājos par to, ka mums ir jādzīvo saticībā. Es iestājos par to, ka mums ir jāsaprot, ka arī Eiropa no mums prasa vienotību.
Pagājušajā gadā man bija iespēja viesoties Vācijā kopā ar Valsts prezidenti valsts vizītē, un, tiekoties ar kancleru Šrēderu, viņš ļoti skaidri teica: “Eiropa ir ieinteresēta, lai Latvijai būtu labas kaimiņattiecības ar Krieviju.” Es runāju par labām kaimiņattiecībām ar Krieviju. Es domāju, ka šodien Saeimas zālē visi ir gatavi atbalstīt šādu pozīciju. Mēs neko neesam citu teikuši. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams strādāt, bet ir jāizbeidz visa šī lamāšanās, kas ir saistīta ar to, kurš sarkans, kurš balts, kurš – melns. Ir jāsāk runāt konstruktīvi: kā mēs dzīvosim labāk? Kādas ir iespējas dzīvot labāk? Kā mēs aizstāvēsim savas nacionālās intereses Eiropā? Kas to darīs? Kuri būs tie politiķi?
Es domāju, ka pēdējo 15 mēnešu laikā šīs diskusijas nav bijušas pietiekamas. Diemžēl es nevaru teikt to, ka viss, kas notiks nākamo 15 mēnešu laikā, būs ideāls, bet ir jācenšas, jo tikai un vienīgi caur dialogu mēs kaut ko varam panākt.
Kāpēc Latvijas Pirmā partija pēdējā laikā tiek nosodīta kā šis melnais spēks? Kas aiz tā stāv? Un šodien es esmu spiests atbildēt. Tas viss sākās iepriekšējā gada augustā – tad, kad mēs tikāmies ar jūsu partijas priekšsēdētāju Repšes kungu un viņa “labo roku” Danu Titavu, kurš nemaz nav jūsu partijas biedrs. Mēs tikāmies, un šajā tikšanās reizē piedalījās pietiekami plašs cilvēku skaits no Pirmās partijas – gan es biju, gan Ēriks Jēkabsons, gan Oskars Kastēns, gan Juris Lujāns, gan arī mācītājs un tā laika ministrs – Ainars Baštiks.
Un, ziniet, ko jūsu partijas priekšsēdētājs teica tajā laikā, kad viņš mēģināja atmodināt zvēru ministros, lai viņi varētu labāk strādāt? Viņš teica: “Ja kāds nostāsies pret mani, es to nekad nepiedošu!” Tie bija viņa vārdi, un šodien viņš ļoti konsekvents ir savā rīcībā. Viņš nekad nepiedod Pirmajai partijai to, ka mēs atļāvāmies runāt viņam pretī.
Bet vēl vairāk. Viņš pateica arī to, ka, ja gadījumā būs nepieciešams, mēs ņemsim Tautas saskaņas partiju valdībā, mēs to darīsim, un es pārliecināšu sabiedrību, ka viņi ir daudz labāki par Tautas partiju. Kas tad ir mainījies, ka tagad Tautas partija, kuru nesen jūs vēl saukājāt par korumpantiem, tagad ir tie labie, ar ko ir jāsadarbojas? Vienkārši jums tas pašreiz ir izdevīgi. Un jūs vienmēr izmantojat to, kas jums šodien ir izdevīgi. Kā tika veidota valdība? Nu, runāsim atklāti. Kāpēc tad jūs neesat šajā Emša valdībā? Tāpēc, ka jums nav deviņi amati. Tāpēc, ka jums nav kontrolpakete šeit šajā valdībā. Jūs baidāties no koleģialitātes. Jūs baidāties strādāt kopā ar citām partijām. Bet ir jāapzinās, ka ārkārtas vēlēšanas nebūs. Ir nepieciešams strādāt valsts vārdā.
Un visbeidzot. Ja jūs pārmetat, ka tagad pēkšņi būs kreisie lēmumi, sarkanie lēmumi, tad tikai un vienīgi ar jūsu palīdzību. Ja jūs, strādādami opozīcijā, tiešām kļūsiet sarkani, tad tas lielā mērā būs atkarīgs tieši no jums un jums būs jāuzņemas atbildība.
Un visbeidzot. Tie piesauktie cilvēki, kas Tautas frontes laikā ir strādājuši Latvijas valsts interesēs, tie, kas ir balsojuši par Latvijas neatkarību, tie cilvēki ir tiešām jāgodā.
Un es varbūt aicinātu Saeimu godāt ar klusuma brīdi Mavriku Vulfsonu – cilvēku, kurš tiešām ir darījis Latvijas labā daudz laba, un vienlaicīgi jāatceras, ka viņš bijis viens no tiem cilvēkiem, kurš ļoti skaidri un atklāti nebaidījās pasaulei stāstīt par slepeno Molotova–Ribentropa paktu. Tā ka mēģināsim varbūt arī ne tikai vārdos runāt par šiem cilvēkiem, bet arī ar klusuma brīdi viņus pieminēt. (Klusuma brīdis.) Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Aldis Kušķis.
A.Kušķis (JL).
Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Induļa Emša valdība, pareizāk sakot, Indulis Emsis saņēma uzdevumu, un tā tas tika arī formulēts, un uzņēmās uzdevumu – izveidot labēju valdību. Šis uzdevums nav izpildīts, un dažādu valstu politiķi beidzot ir laimīgi, jo mūžīgais sapnis ir piepildījies – ir varavīksnes valdība. (Zālē starpsaucieni, deputāts L.Ozoliņš: “Ļoti labi!”) Un redzams, ka ir arī zināma piekrišana tam, šim faktam, ka ir varavīksnes valdība. Politika un ekonomika – šīs divas lietas Latvijā, protams, tāpat kā visā pasaulē iet roku rokā. Un paskatīsimies uz politiskiem un ekonomiskiem aspektiem šajā varavīksnes valdībā.
Politiski konservatīva, labēja partija, nav divu domu – Tautas partija. Mūsu kolēģi – Zemnieku partija, vienmēr ir sevi kā centrisku spēku proponējuši un arī par to teikuši.

Pirmās partijas kolēģi – iekšējās pretrunas. Pirmajā rindā pa labi – labējie politiķi, pirmajā rindā pa kreisi – kreisie politiķi. Rezultātā ap centru kaut kas mums labs sanāk.
Zaļā partija, visu cieņu Emša kunga panākumiem, kopā ar savu partiju strādājot kopā Eiropas Zaļo partijā, un arī īstenībā viņi var lepoties ar to, ka, ja apstiprināsim šo valdību, tad Emša kunga valdība būs pirmā zaļā premjera valdība Eiropas Savienībā. Mums gan būs zināma problēma, zināma problēma paskaidrot Eiropai, ka mums nav kreisa valdība, jo visi Eiropas kolēģi zina un saprot, ka Zaļā partija Eiropas un pasaules politiskajā sistēmā ir kreisa.
No labās puses līdz kreisajai pusei viss mums ir pilnā spektrā. Paskatīsimies no ekonomiskā viedokļa vai no uzņēmējdarbības viedokļa. Ir politiķi, uzņēmēji, kuri atbalsta partijas, kuras viņi... ar kurām viņi kopā strādā. Visu cieņu!
Nacionālais uzņēmējs, nacionāls bizness, pārtikas pārstrāde, viss pārējais. Tiešām nacionālais gals, Latvijā daži uzņēmumi pārdoti arī uz Krieviju, bet tas ir minimāli.
Lemberga kungs, tranzīta bizness, latviešu uzņēmējs Šveices prokuratūrā meklē, risina jautājumus Šveicē un Lihtenšteinā, visādi var būt.
Šlesera kungs, latviešu uzņēmējs, tirdzniecības bizness, nekustamie īpašumi, Norvēģija, Krievija, visādas intereses. Visā šajā spektrā varbūt nedaudz trūkst lielā banku biznesa, bet atbalsts no kreisās frontes pilnā varavīksnes spektrā acīmredzot meklējams arī šeit.
Kolēģi, bija iespējams un vēl arvien ir iespējams izveidot konkrētu labēju, konservatīvu valdību. Šī iespēja šodien, ja Saeima nobalsos par šo valdību, būs zudusi. Tā būs varavīksnes valdība, un lai tie, kas priecājas par to, paliek mazākumā! Paldies!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Atis Slakteris.
A.Slakteris (TP).

Priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Ticamākais, šodien Latvijā tiks apstiprināta jauna labēja valdība. Latvija ir unikālā situācijā, jo Latvija ir vienīgā kandidātvalsts Eiropā, kur visu neatkarības laiku ir bijušas, līdz šodienai ir bijušas tikai labējas valdības. Un šī valdība ir un būs labēja. Garants tam ir Tautas partija. Gan Valodas likumā, gan Izglītības likumā, gan Pilsonības likumā, gan arī ekonomikā. Un tas, kas mani priecē, ka šo valdību vadīs viens no mūsu veciem kolēģiem, kas ir balsojis par mūsu valsts neatkarību.
Paldies! Un aicinu jūs piebiedroties! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja.
Deputāts Artis Kampars.
A.Kampars (JL).
Godātā priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Es ļoti īsi gribēju varbūt izskaidrot kādus melus, kas no šīs tribīnes nesen tika teikti.
Jūs labi zināt, ka šajā Saeimā jau ilgu laiku sēž viena partija, kura kā tāda nepieņemta līgava visu laiku cenšas būt valdībā. Un pēkšņi tiešām pēdējā gada laikā šai līgavai teju, teju ir izdevies nokļūt pie altāra. Un šī līgava saka, lūk, ka viņa ir atteikusi. Tā tas nebija. Godātie kolēģi, “Jaunais laiks” kā demokrātiska partija garā diskusijā teica: “Mēs saviem vēlētājiem esam solījuši un precīzi pateikuši – nekad ar jurkāniešiem, rubikiešiem, ždanokiešiem! Un to mēs arī izpildījām.” Tieši to pašu ir solījuši arī mūsu kolēģi no Tautas partijas. Diemžēl viņi šobrīd dara ko citu. Viņi nepilda savus solījumus.
Kolēģi, un vēl otra lieta. Par šo banku krīzi, par šīm naudām, kas iet caur Latviju. Es domāju un ļoti ceru, ka nākamā valdība turpinās mūsu valdības aizsākto darbu pie tiesu sistēmas pilnveidošanas un beidzot vislielākais Latvijas banku izzadzējs Laventa kungs, ar ko cienījami politiķi kopā sēž koncertos, beidzot varbūt arī tiks notiesāts. Paldies jums!
Sēdes vadītāja.
Deputāts Juris Dobelis, otro reizi.
J.Dobelis (TB/LNNK).
Cienītie kolēģi! Es tiešām nebiju vairs plānojis nākt šodien, taču, parakņājoties nedaudz internetā, es atradu interesantu dokumentu, no kura es jums nolasīšu dažus fragmentus.
Šis dokuments ir vakar tapis Krievijas analītiķu darba rezultātā. Tas ir pieejams jebkuram, es varu pavairot, un es nolasīšu dažas rindiņas no šā dokumenta. Es negribu šodien nevienu ne aiztikt, ne neaiztikt, vienkārši nolasīšu dažas rindiņas.
“Iepriekšējā valdība, kuru ir vadījis Latvijas Žirinovskis, ultralabējās partijas “Jaunais laiks” vadonis Einars Repše, bija stingrās nacionālistiskās pretkrievu pozīcijās.” Un tā tālāk, un tā tālāk. Tālāk: “Tāpēc konstruktīvs dialogs ar Repšes valdību bija praktiski neiespējams.” To uzskata krievu vadošie politiķi.
“Tagad jaunajā kabinetā...” Es tulkoju vienkārši no krievu valodas, nu, savā līmenī... Nelasīsim krievu valodā! Nomierinieties! Nomierinieties! Ir labi! Tātad šis dokuments tiks izplatīts saziņas līdzekļos, varat būt par to pārliecināti. “Jaunajā kabinetā, kuru acīmredzot šonedēļ apstiprinās, atslēgas loma būs tam spēkam, kas ir orientēts uz Krieviju. Runa ir par...” Piedošanu, Ainār, šeit ir skaidri minēta Latvijas Pirmā partija, “kura ir izprovocējusi Einara Repšes kabineta krišanu. Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers jau sen ir ciešos sakaros ar Krievijas politiskās un biznesa elites pārstāvjiem. Iepriekšējā valdībā Pirmās partijas pārstāvji bija vienīgais spēks, vienīgais, kas bija stingri pret attiecību pasliktināšanos starp divām valstīm.” Es vienkārši nolasu dokumentu, ja.
“Tā, piemēram, tieši Šlesers bija pret to, ka Latvijā ir aizliegts iebraukt Vladimiram Žirinovskim un Dmitrijam Ragozinam. Latvijas nacionālistiskie spēki kā atbildi izplatīja attiecīgo informāciju par Latvijas Pirmo partiju. Pēc Repšes kabineta kraha, kurš nevarēja pārvarēt pretrunu starp Latvijas ekonomiskām problēmām un sliktām attiecībām ar Krieviju...” Tātad tā ir tā galvenā pretruna, “Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga aicināja veidot valdību mazpazīstamai figūrai – ekologam Indulim Emsim, cilvēkam, kas nevienam nav izsaucis naidu un tāpēc ir ļoti izdevīgs kā vajadzīgais pēctecis.”
Draugi mīļie, tas ir krievu politiķu vērtējums, neņemiet ļaunā, ja! (Starpsaucieni.) Un nomierinieties! Nomierinieties, lūdzu, nenervozējiet par savām kļūdām!
“Tātad nav šaubu, ka Emša kabinetā vislielākā ietekme būs visprofesionālākajai partijai – Latvijas Pirmajai partijai. Īpaši ir jāatzīmē kā pozitīvs fakts, ka šī saruna ar Latvijas Pirmo partiju jau ir sākusies ar Tautas saskaņas partijas palīdzību, kuras līderis Jānis Jurkāns ir viens no galvenajiem cīnītājiem par nacionālo vienlīdzību Latvijā pēdējos 12 gadus. Tā kā krievu vara šodien nevar Latvijā vicināt rungu, ar kuru var iesist arī pa saviem, tad jāizmanto visas iespējas, lai radītu Latvijā valdību, kuras galvenā stratēģija ir partnersadarbība ar Krieviju. Pirmo reizi pa ilgiem gadiem šāda iespēja ir. Ir ļoti svarīgi neizlaist no rokām šo momentu.”
Paldies! (Starpsaucieni.)
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi, es lūdzu jūs emocionāli nomierināties un atcerēties, ka demokrātiskā valstī ar pašcieņu ir jāizturas pret dažādiem viedokļiem.
Nākamais debatēs pieteicies deputāts Boriss Cilevičs.
B.Cilevičs (TSP).
Cienījamie kolēģi! Pēdējo 15 mēnešu laikā mēs pārliecinājāmies, ka “Jaunā laika” deputāti ļoti daudz ko neprot. Un šodien jūs ļoti skaidri parādījāt, ka jūs neprotat vēl vienu lietu – zaudēt ar godu un aiziet skaisti!
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Deputāts Ainārs Šlesers – otro reizi.
A.Šlesers (LPP).
Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Godājamais Dobeļa kungs! Ir jāatceras viens interesants fakts, ka tieši jūsu partija ir bijusi tā, kura bija atbildīga par čekas maisiem. Un te rodas atbilde – kāpēc ļoti maz cilvēku jūsu rindās ir saistīti ar šo organizāciju. Kas attiecas par mani, tad es gribētu teikt, ka jūs varējāt nocitēt ne tikai to, ka es iestājos par vienādiem nosacījumiem, ja mēs kādu neielaižam mūsu valstī.
Bet arī pirms kāda laika, pirms pāris dienām, intervijās ļoti skaidri teicu, ka es atbalstu viedokli, ka Ārlietas ministrija ir nolēmusi nedot iebraukšanas vīzu Rogozina kungam, jo es uzskatu, ka tiešām viņa vizīte Latvijā nav nepieciešama. Un tieši tāpēc izmantot kaut

kādu informāciju, kura kaut kur tiek publicēta, tas ir tieši jūsu, kā saka, praksē, jūsu stiprā puse, jo es zinu, ka jūsu rindās cilvēki ļoti regulāri un bieži saka: “Dzīsim tos krievus ārā no Latvijas!” Nu nevajag nodarboties ar provokācijām! Un, ja kāds vēlas kaut kādu informāciju kaut kur parādīt, tad tā informācija nekādā gadījumā nav oficiāli publicējama. Un, ja kāds publicē, tad viņam tiešām ir mērķi. Un es vēlreiz gribu pateikt tikai un vienīgi to, ka mēs esam ieinteresēti, lai Latvijai būtu labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm. Un mēs to vienmēr atbalstīsim. Un es esmu gatavs atbildēt par visiem vārdiem, ko es esmu teicis. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Debates beidzam. (Zālē troksnis.)
Cienījamie kolēģi! Mums ir jābalso par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – 33, neviens deputāts neatturas. (Aplausi.) Lēmums pieņemts.
Cienījamie kolēģi! Man ir tas gods Saeimas vārdā apsveikt mūsu jauno Ministru prezidentu Induli Emsi. (Aplausi.)

Vārds īsai uzrunai Ministru prezidentam.
I.Emsis (Ministru prezidents).
Godātie kolēģi! Es pateicos par šo uzticību. Es pateicos par šiem vārdiem. Es pateicos, ka viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Tikai atšķirīgi viedokļi rosina to, ka mēs nonāksim pie patiesības. Es apsolu jums, ka manas acis būs atvērtas, manas ausis būs dzirdīgas un es veidošu valdības darbu tā, lai tas būtu komandas darbs un lai tas vestu valsti uz priekšu, uz pārticību, un es, vienalga, būšu zaļš, ko jūs arī te nerunātu.
Paldies! (Aplausi.)
Sēdes vadītāja.
Paldies Ministru prezidentam. Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu! Lūdzu Saeimas sekretāra biedram nolasīt reģistrācijas rezultātus!
A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).
Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Ainārs Šlesers, Martijans Bekasovs, Augusts Brigmanis, Aldis Kušķis, Silva Golde, Nikolajs Kabanovs, Artis Kampars, Andis Kāposts, Oskars Kastēns, Paulis Kļaviņš, Dzintars Jaunžeikars, Liene Liepiņa, Vitālijs Orlovs, Raimonds Pauls, Mihails Pietkevičs, Ēriks Škapars, Juris Sokolovskis, Viesturs Šiliņš, Jānis Strazdiņš, Ainars Baštiks, Andris Tolmačovs, Dzintars Zaķis. Paldies!
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi, līdz ar to Saeimas 9.marta ārkārtas sēde ir slēgta.