Aktrise tuvplānā

Rīgas Latviešu biedrības namā, kur latviešu profesionālās teātra mākslas rītausmā izrādītas Ādolfa Alunāna, Rūdolfa Blaumaņa un Aspazijas lugas un savas pirmās lomas nospēlējuši tādi dižgari kā Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece un Aleksandrs Freimanis, atdzimušas aktieru radošās pēcpusdienas.

Lāsma Kugrēna Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Pagājušajā trešdienā ar skatītājiem tikās Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna. Dramatiskā karaliene Elizabete un Elektra, koķetā Stefānija Diksone ārzemju klasikā un mūsdienu dramaturģijā, žiperīgā Ieviņa un apsviedīgā Pindacīša mūsu pašu Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” un Mazā Boije, kas aizkustinājusi tik daudzas sirdis gan Latvijā, gan starptautiskos teātra svētkos austrumu un rietumu zemēs. Aktrises pūrā ir daudz izcili nospēlētu un neaizmirstamu lomu, bet šoreiz viņa uzstājās pati savā lomā.
Cikls iecerēts kā skatītāju tikšanās ar aktieri, kas nāk ar savām pārdomām, dalās ar to, kas nodarbina prātus un sakrājies uz sirds. Lāsmu Kugrēnu biedrības Teātra komisijas uzaicinājums patiesi iepriecinājis:
– Es ļoti gatavojos šim vakaram. Dzīvē es cenšos vienmēr saglabāt mieru, rīkoties pareizi. Bērnībā tiku stingri audzināta, tāpēc esmu mācījusies turēt sevi grožos. Bet tas, kas iekšā murd, rūgst, tas prasās izlauzies. Neviena teātra loma man nelikās īsti piemērota šai vaļsirdīgajai sarunai par to, kas uz sirds, tāpēc meklēju grāmatās. Apstājos pie necilas grāmatiņas ar pajukušām lapām, kam uz vāka rakstīts “Dzimtenei”, un pie kādas sen izdotas reliģiskās dzejas antoloģijas. Iemācījos Jāņa Poruka tēlojumu par vientuļo eņģeli Ziemsvētku naktī, kura nestās gara veltes izrādījušās nevienam nevajadzīgas, un Leonīda Breikša dzejoļus “Lūgšana” un “Latvieša ticība”, kas tautu tik ļoti saliedēja un stiprināja Atmodas gados.
Labi pazīstamajos dzejas tēlos aktrise ielikusi savu dvēseles sāpi par garīgo vērtību devalvēšanos un vienprātības trūkumu, savu ticību un pārliecību, ka uzvarēs tas, kas “mīlestībā spēj lielākais būt”, un mūžam dzīvos Latvija.
Ar trollīšu Muminu ģimenes ainām no Tuves Jansones grāmatiņas “Neredzamais bērns” Lāsma Kugrēna mudināja aizdomāties par lielām un mazām lietām mūsu sadzīvē un ikdienā, par došanas un radīšanas prieku, kas piešķir dzīvei garšu un bez kā aktiera darbs nav iedomājams: “Visu mūžu mēs cenšamies atklāt, radīt un veidot kaut ko priecīgu, smeldzīgu un krāsainu, lai atdotu to cilvēkiem. Un tāpat kā trollīši mēs nevaram izskaidrot, kāpēc tā darām.”
Teātra komisijas vadītājs akadēmiķis Viktors Hausmanis atgādināja, ka Kugrēni ir slavena teātra mākslinieku dzimta: Lāsmas vecāki Raimonds un Velta Kugrēni nospēlējuši daudzas lielas lomas un iestudējuši daudzas izrādes Bauskas amatierteātrī, brālis Gunārs ir Liepājas teātra aktieris. Arī Lāsmas bērnības atmiņas lielākoties saistās ar teātri. Vaicāta par mīļākajām lomām, aktrise teica: “Mīļas ir visas lomas, bet visvairāk valdzina, pat suģestē tās, kur slēpjas kaut kas mistisks, neizskaidrojams. Kā Hede Gablere. Mēģinājumu process vienmēr ir grūts, bet izrāde atsver visu. Tie ir gaišākie dzīves brīži.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv