"Esam nonākuši jau tuvu Eiropas Savienības dalībvalsts statusam"

Eduards Stiprais, Sarunu par iestāšanos Eiropas Savienībā delegācijas sekretariāta vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Sarunās ar Eiropas Savienību (ES) ir noslēgtas jau pirmās sarunu sadaļas. Kā jūs vērtējat pašreizējo Eiropas integrācijas gaitu, cik tālu Latvija ir šajā procesā un kā vērtējami sasniegumi?

— Runājot par integrācijas procesu kopumā, varētu teikt, ka mēs jau esam sasnieguši līmeni, kad lielākais darbs ir paveikts. Esam nonākuši diezgan tuvu ES dalībvalsts statusam, bet atlikušais darbs varbūt nav tik apjomīgs kā līdz šim paveiktais, bet daudz sarežģītāks un smagāks. Tādēļ nav pamata ieslīgt pašapmierinātībā.

Iestāšanās sarunu primārais uzdevums ir panākt vienošanos par nosacījumiem, kā Latvija iestāsies ES. Otrs mērķis ir pašiem izvērtēt savu gatavību kļūt par ES dalībvalsti. Analizējot sarunu gaitu, jāsaka, ka nav šaubu par mūsu valsts sagatavotības pakāpi. To pierāda fakts, ka piecas no astoņām sarunu sadaļām tika slēgtas jau uzreiz pēc atvēršanas un arī pārējās divās sadaļās tiek prasīta vien papildu informācija, lai pierādītu savu spēju uzņemties saistības. Sadaļā par ārējiem sakariem mēs izvirzām zināmas prasības par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm starp Baltijas valstīm, un šī sadaļa var palikt atvērta līdz pat sarunu noslēguma posmam, kaut arī nebūtu nekādu problēmu šo sadaļu slēgt.

— Kā redzams, sarunas norisinās visai veiksmīgi, bet vai nav iespējamas kādas problēmas nākotnē, kas Latvijai varētu radīt šķēršļus iestāties ES.

— Varētu runāt par zināma veida objektīvām grūtībām, no kurām galvenā ir finansu trūkums. Par vienu no dārgākajām nozarēm pašreizējā sarunu procesā varētu uzskatīt statistiku, kas saistīta ar vairākiem visai dārgiem pasākumiem. Piemēram, tautas skaitīšana, kas noritēja šogad, un lauksaimniecības uzskaite, kas būtu jāveic nākamgad. Iestāšanās sarunas lielā mērā balstās uz statistiku, jo, ja mūsu rīcībā nav ticamu skaitļu par sociālo, ekonomisko vai demogrāfisko situāciju valstī, tad mēs nespējam argumentēt un pierādīt savu taisnību un gatavību dalībai ES.

Dārga nozare ir arī vides aizsardzība, kuras pilnīgai sakārtošanai nepieciešams pāri par miljards latu. Tas, protams, ievērojami pārsniedz pašreizējās budžeta iespējas un prasa ilgu laiku, tādēļ šajā jomā mēs iestāsimies par vairākus gadus ilgu pārejas periodu. Tomēr gribētu oponēt bieži dzirdētai skepsei: "Cik mums izmaksās iestāšanās Eiropas Savienībā?", jo galu galā visu, ko mēs darām vides sakārtošanā, kā arī jebkurā citā jomā, mēs darām paši priekš sevis, lai uzlabotos mūsu dzīves kvalitāte, nevis lai izpatiktu kādam politiķim Briselē. ES normas, kurām mēs cenšamies piemēroties, ir izstrādātas, balstoties uz ES dalībvalstu pieredzi pēdējo 50 gadu laikā, tās ir labākais veids, kā risināt vienu otru problēmu, un mūsu ziņā ir izvēlēties, pieņemt šos standartus vai nepieņemt.

— Iestāties vai neiestāties ES izlems Latvijas tauta, balsojot referendumā. Kas notiks gadījumā, ja referenduma iznākums būs negatīvs? Vai līdzekļi, kas tiek tērēti iestāšanās procesā, nebūs velti izšķērdēti?

— Domāju, ka jebkurā gadījumā iztērētie līdzekļi būs pozitīvs ieguldījums. Par vienīgajiem zaudējumiem jeb kaut kādā veidā izšķērdētiem līdzekļiem iespējams runāt tikai saistībā ar pašām iestāšanās sarunām. Jo visi pārējie ieguldījumi uzskatāmi par paliekošiem Latvijā, tie ir līdzekļi, kas cels Latvijas sabiedrības dzīves līmeni, drošību un kvalitāti. Otrkārt, pati ES ar saviem līdzekļiem šo procesu atbalsta un veicina. Jau vairākus gadus dažādi lieli infrastruktūras projekti tiek finansēti no ES PHARE programmas, un, sākot ar šo gadu, sāk darboties arī divi jauni pirmsiestāšanās instrumenti — ISPA un SAPARD, kā rezultātā Latvijā ieplūdīs pāri par 100 miljoniem eiro gadā.

Jebkurā gadījumā zaudētāji mēs nebūsim, sliktākajā gadījumā finansiālajā ziņā mēs "iziesim pa nullēm", bet tajā pašā laikā būsim ieguvuši modernu tiesību sistēmu, sakārtojuši komerctiesības, patērētāju tiesību aizsardzību, konkurences likumdošanu un daudzas citas sfēras, tostarp ieguvuši modernu infrastruktūru.

— Atsaucoties uz pēdējo sabiedrības aptauju par Eiropas Savienību, viens no galvenajiem negatīvās attieksmes cēloņiem pret ES tiek minēta vājā sabiedrības informētība par ES un procesiem, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos savienībā. Kas, jūsuprāt, ir galvenie iemesli sabiedrības neinformētībai? Vai tā ir masu mediju vai valdības vaina vai varbūt pati sabiedrība pārāk maz interesējas par šiem procesiem?

— Tas varētu būt visu trīs iepriekšminēto iemeslu kopums. Es negribētu teikt, ka valdība nevēlas sniegt sabiedrībai informāciju, drīzāk tā ir resursu nepietiekamība, kas valdībai liedz sniegt šo informāciju. Jau 1998. gadā tika izstrādāta stratēģija par sabiedrības informēšanu par ES, bet diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ šī programma nav realizēta. Otra problēma ir labu speciālistu trūkums informācijas pasniegšanas jomā valdībā, jo nevar tehnisko informāciju, ar kādu strādā ierēdņi, pasniegt lasītājiem. Ja tas tā notiktu, būtu ļoti nedaudz cilvēku, kas šo informāciju spētu saprast. Informācija ir jāsagatavo, jāadaptē, lai tā būtu saprotama vidējam uztveres līmenim sabiedrībā. Un tā ir problēma, kurai valdībā tiek pievērsts pārāk maz uzmanības.

Runājot par žurnālistiem, es nevēlos nevienu apvainot, bet diemžēl varu atsaukt atmiņā vien kādus piecus žurnālistus, kuri, manuprāt, vispār saprot, par ko ir runa Eiropas integrācijas sakarā. Šī ir pamatīga problēma, jo, neprofesionāli atspoguļojot dažādus procesus, nereti tiek panākts ļoti negatīvs efekts un lietas tiek vēl vairāk sarežģītas.

Šai problēmai saknes ir meklējamas vēl dziļāk, jo žurnālisti izpilda sabiedrības pasūtījumu, un situācijā, kad no sabiedrības nav jūtama pietiekama interese, arī žurnālistam nerodas vēlme savu zināšanu līmeni paaugstināt. Būtu nepieciešams attīstīt pēc iespējas aktīvāku diskusiju sabiedrībā, jo iestāšanās ES nav nekas abstrakts un tāls, tā ir realitāte, kas ietekmēs jebkura Latvijas iedzīvotāja dzīvi. Un, lai iestāšanās ES neradītu vilšanos jeb sarūgtinājumu, ikvienam ir jāseko līdzi integrācijas procesam un jābūt informētam par notiekošajām izmaiņām.

— Kādēļ tādas divas valdības institūcijas kā Eiropas integrācijas padome (EIP) un Vecāko amatpersonu sanāksme ir slēgtas žurnālistiem? Kāpēc valdība vārdos iestājas par sabiedrības informētību, bet tajā pašā laikā šo procesu bremzē?

— Godīgi sakot, neesmu kompetents spriest par abu šo institūciju pirmsākumiem un tajā izstrādātās mediju politikas pamatojumu. Bet, tā kā EIP ir tas pats Ministru kabinets, tad arī šīs sēdes līdzīgi kā valdības sēdes ir slēgtas medijiem. Protams, jebkuram žurnālistam ir iespēja iepazīties ar šajās sēdēs apspriežamajiem jautājumiem un pēc šīm sēdēm iegūt detalizētu informāciju no pirmavotiem, pašiem ministriem un citiem sēžu dalībniekiem. Šobrīd atkal ir parādījusies savstarpēja neuzticēšanās starp valdību un presi par informācijas pasniegšanas kvalitāti. Jo, kā jau minēju, ne visi žurnālisti spēj visai sarežģīto informāciju pasniegt pareizi un kvalitatīvi, iespējams, tādēļ dažādu pasākumu norise ir slēgta.

Vecāko amatpersonu sanāksme ir vairāk tehnisku jautājumu apspriešanas vieta, un, ja šajās sanāksmēs piedalīsies žurnālisti, tās zaudēs savu efektivitāti un kļūs galēji formālas. Cilvēki sāks baidīties teikt, ko viņi domā. Visi sāks runāt ļoti pareizi. Bet vai tas ir tas, ko vēlamies? Protams, žurnālistiem ir iespējas arī pēc šīs sanāksmes runāt ar katru dalībnieku personīgi vai iegūt informāciju no Eiropas integrācijas biroja, kas pilda šīs sanāksmes sekretariāta lomu.

— Latvijā darbojas samērā daudz institūciju, kas tieši saistītas ar Eiropas integrācijas jautājumiem. Kā jūs vērtējat šo institūciju darbību, vai tās savā darbībā nedublējas, varbūt vajadzētu radīt vēl kādu jaunu institūciju?

— Nevienu jaunu institūciju pašreizējā situācijā nevajadzētu radīt no jauna, bet, runājot par jau esošo darbību, varētu teikt, ka katra no tām darbojas savā "lauciņā", savā līmenī, un es nesaskatu dublēšanos to darbībā. EIP ir apspriede ministru līmenī, kur tiek nolemti galvenie Eiropas integrācijas pamatvirzieni, jautājumi tiek apspriesti politiskā līmenī. Savukārt jautājumu apspriešana sagatavošanas jeb ierēdniecības līmenī notiek Vecāko amatpersonu sanāksmē. Tas zināmā mērā atgādina sistēmu pašā Ministru kabinetā, kur pirms valdības sēdēm jautājumi tiek apspriesti Valsts sekretāru sanāksmē.

Eiropas integrācijas biroju (EIB) varētu raksturot kā atbalsta struktūru. Pirmkārt kā sekretariātu EIP un Vecāko amatpersonu sanāksmei. Tāpat EIB ir atbalsts nozaru ministrijām gan likumdošanas saskaņošanā, gan administratīvo struktūru stiprināšanā. EIB seko līdzi tam, kā tiek pildīta nacionālā programma integrācijai ES. Tāpat EIB funkcija ir sabiedrības informēšana ierobežotā budžeta ietvaros.

— Kad, jūsuprāt, pienāks laiks, kad Latvija varētu iestāties ES? Vai brīdī, kad Latvija iestāsies šajā savienībā, tā būs tāda pati kā šodien? Pašlaik diezgan aktīvi norit diskusija par dažādām institucionālām reformām, kas saistītas ar gaidāmo paplašināšanos, kā arī pēdējā laikā vairākkārt izskanējis viedoklis par dažādu iekšējo reformu nepieciešamību ES.

— Pirmkārt, par iestāšanās laiku. Es ceru, ka sarunu process varētu noslēgties līdz 2002. gada beigām, tad pēc iestāšanās līguma parakstīšanas tas jāratificē visās dalībvalstīs, kā arī Latvijā jāsarīko tautas nobalsošana. Tas varētu būt diezgan ilgs process, kas varētu aizņemt aptuveni astoņpadsmit mēnešus. Tādējādi visātrākais datums, kad varētu notikt pievienošanās ES, ir 2005. gada 1. janvāris.

Otrkārt, par pašu ES. Vai tā būs gatava uzņemt vienlaikus tik lielu skaitu jaunu dalībvalstu? Lai sagatavotos nākošajai paplašināšanās kārtai, ES pašlaik norit ļoti aktīvs darbs un tiek gatavotas institucionālās reformas. Tas ir pamatjautājums, kas tiek skatīts ES starpvaldību konferencē, un mēs ceram, ka šī gada beigās Nicā izdosies pabeigt un parakstīt jauno papildināto ES dibināšanas līgumu, kur paredzēts arī nosacījums, kas pieļautu lielāku dalībvalstu skaitu.

Protams, ES brīdī, kad Latvija iestāsies tajā, būs visai atšķirīga no tās, kāda tā ir pašlaik. Runājot par iestāšanās sarunām, nereti tiek lietots salīdzinājums ar dzīšanos pakaļ ejošam vilcienam — mēs visu laiku virzāmies tuvāk finiša taisnei, kas ir ES, bet tajā pašā laikā ik pa brīdim pati finiša taisne pavirzās nedaudz uz priekšu. Tas izpaužas gan visai fundamentālās institucionālās reformās, gan arī dažādās likumdošanas izmaiņās.

— Vai Latvija spēs izsekot līdzi visām šīm izmaiņām? Vai nav iespējama situācija: mēs Latvijā cītīgi saskaņojam likumdošanu, bet brīdī, kad šīs izmaiņas tiek ieviestas ES, likumi jau ir novecojuši un nepieciešamas jaunas izmaiņas? Vai tomēr virzība Latvijā ir ātrāka nekā tā, kas ir novērojama pašā ES iekšienē?

— Pirmkārt, protams, mūsu virzība uz priekšu ir daudz ātrāka, nekā tā ir pašā ES. Otrkārt, nenotiek jau tā, ka likumi ES tiek pieņemti pilnīgā slepenībā un mēs par tiem uzzinām tikai tad, kad tie stājas spēkā. Mums ir iespēja nepārtraukti sekot līdzi jaunās likumdošanas veidošanas procesam. Tātad nav ne mazāko ierobežojumu veikt paredzēšanas un pat apsteigšanas darbu likumdošanas saskaņošanas jomā, un to mēs arī darām.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors