Toreiz, kad Latvija pieprasīja brīvību

Kad tauta teica: “Divreiz divi taču ir četri”, jaunais karalis atbildēja: “Ja jums nepatīk, ka divreiz divi ir pieci, es varu izdarīt tā, ka divreiz divi atkal būs seši”

Gvido Zemrībo Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

2.

Sākums “LV” Nr. 38., 10.03.2004.

1991.gada 21.janvāris –
vizītes sākums ASV

1991.gada 21.janvārī Ņurjokā mēs (biju kopā ar vairākiem Maskavas augsta ranga juristiem) apmeklējām juridisko firmu “Kramer, Levin”, kur sākām apspriest dažādus profesionālus jautājumus, kā arī bijām Amerikāņu pilsoņu brīvību savienībā. Jau no rīta es uzzināju par omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā. Bija satriecoši par visu notikušo dzirdēt, atrodoties vienam tik tālu prom no dzimtenes. Visu laiku mani nodarbināja doma: ko es šai brīdī varu darīt savas tautas labā.
Tās pašas dienas vakarā mēs braucām ar vilcienu uz Jēlas universitāti, kur visu nākamo dienu pavadījām diskusijās ar šīs universitātes profesoriem. Apspriedām amerikāņu un padomju tiesu iekārtas, neatkarības problēmas, likumus, konstitūciju, to pieņemšanas kārtību. Šajos jautājumos man bija pretrunas ar Maskavas kolēģiem, taču diemžēl apspriešana notika šaurā lokā. No Jēlas universitātes piedalījās 12 amerikāņu profesori, bet plašākas klausītāju auditorijas nebija.
Tajā pašā vakarā atgriezāmies Ņujorkā. Nākamās divas dienas iepazināmies ar federālās tiesas darbību Bruklinā. Mūs uzņēma tiesnesis Veinšteins, kurš 1991.gada maijā bija arī amerikāņu juristu atbildes vizītē Rīgā.

Runa par
Latvijas brīvību

24.janvārī notika mana pirmā publiskā uzstāšanās. Šai runai gatavojos divas dienas, jo gribēju uzstāties angļu valodā. Jau sen esmu pārliecinājies, ka pat vislabākais tulkojums ir tikai

1991.gada 28.janvāris. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo (otrais no kreisās) ar ASV senatoru Edvardu Kenediju. Senatora veltījuma paraksts zem fotogrāfijas: “Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājam Gvido Zemrībo: lai draudzība starp mūsu valstīm turpina augt augumā. Ed.Kenedijs” Foto: ASV Senāts

oriģināla atspoguļojums. Ja gribat nonākt ne tikai līdz klausītāju ausīm, bet arī līdz sirdij, tad to var panākt ar dzīvu vārdu, nevis tā ēnu.
Pasākumu atklāja Kolumbijas universitātes profesors Henkins. Pēc tam vārdu deva mums. Man piedāvāja uzstāties pirmajam, taču palūdzu dot man vārdu vēlāk. To darīju ar nolūku, lai neviens no maskaviešiem, uzstājoties pēc manis, vairs nevarētu mazināt manu vārdu efektu. Pasākums notika ļoti lielā amfiteātra veida auditorijā. Nevaru teikt, ka tā būtu pārpildīta, bet klausītāju bija pietiekami daudz. Kā man sacīja, bija atnākuši arī trīs pārstāvji no PSRS misijas ANO. Runas sākumā es nedaudz pastāstīju par Latvijas vēsturi un situāciju, kādā mūsu zeme nonākusi okupācijas rezultātā. Pēc tam es teicu: “Tā bija vēsture, tagad runāsim par šodienu.”
Runas turpinājumā pastāstīju par asiņainajiem notikumiem Viļņā. Atsaucos uz 1991.gada 9.janvārī Maskavas laikrakstā “Pravda” publicēto PSRS Aizsardzības ministrijas paziņojumu, ka uz Baltijas republikām nosūtīs desantniekus, lai nodrošinātu karavīru iesaukšanu padomju armijā un aizturētu dezertierus. “Ir grūti iedomāties, ka armijas vienības nevar atšķirt dezertieri no Viļņas televīzijas torņa,” teicu. “Vēl neviena no Maskavas amatpersonām nav mēģinājusi izskaidrot, kāpēc armija ieņēma Viļņas televīzijas torni, kāpēc ielās bija tanki, kāpēc šāva uz neapbruņotiem un nevainīgiem civiliedzīvotājiem.” Īpaši uzsvēru, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, pēc šiem notikumiem uzstājoties PSRS parlamentā, nedz nosodīja asinsizliešanu, nedz arī garantēja, ka tā vairs neatkārtosies un ka slepkavas tiks sodīti.
Tālāk raksturoju situāciju Latvijā, kur “melnās beretes” bija sagrābušas Preses namu Rīgā – vietu, kur tika iespiestas visas Latvijas lielākās avīzes, bet Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja, tātad opozīcijas partijas vadošā orgāna, loceklis – kas būtu neiespējami jebkurā tiesiskā valstī. Uzsvēru, ka šis komandieris un viņa štābs regulāri izsaka draudus Latvijas parlamentam un valdībai, kā arī deklarē, ka milicijai piederošie ieroči jāņem armijas kontrolē.
Pastāstīju arī par savas vizītes priekšvakarā Augstākajā tiesā saņemto dokumentu no tā saucamās Vislatvijas glābšanas komitejas – nelikumīga, nekonstitucionāla veidojuma, un Tautas fronti – īstenu visas tautas kustību, jo cīņa par neatkarību latviešu tautai ir vienīgā iespēja sevi saglabāt apstākļos, kad latviešu ir tikai nedaudz vairāk par 50% no Latvijas iedzīvotājiem. Minēju arī faktu, ka, protestējot pret asiņainajiem notikumiem Viļņā, Tautas frontes 13.janvāra manifestācijā Rīgā piedalījās ap 700 000 cilvēku. “Likumīgi ievēlētais parlaments un tā izveidotā valdība Latvijā joprojām ir pie varas. Vienīgais spēks, kas var šo valdību gāzt, ir padomju armija. Tauta ir neapbruņota, tās vienīgie ieroči – varonīgās sirdis un griba dzīvot neatkarīgā valstī,” nobeigumā teicu un uzsvēru: “Šodien Latvijā konfrontācija nav starp latviešiem un nelatviešiem, bet starp demokrātijas aizstāvjiem un tās nīdējiem.”

Latvija – amerikāņu

Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo 1991.gada 24.janvārī runā Kolumbijas universitātē; Gvido Zemrībo pie ASV Augstākās tiesas ēkas Vašingtonā 1991.gada janvārī Foto no Gvido Zemrībo personīgā arhīva

uzmanības centrā

Manu runu ierakstīja “Amerikas balss” korespondents Aleksandrs Batčens, kurš pēc tam mani arī intervēja. Pēc atgriešanās mājās man stāstīja, ka daži paziņas bija dzirdējuši manas intervijas un runas fragmentus. Interesanti, ka manas intervijas laikā minētie PSRS pārstāvji ANO cits pēc cita nāca klausīties, ko es stāstu korespondentam. Pēc manas uzstāšanās daudzi klausītāji pienāca aprunāties un izteica savu atzinību. Sevišķi aizkustināts biju, kad man kāds ņujorkietis Edvards Kleins uzdāvināja Andreja Saharova autobiogrāfiju divos sējumos. Kleins bija veicinājis šīs grāmatas izdošanu Ņujorkā.
Nākamo dienu pavadījām Ņujorkas pilsētas tiesā un vakarā tikāmies ar Ņujorkas Advokātu asociācijas pārstāvjiem.
Sestdienā mani intervēja Amerikas Juristu asociācijas žurnāla korespondente. Viņu interesēja, kas notiek Latvijā, PSRS, un it sevišķi – kā es vērtēju Mihailu Gorbačovu. Es pastāstīju tajā laikā Padomju Savienībā populāru pasaku. Tās saturs bija šāds: “Reiz dzīvoja karalis, kurš teica: “Divreiz divi ir seši.” Karalis nomira. Jaunais karalis teica: “Divreiz divi ir pieci.” Kad tauta teica: “Divreiz divi taču ir četri,” karalis atbildēja: “Ja jums nepatīk, ka divreiz divi ir pieci, es varu izdarīt tā, ka divreiz divi atkal būs seši.””
Korespondente mani ļoti labi saprata. Vēlāk saņēmu vairākus šī žurnāla eksemplārus.
Vakarā piedalījos sarīkojumā Ņujorkas Hiltona viesnīcā, kur Dainis Īvāns tikās ar Ņujorkas latviešiem. Arī es tiku iepazīstināts ar auditoriju. Pēc šī sarīkojuma Daini Īvānu un pēc tam arī mani intervēja Ņujorkas televīzijas studijas pārraidei “Front line”.
Svētdienu mēs ar Maskavas un Gruzijas juristiem izmantojām ceļam uz Vašingtonu. Dienas otrajā pusē, kamēr mani ceļabiedri apskatīja Vašingtonu, man bija iespēja apmeklēt Amerikas Latviešu apvienības (ALA) mītni Vašingtonas pievārtē.

Turpmāk vēl

Prof. Gvido Zemrībo