"Integrācijā nav pretrunu ar Latvijas nacionālajām interesēm"

Edvīns Inkēns, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Pēdējā laikā gan presē izskanējis, gan no dažāda līmeņa amatpersonām dzirdēts viedoklis, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti vāji informēta par Eiropas Savienību (ES) un Latvijas integrāciju tajā. Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības informētība par ES?

— Ir jāizdala divas dažādas informācijas plūsmas. Pirmkārt, ikdienišķā informācija — par to, kas ar ko ir ticies un kādas sarunu sadaļas ir atvērtas. Šī informācija tiek visai plaši atspoguļota centrālajos masu medijos, un cilvēks, kurš to vēlas, var visai brīvi informāciju saņemt. Otrkārt, analītiskā informācija. Sabiedrība nav pietiekami informēta par integrācijas nozīmi, par plusiem un mīnusiem, ko dos ES. Zināma vainas daļa par to jāuzņemas arī politiķiem.

Galvenais nezināmais, par ko visai maz tiek stāstīts sabiedrībai, ir fakts, ka iestāšanās ES Latvijai izmaksās dārgi. Viena no ES galvenajām prasībām valstij, kas iestājas savienībā, ir kvalitāte visās lietās, sākot no piena kvalitātes līdz atstarojošām zīmēm ceļu malās. Visas šīs lietas ES ir standartizētas, un standarti ir augsti. Lai sasniegtu šo dzīves kvalitātes līmeni, nāksies iztērēt lielus līdzekļus, kaut lielākā daļa naudas nāks no ES.

— Nemitīgi tiek runāts par to, ka pēdējais vārds par Latvijas dalību ES piederēs Latvijas pilsoņiem, savu attieksmi izsakot referendumā. Bet jau pašlaik tiek tērēti ievērojami valsts budžeta līdzekļi gan likumdošanas saskaņošanai, gan citiem pasākumiem, kas saistīti ar integrāciju ES. Vai tas ir pareizi, un kas notiks gadījumā, ja referendumā vairākums pilsoņu pateiks "nē" Eiropas Savienībai? Vai nebūs velti iztērēti valsts budžeta līdzekļi?

— Patiesībā jau nauda netiek tērēta likumdošanas saskaņošanai kā tādai. Es nedomāju, ka kāds mums varētu pārmest vēlmi uzrakstīt labākus likumus un to, ka ārvalstu eksperti šajā procesā mums palīdz. Un Saeimā šim nolūkam vienmēr tērēta tikai ES nauda. Svarīgi ir atbildēt uz jautājumu: "Kāds ir naudas tērēšanas rezultāts?" Viens piemērs — šodien vairāk nekā 67% Latvijas eksporta kopapjoma tiek sūtīts uz ES. Tas nozīmē, ka liela daļa Latvijā saražotās produkcijas jau pašlaik atbilst ES normām. Ja nebūtu tērēta nauda un nebūtu radīta likumdošana, kas šīs produkcijas kvalitāti pārbauda, skaitlis noteikti būtu daudz mazāks. Veiksmīgā pārorientācija uz Eiropas tirgu, kas Latvijai daļēji ļāva izvairīties arī no Krievijas ekonomiskās krīzes, ir galvenokārt likumdošanas sakārtošanas sekas.

To, vai mēs iestāsimies ES vai nē, nenoliedzami izlems Latvijas tauta referendumā, bet jebkurā gadījumā tirgus, kurā mēs varēsim pārdot savu produkciju, ir tikai ES, un ES pieņems tikai to, kas atbildīs viņu standartiem. Mēs sakārtojam savu saimniecību tā, lai tas, ko mēs ražojam, būtu kvalitatīvs, un neviens mums nevar pārmest zemē nomestu naudu.

— Pēdējā laikā visai aktīvi tiek runāts par to, ka Latvija noslēgusi jau piecas iestāšanās sarunu sadaļas un ka sarunas norisinās ļoti strauji un veiksmīgi, bet lielā daļā sabiedrības valda neziņa un neizpratne, ko nozīmē sarunu sadaļu noslēgšana. Vai Latvijas likumdošana ir ievērojami izmainījusies un kā šis izmaiņas izpaudīsies mūsu ikdienas dzīvē?

— Piecas noslēgtās sarunu sadaļas nozīmē to, ka noteiktās nozarēs jau šodien dzīvojam pēc likumiem, kas ir tādi paši kā Eiropas Savienībā. Šajās nozarēs tuvākajā laikā nekas kardināli nebūs jāmaina un, raugoties caur tām, esam gatavi iestāties ES. Bet, piemēram, sarunu sadaļā par ārējo tirdzniecību, kura netika noslēgta, tiek aizstāvēts brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm, kuru būtu nepieciešams saglabāt arī gadījumā, ja Baltijas valstis neiestājas ES vienlaicīgi.

— Cik lielā mērā likumdošanas saskaņošana ir Latvijas likumdošanas sakārtošana un uzlabošana? Vai atsevišķos gadījumos Latvijai nenākas piekāpties ES prasībām un tādējādi nedaudz zaudēt?

— 99% gadījumu ES likumdošanas pamatprincipi ir vienādi ar visu dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu likumdošanas nostādnēm, un Latvija nav nekāds izņēmums. Tomēr arī visu pašreizējo dalībvalstu likumdošanā ir atkāpes no ES kopējām normām. Tās nosaka valstu nacionālās īpatnības, kuras ES ļoti labi saprot un respektē, protams, ja vien netiek degradēta visa ES likumdošanas sistēma. Nevaru iedomāties nozares, kurās Latvijai varētu rasties problēmas jeb nesaskaņas likumdošanas saskaņošanas gaitā. Integrācijas gaitā neredzu neko, kas būtu pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm, ja nu vienīgi kāds nav apmierināts ar dzīves kvalitātes uzlabošanu un Latvijas konkurētspējas celšanu pasaules tirgū. Protams, cilvēki daudz runā par to, ka Latvija zaudēs daļu savas neatkarības, jo Latvijas konstitūcijā nāksies ierakstīt punktu, ka valsts augstāko interešu vārdā dažus jautājumus mēs risinām kopā ar Eiropas Savienības valstīm. Bet redzu divus aspektus, kas atsver pat jebkuras iespējamās papildu izmaksas, kas saistītas ar iestāšanos ES. Pirmkārt, sarunās ar Krieviju Latvija būs jāuztver kā ES dalībvalsts un nebūs iespējams lietot jebkādas ekonomiskās sankcijas. Otrs ir drošības jautājums — karot ar ES valsti Latviju neviens nekad neuzdrošināsies.

— Kuras ir galvenās reālās problēmas, ar ko Latvijai nāksies saskarties turpmākajā sarunu procesā?

— Es saskatu trīs galvenās jomas, kas Latvijai neapšaubāmi būs sarežģītas, un tām visām ir viena kopīga pazīme – nepietiek tikai ar naudu, lai tās sakārtotu, ir vajadzīgs arī laiks. Pirmkārt, tā ir infrastruktūras, ceļu un tiltu sakārtošana. Tas prasa milzīgus naudas līdzekļus, kas gan lielākā daļā nāks no ES, un arī ievērojamu laika periodu, lai darbus paveiktu.

Otrs "smagais" jautājums ir ekoloģija, galvenokārt ūdens kvalitāte. ES direktīvas prasa, lai ūdens, kas tek pa krānu un ko dzeram, būtu absolūti nekaitīgs. Lai to paveiktu, arī būs nepieciešami lieli līdzekļi un ievērojams laika periods. Bet svarīgi ir saprast, ka tas ir tikai mūsu pašu interesēs, jo pirmajā gadījumā mēs iegūsim lieliskus ceļus, bet otrajā tīru ūdeni un labu veselību.

Trešā joma, kas prasa ļoti lielus naudas ieguldījumus un laiku, ir lauksaimniecība. ES ir ļoti sarežģīta lauksaimniecības sistēma, kas detalizēti nosaka, kādos apstākļos ir jāaudzē mājlopi, kāda barība tiem dodama utt. Par šo stingro normu efektivitāti liecina cilvēku dzīves ilgums ES valstīs, kas nav tikai ārstu nopelns, bet kura pamatā ir tīrs gaiss, tīrs ūdens un veselīga pārtika.

— Latvijā ir vairākas institūcijas, kas tieši nodarbojas ar Eiropas integrācijas procesu. Tā ir Eiropas lietu komisija Saeimā, Eiropas Savienības departaments Ārlietu ministrijā, Iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu delegācija, kā arī Eiropas integrācijas padome, Vecāko amatpersonu sanāksme, Eiropas integrācijas birojs u.c. Vai šo institūciju nav par daudz un vai tās darbojas pietiekami efektīvi gan katra savā jomā, gan visas kopumā?

— Uzskatu, ka institūciju skaits nav par lielu, jo katrai ir savas noteiktas funkcijas. Runājot par Eiropas lietu komisiju (ELK) Saeimā, ir jāsaprot, ka šī komisija nedarbojas atrauti no Saeimas. ELK ir kā padomdevējs un uzraugs, kas skatās, lai likumi, kas tiek pieņemti Saeimā, atbilstu ES normām. Šī ir prasība, ko mēs paši sev izvirzām. Otra ELK funkcija ir skatīties, lai valdības realizētā politika attiecībā uz Latvijas integrāciju ES atbilstu parlamenta apstiprinātajai integrācijas programmai.

Runājot par valdības ieguldījumu integrācijā, pirmkārt ir svarīgi saprast, ka integrācija ES ir iekšpolitikas, ne ārpolitikas jautājums. Tieši tādēļ pastāv Eiropas integrācijas padome (EIP) un Eiropas integrācijas birojs kā šīs padomes pastāvīgais sekretariāts. EIP, kuras sastāvā ietilpst viss Ministru kabinets, galvenais uzdevums ir uzraudzīt un koordinēt ministriju darbību, kas saistīta ar Eiropas integrāciju, un nodrošināt, lai no jauna gatavotie likumprojekti un uzlabotie vecie likumprojekti simtprocentīgi atbilstu ES direktīvām. Tātad Eiropas integrācijas birojs ir lielais koordinators, bet EIP ir mazais valdības variants, kura darbība vērsta tieši uz integrācijas virziena nostiprināšanu. Savukārt Ārlietu ministrija darbojas kā pastnieks jeb ārējais koordinators. Tā veic diplomātiskās funkcijas. Visu, kas EIP apspriests, ministrijās nolemts un Saeimā pieņemts, Ārlietu ministrija izziņo pasaulei. Tā sazinās ar ES institūcijām Briselē un runā arī ar katru ES dalībvalsti atsevišķi, jo ES sastāv no valstīm, kas ir neatkarīgas.

— Politiķi nereti pārmet masu medijiem vājo interesi informēt sabiedrību par integrāciju ES. Bet kā izskaidrot to, ka gan EIP, gan Vecāko amatpersonu sanāksme, kurā piedalās valdības pārstāvji un kurā tiek apspriesti jautājumi par Latvijas integrāciju ES, ir presei slēgts pasākums?

— Arī Saeimā durvis presei ne vienmēr ir atvērtas. Gadījumos, kad ELK diskutējam par sarunu pozīcijām, sēdes ir slēgtas, jo šī informācija nebūtu jāpublisko nevis tādēļ, ka to nedrīkstētu zināt mūsu sabiedrība, bet gan tādēļ, ka to nevajadzētu zināt mūsu sarunu partneriem. Jebkuras sarunas ir taktiska spēle, un tas ir normāli. Teorētiski gan šīs sēdes, gan EIP, gan Vecāko amatpersonu sanāksmes sēdes varētu būt atklātas, jo tur netiek apspriesti nekādi milzīgie valsts noslēpumi, bet tās ir slēgtas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā jau minēju, lai par to priekšlaicīgi neuzzinātu mūsu sarunu partneri un, otrkārt, tādēļ, lai šīs apspriedes būtu maksimāli lietišķas. Tāpat jāsaprot, ka sarunu pozīciju teksti ir visai sarežģīti, tā ir standarta valoda, kas būtu nesaprotama lielākajai daļai lasītāju, to nav iespējams pasniegt medijiem nevienkāršojot. Tādēļ ir nepieciešama šo pozīciju pārveidošana redakcijā, kas būtu cilvēciski saprotama visiem, un pie šī uzdevuma pēdējā laikā ļoti aktīvi strādā Ārlietu ministrija.

— Cik zināms, viena no Eiropas lietu komisijas funkcijām ir uzturēt kontaktus un veicināt sadarbību ar Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstu parlamentiem. Cik sekmīga ir šī sadarbība un vai pastāv kāda saikne arī ES kandidātvalstu parlamentu starpā?

— Pirms nepilna mēneša Viļņā notika Baltijas valstu parlamentu Eiropas lietu komisiju vadības apspriede. Šajā tikšanās reizē saskaņojām savu pozīciju, ko piedāvāsim izskatīšanai visu ES valstu Eiropas lietu komisiju priekšsēdētāju apspriedē (COSAC). Sadarbība Baltijas parlamentu starpā eksistē un ir visai sekmīga. Runājot par sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem, labākais piemērs ir sadarbība ar šī gada pirmajā pusgadā ES prezidējošās valsts Portugāles parlamentu. Portugāles parlamenta Eiropas lietu komisija bija atbildīga par COSAC vadību pēdējā pusgada laikā, un Latvija bija vienīgā no kandidātvalstīm, kuras delegāciju Portugāle pieņēma. Šajā pusgadā Portugāles parlamentā strādā divi praktikanti no Latvijas, tādējādi mēs visu laiku esam lietas kursā, ko dara ES prezidējošā valsts un kādi ir tās politiskie centieni. Protams, tik laba sadarbība ir zināmā mērā izņēmums un ir visai grūti cerēt, ka mums to izdosies atkārtot arī turpmāk, bet mēs liekam cerības uz Zviedrijas prezidentūru, kas sāksies nākamā gada sākumā, jo jau pašlaik mums ir ļoti laba sadarbība ar Zviedrijas parlamentu. Situācija ar nākamo prezidējošo valsti Franciju ir nedaudz sarežģītāka, jo tā ir lielvalsts, tomēr arī tur esam ievadījuši sarunas un ir notikušas vairākas tikšanās ar Francijas parlamenta pārstāvjiem.

Par sadarbību ar Eiropas Parlamentu (EP) — varētu atzīt, ka tā ir pirmklasīga. Mums ir kopēja institūcija starp EP un Latvijas parlamentu, un varētu teikt, ka deputāti, mūsu sarunu partneri, kas sēž galda otrā pusē, ir kļuvuši gandrīz par mūsu lobētājiem. Divus gadus pēc kārtas EP pieņēma rezolūcijas, kurās aicina pēc iespējas ātrāk sākt sarunas ar Latviju. EP ir arī uzaicinājusi mūsu parlamentāriešus piedalīties EP specializēto komisiju sēdēs ne vien kā klausītājus vai novērotājus, bet arī izteikt savu viedokli.

— Kā jūs vērtējat Eiropas Parlamenta lomu Eiropas Savienībā un lēmumu pieņemšanas procesā? Vai Latvijā, iestājoties ES, nemazināsies nacionālā parlamenta ietekme uz likumdošanu un politiskā ietekme kopumā?

— Pirmkārt, runājot par EP lomu ES, jāsecina, ka EP loma arvien pieaug un turpinās pieaugt. No sākotnējās, varētu pat teikt, parodijas par parlamentu EP ir kļuvis par visai ietekmīgu struktūru ar lielu ietekmi ES politikas veidošanā. Jāatzīst, ka, ņemot vērā ES institucionālo struktūru, nacionālā parlamenta ietekme ir visai maza, jo galveno likumdošanas institūciju — Eiropas Komisiju — veido valdību izvirzīti pārstāvji, kas nozīmē to, ka nacionālais parlaments zināmā mērā zaudē savu likumdošanas monopolu. Gadījumā, ja valdības pārstāvji piekrīt kādam likumprojektam, šis likums atnāks atpakaļ uz Latviju jau vairs neapspriežams. Bet, lai šo situāciju novērstu, mūsu kaimiņvalstīs, pirms valdības pārstāvji dodas uz Briseli un saka kaut kam "jā", tie atnāk uz parlamentu un saskaņo savu viedokli. Tādējādi parlaments nezaudē savas likumdevēja funkcijas.

— Pēdējā laikā vairākkārt ES iekšienē ir izskanējušas idejas par ES dziļāku integrāciju, nonākot līdz pat daļēji federatīvai valstu apvienībai. Kā jūs vērtējat šādus izteikumus? Cik tie ir reāli nākotnē?

— Idejai par federatīvu pārvaldi un dziļāku integrāciju ir zināms pamats, jo, ES paplašinoties, tās valstu skaits gandrīz dubultosies, tādējādi ievērojami apgrūtinot institucionālo darbību savienības iekšienē. Bet esmu pārliecināts, ka, pievienojoties jaunām dalībvalstīm, šī virzība apstāsies, jo praktiski visas Austrumeiropas valstis tikai neilgu laiku atpakaļ ir atguvušas savu neatkarību un nebūs gatavas uz savas suverenitātes deleģēšanu vairāk, kā tas ir nepieciešams pašreizējā ES sistēmā.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors