"Manuprāt, mūsu valstī norit demokrātisks integrācijas process"

Gunts Misāne,

Eiropas integrācijas biroja Informācijas departamenta vadītāja,

— "Latvijas Vēstnesim"

— Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (ES) ir neapšaubāma valsts ārpolitikas prioritāte teju kopš neatkarības atgūšanas, tātad jau gandrīz desmit gadu. Esam uzaicināti sākt iestāšanās sarunas, pirmās to sadaļas jau slēgtas. Bet joprojām sabiedrībā aktuāla ir diskusija par to, vai Latvijas nākotne tiešām saistāma tikai un vienīgi ar Eiropas Savienību. Šāds jautājums iekļauts arī pēdējā Eiropas integrācijas biroja veiktajā sabiedriskās domas pētījumā. Kā jūs skaidrotu šo zināmo pretrunu — valsts tērē laiku un līdzekļus integrācijai, kaut sabiedrība vēl nav skaidrībā par tās nepieciešamību?

— Tas, ka sabiedrībā joprojām ir aktuāls jautājums par Latvijas dalību ES, ir tikai pozitīvi vērtējams fakts. Nebūtu normāli, ja visi teiktu aklu un nepārprotamu "par" dalībai šajā valstu savienībā, ja nebūtu pārdomu, šaubīšanās, labāko un veiksmīgāko integrācijas ceļu meklējumu. Tomēr, par spīti visām šaubām un pretargumentiem, lielākā sabiedrības daļa izvēlas Eiropas Savienību kā Latvijas nākotnes iespēju, to pierāda arī mūsu pētījumi. Citas alternatīvas — Neatkarīgo Valstu Savienība vai pastāvēšana ārpus jebkādām valstu apvienībām — gūst mazāku atbalstu. Tā ka apgalvojums, ka politiķi un valsts pārvaldes institūcijas darbojas pretēji sabiedrības interesēm, nav pamatots.

— Tātad pašreizējo situāciju, kad valsts politika it kā ir jūtami aizsteigusies priekšā sabiedrības domai, var uzskatīt par pilnīgi normālu, demokrātisku procesu?

— Tas ir normāli, ka valsts ir izvēlējusies un stingri īsteno vienu noteiktu mērķi, nevis mētājas starp dažādām iespējām un to īstenošanu. Un tā nemaz nav, ka sabiedrībai valsts politika būtu nepieņemama vai vienaldzīga — pagājušā gada pētījumi liecina, ka ES atbalstītāju skaits ir ievērojams, dažbrīd tas pārsniedza pat 50 procentu robežu. Kritums ir vērojams pēc Latvijas uzaicināšanas sākt iestāšanās sarunas pagājušā gada decembrī. Taču tas ir tikai vēl viens apliecinājums tam, ka Latvijas cilvēki nopietni domā par valsts dalību ES — jo tā kļūst reālāka, jo nopietnāk tiek domāts par iespējamajiem zaudējumiem un ieguvumiem. Es nekādā gadījumā negribētu apgalvot, ka Latvijas sabiedrība ir negatīvi noskaņota pret ES, sabiedrība domā un apsver.

— Vai līdzīga ir arī citu valstu eirointegrācijas pieredze? Vai vienmēr vispirms dalība ES tiek noteikta kā valstisks mērķis un tikai pēc ilga un grūta pirmsiestāšanās perioda tiek prasīts konsekvents sabiedrības jā vai nē?

— Vismaz tajās valstīs, kas ES pievienojušās pēdējā paplašināšanās kārtā, referendums par iestāšanos ES ir noslēdzis, nevis sācis integrācijas procesu. Gan Zviedrijā, Somijā, gan Austrijā sākotnēji notika likumdošanas saskaņošana, sarunas, citi pasākumi, referendums bija noslēgumā. Tāpat notika arī Norvēģijā, kur sabiedrība referendumā pauda savu nē valsts dalībai ES. Tā ka apgalvot, ka Latvijā tiktu pārkāptas demokrātijas normas, nevar. Referendums būs, un tieši sabiedrība pieņems galalēmumu, ņemot vērā pabeigtos pirmsiestāšanās darbus.

— Kā jūs vērtējat vispārējo sabiedrības informētības līmeni par ES, par Latvijas integrācijas gaitu? Vai spējam izteikt argumentētu viedokli, pamatot savu izvēli?

— Ja salīdzinām sabiedrības zināšanas šodien un pirms diviem gadiem, var teikt, ka sabiedrības informētības līmenis ir pieaudzis neizmērojami. Ja pirms pāris gaiem tikai cilvēki, kas tieši bija iesaistīti integrācijas procesā, pārzināja ES uzbūvi, pazina tās institūcijas, izprata darbības un finansēšanas mehānismus, tad tagad šīs lietas pārzina daudz plašāks cilvēku loks, pat skolēni.

— Tomēr gandrīz katrā seminārā, pasākumā, kas veltīts integrācijas problēmām, izskan jau par aksiomu kļuvusī doma — "sabiedrībai trūkst informācijas, sabiedrība nav informēta"...

— Taisnība, šī doma patiešām izskan un tiek pieņemta kā aksioma, kaut bieži tai nav objektīva pamatojuma. Jautājums par pietiekamu informāciju jau pats par sevi ir diskutējams. Varbūt informācija būs pietiekama tajā brīdī, kad visiem Latvijas cilvēkiem būs augstākā izglītība Eiropas Savienības lietās, kad visi patstāvīgi varēs lasīt ES likumus, direktīvas un saprast to ietekmi uz savu dzīvi, kad cilvēki katru dienu sekos līdzi ES institūciju lēmumiem un spēs aktīvi iesaistīties to apspriešanā?...

Protams, es neņemos apgalvot, ka šobrīd sabiedrība ir pietiekami informēta par ES, ir vēl daudz cilvēku, kam trūkst pat pamatinformācijas par ES, un tas rada grūtības pamatot savu izvēli par vai pret. Arī politiķi un valsts pārvaldes darbinieki nezina, kā beigsies integrācijas process un cik ilgs tas būs. Bet, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī optimālajam informācijas līmenim var tikai tuvoties.

— Lai sabiedrības zināšanas par ES maksimāli tuvotos pietiekamības līmenim, informācijai ir jābūt brīvi pieejamai, saprotamai. Kā vērtējat sabiedrības nodrošināšanu ar informāciju?

— Ja cilvēkiem ir laiks un interese, informāciju var atrast. Daudzkārt pēc dažādiem semināriem to dalībnieki ir pauduši izbrīnu, ka Latvijā tomēr ir tik daudz iespēju šo informāciju iegūt. Problēma pastāv apstāklī, ka šo informāciju neviens nepienesīs klāt, tā ir jāmeklē pašam, kas prasa laiku un piepūli.

Nemitīgi tiek atgādināts arī par masu mediju nepietiekamo aktivitāti sabiedrības informēšanā, bet gribu atspēkot šo apgalvojumu ar vienkāršu piemēru. Pirms pāris gadiem Eiropas integrācijas birojs, apkopojot laikrakstos publicētos materiālus par ES un Latvijas gaitu uz to, mēnesī varēja iztikt ar vienu nelielu mapīti, bet tagad jau ir nepieciešami lieli un biezi vāki — rakstu skaits ir pieaudzis vismaz četras reizes. Tas nozīmē, ka arī ikdienā, bez īpašas meklēšanas, tiek piedāvāts pietiekams informācijas apjoms.

— Pirms pāris gadiem Eiropas integrācijas birojs izstrādāja sabiedrības informēšanas stratēģiju. Kāds ir tās liktenis, cik daudzi no tajā izvirzītajiem uzdevumiem īstenoti?

— Sabiedrības informēšanas stratēģija tika apstiprināta 1998.gadā. Tās īstenošana ir lielā mērā atkarīga no finansu resursiem, kas ir Eiropas integrācijas biroja un citu valsts institūciju rīcībā. Lai arī naudas ne tuvu nav pietiekami, nevarētu teikt, ka nekas netiek darīts. Tagad, balstoties uz stratēģiju un faktu, ka Latvija ir sākusi iestāšanās sarunas, tiek izstrādātas jaunas vadlīnijas sabiedrības informēšanai. Tuvākajā laikā tiks sagatavots arī konkrētu pasākumu plāns. Jau tagad ir skaidrs, ka jaunie akcenti būs orientēti uz iestāšanās sarunu gaitas atspoguļošanu. Liela uzmanība tiks pievērsta arī pārmaiņām dažādās tautsaimniecības nozarēs, Latvijai iestājoties ES.

— Latvijā ir diezgan liels skaits institūciju, kas nodarbojas ar eirointegrācijas lietām. Vai, jūsuprāt, skaits ir optimāls, varbūt šo institūciju ir par daudz vai, gluži otrādi, par maz?

— Ir grūti vienā vārdā atbildēt uz šo jautājumu, jo faktiski jebkurā valsts pārvaldes institūcijā viena no darbības nozarēm ir vērsta uz integrāciju. Ar to ir saistīta visa valsts attīstība. Un ir jāatceras, ka daudzu tiesību normu ieviešanas process mūsu valstij vēl ir tikai priekšā un tas prasīs vēl lielākas valsts pārvaldes institūciju darbspējas. Piemēram, lai realizētu dzīvē patērētāju tiesību aizsardzības normas, ir par maz to dažu cilvēku, kas strādā Patērētāju tiesību aizsardzības centrā Rīgā. Ir jāveido šādi centri visā Latvijā, iesaistot arvien vairāk speciālistu. No šāda aspekta raugoties, nevar teikt, ka Latvijā būtu par daudz institūciju, kas nodarbojas ar ES lietām. Tās ir nepieciešamas iedzīvotāju tiesību un interešu aizstāvībai un nodrošināšanai.

— Tomēr reizēm cilvēki neizprot, ar ko nodarbojas katra atsevišķa institūcija. Iegūt informāciju arī ir visai grūti. Piemēram, Eiropas integrācijas padomes sēdes ir slēgtas...

— Jā, bet slēgtas ir arī Ministru kabineta sēdes, tikpat labi mēs varētu diskutēt par to atklātību.

— Kāda būtu Eiropas integrācijas biroja vieta sabiedrības informēšanas procesā?

— Ir izskanējuši daudzi viedokļi par to, kura valsts institūcija ir īstais forums diskusijām par ES un Latviju. Uzskatu, ka Eiropas integrācijas birojs ir ļoti piemērots arī šim mērķim. Mēs esam profesionāļu komanda, kuras darbu neiespaido piederība pie kādas no politiskajām partijām, līdz ar to mūsu viedoklis var pretendēt uz maksimālu neitralitāti un objektivitāti. Mēs necenšamies ievērot kādu noteiktu politisku līniju, bet analizējam lietas pēc to būtības, kas gan mums nereti tiek pārmests.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore