Ar savu artavu Latvijas brīvības cīņās

Pulkvežleitnants Oto Goldfelds-Zeltiņš (1889 – 1941) ir neparasta personība starp Latvijas armijas virsniekiem. Dzimis 1889. gada 7. novembrī Hamburgā, Vācijā. Beidzis Dižonas universitāti Francijā un karaskolu Bavārijā /1916/. Vācu armijas sastāvā piedalījies Pirmajā pasaules karā. Saņēmis vairākus vācu kara apbalvojumus. 1918. gada 26. decembrī ieradies Rīgā un iestājies Baltijas Landesvērā. Iecelts par atsevišķā jātnieku eskadrona “Streifebteiung Kurland” komandieri. Tiktāl tipiska armijas cilvēka biogrāfija, kāda ir daudziem karotājiem, kas no Vācijas ieradušies Latvijā.

Savu dēkaino ceļojumu Oto Zeltiņš apraksta grāmatā “7000 kilometrus caur vientuļo Āfriku”. No šīs grāmatas arī autora fotoattēls un īpašā “Tidikeltas Tarantellas” ordeņa attēls

Bet kas notika tālāk? Rodoties nesaskaņām ar Landesvēra komandieri majoru A.Flečeru, rotmistrs Goldfelds 1919. gada 10. martā kopā ar savu eskadronu pārnāk Latvijas armijas pusē, pulkveža Kalpaka bataljonā. Tas laikam ir vienīgais gadījums Latvijas atbrīvošanās cīņu vēsturē, kad vesela karaspēka daļa kopā ar komandieri pāriet pretinieka pusē. Šis eskadrons iekļāvās kā otrais eskadrons pulkveža Kalpaka bataljona jātnieku nodaļā, no kuras pēc reorganizācijas 1919. gada 15. maijā tika saformēts 1.jātnieku divizions. Goldfelds ar savu eskadronu piedalījās visās Kalpaka bataljona un Latviešu atsevišķās brigādes kaujās Kurzemes frontē un vēlāk arī pulkveža Zemitāna karaspēka kaujās.
Ar Latvijas Tautas padomes lēmumu Goldfeldam par nopelniem Latvijas labā 1919. gada 12. novembrī piešķīra Latvijas pavalstniecību. Par varonību kaujās viņš apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (III šķiru, Nr. 1153.) un paaugstināts par pulkvežleitnantu. Viņš ir arī Francijas Goda leģiona Melnās Zvaigznes virsnieks. Par darbību ziemeļu frontē Goldfeldam piešķīra arī Igaunijas kara piemiņas zīmi.
1922. gada 30. janvārī Goldfelds maina uzvārdu un kļūst par Zeltiņu. 1923. gadā sakarā ar slimību un štatu samazināšanu viņš no armijas atvaļināts.
1924. gada 16. februārī dodas dēkainā ceļojumā cauri Āfrikas tuksnesim. Par šajā ceļojumā piedzīvoto viņš raksta grāmatā “7000 kilometrus caur vientuļo Āfriku” (A.Gulbja apgāds 1925. gadā). Interesanta ir lappuse par drosminieka ceļabiedru – kamieli:
“Tagad esmu labi iemanījies jāt uz kamieļa un šodien lielu gabalu laidu rikšos. Jāšana uz kamieļa stipri atšķiras no jāšanas zirgā. Kamielis ejot arvienu ceļ divas vienas puses kājas. Atrodoties uz “rahla” – kamieļa segliem augstu gaisā –, sākumā ir ārkārtīgi neērti. Nemaz nevar pierast pie stāvokļa, ka jājot nevar ar kājām nekur pieturēties, kā to dara pie zirga. Kājas atrodas kamielim uz kakla un līdzsvars ieturams tādā kārtā, ka ar basu kāju pēdām atspiežas pret kamieļa kaklu. Pavadas vietā noder vienkārša ādas pīne. Kamieļa labajā nāsī ir metāla gredzens, pie kura pīne piesieta. Uzkāpšana un nokāpšana ir vesels notikums. Vairākkārt īsi paraustot deguna gredzenu un rīkles skaņā uzsaucot “ch-ch-ch-ch”, panāk to, ka kamielis nogulstas. Tas notiek gausi, trīs paņēmienos: vispirms tevi samet stipri uz priekšu, tad atpakaļ, līdz beidzot kamielis ceļos uz visām četrām. (..) Vispār kamielis neļaujas sevi glāstīt un neizrāda ne mazāko piesiešanos savam jātniekam, kamielim ir drīzāk visas citas īpašības nekā piemīlīgs raksturs. To tiesu viņš ir bezgala pacietīgs, izturīgs un pieticīgs. Mūsu kamieļi kopš izjāšanas no Uagras, tas ir vienu nedēļu, ir tikai vienu reizi Haasi el Hadžarā dzirdīti un ne reizi nav ēdināti! Pie tam viņiem katru dienu jānoiet 35 km, nastu kamieļiem ar nastu pāri par 100 kg. Un viņi viegli, kā spēlēdamies veic tālos gājienus, iet vienmērīgi šūpodamies lielos soļos, kuriem labs kājotājs ilgi nevar turēt līdzi. (..) Kamielis, vārdu sakot, tuksneša iedzīvotājiem ir viss – dod apģērbu, uzturu, pārvadā mantas, dod iespēju ceļot un ir arī aizsarga ierocis. Katram būs pazīstami kamieļspalvas teicamie audumi, bet kamieļa cepetis un kamieļa piens ir ļoti gardi, to es varu apstiprināt ar piedzīvojumiem.”
Ceļojot pa Āfriku, ticis apbalvots ar īpašo “Tidikeltas Tarantellas” ordeni (Nr.39). Tidikelta atrodas Sahāras vidienē, pazeminājumā uz ZR Ahagara kalna masīva. Tā nav atrodama nevienas valsts izziņu krājumā. Un tomēr šāds ordenis pastāv, ar ordeņa domi, iespiestiem statūtiem, milzīgiem diplomiem, apliecības kartēm, sēžu ziņojumiem un brīnišķīgu sudraba ordeņa nozīmi ar Sahāras pulku emblēmu un zvaigzni un pusmēnesi dzeltenzilā svītrainā lentē. Uz ordeņa “tiffinarā” (tuaregu rakstu zīmēs) iegravēts vārds “Tidikelt”, bet starp zvaigzni un pusmēnesi sudrabā veidota tarantella – milzu zirneklis. Šī ordeņa kavalieru krustu piešķir tikai nedaudziem virsniekiem, kuri – kā tas diplomā teikts – “asses piques” t.i. bijuši “diezgan trakgalvīgi vai dulli”, lai dotos ceļā caur Tidikeltu. Šis neparastais ordenis dibināts 1903.gada augustā, un ordeņa kavalieru sarakstā lasāmi daudzu slavenu vīru vārdi.
Grūti pat izsekot, kas ir īstenība, kas fantāzija. Savās atmiņās par Oto Zeltiņu viņa laika biedrs Kuldīgā dzimušais zviedru tautības Latvijas armijas kapteinis Aleksandrs Lēvings min gadījumus, kad Zeltiņš ar savu darbību ne vienmēr demonstrējis Latvijas armijas virsnieka un Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera cienīgu stāju un rīcību. Pats Zeltiņš nekādas dienasgrāmatas nav atstājis, tāpēc patiesību izzināt grūti.
Oto Zeltiņa mūžs beidzās traģiski. 1941. gada 14. jūnijā viņš tika arestēts, bet 4. jūlijā viņam piespieda nāvessodu, ko izpildīja 28. jūlijā Maskavā.

Gunārs Kušķis