Uz Latvijas kulturālās sakopšanas sliekšņa

Turpinājums. Sākums – “LV”
Nr.30, 25.02.2004.

Lauku kultūrainavas
aizsardzība

Jaunā Latvijas brīvvalsts pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām saņēma trejādu lauku kultūrainavu: 1) kara darbības tiešu postījumu neskartus apvidus un atsevišķus objektus (lauku sētas, miestus, muižas, mazpilsētas), 2) kara darbības un revolucionāro entuziastu papostītus apvidus un jau minētos objektus, it īpaši cittautiešu muižas, 3) galīgi nopostītus apvidus, kas ilgāku vai īsāku laiku bija atradušies kauju joslā. Tam visam pievienojās no paredzamo kauju joslas izvesto iedzīvotāju un brīvprātīgo bēgļu pamestās sētas, kuras pat vairākus gadus palika bez saimniekiem, kļuva par karavīru un citu ļaužu netraucētu izrīcību vietām.

Kara postījumi

Kopumā Latvijas lauku sadzīviskais un saimnieciskais stāvoklis bija ļoti smags. Statistiķa Marģera Skujenieka un viņa kolēģu apkopotie 1920.gada vidējie dotumi stāsta, ka no visām Latvijas pirmskara lauku ēkām daļēji bija izpostītas 14,06%, bet pilnīgi iznīcinātas 10,53%, atmatās stāvēja apmēram 25% no 1914.gada aramzemes, un bija zaudēti aptuveni 15% no 1914.gada mājlopu skaita. Sevišķi smagi bija cietusi Augšzeme (Sēlija), Latgales un Vidzemes dienviddaļas, kā arī Latvijas maizes klēts Zemgale un atsevišķi apvidi citviet.

Atmatas lauki 1920.gadā (Skujenieks M. Latvija: Zeme un iedzīvotāji. – Rīga: A.Gulbis, 1927)

Sabojāto Latvijas kultūrainavu “rotāja” ēku drupas un krāsmatas, gundegu, pieneņu un ušņu lauki, aplauzti un sakropļoti augļu koki un ogulāji, muižu un zemnieku sētu apstādījumi un parki, izdangāti un nolaisti ceļi, karavīru ierakumi un zemnīcas, kuras ļaudis nereti izmantoja kā pagaidu mājokļus. Bija vajadzīgi nopietni ilglaicīgi pasākumi, lai saglabātu tās ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības, ko vēl varēja glābt un attīstīt.

Dabas jaukumi –
vispārīgiem mērķiem

Sākumam vispiemērotākie likās bijušo muižu centri, kuros līdzās dažādos laikos un stilos celtām ēkām atradās alejas, ceļi, dārzi, parki un citādas attīstītas kultūrainavas sastāvdaļas. 1920.gadā valsts bija pārņēmusi jau vairāk nekā 1500 dažāda lieluma un dažādas piederības muižu, kurās bija daudz ainavisku un kultūrvēsturisku vērtību. To saglabāšanā vislielāko aktivitāti parādīja izglītības, lauksaimniecības un veselības aizsardzības darba vadītāji.
Tā Latvijas Iekšlietu ministrijas Veselības aizsardzības departaments 1920.gada 11.oktobra 52453. vēstulē Ventspils apriņķa valdei raksta: “Agrārreformu izvedot, pie valsts zemes tiks pievienots liels skaits majorātu (vecākā mantinieka – S.C.) un privātu muižu. Viņu starpā būs, bez šaubām, daudz tādu, kuras savu dabas jaukumu un labierīcības dēļ noderētu vispārīgiem mērķiem, kā slimnīcām, patversmēm utt.
Veselības departaments tamdēļ ieteic, iekams šās muižas vēl nav sadalītas bezzemniekiem, jau pie laika griezties pie vietējā valsts zemju inspektora vai zemju ierīcības komisijas ar lūgumu nodot muižas, pēc apriņķa valdes izvēles, slimnīcu un citu tamlīdzīgu iestāžu ierīkošanai. Priekš minētiem nolūkiem vēlams pieprasīt tādas muižas, pie kurām satek vairāk ceļi un kuras būtu noderīgas kā dzīvojama vieta priekš ārstiem, aptieku ierīkošanai, izolāciju māju ierīkošanai lipīgu sērgu laikā un citiem tamlīdzīgiem mērķiem” (LVVA, 5770.f., 1.apr., 36.l., 462.lp.).
Šāda būtiska nostādne mudināja visu līmeņu valsts un mācību iestādes rūpēties par tuvākas un tālākas apkārtnes kultūrainavas vērtību saglabāšanu un sakopšanu kā par Latvijas kultūras un tautsaimniecības attīstīšanas politikas neatņemamu sastāvdaļu. Šai darbā varēja rēķināties ar valsts iespēju robežās saņemamu ilgtermiņa atbalstu. Latvijas ļaužu rīcībā un aprūpē tika nodotas viņiem agrāk maz pieejamas vai vispār nepieejamas bijušo muižu vērtības, kuru liela daļa bija radīta ar latviešu amatnieku un zemkopju rokām.
Darba paliekošie rezultāti bija atkarīgi no apriņķu, pagastu un ministriju darbinieku, inteliģences un sabiedrisko organizāciju aktivitātes, kultūras vērtību izpratnes, zināšanām un citiem apstākļiem. Dažkārt jautājumi kārtojās ātri, citviet pailgi, vietumis līdz objekta pilnīgai sakārtošanai pagāja vairāki un pat daudzi gadi.

Ar saimniecisku pieeju

Pēc Limbažu rajona valsts kultūras pieminekļu inspektores Ilzes Ozolas ziņām, Bīriņu muižas ansamblī kopš 1926.gada darbojās Rīgas grāmatrūpniecības darbinieku slimokases atpūtas nams – sanatorija, Dikļu pilī kopš 20.gadu vidus, bet Igates pilī kopš 1934.gada – bērnu patversme, Katvaru muižas pilī kopš 1924.gada, Tūjas un Vidrižu muižas pilī kopš 1925.gada – pamatskola. Vēl agrāk – 1919.gadā – Tūjas muižas pilī darbojās 1.pakāpes pamatskola, bet Āsteres muižas pilī 20.gadu sākumā – pamatskola. 1922.gadā dibinātā Gaujienas ģimnāzija aizņēma muižas pili un trīs citas muižas kompleksa ēkas, kurās atradās mācību telpas, skolēnu internāti un cits vajadzīgais (Latviešu konversācijas vārdnīca, 5.sēj. – Rīga: A.Gulbis). Muiža, tās alejas, parks atradās izcili skaistā Gaujas labā krasta vietā un bija nozīmīgs skolēnu estētiskās audzināšanas līdzeklis. Līdzīgas vērtības ansambli – Cesvaines pili – aizņēma 1919.gadā dibinātā Cesvaines vidusskola, kura ēkā izveidoja arī tam laikam bagātu un daudzpusīgu kultūrvēstures muzeju (turpat, 2.sēj.).
1923.gada 14.oktobrī bij. Leču muižā atklāja Ventspils apriņķa lauksaimniecības skolu, kurai vajadzēja gatavot kvalificētus lauksaimniekus un mājsaimniecību, lai ar laikmetam atbilstošām zināšanām bruņoti jaunieši varētu pacelt samērā zemā līmenī esošo Ziemeļkurzemes lauksaimniecību un sadzīves kultūru. Skolas atklāšanas brīdim Lečos bija iekārtota lauksaimnieciskas tematikas izstāde (LVVA, 5770.f., 1.apr., 41.l., 90.–102.lp.).
Pēc Dundagas skolu vēstures pētnieka Ivara Abaja ziņām, Kolkas pamatskola tās vecās ēkas remonta laikā 1919.gadā dažus mēnešus strādājusi Dundagas muižas bijušo īpašnieku Ostenzakenu vasaras mītnē, kas atradās netālu no Kolkas luterāņu baznīcas un teiksmainā Kolkas raga. Uz šo ēku skola pilnībā pārcēlās ap 1928.gadu. Arī šīs ēkas apkārtne ainaviski bija daudz pārāka par ciema zemnieku zvejnieku sētām. 1915.gadā dzimusī Irma Fridrihsone, starp citu, stāstīja: “Kungu mājā ierīkotajā skolā gāju tikai vienu gadu, kad mācījos 5.klasē. Tad jau bija arī ozolu rinda gar ceļu, kas gar baznīcu ved uz kungu māju – veco skolu. Ozoli bija diezgan lieli, bet to rinda nesniedzās līdz skolai. No Vagariem (zemkopja zvejnieka vecsaimniecība – S.C.) līdz jūrai gar mežmalu gāja smilšains ceļš. Katrā ceļa malā auga bērzu rinda, kas veidoja aleju. Pie kungumājas auga lielas kastaņas un liepas.” Diemžēl līdz mūsdienām no šiem stādījumiem saglabājusies tikai neliela daļa, kas netiek kopta.
Ceru, ka muižu pilīs iekārtoto sanatoriju, skolu, kultūras un citu iestāžu ļaudis pievērsīsies savas apkārtnes ainavisko vērtību vēstures izzināšanai un ilgai saglabāšanai.

Turpmāk – vēl

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis