"Īsākā nakts"

"Tagesspiegel"

— 2000.06.22.

Baltieši un skandināvi Berlīnē atdzīvina vasaras saulgriežu svētku tradīciju.

Īsākā nakts beidzās jau trešdien plkst. 4.44, kad Saule uzlēca pie horizonta savam garākajam gājienam pie Berlīnes debesīm, kas beidzās 21.33. Zeme stingri ievēro astronomiskos termiņus. Plkst. 3.48 Saule sekundi sekundē sasniedza vasaras zenītu Ziemeļu puslodes platuma grādos.

Dīters Hermans neko citu arī negaidīja. Un viņš arī zināja, kā funkcionē saulgrieži: "Iespaids rodas Zemes kustības rezultātā ap Sauli pa loku, ko mēs saucam par ekliptiku." Tās šķietamajā ikgadējā kustībā pie debesu juma Saule zenītu sasniedz pie ziemeļu platuma 23,5 grāda." Tam, kurš par to vēlas uzzināt precīzāk, Hermans iesaka piektdien plkst. 20.00 ierasties Zeisa lielajā planetārijā uz Arhenholdas observatorijas direktora lekciju "Vasaras sākums pie zvaigžņotajām debesīm".

Inesei Segliņai vasaras saulgrieži ir kaut kas vairāk nekā tikai astronomisks notikums vien. "Vasaras saulgriežu nakts ir īpaša, kad notiek brīnumi," noslēpumaini saka Latvijas vēstniecības Berlīnē darbiniece. "Mēs, Latvijā 23. jūnijā svinam zāļu un ziedu svētkus. Vakarā mēs iededzinām ugunskurus, lai palīdzētu Saulei tikt pāri īsajām tumsas stundām. Saka, ka tas, kurš šajā naktī guļ, nogulēs visu gadu." Arī padomju laikā, par spīti oficiālajam aizliegumam pagāniskie svētki tika svinēti ģimenēs un kopā ar pazīstamajiem. "Vārds Jānis ir ļoti izplatīts, tāpēc daudzi latvieši nākošajā Jāņu dienā svin savu vārdadienu." Mēģinājumos aizliegt pagāniskos auglības svētkus neveiksmi jau daudz agrāk cieta arī kristieši, kuri tāpēc Jāņa Kristītāja atceri pārcēla uz nākošo dienu, 24. jūniju.

Šogad Inese Segliņa vasaras saulgriežus svinēs Berlīnē. Pirmo reizi latvieši Jāņu dienu atzīmēs kopā ar Igaunijas un Lietuvas vēstniecībām. Piektdien plkst. 18.00 visas trīs vēstniecības sāks saulgriežu svētkus Halenzē pludmalē. Uz lielajiem saulgriežu svētkiem no Baltijas republikām ir ieradušās deju un folkloras grupas. Tiem ir jākļūst par ģimenes svētkiem ar īpašiem ēdieniem un tradicionālajiem Jāņu vakara ugunskuriem. "Saķeras rokās un lec pāri liesmām. Tas nes laimi," saka Inese Segliņa. Kam tas atnesīs laimi, būs redzams jau svinību vakarā pludmalē, jo to rīkotāji grib izlozēt trīs braucienus uz Rīgu, Viļņu un Tallinu.

Ideja par kopīgu trīs valstu saulgriežu svētku sarīkošanu radās Eiropas akadēmijai, kas pagājušajā gadā tajā pašā vietā rīkoja saulgriežu svētkus kopā ar lietuviešiem. Akadēmijas vadītājs Ekarts Štratenšulte gaida apmēram 800 apmeklētāju. "Mēs sākumā uzaicinājām arī Ziemeļvalstu vēstniecības, kuras mums tomēr atteica."

"Zviedriem Midsomma Afton ir lielākie svētki gadā," paskaidro Zviedrijas vēstniecības kultūras atašejs Osa Benteke, "vairumam jau ir savas svētku programmas kopā ar draugiem un pazīstamiem." Saulgriežu svētkos Zviedrijā iestādes un uzņēmumi nestrādā, un tāpēc piektdien brīvdiena par godu Saulei būs arī Zviedrijas vēstniecībai Rauhštrāsē. Tradicionālos saulgriežu svētkus zviedri Berlīnē nu jau gandrīz desmit gadu svin zviedru kopienas centrā Vilmersdorfā. "Svētki saistās ar mītiem un tradīcijām," saka Victoria kopienas mācītājs Peters Vonehags. Tur piektdienas pēcpusdienā sāksies vasaras saulgriežu svētki. "Tiks lasītas puķes un pīti vainagi. Mēs izrotāsim bērzu, Midsommastāng , lai tam apkārt dejotu tradicionālo riņķa deju." Saskaņā ar vecajām ieražām tiek pasniegta siļķes fileja ar jaunajiem kartupeļiem un skābo krējumu. Arī evanģēliskais mācītājs zina pastāstīt par svētku pagānisko maģiju: "Saka, ka saulgriežu naktī papardes zied zelta ziediem. Un, ja meitene zem spilvena paliek septiņus ziedus, viņa sapņos redz nākamo vīru." Saulgriežu svētki, kādi tie ir Baltijā, tomēr nav stingra zviedru Midsomma Afton sastāvdaļa.

Arī padomniece preses un kultūras jautājumos Gerda Petersena atceras, ka viņa kā bērns ir likusi gultā ziedus. "Tomēr konkrēti par manu pašreizējo vīru es nesapņoju." Norvēģijā saulgriežu svētki galvenokārt tiek svinēti pie lielajiem ezeriem un piekrastes salās. Svētkiem ir stingras tradīcijas, bet tie nav kā svinamā diena. Ideju svinēt saulgriežu svētkus kopā ar Baltijas valstu vēstniecībām viņa vērtē kā labu. Kāpēc šoreiz nenonāca līdz kopējiem svētkiem, Petersenas kundze nezina. "Iespējams, ka no tā kaut kas iznāks nākamajā gadā."

Arī berlīnieši vēlas atzīmēt gada īsāko nakti ar saulgriežu svētkiem. Berlīnes kūrortu uzņēmumi kopā ar Zviedrijas Mēbeļu namu Ikea piektdienas vakarā plkst. 20.00 uzaicina uz skandināvu saulgriežu svētku svinēšanu Buhas peldbaseinu hallē.

Stepans Vilers

"Strīds Baltijas jūras padomē"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.06.21.

Baltijas jūras padomē, Baltijas jūras piekrastes valstu ārlietu ministru sapulcē izraisījās strīds par Krievijas politiku pret Baltijas valstīm.

Igaunija pirms ārlietu ministru sesijas Bergenā (Norvēģija), kas notiks trešdien un ceturtdien, atteicās piekrist Baltijas padomes "cilvēktiesību pilnvarotā" dāņa Espersena mandāta pagarināšanai. Espersenam jau vairākus gadus tiek pārmests, ka viņš atbalsta Maskavas sūdzības, ka Igaunijā un Latvijā tiek apspiestas un diskriminētas krievu minoritātes un mēģina aizkavēt Krievijas kritikas atspēkošanu. Laiku pa laikam Baltijas jūras padomē var dzirdēt runājam, ka Espersens "sabotē", starp citu, arī Vācijas un Skandināvijas valstu centienus precizēt krievu pārmetumus, kas tiek uzskatīti par nepamatotiem.

Dānija atsauca Espersena kandidatūru šim amatam pēc tam, kad kļuva redzams, ka vairums pārējo valstu turpmāk nevēlas atbalstīt pilnvarotā darbu. Līdz ar Krieviju, Dāniju un trim Baltijas valstīm, Baltijas jūras padomē kā tradicionālās Ziemeļu sadarbības valstis ir pārstāvētas arī Vācija, Polija, Zviedrija, Somija, kā arī Norvēģija un Islande. Turklāt Bergenā tika ieplānota arī „komisāra" izdevumu ierobežošana. Tas var izraisīt Krievijas pretestību, kura Baltijas jūras padomi izmanto kā placdarmu, lai Baltijas valstīs nosodītu minoritāšu politiku. Galu galā "cilvēktiesību komisāra" amats tika iedibināts kā piekāpšanās Krievijas Baltijas politikas priekšā.

Igaunija kopš pagājušā gada izdara spiedienu, lai Espersens tiktu nomainīts. Šos centienus atbalsta valstis, kas par atbilstošu institūciju cilvēktiesību pārkāpumu nosodīšanai uzskata Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO). EDSO Tallinā un Rīgā ir ierīkojusi misijas, un tā ir Eiropas Savienības partnere Igaunijas un Latvijas politikas novērtēšanā pirms uzņemšanas Savienībā. Tagad abas valstis cenšas panākt, lai pēc tam, kad tiks izpildītas pēdējās EDSO prasības attiecībā uz valodu politiku, tiktu slēgtas arī EDSO misijas. Pašreiz tiek runāts par misijas slēgšanu Igaunijā jau šogad, kamēr Latvijā misijai darbs būs jāturpina.

Tagad Maskavā saka, ka Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs Bergenā atkal runās par krievu iedzīvotāju situāciju. Pēdējie Krievijas pārmetumi liecina par attiecību pasliktināšanos ar trim Baltijas valstīm. Visbeidzot Baltijā sašutumu ir izraisījis Krievijas ārlietu ministrijas viedoklis, ka trīs Baltijas valstis nav okupētas, bet ir Padomju Savienībā iestājušās brīvprātīgi. Lietuva pirms tam paziņoja, ka arī no Maskavas ir jāsaņem kompensācija par padomju okupācijas laikā nodarītajiem postījumiem, kā arī jāizmaksā kompensācija upuriem pēc Vācijas parauga, kura ir paredzējusi izmaksāt kompensācijas nacisma upuriem.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers Baltijas jūras padomes konferencē Bergenā pārņems šīs organizācijas prezidentūru. Pēc Baltijas jūras padomes valstu valdību vadītāju galotņu sanāksmes maijā Koldingā (Dānija) Baltijas jūras padome mēģina panākt ciešāku piesaisti "ES Ziemeļu dimensijai", kuras uzdevums ir Baltijas jūras reģionu padarīt par arēnu intensīvākai reģionālajai sadarbībai ar Krieviju.

"Problēmas sākoties Maskavā"

"Izvestija"

— 2000.06.27.

Lietuvā uzskata, ka visas problēmas sākas Maskavā.

Jau dažas nedēļas Lietuvā turpinās antikrievijas kampaņa. Lēmumu pieprasīt no Krievijas kompensāciju par padomju "okupācijas" gadiem atbalstīja arī Latvija un Igaunija. Andrjus Kubiļus cer, ka Krievija pāries pie daudz konstruktīvākiem uzskatiem ārpolitikā un attiecībā pret kaimiņiem. Lietuvas premjeram šķiet, "ka Krievijā sāk saprast to, ka tāda pozīcija, kādu Maskava demonstrē attiecībā pret Baltijas valstīm, ir nevajadzīga pašai Krievijai". Visos pārējos jautājumos Lietuvas premjers nemaz nedomā atkāpties no saviem uzskatiem. Taču viņa izteikums par to, ka normāls dialogs ar Krieviju ir iespējams, jau daudz ko nozīmē.

Vēršoties pie Lietuvas tautas televīzijā, Lietuvas prezidents Valds Adamkus kritizē to, ka Seims aizraujas ar "otršķirīgiem" valsts dzīves jautājumiem (ar to tiek domāts likumprojekts par padomju okupāciju).

Pēc Adamkus domām, "Eiroatlantiskā orientācija un labas attiecības ar Krieviju ir pilnībā savienojamas lietas Attiecībās ar Krieviju ir jāmeklē kopīgas tēmas un intereses, par kurām mēs esam spējīgi vienoties". Kubiļus izbrīnījās: "Krievija negaidīti jūtīgi reaģēja uz Lietuvā pieņemto lēmumu par zaudējumu atmaksāšanu". Pēc Lietuvas premjera domām, Krievijai ir jāņem piemērs no Vācijas, "kas nolēma samaksāt kompensāciju tiem, kuri tika izvesti strādāt uz nacistisko Vāciju".

"Padomju okupācija" un attieksme pret to ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekšējās politikas galvenais jautājums. Pēdējie Lietuvas prezidenta izteikumi liecina, ka Viļņā vēl ir spēki, kuri saprot, ka dialogs ir nepieciešams.

Baltijas valstīs vēl joprojām ir dzīvs mīts par PSRS "vecāko brāli". Tad nu Lietuva domā, balstoties uz padomju īstenības šķembām izveidotajiem mītiem. Pašlaik Baltijas valstis apspriež to, kā tieši Krievija varēs kavēt šo valstu iestāšanos Ziemeļatlantiskajā aliansē. Lietuvas premjers uzskata, ka Krievija kavēs Lietuvas iestāšanos NATO "ar Eiropas lielāko galvaspilsētu diplomātisku ietekmēšanu".

Krievijas lomas un intereses pārspīlēšanu var izskaidrot ar to, ka vēl joprojām ir saglabājies tāda milzeņa kā Krievijas mazā kaimiņa "mazākā brāļa komplekss". Jo kāpēc trim suverēnām valstīm, kas ir ceļā uz ES un NATO, vajadzētu tik nervozi reaģēt uz katru Krievijas ĀM paziņojumu? Jo diezgan acīmredzams ir tas, ka Krievija nespēs ietekmēt neatkarīgo Lietuvu, neatkarīgo Latviju un neatkarīgo Igauniju.

Viktorija Sokolova

"Dārgā Ignalinas atomreaktora slēgšana"

"Neue Zūricher Zeitung"

— 2000.06.22.

Starptautiskā kreditoru

konference Viļņā

Konference par Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu Viļņā notika ES paplašināšanas komisāra Gintera Ferhoigena klātbūtnē. ES, kas Viļņai ir likusi saprast, ka runa par Lietuvas iestāšanos Savienībā var būt tikai bez Ignalinas, ir apsolījusi finansiālo palīdzību.

Tieši 30 valstu, kā arī Eiropas Savienības un starptautisko finansu organizāciju pārstāvji otrdien un trešdien Lietuvas galvaspilsētā Viļņā piedalījās konferencē, kuras tēma bija Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšana. Runa ir par Lietuvas mantojumu vēl no padomju laikiem, kas ir izraisījis tik daudz strīdu: no vienas puses, toreizējai padomju republikai Lietuvai nejautāja, kad Maskava pieņēma lēmumu par divu "Černobiļas tipa" reaktoru būvi, lai apgādātu ar strāvu Baltijas republikas un Baltkrieviju. Taču, no otras puses, šodien Ignalina ar 1984. un 1987. gados ekspluatācijā nodotajiem reaktoriem piegādā lētu strāvu tādos daudzumos, kas ievērojami pārsniedz Lietuvas vajadzības un līdz ar to dod arī ienākumus no strāvas eksporta. Izdevīgās cenas noveda līdz tam, ka Lietuva atteicās no pārējiem dārgākajiem enerģijas ražošanas veidiem, un šodien tā 70% no nepieciešamās strāvas saņem no AES.

 

Ignalina kā šķērslis integrācijai

Tomēr Ignalina draud kļūt par Lietuvas integrācijas plānu klupšanas akmeni. Kā informē Lietuvas Kodolenerģijas uzraudzības iestāde, AES blokiem, kā pirmajiem RBMK tipa ("Černobiļas tipa") reaktoriem, pēc pamatīgas rekonstrukcijas ir izsniegta licence, ka tie atbilst Rietumu prasībām, tomēr speciālistu domas, salīdzinot šos reaktorus ar tāda paša vecuma līdzīgām iekārtām Rietumos, ir atšķirīgas. Turklāt Ignalinai ir piekārta "Černobiļas zīme" un līdz ar to bīstamas AES slava. Rietumu politiķi gan atklāti neizteikto, bet starp rindiņām skaidri salasāmo pozīciju, ka Lietuva par ES dalībnieci varēs kļūt tikai tad, ja būs apturēta Ignalinas AES darbība, galvenokārt pamato ar sabiedrībā valdošajām bailēm. Valdība un parlaments Viļņā ir piekāpušies šim spiedienam un pieņēmuši lēmumu pirmo AES reaktoru slēgt 2005. gadā; par otro bloku lēmums tiks pieņemts 2004. gadā. Taču tai pašā laikā Lietuvas politiķi uzskata, ka Ignalina ir starptautiska problēma un tāpēc tās atrisināšanā ir nepieciešami starptautiski centieni.

 

ES finansiālā palīdzība

Šī iemesla dēļ sasauktā starptautiskā konference savāca līdzekļus, kas pat nedaudz pārsniedz Viļņas pirmajai fāzei aprēķināto summu 200 miljonu eiro apmērā. Lielāko daļu no tās dos ES; mazākas summas atsevišķas Baltijas jūras piekrastes valstis iemaksās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) speciāli izveidotā fondā. Lietuvai ar Ignalinu ir jānes nasta, kas citām valstīm ir aiztaupīta, domā ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens. Viņš šo konferenci vērtēja kā vērā ņemamu signālu par gribu kopā rūpēties par lielāku drošību. Tomēr viņš aicināja Lietuvu alternatīvo enerģijas veidu meklējumos vairāk orientēties uz privāto sektoru un šajā nolūkā paātrināt enerģijas nozares privatizāciju un restrukturizāciju. Daļējs abu Ignalinas 1300 megavatu reaktoru aizstājējs varētu būt jau esošā termoelektrostacija ar 1800 megavatu kapacitāti, kuru gan ir nepieciešams modernizēt. Tās rekonstrukcijas izmaksas tiek vērtētas uz 400 miljoniem eiro.

Kopējās Ignalinas AES apturēšanas izmaksas vēl nav iespējams precīzi novērtēt, taču tās varētu būt apmēram 2 miljardi eiro par katru reaktoru. Tāpēc Lietuvas ministru prezidents kreditoru konferencē uzsvēra, ka viņa valsts nav spējīga viena pati uzņemties šādas izmaksas. Tāpēc viņš cerot, ka starptautiskais atbalsts būs ilgtermiņa un nepārtraukts.

"Somija palīdzēs finansēt Ignalinas slēgšanu"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.06.21.

Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanai Somija piešķirs 1,5 miljonus eiro jeb apmēram 9 miljonus marku.

Tas kļuva zināms devēju konferencē Viļņā, kurā piedalās daudzas ES dalībvalstis un starptautiskie finansu institūti. Tikšanās Lietuvas galvaspilsētā turpināsies arī šodien.

Šis pasākums tiek rīkots tādēļ, ka Lietuvas parlaments maijā nolēma vēlākais 2005. gadā slēgt Ignalinas pirmo reaktoru. Detalizētam šī procesa plānam jābūt gatavam vēlākais šā gada novembrī. Lēmums par otra reaktora slēgšanu tiks pieņemts 2004. gadā. Abi Ignalinas atomspēkstacijas reaktori ir tādi paši kā Černobiļā.

Eiropas Savienība, kas ir pieprasījusi slēgt Ignalinu, lai Lietuva varētu iestāties šajā organizācijā, ir darījusi zināmu, ka sagaida otrā reaktora slēgšanu līdz 2009. gadam. Lai to varētu izdarīt, Lietuvai ir nepieciešama ļoti liela palīdzība — līdz pat vienam miljardam eiro jeb sešiem miljardiem marku. Pirmajā pakāpē ES, vairākas Rietumvalstis un starptautiskie finansu institūti, kā, piemēram, ERAB, ir nolēmuši izveidot likvidācijas fondu, kurā būtu 200 miljoni eiro.

Eiropas Savienība piešķirs lielāko daļu — 150 miljonus eiro. No Ziemeļvalstīm visvairāk dos Zviedrija — vairāk nekā 6 miljonus eiro, Dānija 2,6 miljonus un Somija un Norvēģija katra 1,5 miljonus.

Krievija savukārt nav sevišķi sajūsmināta par Ignalinas spēkstacijas likvidēšanu, jo ir daļēji atkarīga no šīs atomspēkstacijas un ir paziņojusi, ka plāno būvēt savas atomspēkstacijas, ja Ignalinu slēgs.

"Lietuva noliedz, ka būtu iesaistīta spiegošanas lietā"

"Dagens Nyheter"

— 2000.06.27.

Lietuvas valsts drošības dienests DGB otrdien noliedza, ka kaut ko ir zinājis par 24 gadus veco lietuvieti, ko aizturēja Krievijas drošības dienesta darbinieki sakarā ar aizdomām par spiegošanu amerikāņu CIA labā.

Nākamajā dienā pēc šīs lietas nākšanas gaismā DGB apgalvoja, ka birojs nekad nav bijis iesaistīts naidīgā vai destruktīvā darbībā pret Krieviju. Paziņojumā teikts, ka Lietuvas drošības dienests nepazīst šo 24 gadus veco vīrieti.

Krievijas FDD pirmdien informēja, ka minēto datorhakeri esot angažējusi DGB, bet viņš ir strādājis CIA uzdevumā. Otrdien tomēr kļuva zināms, ka viņš agrāk ir strādājis Lietuvas nodokļu pārvaldē. Televīzijas kanāls KST norādīja, ka viņš ir Lietuvas pilsonis, taču etniskais krievs. Nopratināšanā viņš ir stāstījis, ka kopš pagājušā gada CIA uzdevumā ir mēģinājis ielauzties FDD iekšējā datoru un sakaru tīklā.

Vienu reizi šogad viņš esot neveiksmīgi centies par CIA aģentu savervēt kādu FDD darbinieku, aizvilinot viņu uz Poliju un apgādājot ar amerikāņu sagādātiem kompromitējošiem materiāliem.

24 gadus vecais lietuvietis norādīja, ka esot ļāvis DGB sevi savervēt jau 18 gadu vecumā, lai tādējādi izvairītos no soda par ielaušanos dažādās datorsistēmās. Laikraksta ‘’Kommersant’’ otrdienas numurā FDD esošie informācijas avoti saka, ka birojs ar interneta starpniecību esot sekojis līdzi lietuvieša darbībai un kontaktiem.Izsekošanas laikā FDD viņam esot piešķīris kodētu vārdu "Students".

Tomass Hambergs

"Lietuviešu koka mājas iekaros Eiropu"

"Dagens Industri"

— 2000.06.27.

Lietuva kļūs par nozīmīgu gatavo koka ēku ražotāju Rietumeiropas tirgum. Iniciators ir arhitekts Oge Mīre, kas ir nodibinājis uzņēmumus "Lineco" un "Baltic Building Interiors" (BBI).

Kamēr "Lineco’’ izgatavos gatavās ēkas, BBI ražos pusfabrikātus un sastāvdaļas Skandināvijas un Eiropas uzņēmumiem.

"Lineco’’ par piegādātājiem savu pilnīgi gatavo māju ražošanai ir piesaistījis 30 lietuviešu un 20 skandināvu uzņēmumu.

Vēl gan nav zināms, cik liels būs šis projekts, taču tiek lēsts, ka 2001. gadā izgatavos 500 māju, un apgrozījums tādā gadījumā būs 150 miljoni kronu. Ogem Mīrem šī veikalnieciskā ideja radusies pēc dažiem Lietuvā pavadītiem gadiem, kur viņš strādājis par arhitektu, specializējoties nolaistu māju atjaunošanā. Šajā laikā viņš sapratis, ka varētu izdoties ražot kvalitatīvas koka mājas par ievērojami zemākām cenām nekā Rietumeiropā - par 20 līdz 40 procentiem lētāk.

Kompetence bijusi, lai gan vēl aizvien pastāv nepilnības ražošanas efektivitātē.

Oge Mīre norādījis, ka tehnikas līmenis ir zemāks nekā Rietumos, tāpēc ir grūtāk sasniegt Rietumu līmeņa ražīgumu. Priekšrocību tomēr ir krietni vairāk. Lietuvā un tās kaimiņzemēs ir izejvielas, un laika gaitā līdzīgus uzņēmumus var atvērt pārējās Baltijas valstīs.

Oges Mīres uzņēmums turklāt izdara ievērojamus ieguldījumus produkcijas ražošanas iekārtās, kas galvenokārt ir ievestas no Skandināvijas valstīm. Ēriks Vīkstrēms Upsalā ir saņēmis uzdevumu pārdot BBI izgatavotos komponentus Skandināvijā, un par to viņš ir priecīgs.

"Šajā nozarē esmu nostrādājis vairākus gadus, un šie produkti atbilst Skandināvijas kvalitātei, un tiem ir skandināvu dizains. Turklāt tam, ka spējam piedāvāt tik labu cenu, vajadzētu mums nodrošināt strauju ienākšanu Skandināvijas tirgū, kas mums ir pirmais. Vēlāk kārta pienāks pārējai Eiropai un varbūt arī kam vairāk", Ēriks Vīkstrēms norāda.

"Lietuvas valsts ir ļoti ieinteresēta sākt šādu eksportu. Viņi to ir pierādījuši arī ar darbiem, viņi smagi strādā, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas drīzāk varētu sākt darboties pilnā apjomā. Liekas, ka birokrātisku šķēršļu arī nav, un pastāv visi priekšnotiekumi gūt panākumus", viņš turpina.

Kokmateriāli "Lineco’’ koka mājām un BBI sastāvdaļām tiek piegādāti lielākoties no Lietuvas un arī no Krievijas.

Tomass Dietls

"Krievi ir visur!"

"Subbota"

— 2000.06.23.

Aptuvenais ārzemēs dzīvojošo krievu iedzīvotāju skaits.

Ukraina 11 356 000

Kazahstāna 4 700 000

Baltkrievija 1 200 000

Uzbekistāna 1 200 000

ASV 1 100 000

Latvija 756 700

Kirgīzija 685 000

Moldova 562 000

Igaunija 406 000

Kanāda 300 000

Lietuva 300 000

Turkmēnija 200 000

Gruzija mazāk par 200 000

Tadžikistāna 189 500

Azerbaidžāna 160 000

Francija 100 000

Bulgārija 80 000

Vācija 45 000

Argentīna 40 000

Somija 25 000

Armēnija 14 000

Beļģija 7000

Jaunzēlande 7000

Ķīna 7000

Nīderlande 6000

Paragvaja 6000

DĀR 3000

Itālija 2000

Zviedrija 2000

Spānija 1500

Norvēģija 200

Islande 100

 

"Krievija uz pieglaimošanās ceļa ar Strasbūru"

"Die Presse"

— 2000.06.26.

Tomēr Eiropas Padomes ģenerālis Švimmers domā, ka balsstiesību atņemšana Krievijai Eiropas Padomē var arī netikt tik drīz atcelta.

Krievija pirms šodien paredzētajām debatēm Eiropas Padomē (EP) par karu Čečenijā pamatīgi aizstāvas, lai izvairītos no vēl lielāka Strasbūrā izmitinātās valstu savienības nosodījuma. Ilgstošo cilvēktiesību pārkāpumu dēļ atdalīties gribošajā Kaukāza republikā parlamentārieši aprīlī Maskavai atņēma balsstiesības. Vienlaikus Ministru padome saņēma uzdevumu pārbaudīt iespējamo Krievijas izslēgšanu no EP.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nedēļas beigās Maskavā tiekoties ar Itālijas ārlietu ministru Lamberto Dini un EP ģenerālsekretāru Valteru Švimmeru, paziņoja, ka viņa valsts Čečenijas jautājumā cer uz sadarbību ar Strasbūru. Lai gan eksistējot strīdīgi jautājumi, "tomēr EP Ministru padomes un Parlamentārās sapulces viedoklis mums nav vienaldzīgs". Švimmers un arī Dini, kā EP Ministru padomes priekšsēdētājs, ceturtdien un piektdien tika informēti par stāvokli Ziemeļkaukāzā. Pēc tam austrietis skeptiski izteicās par iespēju Krievijai atkal atdot atņemtās balsstiesības Eiropas Padomē: "Parlamentārā sapulce joprojām gaida politisku dialogu un politisku atrisinājumu." Dini izteicās optimistiskāk: "Mierīga noregulējuma process ir kļuvis dinamiskāks."

Kā nākošo labas gribas zīmi Maskava trešdien atļāva trim Eiropas Padomes ekspertiem doties uz Čečeniju. Viņi strādās Krievijas cilvēktiesību pilnvarotā birojā Znamenskoje.

"Īstais laiks opozīcijai"

"Der Spiegel"

— 2000.06.Nr. 25.

Intervija ar Krievijas finansu magnātu Borisu Berezovski par viņa konkurenta Vladimira Gusinska apcietināšanu, par prezidenta Putina varu un briesmām demokrātijai Krievijā.

Spiegel

: Tas ir vēl viens lēciens atpakaļ Katrīnas II laikā, kura arī iecēla ģenerālgubernatorus.

Berezovskis

: Ar vienu atšķirību: Putins mēģina liberalizēt ekonomiku. Viss ved Latīņamerikas modeļa virzienā: brīvā tirgus ekonomika un stingri kontrolēta, autoritāra valsts vara.

Spiegel

: Šķiet, ka novērtējot Putinu, jūs svārstāties?

Berezovskis

: Putins bija ne tikai mazākais ļaunums mūsu valstij, bet arī īstais vīrs pašreizējam laikam. Visi pārējie nozīmētu soli atpakaļ vai malā, pagātnē vai stagnācijā. Tomēr pēdējā laikā ir kļuvis redzams, ka viņš nav stratēģis. Boriss Jeļcins arī nebija stratēģis, bet viņam tādam arī nevajadzēja būt. Viņam bija jāatrisina vēsturisks uzdevums. Taču Putinam ir vajadzīga stratēģiskā domāšana, ja mēs gribam iesāktajā ceļā virzīties uz priekšu ātri un ar labiem rezultātiem.

Spiegel

: Labi padomnieki varētu šo trūkumu izlīdzināt.

Berezovskis

: Putinam šodien ir slikti padomnieki. Viņa cilvēki nesaprot, ka bez politiskās brīvības nevar izveidot demokrātisku valsti, ar ekonomisko brīvību vien nepietiek.

Spiegel

: Krievijas ekonomikai ir ļoti nepieciešams kapitāls. Taču dažiem krieviem ir milzīgi īpašumi ārzemēs. Vai jūs Putina pasākumus uzskatāt par pietiekamiem, lai šos miljardus dolāru atgrieztu atpakaļ Krievijā?

Berezovskis

: Ārzemju kapitāls neienāks Krievijā tik ilgi, kamēr krievi paši neinvestēs savā valstī. Šajā punktā Putina rīcība ir pārliecinoša. Piemēram, sākot ar 2001. gadu, ienākuma nodoklis būs 13% neatkarīgi no ienākumu apjoma. Tas izskatās pēc kapitāla amnestijas. Es esmu drošs, ka nākamajā gadā daudzi krievi maksās nodokļus par daudz lielākiem ienākumiem un legalizēs īpašumus ārzemēs.

"Putins un "trīs lieli suņi""

"Der Standard"

— 2000.06.22.

Gusinska gadījums liek šaubīties par Krievijas prezidenta spēku.

"Iztēlojieties mazu zēnu, kurš pavadā tur trīs lielus melnus suņus. Viņam nav pietiekami daudz spēka, lai patiesi tos vadītu. Taču viņš nav arī pietiekami gudrs, lai suņus palaistu vaļā." Šādi neilgi pirms apcietināšnas Vladimirs Gusinskis aprakstīja Krievijas prezidenta stāvokli. Putins gribēja kļūt par kungu trim "suņiem": valsts drošības aparātam, kura pārstāvjus Putins ir iecēlis svarīgākos amatos, "ģimenei", pie kuras pieder arī tādi finansu magnāti kā Boriss Berezovskis un kura Putinu padarīja par prezidentu, un trešajam spēkam: liberālajiem ekonomikas ekspertiem no Putina dzimtās pilsētas Sanktpēterburgas. Viņiem vajadzēja formulēt jauno ekonomikas politiku, kam Krievija bija jāatbrīvo no Jeļcina gadu smagākās hipotēkas, "oligarhu" kundzības.

Nedēļu pēc ievēlēšanas Putins brīdināja, ka ir pagājis tas laiks, kad cilvēki, pateicoties savai bagātībai, varēja ietekmēt politiku. Oligarhi piederot pagātnei. "Tas ir vēlētājiem domāts teiciens," ironiski komentēja Berezovskis. "Tas nekad nenotiks tikai tāpēc vien, ka tas nav iespējams." Taču pēc daudzu vēlētāju domām, Putinam tieši superoligarham un galvenajam Krievijas politikas intrigantam Berezovskim vajadzēja norādīt viņa vietu. Tomēr uzmanības lokā nonāca nevis Berezovskis, bet Gusinskis, kas arī pieder pie oligarhu kluba.

Viņš nosodīja korumpēto "ģimeni". Viņam piederošie masu mediji informēja par Jeļcina meitu kredītkartēm, ko apmaksāja Šveices firma "Mebetex", un citiem skandāliem. Taču Gusinskis pārrēķinājās. Vēlēšanās uzvarēja "ģimenes" izraudzītais Putins. Tomēr viņš, pretēji Primakovam un Lužkovam, turpināja kritizēt Putinu un viņa vidi, tādējādi pārkāpjot Kremļa spēles noteikumus, kas oligarhiem gan atļauj citam citu apkarot, bet prasa absolūtu lojalitāti pret "caru".

Par Gusinska "valstij naidīgu" prasību tiek uzskatīts aicinājums Putinam distancēties no Kremļa vecās gvardes un izmeklēt "ģimenes" korupciju, ierobežot slepenā dienesta ietekmi un izbeigt karu Čečenijā. Kremlis Gusinska impēriju uzskata par valsti valstī. Putina padomnieks Pavlovskis saka, ka prezidentam, lai pret viņu neizveidotos opozīcija, ar šo "demokrātisko baronu" ir jātiek galā jau šogad.

Kas stāv aiz Gusinska aresta un cik daudz par to zināja Putins? Jautājums nav pārāk svarīgs. Iespējams, ka "ģimene" ar šo apcietināšanu mēģināja atriebties Gusinskim un likt Putinam rīkoties. Prezidents šo rīcību nosauca par "pārspīlētu", bet legālu.

Putins atstāj tāda prezidenta iespaidu, kurš nekontrolē savu aparātu. Žurnāliste Jevgēņija Albaca, kas agrāk domāja, ka Putinu nevajag nosodīt par viņa VDK pagātni, tagad ir norūpējusies: "Valsts ir ievēlējusi vāju personu. Vājš prezidents, turklāt vēl ar VDK mentalitāti un pieredzi, mūsu valstij būs traģēdija."

Romans Bergers

"Putins atklāj savu čekista seju"

"The Washington Post"

— 2000.06.15.

Krievijas jaunā prezidenta Vladimira Putina pēdējā rīcība vairāk gan liecina par padomiskumu nekā demokrātiju.

Savos centienos apspiest presi Putins lietoja tik rupju, tikai policejiskai valstij raksturīgu taktiku, ka, liekas, pat viņa bargākie kritiķi ir apmulsuši. Tiem, kuri grib zināt, vai Putina Krievija virzās civilizētās Eiropas virzienā un vai tā pieņems likumus, kas ļaus piesaistīt investīcijas, pēdējie jaunumi šķiet ļaunu vēstoši. Putina prokurori izsauca uz tiesu vadošo Krievijas mediju magnātu it kā tāpēc, lai viņš sniegtu atbildes kādā jautājumā. Kad Vladimirs Gusinskis ieradās, prokuratūras pārstāvji pavēlēja viņu iemest Maskavas elles bezdibenī — Butirku cietumā. Viņš tur tika turēts, lai gan oficiāla apsūdzība netika uzrādīta.

Šis gadījums ir zīmīgs ne tikai kā kādas personas cilvēktiesību pārkāpums vien. Gusinskim pieder vienīgā Krievijas telekompānija, kas nav Kremļa paklausībā. Gusinska mediju kompānijai pieder arī radio stacija, dienas laikraksts un iknedēļas žurnāls ( pēdējam ir partnerattiecības ar "Newsweek", kas pieder "The Washington Post Co"). Visi šie masu mediji met izaicinājumu oficiālajām Kremļa nostādnēm, atspoguļojot gan oficiālo aprindu korupciju, gan nežēlīgo Putina karu Čečenijā. Šis arests ir aplūkojams, un, nav šaubu, tā arī bijis ieplānots, kā mēģinājums apklusināt prezidenta Putina kritiķus. ASV valsts sekretārs Strots Talbots šajā sakarā ir teicis, ka tā ir nevis likuma ievērošana, bet gan spēka un varas demonstrācija, tā ir citādi domājošo iebiedēšana. Dažas Krievijas oficiālās amatpersonas pat ir izteikušās, ka Gusinska arests ir normāls un pat slavējams pierādījums Putina apņēmībai cīnīties ar korupciju un nodibināt likuma diktatūru. Gusinskis ir viens no tiem Krievijas biznesmeņiem, kurš kļuva bagāts pēc Padomju savienības sabrukšanas 1991. gadā, pie tam daļēji pateicoties ciešajām saitēm ar tiem, kuri tobrīd bija pie varas. Vai ir iespējami kādi kriminālas dabas pārmetumi Gusinskim vai citiem advokātiem, par to mēs spriest nevaram. Taču tas, ka Putina valdība par savu pirmo uzbrukuma mērķi izraudzījās vienīgo biznesmeni, kurš uzdrošinājās mest izaicinājumu Putinam (turklāt Gusinskis nav pats bagātākais oligarhs), liecina, ka šai lietai ar likumību nav nekāda sakara.

Putina VDK pagātne ir plaši zināma, bet, kad viņš nāca pie varas, daudzi analītiķi gaidīja, ka viņš savu varu izmantos saudzīgi, ar zināmu smalkumu. Valdības uzbrukuma pārdrošība ir tikpat mulsinoša kā pats uzbrukums. Gusinska arests ir pļauka Klintonam, kas nesenajā vizītē Maskavā lūdza Putina respektēt preses brīvību un savai intervijai izvēlējās tieši Gusinska radio. Kā uz to atbildēs prezidents Klintons un tie Rietumu līderi, kuri tik kvēli sveica Putina stāšanos amatā? Daudzi Krievijas iedzīvotāji to vēros ar lielu interesi.

"Kaukāzs saprot varu un spēku"

"L’Express"

— 2000.06.22.

Saruna ar Krievijas Zinātņu akadēmijas krievu reģionu speciālistu.

Jautājums:

Kas ir vajadzīgs Maskavai, lai beigtu šo militāro intervenci?

Atbilde:

Ja Krievija izvedīs savu karaspēku no Čečenijas, tai vajadzētu gaidīt reģionālās un pat eirāziskās situācijas saasināšanos. Separātisti dara visu iespējamo, lai savā "pretkoloniālisma" cīņā iesaistītu citas Ziemeļkaukāza republikas. Maskavai ir liela ietekme uz Kaspijas jūras reģiona valstīm, kas atrodas tās tiešo interešu zonā. Konflikts ir saistīts ar Krievijas valsts satricinājumiem. Vladimirs Putins savu varu ir konsolidējis, pateicoties šai militārajai intervencei. Tomēr viņš ir mantojis arī Borisa Jeļcina un viņa tuvo draugu un nekompetences radīto situāciju. Čečenija bija kļuvusi par ārzonu, kas kalpoja par visas valsts ēnu ekonomikas augsni. Pašlaik Krievija ir pierādījusi pasaulei, ka tā spēj atjaunot tās suverenitāti. Taču cena ir ļoti augsta.

Pasaulē cilvēku upuru skaits sasniedz 15 000 nogalināto, 20 000 ievainoto un tūkstošiem sakropļoto. Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs ir nosaucis skaitli — 40 000 nogalinātu civiliedzīvotāju. Turklāt ir iznīcināts vairāk nekā 60 000 dzīvojamo māju un administratīvo centru. Galvaspilsēta Groznija ir nolīdzināta ar zemi. Finansiāli šī intervence ir Maskavai izmaksājusi vairāk par 20 miljardiem rubļu, un operāciju veikšana ir apdraudējusi budžetu. Federālajiem spēkiem nav izdevies iznīcināt visus čečenu bruņotos formējumus, kas pašlaik ir iesaistījušies partizānu karā. Taču ir skaidri redzams, ka daudzviet iedzīvotāji nenosoda čečenu kaujiniekus, kuri rod patvērumu viņu vidū.

Jautājums:

Vai tā nav zīme nākotnei?

Atbilde:

Pirms nosodījuma izteikšanas Maskavai Rietumi izteica šaubas par masveida čečenu izceļošanu miera laikā; pēdējās desmitgades laikā Krievijā tika izsūtīti 800 000.

Taču Maskava nav uzvarējusi psiholoģiskajā karā. Karavīru vidū plaukst korupcija. Spriedzi vēl vairāk pastiprina laupīšanas, spīdzināšanas, civiliedzīvotāju aizturēšana "filtrācijas nometnēs." Kalnos briest neapmierinātība, it īpaši 12 līdz 18 gadu vecu jauniešu vidū. Ja vardarbība turpināsies, viņi kļūs par partizānu rezerves spēkiem.

Jautājums:

Kāda varētu būt Maskavas izeja no strupceļa?

Atbilde:

Starp čečenu brīvības centieniem un Krievijas pamatoto vēlmi aizsargāt savu teritoriālo integritāti pastāv pretruna, kuras pamatā ir apņēmība. Pagaidām nav iespējams izvairīties no pasifikācijas posma armijas kontrolē. XIX gs. karu mācības ir parādījušas, ka Kaukāzs allaž ir sapratis varu un spēku.

Jautājums:

Kādēļ izvairīties no politiska risinājuma?

Atbilde:

Vladimirs Putins nenoraida šo principu. Līdz tam laikam republika atradīsies tiešā Kremļa pārraudzībā.

Jautājums:

Kā ar diskusijām par republikas statusu?

Atbilde:

Savulaik tas bija jautājums par "īpaša" statusa piešķiršanu, tomēr Konstitūcija to neparedz. Čečenija neapšaubāmi iegūs autonomiju, līdzīgu pārējām nacionālajām republikām, kas bauda savas tiesības Federācijas ietvaros – bez jebkādām priekšrocībām.

Silvēna Paskēra

"Bandītu kopkatla turētājs ir arābu šeihs"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.06.27.

KF Federālais drošības dienests uzskata starptautisko islāma organizāciju "Al Haramein" par galveno struktūru, kas neafišēti finansē algotņus un ekstrēmistus Čečenijā.

Tāds secinājums balstās uz daudzsējumu dosjē ar FDD operatīvajiem materiāliem, mūsu specdienestu ārzemju avotu ziņām, arestēto čečenu kaujinieku dokumentiem. "Al Haramein" tika izveidota Afganistānā modžahedu atbalstīšanai (ģenerāldirektors — šeihs Akils ben Abduls Azizs al Akils), tās štābs atrodas Saūda Arābijas galvaspilsētā Erijādā.

Kopš 1997.gada šī struktūra finansiāli sevišķi aktīvi palīdzējusi Dagestānas vahabitiem, kuri bija izvirzījuši uzdevumu republikā gāzt pastāvošo konstitucionālo iekārtu un izveidot Čečenijas un Dagestānas teritorijā "islāma lielvalsti", vienlaikus izstājoties no Krievijas sastāva. "Al Haramein" ir savas pārstāvniecības vairākās valstīs. Tās filiāles atrodas arī Gruzijā un Azerbaidžānā. Pēdējos gados "Al Haramein" nelegāli darbojas Krievijas teritorijā un aiz starptautiskās labdarības izkārtnes veic izlūkošanas un graujošu darbību. Zem tās "jumta" izveidots Čečenijas atbalsta fonds, kas uz šīs republikas pierobežas rajoniem nosūtījis 25 "operatorus". Viņu uzdevums ir apgādāt bandītiskos veidojumus un kontrolēt finansu līdzekļu izlietošanu, kurus uz Čečeniju nosūta, it kā lai tos ‘’izmantotu reliģioziem pasākumiem un svētkiem". Taču musulmaņiem svētie ziedojumi bieži tiek izlaupīti. "Operatori" parādījās tieši tādēļ, lai noregulētu ieroču, pārtikas, medikamentu iepirkšanu un čečenu bandītisko veidojumu pusē karojošo algotņu atalgošanu. Naudas lauvas tiesa nokļūst lauku komandieru, tajā skaitā arī Basajeva un Hataba (viņu ģimenes izvestas uz ĒAR un citām Tuvo un Vidējo Austrumu zemēm, kur tās iztiek no musulmaņu ziedojumiem) personīgajos ārzemju rēķinos. Mashadova un citu lauku komandieru štābos ir "Al Haramein" emisāri, kas stādās priekšā kā Saūda Arābijas karalistes pavalstnieki.

Viktors Baraņecs

"Pērsona jaunā alga — 93 000 kronu mēnesī"

"Aftonbladet"

— 2000.06.20.

Premjerministra alga sešos gados ir palielināta par 43 procentiem.

Zviedri tiek aicināti ierobežot savas prasības pēc lielākas algas, taču Jērana Pērsona alga tikai sešos gados vien ir augusi par 43 procentiem.

1. jūlijā premjerministra algu paaugstinās par 5000 kronām, un tā sasniegs 93 000 kronu mēnesī.

Pārējie ministri mēnesī saņem 75 000 kronu. Algas nosaka īpaša ministru atalgojuma komisija, un, no ministru viedokļa raugoties, tā ir veikusi labu darbu.

Kopš 1994. gada algas Zviedrijā ir palielinājušās vidēji par 27 procentiem. Kamēr metālrūpniecībā strādājošajiem nācās samierināties ar algas pielikumu par 19%, premjerministram tas ir vairāk nekā divreiz lielāks — 43 procenti.

Pārējie valdības ministri arī ir tikuši pie krietna algas palielinājuma — 36% apmērā.

Kreisās partijas priekšsēde Gudruna Šīmane uzskata, ka šāda algas palielināšana ir provocējoša.

Jērans Persons nevēlējās komentēt savu algu, kā arī negribēja izteikt savu viedokli par to, vai šogad visiem vajadzētu algas palielināt par 5,7%.

"Es nekad neesmu žēlojies par savu atalgojumu. Arī tagad es to nedaru, un esmu augstākā mērā apmierināts", Jērans Pērsons saka.

Šodien klajā nāks Zviedrijas Centrālās arodbiedrību apvienības (LO) ziņojums par varas elites algām, kurā būs redzama algu plaisas paplašināšanās un tas, ka tautsaimniecība veicina šādu attīstību.

"Tautsaimniecībā nodarbināto algas palielinās daudz straujāk nekā ministru algas. Akciju tirgus ir eksplodējis, daudzas algas ir bijušas ar to saistītas un tāpēc pieaug astronomiskā ātrumā. Elite pati nosaka sev algas, viņi sēž vienās un tajās pašās valdēs un cits citam piešķir tādas algas, kuras rada izbrīnu pat daudzos ekonomisko aprindu pārstāvjos", teica LO galvenais ekonomists P.O. Edīns.

Šī problēma var radīt ļoti nopietnas sekas sabiedrībā.

"Jo lielākas būs algu atšķirības, jo mazāk vienota būs sabiedrība, līdz beigu beigās saliedētības vairs nebūs nemaz. Tas vēstures gaitā ir noticis daudzreiz", Edīns teica.

Jesika Ricēna

"Algu plaisa Zviedrijā"

"Expressen"

— 2000.06.21.

Līdz 1980. gadam algu atšķirības Zviedrijā samazinājās, bet tad notika krass pavērsiens. Šobrīd algu atšķirības starp eliti un strādniekiem ir vislielākās piecdesmit gadu laikā.

Jaunā LO ziņojumā redzams, ka elites algas ir pamatīgi apsteigušas rūpniecībā strādājošo algas. Privāto uzņēmumu izpilddirektori ir īpaša kategorija. 1998. gadā 25 vislabāk atalgotie saņēma vairāk nekā 5 miljonus kronu gadā, krietni vien apsteidzot politiķus, labākos juristus un militārpersonas, kuru lielākās algas bija apmēram viens miljons.

Algu atšķirības strauji palielinājās tieši 90. gados. Tikai no 1995. līdz 1998. gadam elites gada algas auga no 11 līdz 12,5 viena rūpniecības strādnieka algām.

"Mums neskauž direktoru algas, taču tās ir tik neticami augušas. Tas ir apmēram kā akordeons — ja lielāku algu dabū izpilddirektors, tad arī citiem vajag tā paša", teica ziņojuma līdzautors Ingemārs Jēransons.

Viņš norādīja, ka šis algu izmaksas beigu beigās būs tik lielas, ka valstī palielināsies inflācija, kā rezultātā pasliktināsies konkurētspēja un augs bezdarbs.

"Beigu beigās cietīs vienkāršā tauta", viņš norādīja.

 

Desmit tautsaimniecības smagsvari

(uzskaitīti gada ienākumi, kas pārsniedz 5 miljonus kronu):

Stefans Persons, H & M izpilddirektors: 151,2 miljoni (viņa ienākumi no sava amata bija 5,1 miljons)

Anderšs Šarps, SAF priekšsēdis: 35,7 miljoni.

Tomass Berglunds, Securitas izpilddirektors: 26,3 miljoni (ienākumi no amata 3,5 miljoni)

Hokans Mūgrēns, Astra Zeneca izpilddirektors: 14,8 miljoni.

Gunnars Barks, Autoliv izpilddirektors: 13,4 miljoni.

Klāss Dālbeks, Investor izpilddirektors: 12,1 miljons.

Mihaēls Trešovs, Electrolux izpilddirektors: 11,9 miljoni.

Laršs Rāmkvists, Ericsson izpilddirektors: 10,1 miljons.

Leifs Juhansons, Volvo izpilddirektors: 9,9 miljoni.

Mikaēls Liliuss, Incentive/Gambro izpilddirektors: 9,7 miljoni.

Pašvaldību uzņēmumi:

Leifs Aksēns, Lielās Stokholmas Vietējās satiksmes izpilddirektors: 2,1 miljons.

Armija:

Ūve Viktorīns, bruņoto spēku virspavēlnieks: 1 miljons.

Masu mediji:

Hase Ulsons, laikraksta Dagens Industri galvenais redaktors: 3,6 miljoni.

Politiķi:

Karls Bilts, bijušais Konservatīvās partijas priekšsēdis: 1,6 miljoni.

Marija Stēnstrēma un Pols Frīgs

"Ja tikai viņi iemācītos zviedru valodu..."

"Dagens Nyheter"

— 2000.05.31.

Zviedrijā vienmēr ir dominējusi tikai viena valoda, taču tagad pasaule šeit ir ienākusi uz palikšanu. Pašlaik mūsu labklājības valstī runājam vismaz 125 dažādās valodās. Šis ir pirmais raksts sērijā par dažādām valodām, minoritātēm un attieksmēm.

Visi nevar būt vienādi saliekamās spēles gabaliņi.

Gandrīz visi pasaules cilvēki ik dienu runā vairākās valodās. Pasaulē ir vismaz 5000 valodu, bet tikai 192 valstis. "Viena valsts, viena tauta, viena valoda" vairākus gadsimtus ir bijis Rietumu nacionālisma pamats. Zviedrijā valda zviedru valoda. Šī ir dziļi iesakņojusies ideoloģija, taču vienmēr ir bijuši tādi zviedri, kuru dzimtā valoda ir cita.

Reģionālās valodas un dialekti ir apkaroti ilgu laiku. Aizliegums skolēniem Tūrnedālenā skolā runāt somiski bija spēkā vēl līdz 1957. gadam. Tomēr pēc trim gadiem kādā pētījumā par valodu varēja lasīt, ka "daļa bērnu sāk iet skolā, pat neprotot runāt savā dzimtajā valodā". Skaidrs, ka visi bērni prot savu dzimto valodu. Viņi neprata vairākuma un skolas valodu — zviedru valodu.

Zviedrija nupat negribīgi parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Līdz ar to sāmu, somu, Tūrnedāles somu valoda un jidišs ir atzītas par mazākuma valodām.

Kas tad ir valoda? Vienotas definīcijas nemaz nav. Valoda var būt saistīta ar visu cilvēku: ķermeni, domām, jūtām, radošajām spējām, asociācijām, kultūru, identitāti un saziņu.

Daudzviet pasaulē dažadām funkcijām lieto dažādas valodas — vienu valodu administrācijā, otru reliģijā un citu sadzīvē. Zviedrijā lielākā daļa domā vienā valodā, un viņiem ir grūti iedomāties, kā kaut kas tāds var darboties praksē.

Tagad Zviedrijas centieni pēc homogenitātes sastopas ar pretestību. Ieceļošana Zviedrijā pēdējos 30 gados, dalība Eiropas Savienībā un aizvien lielākas iedzīvotāju slāņu atšķirības līdz pašiem pamatiem pārmaina Zviedrijas sabiedrību. Zviedrija, kas vairāk nekā 200 gadu ir dzīvojusi pasargāta, tiek iesaistīta globalizācijā.

"Ģeogrāfiski Zviedrija ir strupceļš. Zviedri allaž ir braukuši uz ārzemēm, taču vienmēr ir varējuši atgriezties savā drošajā strupceļā, kur valda kontrole. Tagad pasaule ienāk Zviedrijā un liek visam kustēties. Darbojas pretrunīgi spēki, kas var tikt vai nu apspiesti, vai arī iedvesmoti virzībā uz jaunu un neprognozējamu Zviedriju".

To saka Annika Šēgrēna, etnoloģe un pētniecības un izglītības nodaļas vadītāja skolotāju apmācībā Sēdertērnas augstskolā Sēderteljē. Viņa pati pirms gandrīz 40 gadiem ieradās Zviedrijā no Francijas un sava franciskā akcenta dēļ ir guvusi lielu pieredzi, jo tika uzskatīta par vienu no "viņiem".

Annika Šēgrēna atgādina, ka jau 1975. gadā Zviedrija grozīja savu politiku no asimilācijas un pārzviedrošanas uz integrāciju un daudzkultūru sabiedrību. Bēgļus un imigrantus vajadzēja integrēt sabiedrībā, dodot iespēju viņiem saglabāt savu kultūru. Riksdāgs nolēma, ka "līdztiesība, izvēles brīvība un sadarbība" vadīs jauno politiku, taču iedzīvotāji tai nepakļāvās. 1977. gada vietējo valodu reforma nozīmēja, ka ārvalstu skolēni drīkstēja izvēlēties zināmu daļu mācību procesa saņemt savā dzimtajā valodā. Mērķis uz papīra bija un vēl aizvien ir panākt, lai skolēni būtu aktīvi divvalodīgi.

Ko tad nozīmē integrācija? Procesu, kurā aktīvi piedalās no divām vai vairāk pusēm, nevis vienvirziena kustību.

Zviedrijas Ieceļotāju pārvalde ir stingri uzsvērusi, ka pēc 3 — 5 gadiem cilvēks vairs nav imigrants. Šajā laikā viņam ir jāintegrējas līdz "pilnīgai zviedru valodas pārvaldīšanai, un aizvien labāka zviedru valodas apguve ir pienākums visa mūža garumā".

"Pats par sevi saprotams, ka ir svarīgi, lai cilvēks, kurš dzīvo Zviedrijā, mācās zviedru valodu. Taču vai līdz "pilnīgai pārvaldīšanai" un "pienākumam mūža garumā"? Šādu normu ir noteicis vairākums. Tajā apslēptā vēsts ir tāda, ka cilvēkam, kurš neprot zviedru valodu tikpat labi kā zviedrs, piemīt trūkumi, un tāpēc viņam ir nepieciešamas zāles. Ar šādu cilvēku gluži vienkārši kaut kas nav kārtībā!"

"Ja viņi tikai iemācītos zviedru valodu..." ir teiciens, ko politiķi, darba devēji un citi zviedri pēdējos septiņus astoņus gadus ir atkārtojuši kā mantru. Vai valodas zināšana palīdz? Sallija Boida no Gēteborgas universitātes ir veikusi pētījumu par bez darba esošiem cilvēkiem ar augstāko izglītību. Viņa atklājusi, ka katru reizi ir vajadzīgas divas minūtes, kad viņi saņem atteikumu darba meklējumos. Tas attiecas arī uz tiem, kas izglītību ir ieguvuši Zviedrijā. Intervētājs dzird tikai akcentu, taču akcents nav valodas prasmes rādītājs.

"Ieceļotāju sliktās zviedru valodas zināšanas pilnīgi noteikti ir galvenais integrācijas šķērslis", tā uzskata zviedru sabiedrības lielākā daļa. Tas lasāms nupat publicētā pētījumā, ko veicis Gēteborgas universitātes profesors Kents Asps. Segregācija dzīves vietā, diskriminācija darba tirgū un zviedru attieksme pret imigrantiem tiek vērtēti kā gandrīz vienlīdz lieli šķēršļi. Kāda tad ir savstarpējā sakarība?

Ja es nevaru dabūt nekādu darbu, dzīvokli zviedru vidū, ja vien to vēlos, un man nav nekādas iespējas iepazīt zviedrus, kāda tad man ir motivācija iemācīties valodu? Ja es eju kursos un apgūstu zviedru valodas pamatus, kā tad lai attīstu valodu bez zviedru draugiem, studiju biedriem un darba?

"Cilvēks nemācās valsts valodu tik ilgi, kamēr viņu nesāk cienīt kā cilvēku un netiek ņemta vērā viņa pārstāvētā kultūra. Zviedru valodu var iemācīties integrējoties un ja tu sabiedrībā esi laipni gaidīts", Annika Šēgrēna saka.

Daudzās Zviedrijas priekšpilsētu skolās skolēni runā 25–30 dažādās dzimtajās valodās. Viņiem ir jākārto valsts eksāmens zviedru un angļu valodā un matemātikā. Tikai pavisam nedaudzi zviedru valodā un matemātikā sasniedz vidēju līmeni. Daudzi saņem neapmierinošu atzīmi un nedrīkst turpināt mācības ģimnāzijas nacionālajā programmā. Par šo faktu nemitīgi runā debatēs.

"Vairums šo bērnu ir dzimuši un auguši Zviedrijā, taču viņiem ir cita dzimtā valoda. Viņi jūtas izstumti no savas sabiedrības, un es to uzskatu par ļoti satraucošu problēmu nākotnē", saka Annika Šēgrēna. "Viņu valodas attīstība ir saistīta ar savādākām problēmām nekā pieaugušiem, kas ierodas šeit un ir spiesti mācīties jaunu valodu."

Kur tad slēpjas vaina — skolēnos, kultūrā vai sociālajā vidē? Vai tiek izmantoti nepareizi pārbaudījumi, vai arī kļūda ir skolas sistēmā, kas ir izstrādāta vidusslāņa zviedru bērniem parastā zviedru vidē?

"Sabiedrības nievājošā attieksme pret šeit dzimušajiem zviedru skolēniem, kuri joprojām tiek saukti par "ieceļotājiem", kļūst par šķērsli, kas apgrūtina mācības."

Annika Šēgrēna stāsta, ka pētījumi ir parādījuši, ka pirmsskolas un skolas skolotāji uzmanību pievērš skolēnu "normalizēšanai" un "zviedriskošanai". Bērniem tiek mācītas zviedru tradīcijas, skolā bieži vien pat nemaz nerunājot par viņu tradīcijām. Ļoti liela enerģija tiek ieguldīta, lai skolēni dabā justos kā mājās. "Pats par sevi saprotams, ka visiem ir jāiemācās pazīt visus lapu kokus". Vairākas skolas par savu specializāciju ir izvēlējušās dabu.

"Lai iemācītos valodu, nepieciešama motivācija un cerība, laipna attieksme un atvērtas durvis. Atzīstiet bērna kultūru un cieniet viņa vecākus, tomēr izrādiet arī cieņu pret skolēniem, izvirzot viņiem prasības, ticot, ka viņi spēj iemācīties vairākas valodas un akadēmisko zviedru valodu, skolas valodu un literāro valodu", Annika Šēgrēna norādīja.

Skolēnu divvalodība ir jāuzskata par priekšrocību, taču tad ir jāakceptē dažādi domāšanas un saziņas veidi un līdz ar to arī dažādas mācību metodes.

Visi nevar kļūt par vienādiem saliekamās spēles gabaliņiem. Annika Šēgrēna zviedru tieksmi pēc viendabīguma uzskata par traucēkli, kas neļauj sasniegt līdztiesību strauji augošajā daudzveidībā priekšpilsētās, kur bēgļi no Bosnijas, Irākas un Somālijas pievienojas jau esošajām minoritātēm.

"Vārds imigrants sadala sabiedrību divās daļās. Šis vārds sasaista kopā ļoti dažādas cilvēku grupas, piestiprinot tām izkārtni "viņi, kas nav kā zviedri", un atņem šiem cilvēkiem viņu izcelsmi un identitāti. Šis vārds par zviedriem pasaka vairāk nekā par ārzemniekiem.

Pētnieki aizvien vairāk runā par ārkārtīgi sarežģīto sakarību starp valodas mācīšanos un sociālo vidi. Viens no viņiem ir Džons Ogbu, nigēriešu–amerikāņu antropologs, kas ir pētījis, kā minoritāšu bērniem veicas ASV skolās. Savā pētījumā viņš ir parādījis, ka attieksme un politiskās varas attiecības starp vairākumu un mazākumu ļoti ietekmē motivāciju iemācīties vairākuma valodu. Viņš ir atklājis, ka lielpilsētu rajonos dzīvojošie melnādainie amerikāņi jūtas kā nodevēji, sākot runāt standarta angļu valodā, kas ir ienaidnieka valoda. Šādā gadījumā rodas risks, ka savējie viņus apsūdzēs par vēlmi šķērsot robežu un pāriet otrā pusē.

Vai kaut kas līdzīgs neveidojas vīlušos jauniešu grupās Zviedrijas priekšpilsētās?

"Ja bērni un viņu vecāki nejūtas pieņemti sabiedrībā, visām ambiciozajām pedagoģiskajām programmām draud izgāšanās", konstatē Annika Šēgrēna.

Šajā rakstā autore iepazīstina ar Denho Ezmenu, kas ir dzimis Hapisnasas ciematā Turcijas dienvidaustrumos asīriešu un sīriešu ģimenē. Viņš Zviedrijā ir nodzīvojis gandrīz 25 gadus kopā ar savu asīriešu–sīriešu sievu, viņiem ir četri zviedru bērni, un viņš spēj brīvi runāt un rakstīt sešās valodās, kurām ir četri dažādi alfabēti — savā dzimtajā aramiešu, sīriešu, kurdu, arābu, turku un zviedru, kā arī pieņemami sazināties vēl dažās. Denho stāsta par savu dzīvi Turcijā; 23 gadu vecumā kopā ar daudziem citiem viņš ieradies Zviedrijā. Savu daudzo valodu prasmi viņš uzskata par dāvanu, kas ir bagātinājusi viņa dzīvi.

Denho Ezmena valodu prasme Zviedrijā tomēr netiek pienācīgi novērtēta. Tā kā viņš strādā Valsts skolēnu invalīdu institūtā Stokholmā, gandrīz katru dienu nākas tikties un runāt ar ģimenēm, kuras runā valodās, ko viņš prot. Viņaprāt komisks ir uzskats, ka mācīšanās dzimtajā valodā traucē bērniem apgūt zviedru valodu, jo pieredze liecina pretējo. Viņš mudina ģimenēm ļaut, lai bērni mācās dzimtajā valodā.

"Aizliegt dzimto valodu ir tas pats, kas aizliegt daļu bērna. Līdz ar to tiek atņemta drošības sajūta un prieks, kas bērnam ir nepieciešams mācībām un attīstībai. Dzimtā valoda ir pamats, uz kura jābalstās", viņš saka un uzsver, ka bērniem ir jābūt lepniem par savu izcelsmi, jājūtas priecīgiem un drošiem. Bez tā nav iespējams iedzīt jaunu valodu, lai kā arī censtos.

Viņa uzskats ir skaidrs: "Nepieciešms mainīt attieksmi, lai mazākuma tautību skolēniem skolā veiktos labi. Neignorējiet ģimeni, bet gan novērtējiet vecāku zināšanas. Pieņemiet skolā dzimtās valodas skolotājus, jo tie ir nepieciešami kā zināšanu tālāknodevēji un paraugs."

Kā viņš pats vērtē savu identitāti pēc tik daudziem gadiem Zviedrijā?

"Es esmu zviedrsīrietis. Lielāko sava mūža daļu esmu nodzīvojis Zviedrijā, un ķermenis ir zviedriskojies. Man nepatīk ļoti pikanti ēdieni un spožā saule kā bērnībā. Manas attiecības ar citiem ir zviedriskas".

Birgita Albonsa

"Joška mani fascinē"

"Die Zeit"

— 2000.06. Nr. 24.

"Die Zeit" saruna ar ASV ārlietu ministri Madlēnu Olbraitu.

Die Zeit

: Ministres kundze, pirms daudziem gadiem jūsu priekštecis Henrijs Kisindžers jautāja, uz kādu telefona numuru viņam būtu jāzvana, ja ir problēmas. Eiropa kopš tā laika ir stipri mainījusies. Kādu numuru jūs šodien izvēlētos kā pirmo?

Madlēna Olbraita

: Tas joprojām ir grūti. Man ir jāizvēlas dažādi telefonu numuri atkarībā no tēmas. Piemēram, ja man jārunā par Balkāniem, manu pirmo sarunu partneri visbiežāk sauc Joška Fišers. Mēs kara karstākajā fāzē daudz laika pavadījām pie telefona, un loks vēlāk paplašinājās ar citiem ārlietu ministriem. Tagad, kad runa ir par atjaunošanu un stabilitātes paktu, es zvanu vai nu ES un runāju ar Krisu Patenu un Havjēru Solanu. Sarunu partneru Eiropas Savienībā netrūkst.

Zeit

: Jūs Jošku Fišeru izvēlējāties kā pirmo. Dažiem ir radies iespaids, ka starp jums ir izskrējusi kāda īpaša dzirkstele.

Olbraita

: Joška Fišers mani interesē intelektuāli. Viņš izcili pazīst Vācijas pagātni, un viņam ir skaidras idejas par Vācijas nākotni. Arī starp ārlietu ministriem veidojas draudzība. Man tas bija īpašs moments, kad viņš mani iepazīstināja ar jauno Berlīni, galvenokārt ar Bundestāgu. Pēc tam mēs kopā ēdām vakariņas un runājām par Tuvajiem Austrumiem. Viņš ir ārkārtīgi fascinējoša personība.

Zeit

: Šķiet gandrīz tā: ja ir tik liela harmonija, problēmām vietas vairs neatliek.

Olbraita

: Principā Eiropas un Amerikas attiecības ir labas. Kā eiropiete es domāju par mūsu kopējām vērtībām un par to, ka mums kopā ir jātiek galā ar globālajām problēmām. Tomēr dažas uzskatu atšķirības pastāv. Īpaši mēs esam norūpējušies, ka Eiropa ar kopējo drošības un aizsardzības politiku varētu atdalīties no NATO un mums.

Taču vienlaikus eiropieši baidās, ka mēs ar mūsu nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu varētu atdalīties no viņiem. Mums ir atšķirīgas nacionālās intereses, un tai pašā laikā mums jāsaprot, ka mūsu intereses prasa sadarbību. Es esmu daudz domājusi par Eiropas un Amerikas attiecībām iepriekšējos 50 gados. Kopš kara beigām daudz kas ir mainījies. Eiropai nostāties kājās lielā mērā palīdzēja Maršala plāns. Cilvēki nedrīkst aizmirst, ka mēs, amerikāņi, Eiropā esam klāt visādi, ieskaitot simtiem tūkstošu kritušu amerikāņu.

Zeit

: Pretraķešu aizsardzības tēma: kanclers Šrēders neierasti asi izteica eiropiešu apsvērumus. Vai jūs pārsteidza viņa tonis?

Olbraita

: Es domāju, ka atklāti tas izskanēja asāk nekā iekšējās sarunās. Prezidents Klintons vēlreiz izskaidroja mūsu lēmuma kritērijus: mūsu draudu analīzi, tehnoloģiski izdarāmo, izmaksas un — ne kā pēdējo jautājumu — kādā mērā tas skar bruņojuma kontroles līgumus un attiecības ar partneriem. Mums tas ir jāņem vērā. Un tomēr Amerikai lēmums ir jāpieņem nacionālajās interesēs. Man ir radies iespaids, ka kanclers Šrēders neapstrīd šīs mūsu tiesības.

Zeit

: Kādas izredzes ir Krievijas prezidenta Putina priekšlikumam attīstīt kopēju pretraķešu aizsardzības sistēmu?

Olbraita

: Mēs šādus krievu priekšlikumus esam dzirdējuši jau agrāk. Interesanti ir tas, ka prezidents Putins acīmredzot saprot, ka no Ziemeļkorejas un Irānas ir iespējami draudi un ka pret tiem kaut kas ir jādara. Prezidents Klintons ir teicis, ka vēlas sadarbību tehnoloģiskā jomā, taču tas nenozīmē, ka mums obligāti ir jānodod citu rīcībā mūsu pretraķešu aizsardzības vairogs. Tās visas ir interesantas idejas, tomēr tikai papildinājumi — tām nav nekā kopēja ar ASV problēmām; ar to, ka mūsu teritorija nav aizsargāta pret tāla darbības rādiusa raķetēm no Ziemeļkorejas un citām valstīm.

Zeit

: Tātad mēs nevarēsim izmantot Amerikas pretraķešu aizsardzības vairogu?

Olbraita

: Runa ir par draudiem, kas skar mūs visus. ES nezinu, kādās šīs tehnoloģijas specifiskajās daļās mēs varam dalīties ar citiem, taču mums runa nav par to, lai sistēmu paturētu tikai Amerikai vien. Es pat nezinu, vai šī tehnoloģija vispār funkcionē, mēs nezinām, cik tā maksā, un mēs nezinām, vai Eiropa – kā tagad atklāti atzinās Krievija — vispār saskata draudus. Tiktāl vēl nekas nav skaidrs.

Zeit

: Prezidents Klintons aicināja Krieviju iesaistīt ES un NATO. Vai tas ir reāls plāns?

Olbraita

: Mēs vienmēr esam teikuši, ka NATO ir jābūt atvērtai jaunām dalībvalstīm. Jautājums vienmēr ir bijis, vai Krieviju tas vispār interesē. Man ir radies iespaids, ka prezidents Putins sevi uzskata par eiropieti. Prezidents Klintons domā, ka visiem būtu labums, ja Krievija tiktu uztverta kā Eiropas daļa, ja nebūtu mākslīgu robežu. Eiropai kā organiskam kopumam ir jābūt atvērtai visiem, kuri atzīst Eiropas ideju. Tomēr neeksistē nekādi termiņu plāni vai termiņi.

Zeit

: Amerika labprāt vēlas stipru Eiropu kā partneri. Bet vai Eiropa vispār būtu spējīga rīkoties, ja pie tās piederētu arī Krievija?

Olbraita

: Katrā gadījumā tas, ja Krievija tiktu izolēta, vājinātu arī mūs pārējos. Labākais, ko mēs varētu vēlēties, ir pašapzinīga un spēcīga Krievija, kas ar mums ir saistīta kopējām institūcijām un vērtībām. Valstsvīri, kas sapulcējās Berlīnē, Putina ēru vērtē kā izaicinājumu un iespēju laiku, kā ēru, kurā tiks īstenota sistemātiska sadarbība un skaidrāk būs noteikts Krievijas politikas virziens. Taču mums ir jāuzdod jautājums, par ko vai arī pret ko mēs patiesībā cīnāmies. Pašreiz runa galvenokārt ir par to, lai globalizētajā pasaulē pastiprinātu daudzpusējo sadarbību un tautas uz ilgu laiku piesaistītu demokrātijai un tirgus ekonomikai. Tātad runa ir par integrāciju, arī Krievijas. Tiktāl jūsu jautājums ir samērā vecmodīgs.

Zeit

: Jūs runājat par integrāciju un iesaistīšanu. Turpretī kritiķi baidās, ka pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstīšana varētu novest pie pretējā: pie jaunas bruņošanās sacensības.

Olbraita

: Mēs, Klintona valdība, vienmēr esam iestājušies par bruņošanās kontroles līgumiem. Tur, kur mums tas neizdodas, piemēram, ar atomieroču aizlieguma līgumu, mēs mēģinām noorganizēt jaunu konsensu. Mēs arī pretraķešu aizsardzības sistēmu gribam būvēt mainītā ABM līguma ietvaros. Tātad mēs nejūtamies atbildīgi par jaunu bruņošanās sacensību. Mēs diezgan smagi strādājam, lai pie dzīvības uzturētu bruņojuma kontroles līgumus.

"Vācijas un Francijas vienprātība Maincā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.06.10./11./12.

Uzmanības centrā militārā sadarbība un Eiropas politika.

Pēc ilgāka klusuma attiecībās starp Berlīni un Parīzi Vācijas un Francijas konsultācijās Maincā pamatjautājumos valdīja vienprātība. Taču par ES paplašināšanu joprojām nav vienprātības, vismaz detaļās. Vācija izrādīja Francijai pretimnākšanu, piekrītot militārās transportlidmašīnas "Airbus 400 M" un jaunas kopējas satelītsistēmas izstrādāšanai.

Vācijas kanclers Gerhards Šrēders un Francijas prezidents Žaks Širaks piektdien Maincā tikās Vācijas un Francijas tradicionālo konsultāciju ietvaros. Abas puses vairāk nekā jebkad iepriekš centās uzsvērt labās attiecības. Širaks paziņoja, ka Vācijas un Francijas motors strādā bez traucējumiem.

Tikšanās laikā vispirms runāja par militāro sadarbību, par kuru Maincā pieņēma konkrētus lēmumus. Vācijas delegācija oficiāli paziņoja, ka arī Vācija, tāpat kā Francija un Lielbritānija, piedalīsies militārās transportlidmašīnas "Airbus 400 M" attīstīšanā. Berlīne un Parīze vienojās arī par neatkarīga satelītu tīkla izveidošanu. Vācija apņēmās to nodrošināt ar radaru sistēmu, kas darbojas visos laika apstākļos, bet Francija — ar optiku.

Pēc tam aiz aizslēgtām durvīm delegācijas nodarbojās ar gaidāmajām ES organizatoriskajām reformām. Jautājumos par balsu sadalījumu starp dalībvalstīm ES Komisijā un parlamentā, Komisijas lielumu un lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu valdīja saskaņa. Tomēr, rēķinoties ar pārējām dalībvalstīm, par detaļām netika runāts. Kopējā preses konferencē Maincā iespaids bija atturīgāks. Šrēders gan teica, ka galvenajos jautājumos ir panākta vienprātība, taču detaļās, tāpat kā iepriekš, esot atšķirīgi viedokļi. Galvenokārt par balsu sadalījumu ES komitejās atkarībā no katras valsts iedzīvotāju skaita, ko vēlas Vācija.

Vācijai un Francijai kā lielākajām dalībvalstīm principā ir līdzīgas intereses attiecībā uz institucionālajām reformām, kamēr mazākās dalībvalstis tikai ar grūtībām būs iespējams pārliecināt par to nepieciešamību. Tāpēc Parīze jau tagad atspēko to, ka Vācija un Francija šeit lēmumus ir pieņēmušas jau iepriekš.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers vēlas sākt diskusijas par federālu Eiropu. Savukārt Francija ne tikai skeptiski izturas pret šo tēmu, bet Žospēns un Širaks Maincā pat izvairījās atsevišķi novērtēt Fišera runu. Tomēr beigās Francijas prezidents nenocietās un atzīmēja, ka apzīmējums "federālisms", ņemot vērā tā atšķirīgās nozīmes abās valodās, slēpjot savas viltībiņas.

Berlīnē, tāpat kā Parīzē, uzskata, ka gaidāmā Francijas ES prezidentūra būs izdevīga bāze ES padziļināšanai un paplašināšanai. Vācieši un francūži domā, ka te ir nepieciešama abu valstu rīcības cieša saskaņošana. Abas puses pēc ilgāka klusuma atkal aktivizēja savstarpējās attiecības. Pēc informatīvās sanāksmes Rambujē un Maincas tikšanās mēneša beigās Širaka vizīte Vācijā būs jau trešā augsta ranga tikšanās īsā laikā.

"Draudīgie žesti"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.06.19.

Ankara grib piedalīties Eiropas drošības un aizsardzības politikā.

Turcija kā NATO "Eiropas" dalībvalsts pretendē uz tiešu piedalīšanos Eiropas drošības un aizsardzības politikas konsultāciju un lēmumu pieņemšanas mehānismā, kas patlaban tiek veidots. Eiropas Savienība šīs koncepcijas ietvaros līdz 2003. gadam grib izveidot 60.000 vīru lielu ātrās reaģēšanas vienību miera iedibināšanai un uzturēšanai krīžu reģionos. Līdz tam laikam ir jāizveido arī nepieciešamās vadības struktūras un jāizstrādā stratēģiskie priekšnoteikumi patstāvīgām, līdz 12 mēnešiem ilgām operācijām, kas tiks realizētas ES vārdā.

Acīmredzot visi pēdējā laika centieni pārliecināt Turciju, ka tai Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas institucionalizācijā nevar būt tādas pašas tiesības kā ES dalībvalstīm (pat tad, ja tā pašreiz oficiāli ir ES kandidātvalsts), nav devuši rezultātu.

Pretstatus neizdevās pārvarēt arī Augstajam Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) pārstāvim Solanam vizītes laikā Ankarā mēneša sākumā. Kā šķiet, aicinājumi no ES puses šim jautājumam pieiet ar lielāku reālismu un lielāku fleksibilitāti nav atraduši dzirdīgas ausis.

Turcijas Ārlietu ministrija notā atsaucas uz it kā pastāvošajām pretrunām starp NATO un Portugāles galotņu sanāksmei sagatavotajiem lēmumiem. Savienotās Valstis un citas pie ES nepiederošās alianses dalībvalstis principā apsveic "Eiropas aizsardzības un drošības politikas identitātes" izveidošanu, tomēr šķiet, ka īpaši Vašingtonā valda skepse un zināma neuzticēšanās pret šo joprojām teorētisko koncepciju. ASV ārlietu ministre Olbraita kā vadlīniju formulēja tā sauktās "trīs Ds": militāro spēju attīstīšana krīžu novēršanai ES vārdā nedrīkst izslēgt pārējo sabiedroto piedalīšanos šādās operācijās ("discriminate"), nedrīkst novest līdz Eiropas atsaistei no ASV ("decouple") un nedrīkst kopēt pastāvošās struktūras (duplicate").

Taču Turcija runā par diskrimināciju. Tā, starp citu, norāda uz NATO jubilejas komunikē, kuru pirms gada pieņēma Vašingtonā un kurā ir ierakstīts, ka tam ir "ļoti liela nozīme", lai ES vadītajās krīžu pārvarēšanas misijās "pilnā apmērā tiktu garantēta iespējamā piedalīšanās" arī tām alianses dalībniecēm, kuras nav ES dalībvalstis. Turklāt par pamatu tika ņemta Rietumeiropas Savienībā (RES) spēkā esošā vienošanās par konsultācijām. Tieši uz šo punktu balstās Turcijas kritika. Pašreiz iesniegtais, bet nekādā gadījumā ne pieņemtais priekšlikums par turpmāko konsultāciju mehānismu neatbilst līdzšinējiem RES spēkā esošajiem noteikumiem. Notā Turcijas Ārlietu ministrija atgādina, ka arī nesenajā tikšanās reizē Florencē NATO valstu ārlietu ministri atgriezās pie formulējuma, saskaņā ar kuru turpmākā sadarbība starp NATO un ES ir jāveido uz RES mehānisma pamata, par kuru ir panākta vienošanās.

Turcija kopā ar Islandi, Norvēģiju, Poliju, Čehijas Republiku un Ungāriju, kas pieder pie NATO, bet nav ES, ir RES asociētās locekles un tām RES ir pastāvīgais pārstāvis. Neitrālajām ES dalībvalstīm – Austrijai, Īrijai, Zviedrijai un Somijai, kā arī NATO partnerei Dānijai — kopš 1992. gada RES ir novērotājas statuss.

Ankara argumentē, ka visām 21 valstij RES ietvaros vajadzētu būt iespējai "pilnībā" piedalīties dialogā un konsultāciju procesā, kā arī sadarboties Eiropas drošības jautājumos. Turklāt krīžu pārvarēšanas misiju gadījumā, par kuru lēmumu ir pieņēmusi RES, bet kurā tiek izmantoti NATO resursi, būtu jānodrošina līdzvērtīga to valstu piedalīšanās, kuras nav ES dalībnieces. Turcijas notā ir teikts: lai gan ES alianses dalībnieces šo pamatprincipu tikai nesen atkal apstiprināja Florences komunikē, tikšanās Feirā sagatavotais lēmuma projekts ievērojami no tā atpaliek. Tāpēc Ankara cer uz korektūrām, kas balstītos un agrāk apstiprinātiem pamatprincipiem.

Priekšlikums Eiropas padomei par turpmāko konsultāciju un sadarbības mehānismu starp ES un NATO balstās uz pamatprincipa, ka ES lēmumus pieņems "autonomi" un abas organizācijas tiks uzskatītas kā līdzvērtīgas.

Šķiet, Turcija ir cieši nolēmusi tā vienkārši nesamierināties ar neseno attīstību Eiropas Savienībā. Tā arī pieprasa pastāvīgu 15 ES dalībvalstu un 6 pie ES nepiederošu NATO Eiropas partneru konsultāciju mehānismu pēc RES modeļa. Tās ģeogrāfiskais tuvums potenciālajiem krīžu apgabaliem dod Turcijai tiesības piedalīties visās ES misijās, kas varētu atstāt ietekmi uz tās nacionālo drošību. Ankara ir arī gatava ES rīcībā nodot turku karavīrus 60.000 vīru lielās ES vienības nokomplektēšanai.

Ja Eiropas Savienība grib vai arī tai vajag krīžu novēršanas akcijas īstenošanā izmantot NATO struktūras un līdzekļus, tad noteikti ir vajadzīga arī NATO dalībvalstu piekrišana. Jau RES Ankara mēģināja savas intereses realizēt ar draudiem. Vai Turcija gadījumā, ja ES neņems vērā tās intereses, konfliktu ar Savienību tikpat lielā mērā saasinās arī faktiski, pagaidām nav zināms. Turcijas laikrakstu komentāri iesaka būt nelokāmiem un stingriem. Attīstība pēc Eiropas padomes tikšanās Luksemburgā, kad Ankara iesaldēja attiecības ar ES, jo uzskatīja, ka tur pieņemtais lēmums par tās iestāšanās perspektīvām ir "diskriminējošs", vislabāk pierāda, ka Eiropas Savienība saprot tikai šādu valodu.

Horsts Bacia

"Izraēla un arābu liellīgums"

"Die Welt"

— 2000.05.30.

Izraēlas militāro spēku aiziešana no Dienvidlibānas ir uzkurinājusi musulmaņos ilūzijas par pašu spēku.

Šeihs Hasans Nazrallahs runā par uzvaru un saka, ka viņa kaujinieki ir "atkarojuši zemi" un izcīnījuši "lielisku uzvaru".

Par šādu lielību varētu paraustīt plecus, ja vien līdzīgi vārdi šodien nebūtu dzirdami visās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas arābu valstīs. Tur saka, ka Izraēla ir padevusies, ka tā ir nogurusi no cīņas un, galvenais, ka tā ir uzvarama.

Taču šī kļūdainā diagnoze rada jaunas ilūzijas, jaunus sapņus un nākamajās nedēļās un mēnešos var negatīvi ietekmēt visu Tuvo Austrumu miera procesu.

Protams, ka tas ir pretstatā ar pārsvarā cerīgo un optimistisko daudzu Rietumu politiķu un komentētāju vērtējumu. Galu galā uz Izraēlu jau gadiem tika izdarīts spiediens, lai tā pašu iedzīvotāju aizsardzības labā atteiktos no okupētās pierobežas joslas. Lielākā daļa Izraēlas tautas bija nogurusi katru dienu klausīties ziņas par Dienvidlibānā nogalinātajiem pašu karavīriem.

Tāpēc sākumā arī Izraēlā bija jūtams apmierinājums par spīti nepatīkamajiem skatiem televīzijā, kuros bija redzami galvenokārt no kristiešiem sastāvošās "Dienvidlibānas armijai" piederošie, kas bija cīnījušies Izraēlas pusē un tagad jutās atstāti un nodoti. Taču tagad tiek uzdoti jautājumi: kāpēc buferzona bija jāatstāj tādā steigā? Kāpēc pirms tam netika panākta noruna, ka vispirms atbrīvotajā teritorijā ienāks Libānas valdības vienības, nevis Irānas un Sīrijas vadītie "Hisbollah" teroristi? Kāpēc netika panākts, lai arī sīrieši izvestu savas jau 24 gadus valstī stacionētās vienības? ANO jau sen bija ieplānojusi savu vienību klātbūtni pastiprināt no 4500 līdz 7900 karavīriem, lai viņi palīdzētu nosargāt nestabilo mieru starp Sīriju un Izraēlu. Taču nekas no tā visa netika sagatavots.

Uz jautājumu, kā tas varēja notikt, droši vien vēlāk mēģinās atbildēt vēsturnieki

Izraēlas atkāpšanās nevis kalpo mieram, bet aktivizē Izraēlas pretiniekus. Arī palestīniešu vadītājs Jasirs Arafats neko nedara, lai Rietumjordānā apturētu jaunas sadursmes. Viņš cer, ka šādi šausmu scenāriji ne tikai nostiprinās palestīniešu pretošanās gribu, bet arī piespiedīs Izraēlu ielaisties uz jauniem kompromisiem.

Šodien vairumam arābu nav svarīgi, ko Izraēla dara vai nedara Rietumjordānā, Golanas augstienēs vai Libānā. Viņiem jau tikai Izraēlas atrašanās arābu valstu vidū vien ir kā dadzis acī. Šādā ziņā nekas nav mainījies arī pēdējo 50 gadu laikā.

Un tomēr par spīti visam miers Tuvajos Austrumos ir vienīgais ceļš, kas var izvest no ieilgušās savstarpējas neuzticēšanās muklāja. Tikai miers visam reģionam var dot tik nepieciešamos ekonomiskos un sociālos uzlabojumus.

Ernsts Krāmers

"Ar bakterioloģiskiem ieročiem — pret pasauli"

"Versija"

— 2000.05.20.

Runas ievadā viņš (Irākas prezidents Sadams Huseins — "LV") teica: tā kā ANO Drošības padome pastāvīgi ierobežo suverenitāti un likumīgās tiesības aizstāvēt savas robežas, Irāka sadarbībā ar citu (vārdā nenosauktu) valsti sākusi savu pētniecisko iekārtu pārvietošanu aiz valsts robežām.

Pašlaik tiekot pētīts potenciālo vietu saraksts. Kad piemērota vieta tiks atrasta, uz turieni pārvietos laboratorijas un tehnisko personālu. Šī programmas daļa jāpabeidz līdz 1998.gada vidum, un Sadams to nosauca par Pirmo punktu.

Pētnieciskās laboratorijas tiks izvietotas tā, ka tās nevarēs aizsniegt ANO inspektori, un tās varēs paātrināt Rietumnīlas vīrusa SV1417 štamma iegūšanu.

Līdz 1997.gada beigām vīrusa SV1417 praktisko vērtību ierobežoja Irākas nespēja ietekmēt inficēšanas pakāpi un platību. Nevarēja nodrošināt fizisko dabas apstākļu kontroli, kuri nosaka vīrusa izplatības virzienu un attālumu. Mūsu zinātnieki nespēja paredzēt tā darbības ilgumu un pilnu potenciālu optimālos klimatiskos apstākļos. Saskaņā ar Sadama apgalvojumiem vīruss spēj pilsētas apstākļos iznīcināt 90 procentu visu dzīvo radību, bet līdzeklis, kas spēj paglābt Irākas tautu un mūsu sabiedrotos, parādījies tikai pirms dažiem mēnešiem.

Sadams turpināja man skaidrot, ka vīruss SV1417 jāizmēģina pilsētās, kur iedzīvotāju skaits nebūtu mazāks par 100 tūkstošiem un nepārsniegtu 250 tūkstošus, trešās pasaules apkārtējās vides apstākļos apmēram pēc diviem gadiem, tas ir, 2000.gada sākumā.

— Vai mērķis jau izraudzīts? — bikli vaicāju, būdams pārliecināts, ka viņš neatklās šo informāciju.

Viņš izskatījās ļoti apmierināts.

— Protams, taču tas nav domāts tavām nevainīgajām ausīm.

Tas bija gudrs gājiens — atbildība par rīcību no Irākas būs noņemta, izveidojot fiktīvu teroristisku grupu bez zināmas politiskās piederības vai nacionālās motivācijas. Darbības vietā tiks atstāti pierādījumi, kas ļaus apvainot noziegumā šo izdomāto organizāciju. Tas ir vēl viens pierādījums Sadama Huseina neierobežotajai viltībai.

Kad būs uzkrātas pietiekamas vīrusa un pretindes rezerves, pa visu pasauli izsūtīs Sadama aģentus, lai viņi izlaistu vīrusu noteiktās vietās. Prioritāro un turpmāko starptautisko mērķu saraksts, kā arī katrā no tiem prognozējamās mirstības saraksts atradās dokumenta pielikumā, kuru viņš nesāka man lasīt. Šī projekta daļa bija nosaukta par Trešo punktu. Pirms vīrusa izplatīšanas sākuma tiks paziņots Apvienoto Nāciju Organizācijai, ka Irākai ir kā līdzeklis, ar ko noslaucīt no Zemes virsas veselu kontinentu iedzīvotājus, tā arī pretinde. Paziņojumam sekos ultimātu sērija. Tas būs Ceturtais punkts.

Sadams pēkšņi pārtrauca lasīšanu un paraudzījās manī ar savu slaveno plato smaidu.

— Es varētu turpināt, taču domāju, ka ar to pietiks, lai iekvēlinātu tavu apetīti un ļautu tev saprast, cik neierobežota vara man piederēs, kad ierocis būs gatavs. Tu zini, mans draugs, vara nenozīmē spēju graut, vara — tā ir iespēja izmantot to bez sirdsapziņas pārmetumiem un bez izvēlīguma.

Draudi, kurus Sadams pašlaik rada visai pasaulei, liek man atklāt to, ko esmu zvērējis neizpaust. Bīstamība ir neizbēgama, un vērienīguma ziņā tai nav precedenta. Pagaidām vēl ir laiks, un vēl ir cerība, ka Rietumvalstu valdības ieklausīsies un rīkosies.

Mikaelefs Ramadans,

bijušais Sadama Huseina dubultnieks

"Gadsimta kļūdas"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.06.02.

Tā nav taisnība, ka...

... Pelnrušķīte uz balli devusies kristāla kurpītēs. Patiesībā viņai kājās bijuši kažokādas apavi (Pelnrušķītei bija sapūlētas kājas, un labā feja viņu pažēloja). Kļūdu radījis tulks, kas pasaku tulkojis krievu valodā.

... dimants ir ļoti ciets. Patiesībā tas ir trausls, to var sadauzīt ar āmuru. Dažkārt pietiek to pie kaut kā piesist, lai tas sadruptu.

... indiāņi ir klusētāji. Viņi patiešām nav īpaši runātīgi, kad tiekas ar baltajiem cilvēkiem, taču ar saviem ciltsbrāļiem viņi labprāt papļāpā; daiļrunība tiek augsti vērtēta un skaitās liela māksla.

... senģermāņu ķiveres bijušas rotātas ragiem.Viņu galvassegas bijušas ļoti vienkāršas, bez kādiem rotājumiem. Ragus cepurēm 19. gadsimta vidū pielikušas vācu studenti, kas karnevālos centušies spīdēt ar "vēsturiskiem" ietērpiem.

... pterodaktils bijis milzīgs, šausmīgs un nāvīgi bīstams briesmonis. Patiesībā šīs lidojošās ķirzakas garums nav pārsniedzis 60 centimetru, tās ķermenis nav bijis lielāks par parastu vistu. Bet ēdis pterodaktils tikai zivis un kukaiņus.

... koks nekad negrimst. Ir tādi tropiskie koki, piemēram, melnkoks, kas grimst ūdenī kā akmens.

... sirds mums pukst kreisajā pusē. Patiesībā sirds atrodas krūškurvja vidū starp labo un kreiso plaušu.

... vēršus tracina sarkana krāsa. Nē, viņi patiešām neizšķir krāsas.Var izaicināt vērsi mesties virsū arī baltai lupatai, viņu tracina viss, kas plivinās purna priekšā.

... kamieļi kupros glabā ūdeni pat divas nedēļas. Tie tur uzkrāj nevis ūdeni, bet taukus. Un karstumu labi iztur tikai tāpēc, ka maz svīst un tāpēc maz dzer. Turklāt viņu ķermeņa temperatūra ir diezgan augsta — tā var sasniegt pat 40 grādu.

... SOS ir angļu abreviatūra. Nē, SOS nenozīmē "Save our Souls!"("Glābiet mūsu dvēseles!"). Radisti šos trīs burtus pagājušā gadsimta sākumā izvēlējušies tāpēc, ka tos ir viegli pārraidīt: trīs punkti, trīs svītras, trīs punkti.

... arābu ciparus izdomājuši arābi. Nē, vispirms tos sākuši lietot Indijā, arābi vienīgi tos caur Spāniju tikai izplatījuši pa visu Eiropu.

... Einšteins Nobela prēmiju saņēmis par relativitātes teorijas atklāšanu. Patiesībā 1921. gadā par Nobela prēmijas laureātu viņš kļuva par darbiem teorētiskajā fizikā, īpaši par fotoefekta likumu atklāšanu.

... pēc nāves mirušajam kādu laiku turpina augt mati. Tā tas nav: līdz ar sirds apstāšanos un smadzeņu "izslēgšanos" visu orgānu darbība apstājas. Iespaids, ka vīriešiem pēc nāves par dažiem milimetriem izaug bārda, rodas tāpēc, ka sejas āda izžūst, pamazām "nosēžas" un rugāji, kas tajā atradušies, kļūst redzami.

"Gadsimta atklājumi"

"Subbota"

— 2000.06.09.

1922

Angļu pulksteņmeistars Džons Harvuds izgudro pašuzvelkošos rokaspulksteni. Kanādā Frederiks Bentings un K.G.Bests iegūst insulīnu: Toronto diabēta slimnieki sāk saņemt pirmās jaunā preparāta injekcijas.

1923

Sanfrancisko (ASV) tiek atvērts pirmais supermarkets. ASV Frenks Marss izgudro lielkonfektes Milky Way recepti. ASV zinātnieks Vladimirs Zvorikins izstrādā televizora priekšteci — ikonoskopu.

1924

Radīti pirmie insekticīdi.

1927

ASV Filips Drinkers izgudro mākslīgās elpināšanas aparātu.

1928

Lielbritānijā Aleksandrs Flemings atklāj penicilīnu.

1929

Dirižabļa "Grāfs Cepelīns" lidojums apkārt pasaulei. ASV firma "Kodak" sāk ražot 16 mm krāsainās fotofilmas. ASV Kinematogrāfisko mākslu un zinātņu akadēmija pirmoreiz piešķir savas balvas — zeltīto statueti "Oskars" (par 1927./1928.gadu).

1930

Izgudrota fotozibspuldze. Vācu ķīmiķis J.V.Repe izstrādā tehnoloģiju mākslīgo audumu gatavošanai uz acetilēna pamatu. Radīta platekrāna filmu uzņemšanas tehnika. Pirmoreiz vēsturē tiek pārraidīta televīzijas intervija (no izstādes "Ideāla māja" Sauthemptonā, Dienvidanglijā).

1921.gads. Autostrāde. Vācija

Jau 1909.gadā iecerēto ātrgaitas automaģistrāles Avus Autobahn būvdarbus pārtrauca Pirmais pasaules karš. To atklāja tikai 1921.gadā. Autostrādei no Grīnvaldes līdz Vanzē bija divas 9,5 km garas kustību joslas ar desmit betonētām estakādēm. Ceļa būvi turpināja trešā reiha laikā: 1938.gadā pievienojās 1600 km, bet Otrā pasaules kara sākumā — vēl 3700 km.

1921.gads "Chanel nr.5" Francija

Franču modelētāja Koko Šanele nolēma smaržām, kas bija izstrādātas viņas jaunajai kolekcijai, dot savu vārdu. Tam līdzās viņa nolika ciparu 5, kas bieži viņai bija nesis veiksmi... Kad Merilinai Monro vaicāja, ko viņa velk mugurā pirms miega, izcilā aktrise atbildēja: "Pāris pilienu "Chanel nr.5"". Un daudzas sievietes bija vai bez prāta no "piecīša".

1921.gads. Baktericīdais leikoplasts. ASV

Kompānija "Johnson & Johnson" izlaida lipīgu ķirurģisko lenti un marli atsevišķi līdz 1920.gadam, kad kokvilnas iepirkšanas nodaļas darbinieks Ērls I.Diksons nolēma tās apvienot. Diksona sieva mūžīgi pamanījās sagriezties vai apdedzināties virtuvē, un viņam vienkārši bija apnicis visu laiku viņai likt pārsējus. Diksons izritināja uz galda ķirurģisko lenti ar lipīgo pusi uz augšu un ar noteiktiem intervāliem izlika uz tās marles spilventiņus. To visu viņš pārsedza ar apkantējamo papīru un satina. Tagad, kad ar viņa sievu atkal kas atgadījās, viņš vienkārši nogrieza pa gabaliņam no ruļļa.

1923.gads. Augļu saldējums uz kociņa. ASV

To izgudroja Frenks Epersons no Oklendas Kalifornijas štatā, turklāt pavisam nejauši. Epersons bija komivojažieris — pārdeva limonādi. Reiz viņš kādam pircējam demonstrēja savu preci un atstāja limonādi uz loga glāzē ar tējkaroti. Nakts bija auksta, un Epersons no rīta, saņēmis tējkaroti no glāzes, rokā turēja to, ko mēs tagad saucam par augļu saldējumu uz kociņa. Patentu savam "izgudrojumam" Epersons izņēma 1923.gadā.

1924.gads. Papīra salvetes. ASV

Kompānija "Kimberly–Clark" sāka savu biznesu ar avīžpapīra ražošanu nelielā Viskonsīnas fabriciņā. Pirmā pasaules kara sākumā tā sāka ražot pilnīgi jaunu papīra produkciju — celulozes vati "Cellucotton", kas ar panākumiem aizstāja kokvilnas vati. 1924.gadā "Kimberly–Clark" sāka izlaist mīkstas papīra salvetes makijāžas notīrīšanai. To iegādājās nelabprāt. Noskaidrojās, ka tās izmanto galvenokārt iesnu brīžos. Tad sāka ražot jaunu produkciju — papīra kabatlakatiņus "Kleenex", ko izmantojam vēl šodien.

1925.gads. Vates nūjiņas. ASV

Tās izdomāja Sarkanā Krusta darbinieks un bērnu preču tirdzniecības kompānijas vadītājs Leo Gerštencangs. Viņš ievēroja, ka viņa sieva, lai iztīrītu meitiņai ausis, ņem vates pikucīti un uztin to uz zobu bakstāmā skaliņa. Leo tūdaļ pat pārņēma ideja automatizēt šo procesu. Automāta radīšana viņam prasīja vairākus gadus, un 1925.gadā vates nūjiņas ar nosaukumu Baby Gays parādījās ASV aptiekās.

1926.gads. Aerosols. Norvēģija

Norvēģu inženiera Rotheima izgudrojumu 1926.gadā vispirms izmantoja Oslo laku un krāsu ražotājs Alfs Bjerks, bet pēc tam — Frods Mortensens, kas pirmais sāka aerosolu iesaiņojumā izlaist kukaiņu apkarošanas līdzekļus. Taču plaši lietot tos sāka tikai 1942.gadā, kad amerikāņu kareivji, karojot Klusā okeāna piekrastē, sāka slimot ar kaitēm, ko izraisījuši kukaiņi. Kareivjus tūdaļ pat apgādāja ar insekticīdu baloniņiem — "kukaiņu bumbām".

1927.gads. Benzīna zāģis. Vācija

Pirmo zāģi ar motoru, ko darbina benzīns, Tīringenes mežos demonstrēja Emīls Lerps. 1927.gadā viņš Hamburgā nodibināja kompāniju "Dolmar GmbH", kas vēl šodien pārdod benzīna zāģus 100 pasaules valstīs. Jāteic, ka pirmo Lerpa zāģi noturēt nebija viena cilvēka spēkos. Tādēļ Štutgartes benzīna zāģu rūpnīcas galva Endrjū Stīls izvirzīja uzdevumu radīt zāģi, ar kuru spētu tikt galā viens darbinieks. To paveikt izdevās tikai 1950.gadā.

1929.gads. Elektriskais skuveklis. ASV

Elektrisko skuvekļu kompānijas "Schick Dry Shaver Inc." Dibinātājs Džeikobs Šiks gadsimta sākumā dienēja Filipīnās. Kad ārsti viņam ieteica mainīt klimatu, viņš devās uz Aļasku. Tie bija zelta drudža laiki, un Šiks, tāpat kā daudzi citi, nolēma izmēģināt laimi. Taisnība, zelta meklējumos komfortu mīlošajam Šikam stipri traucēja tas, ka nav karstā ūdens, lai noskūtos. Un viņš ķērās pie "sausā" skuvekļa izgudrošanas. Par pamatu izgudrotājs ņēma frizieru matu griežamo mašīniņu. Bet tad sākās Pirmais pasaules karš, un Šiks devās uz fronti. Viņš uzkalpojās līdz apakšpulkveža pakāpei, bet 1919.gadā demobilizējās un atgriezās pie savas idejas — skuveklītis bez ūdens. Un 1928.gadā tirgū parādījās pirmais elektriskais skuveklis "Schik".

1930.gads. Līmlente. ASV

1929.gada jūnijā laborants Ričards Drjū izdzirdēja par celofānu un pasūtīja 100 jardu šī ūdensnecaurlaidīgā materiāla. Viņš sagrieza to 15 cm platās joslās un pārklāja ar savā laboratorijā ražoto līmi. 1930.gada 8.septembrī veikalos parādījās pirmie līmlentes rullīši, kurus iesākumā sauca par celofānu — tāpat kā materiālu, no kā tas bija izgudrots. Taču iegājās cits nosaukums — skočs (Scotch — angļu valodā — skoti), jo labi zināms, ka skoti ir vistaupīgākie cilvēki pasaulē, bet lente ļāva ietaupīt daudz līmes.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.06.

Meistardarbu sagremojis atkritumvedējs

Divu lielākā britu izsoļu nama "Sotheby’s" kalpotāju izklaidības dēļ gājusi bojā pazīstamā angļu mākslinieka Lukiāna Freida glezna, kas bija novērtēta par 160 tūkstošiem dolāru. Audekla īpašnieks bija nolēmis to pārdot un apsardzes pavadībā nosūtījis uz izsoļu nama galveno mītni. Sargi futrāli ar gleznu nodevuši "Sotheby’s" noliktavas darbiniekiem, bet tie to iebāzuši atkritumu pārstrādes mašīnā, aizmirsdami no tā iepriekš izņemt vērtīgo saturu. Viņu nolaidība atklājusies pēc vairākām dienām, kad gleznas atliekas bijušas sapresētas kopā ar atkritumiem un aizgādātas uz izgāztuvi. "Sotheby’s" pārstāvji apsolījuši izmaksāt kolekcionāram pilnu iznīcinātā mākslas darba vērtību.

 

Ķerubs Putins

Pēterpils žurnālisti izpētījuši gandrīz vai visus līdzīgas saknes vārdus, kuri tā vai citādi saistīti ar jaunievēlētā Krievijas prezidenta uzvārdu. Starp senaizmirstiem tautas vārdiem uzieti šādi: "putan" — makaronu skaidiņas, "putorga" — draņķis, "putjka" — uzmava, "putki" — zivju ķidu virums. Pats vārds "putin" senkrievu valodā apzīmējis pēkšņas sāpes jostasvietā, ko latviski mēdz saukt par raganas dūrienu. Bet itāliešu valodā, izrādās, ir vārds "putti", tā šajā dienvidu zemē sauc ķerubu.

 

Ļoti daudz kalēju

To secinājuši Krievijas Zinātņu akadēmijas Valodniecības institūta speciālisti. Vajag tikai vārda sakni pārtulkot citās valodās. Angliski Kuzņecovs būtu Smits, vāciski Šmits, franciski — Foržerons, poliski — Kovaļskis, itāliski — Fabricio, latviski — Kalējs utt. Gandrīz tikpat populārs ir Ivanova uzvārds: Džonsons, Johansons, Žanē, Džovanni, Janovskis, Jansons... Krievijā līdzās Kuzņecovam un Ivanovam visbiežāk sastopami Popovi un Smirnovi. Visvairāk Kuzņecovu ir Pievolgā, Ivanovu — Smoļenskas un tās kaimiņapgabalos, Popovu — ziemeļu rajonos, bet Smirnovu — Ļeņingradas apgabalā.

 

Cilvēkam jāzina, ko viņš ēd

Turpmāk visās Eiropas Savienības valstīs uz pārtikas produktu preču etiķetēm obligāti jānorāda, vai to sastāvā neietilpst ģenētiski mainīti organismi. Tas ir tikai piesardzības pasākums, jo par transgēnu produktu kaitīgumu cilvēkam zinātnieki neko konkrētu nezina. Tajā pašā laikā nav pamata apgalvot, ka tie ir nekaitīgi. Pēc ilgām diskusijām transgēnu produktu aizstāvji un pretinieki pieņēmuši Zālamana spriedumu: jebkuram cilvēkam pašam jāizšķiras, vai viņš ir ar mieru ēst ģenētiski modificētu pārtiku, vai nē.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors