Katordznieka karjera padomju armijā
Sestdien, 20.martā, Okupācijas muzejā tiks atvērta Ilmāra Šalta grāmata “Karjeristi”. Tā turpina pirms trim gadiem iznākušajā grāmatā “Nolaupītā bērnība” šķetinātos dzīvesstāstus. Tās ir tās pašas sūrstošās atmiņas, kas gruzd sirdīs it visiem komunistiskā terora upuriem. Ilmārs Šalts nav varējis klusēt, paturēt pie sevis visu to, par ko viņa tuvākie cilvēki vairs nevar pastāstīt.
Kad viņus 1941.gada 14.jūnijā
izveda no Bauskas apriņķa Paņemūnes pagasta “Šaltēm”, viņi bija
seši. Tēvs nonāca Vjatlagā un nomira pēc septiņiem mēnešiem.
Sibīrijā ar dizentēriju nomira vecāmāte, drīz pēc tam plaušu
karsonis aizveda kapā arī māti. Bērni palika vieni. Ilmāram bija
trīspadsmit gadi, brālim desmit, māsiņai tikai seši. 1946.gada
augustā viņi kā bāreņi varēja atgriezties Latvijā, bet Ilmāram
darbam un mācībām tika atvēlēti tikai piecarpus gadi. Viņu
iesauca armijā un atkal lopu vagonā aizveda nezināmā virzienā.
Gandrīz tūkstotis Latvijā, Lietuvā un Veļikije Luku rajonā
iesaukto jauniešu nonāca nevis kādā parastā karaspēka daļā, bet
katorgas darbos akmeņlauztuvēs.
Tāpat kā pirmo Ilmāra Šalta grāmatu, arī šo laidis klajā apgāds
“Likteņstāsti”, kura vadītāja Anita Mellupe ir no tās pašas
izsūtīto brālības: viņas vecāki tika izvesti 1949.gadā un mājās
varēja atgriezties tikai 1956.gadā, kad Anitai bija nepilni divi
gadi.
Apgāds “Likteņstāsti”, kas 1989.gada 1.aprīlī sevi pieteica ar
Teātra anekdošu krājumu, atzīmē 15.dzimšanas dienu. Visus šos
gadus apgāds palicis uzticīgs dokumentālajai literatūrai.
Miervaldis Ozoliņš, Gunta Strautmane un pati vadītāja 1991.gadā
rakstīja ceļavārdus teātra ļaužu likteņstāstu 1.grāmatai, ko
ievadīja skatuves karalienes Elzas Radziņas literārais
pašportrets un kas piedzīvoja ilgu un raženu mūžu: 10 gados
iznāca 15 grāmatas. Ļoti populāra bija arī rakstniekiem veltītā
sērija “Dzīvesstāsts un...” Anita Mellupe apgāda dzīvotspēju un
attīstību saista ar saviem lieliskajiem palīgiem un domubiedriem.
Kopš pašiem sākumiem viņa strādā roku rokā ar redaktorēm Guntu
Strautmani un Viju Branguli, ar korektori Astrīdu Gipteri un
dzejnieci Andu Līci. Tāpēc jau “Likteņstāstu” grāmatās kļūdu
nav.
Lappusi sagatavojusi
Aina Rozeniece, “LV”