Rītdienai priekšā aug krūmi un nezāles

Dažas mežsaimniecības
un aritmētikas kopsakarības

Mežsaimniecība, koksnes apstrāde un pārstrāde Latvijā ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Tā dod 12 – 16 procentus no nacionālā kopprodukta un vairāk nekā 15 procentus valsts budžeta ieņēmuma daļā. Meža produkcijas īpatsvars valsts kopeksportā pārsniedz 40 procentus.

To varētu uztvert kā uzslavu nozarei. Taču šie panākumi lielā mērā balstās uz intensīvu mūsu lielākās dabas bagātības izmantošanu. Pēc Zemkopības ministrijas (ZM) informācijas, 2002.gadā kopējais ciršanas apjoms, ieskaitot nelikumīgi nocirsto, ir 11,29 miljoni kubikmetru, tajā skaitā 3,89 miljoni 3m valsts mežos un 7,40 miljoni 3m pārējos mežos, kas ir par 7,4 procentiem jeb 0,78 miljoniem 3m vairāk nekā 2001.gadā. Lai gan platības ziņā valstij un privātajiem īpašniekiem piederošie meži ir līdzsvarā, zīmīgi, ka valsts mežos izcirsts divreiz mazāk.
Viens no mežsaimniecības pamatnosacījumiem: nocirstās platības pēc iespējas drīz un kvalitatīvi jāatjauno. Ja ar stāvokli valsts mežos var samierināties, tad pārējos neatjaunotā platība ir lielāka par 100 000 ha, turklāt 24 600 ha pārsnieguši atjaunošanas termiņu.

Liekais ne vienmēr
ir lieks

1998.gadā akceptētajā dokumentā “Latvijas meža politika” tikai vispārīgi tiek runāts par meža nozares attīstību un tās saistību ar lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanu. Arī akceptētas valsts programmas šajā jomā līdz šai dienai nav, lai gan 1998.gada 20.maijā Latvijas meža konsultatīvās padomes sanāksmē tika prezentēts ZM Meža politikas departamenta izstrādātais Lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanas projekts Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Latvijā ir 280 000 hektāru zemju, kuru izmantošana lauksaimniecībā nav rentabla. Pēc Valsts zemes dienesta Zemes kadastra datiem, ik gadus pieaug lauksaimniecībā neizmantoto zemju kopplatība, aizņemot 21,2 procentus, bet piesārņotas ar nezālēm un aizaugušas ar krūmiem attiecīgi – 7,6 un 2,1 procents (pēdējais lielums līdzinās 52 000 ha), bet šīs platības ik gadu palielinās par 5000 līdz 10 000 hektāru. Tātad agrāk apstrādātās un izmantotās zemes ir kļuvušas “liekas”. 2002.gadā šādas platības jau pārsniedza 580 000 ha jeb 15,7 procentus no lauksaimniecībā izmantojamā fonda. Valsts agrārās ekonomikas institūta speciālisti atzīst, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) lauksaimniecībai var “kļūt lieki” vēl 500 000 ha zemju. Tomēr nekontrolētus dabas procesus – lauku aizaugšanu ar nezālēm, krūmiem un ar mazvērtīgām koku sugām – nedrīkst pieļaut. Mūsu klimatiskajos apstākļos gan no ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā, gan arī no ētiskā viedokļa šīs “liekās platības” ir pēc iespējas drīz un profesionālāk jāapmežo.

Šis jautājums jau ir bijis aktuāls pēc pēdējā pasaules kara un piespiedu kolektivizācijas mūsu laukos, kad, samazinoties lauksaimniecībā izmantojamām platībām, tās sāka aizaugt. Mežsaimniecības speciālistiem bija dots uzdevums izstrādāt metodes šo platību kvalitatīvai apmežošanai. Pie šā darba strādāja toreiz pazīstami mežzinātnieki: Jānis Gailis, Arturs Kundziņš, Rūdolfs Sacenieks, Pauls Sarma, Arvīds Zviedrs un citi. Viņi guva daudz vērtīgu atziņu, lai tās izmantotu praksē. Sākot ar deviņdesmitiem gadiem, šo darbu turpināja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” Meža atjaunošanas laboratorijas speciālisti Jāņa Broka vadībā. Koncepcijā galvenā uzmanība bija pievērsta atsevišķu mērķaudžu veidošanai lauksaimniecībā neizmantotajās zemēs. Kopš 1994.gada šie jautājumi tiek risināti institūta “Silava” vadošās pētnieces inženierzinātņu doktores Mudrītes Daugavietes vadībā.
Jau 1997.gadā par “Phare” līdzekļiem Valsts meža dienesta (VMD) vadībā 13 privāto īpašnieku mežos tika iekārtoti demonstrējamie objekti 26 ha kopplatībā. Pētījumu mērķis bija sagatavot lauksaimniecības zemju apmežošanas un kopšanas modeļus.
1998. un 1999.gadā zemju īpašniekiem bija iespēja saņemt no valsts subsīdijas lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanai. Katrā minētajā šo gadu kopējā subsīdiju summa bija ap 100 000 latu, paredzot 100 latus par viena hektāra apmežošanu. Ar šādu summu varēja nosegt gandrīz pusi apmežošanas izdevumu, ja neskaita ieguldīto darbu. Diemžēl ZM finansēšanu pārtrauca, un sāktais process apstājās.
2001.gada beigās tika piešķirts ES SAPARD finansējums lauku atbalstam, kas sešu gadu periodā paredzēja līdzekļus arī lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanai. Ik gadu paredzētā pieejamā summa bija apmēram 504 000 latu. Par viena hektāra apmežošanu varētu saņemt apmēram 200 latu, kā arī 45 latus par katra ieaudzētā hektāra kopšanu un aizsardzību. Šāds finansējums varēja segt tikai 50 % no kopējiem meža ierīkošanas un atjaunošanas izdevumiem. Aprēķini rādīja, ka ar šādu atbalstu varētu apmežot tikai 10 000 ha lauksaimniecībā neizmantoto zemju. Diemžēl finansējums netika pilnībā izmantots. Programma darbojās tikai divarpus gadu, un tika apmežoti nepilni 4000 ha. Iemesli bija vairāki – nebija pietiekamas aktivitātes no meža īpašnieku puses, savu iespaidu atstāja arī daudzie birokrātiskie nosacījumi un tas, ka nepietika stādāmā materiāla.

Lielas valodas,
pamaz darbu

Pašlaik daudz runā par ES struktūrfondu atbalstu mežsaimniecībai. Lai saņemtu šos līdzekļus, kas paredzēti tikai zemes īpašniekiem (fiziskas, juridiskas personas un pašvaldības) un to apvienībām, ir izstrādāts Attīstības plāns jeb tā sauktais Vienotais programēšanas dokuments 2004.–2006.gadam, kurā noteikta stratēģija un prioritātes. No zemkopībai piešķirtās prioritātes kopējās summas – 138 miljoni eiro – mežsaimniecības atbalstam, neņemot vērā tās lielo ieguldījumu tautsaimniecībā, atvēlēti tikai 7,5 procenti, kas kopā ar Latvijas līdzfinansējumu ir 9,35 miljoni eiro.
Ir izdalītas šādas mežsaimniecības attīstības aktivitātes:
* lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošana;
* ieguldījumi, lai uzlabotu mežu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo vērtību;
* meža īpašnieku apvienību veidošana;
* ieguldījumi mežizstrādes, koksnes pirmapstrādes uzlabošanā un racionalizācijā;
* mežsaimniecības ražošanas potenciāla atjaunošana ugunsgrēku postījumu vietās un profilaktisko pasākumu veikšana;
* atbalsts mazvērtīgo mežaudžu vai koku sugu nomaiņai.
Šajā rakstā sīkāk analizēsim tikai pirmo punktu par apmežošanu, kuram pēc finanšu sadalījuma ir atvēlēti 3,044 miljoni eiro jeb 2,5 % no kopējās summas (publiskā daļa 100 %). Viena ha apmežošanas paredzētās izmaksas ir 400 eiro. Divus gadus, ieskaitot pieņemšanas gadu, varēs saņemt kopšanas un aizsardzības apmaksas 140 eiro par ha gadā – tātad viena ha meža ieaudzēšanai un kopšanai ir paredzēti 680 eiro. Liekot lietā visvienkāršāko aritmētiku, iznāk, ja šim mērķim izlieto visu minēto summu – 3,044 miljonus eiro, tad tās pietiek tikai 4476,47 ha apmežošanai.
Jau iepriekš minētās aktivitātes un to darbības rezultāti pamesto lauksaimniecības zemju apmežošanā neradīja optimismu, taču šā pēdējā solījuma skaļums un minētais reāli niecīgais skaitlis ir negatīvi pārsteidzošs. Turklāt jāņem vērā, lai saņemtu šo solīto palīdzību, jābūt saviem sākuma finanšu līdzekļiem vai arī jāņem aizņēmumi no bankām. Apmežojamo platību izvēle, tās novērtēšana, iemērīšana un citas darbības ir saistītas ar daudzām birokrātiskām procedūrām. Turklāt dabā pastāv riska faktori: klimatiskie apstākļi, kaitēkļu un dzīvnieku postošā iedarbība. Rezultātā solīto kompensāciju var nesaņemt, bet bankas aizdevumu vienalga nāksies atmaksāt.
Atvainojos, ka rakstā tik maz optimisma. Bet secinājums ir viens – kaut cik vērā ņemama valsts atbalsta šajā jomā vēl nav.

Kā ieraudzīt mežu,
ja koki priekšā?

Un nu atskats patālā vēsturē. 1936. gadā Latvijas valdība pieņēma aicinājumu “Jāturpina nederīgo un grūti apmežojamo zemju apmežošana ar skuju un lapu kokiem”. 1938.gadā Centrālā meža dienu komiteja nāca ar aicinājumu “Izdaiļosim Latviju – stādīsim kokus, sēsim mežu !” Togad Latvijas valdība uzņēmās apmežot lauksaimniekiem piederošo zemju izcirtumus un tās zemes platības, kur viņi vēlējās audzēt mežu, vai arī sedza izdevumus, ja lauksaimnieks šos darbus bija veicis par saviem līdzekļiem. Var droši uzskatīt, ka darbi toreiz tika veikti pietiekamā agrotehniskā līmenī kvalificētu meža speciālistu vadībā un bez sarežģītām birokrātiskām izdarībām.
Arī pašlaik Eiropas attīstīto valstu lielākajā daļā lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanu subsidē valsts. Tādā veidā, mērķtiecīgi samazinot lauksaimniecības zemju platības, tiek novērsta lauksaimniecības ražojumu pārprodukcija, kā arī uzlabota vispārējā ekoloģiskā situācija.
Jāatceras, ko savulaik teicis pazīstamais mežzinātnieks Miervaldis Bušs:
“Mežs nav dabas bagātība. Dabas bagātība ir Latvijas klimats un augsne, kas ļauj nodarboties ar meža audzēšanu. Tagadējie meži ir cilvēka darba rezultāts. Protams, milzu vērtība gan tie ir. Tie ir mūsu ekonomikas pamats, Latvijas stiprums un spēks šodien un rīt. Neviena saimniecības nozare pagaidām nevar mežu pārspēt ienesības ziņā.”
Tātad, ja šo procesu atstājam tikai pašas dabas ziņā, nākotnē visdrīzāk varam sagaidīt lielu mazvērtīgu meža platību rašanos un mūsu lielākā dabas bagātība – mežs – zaudēs savu vērtību. Un līdztekus cietīs valsts kopējā ekonomika. Lai tas nenotiktu, nekavējoties jārīkojas visas valsts mērogā. Īpaša atbildība ir visām ar meža resoru saistītām instancēm, kurām, kopīgi darbojoties, vispirms ir jāizstrādā pārdomāta koncepcija un mērķtiecīga programma.
1998.gadā akceptētajā dokumentā “Latvijas meža politika” tikai vispārīgi tiek runāts par meža nozares attīstību un tās saistību ar lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanu. Arī akceptētas valsts programmas šajā jomā līdz šai dienai nav, lai gan 1998.gada 20.maijā Latvijas meža konsultatīvās padomes sanāksmē tika prezentēta ZM Meža politikas departamenta izstrādātais Lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanas projekts, kurā tika apstiprinātas pamatnostādnes un nolemts turpināt tālākos izstrādes darbus, izveidojot darba grupu kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvjiem, kā arī ar nevalstiskajām un profesionālajām organizācijām. Diemžēl par turpmākajiem darbības rezultātiem līdz šim brīdim nekādu ziņu nav.
Pašlaik tiek izstrādāta “Latvijas Meža un saistīto nozaru nacionālā programma”, kas jāpabeidz un jāpieņem šā gada vidū. Kādu vietu šajā programmā ieņems lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanas problēmas, pašlaik grūti spriest, lai gan pēc nozīmības tām būtu jābūt vienām no galvenajām.
Ko teikt zemju īpašniekiem, kam ir platības, ko apmežot, un kas vēlas tās apmežot?
Var jau formēt dokumentus un pretendēt uz dažādām solītām subsīdijām. Varbūt laimējas. Tomēr galvenokārt jāpaļaujas uz saviem spēkiem un jācenšas atrast kaut minimālus līdzekļus savu zemju mērķtiecīgai apmežošanai, reizē izmantojot ar meža nozari saistīto iestāžu un organizāciju speciālistu palīdzību.

Dr. silv. Gunārs Ģērķis