Mūžam nedzīstoša sāpe mūsu tautas dvēselē

1949.gada 25.marta deportāciju atspoguļojums padomju un mūsdienu Krievijas historiogrāfijā

Nozieguma
baisie apjomi

25.martā aprit piecdesmit pieci gadi kopš 1949.gadā veiktajām padomju režīma deportācijām Latvijā. Tā ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija.
25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.
Deportācija bija milzīga patvaļa, kad cilvēkam, nenorādot nekādu vainu, konfiscēja visu mantu un uz mūžīgiem laikiem aizsūtīja svešumā.
Padomju periodā izdotajos vēsturnieku darbos par 1949.gada 25.marta deportācijām atzīmēts, ka to noteica situācija laukos – šķiras ienaidnieku pretestība un vardarbība kolhozu veidošanai. Piemēram, V.Karaļuns grāmatā “Latvijas PSR vēsture,” kas izdota 1986.gadā, rakstīja: “Darbaļaudis prasīja tautas ienaidniekus bargi sodīt, bet viņu atbalstītājus budžus pārvietot ārpus kolhozu teritorijas. Ņemot vērā darbaļaužu neatlaidīgās prasības, daļu no budžiem un citiem pretpadomju elementiem uz laiku pārvietoja ārpus republikas teritorijas.”
Reālāk padomju deportācijas novērtētas 1988.gadā izdotajā Latvijas PSR vēstures grāmatā vidusskolām. Latvijā tajā laikā jau bija jūtama Atmodas elpa, un grāmatas autori atzīmēja, ka deportācijas notika Staļina personības kulta apstākļos, neievērojot sociālistisko likumību un pieļaujot varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ka pārāk liela uzmanība tika pievērsta anonīmajām vēstulēm, kas bija neobjektīvas un apmelojošas. Ka deportējamo sarakstos iekļāva daudzus padomju varai lojālus pilsoņus, pat atsevišķas nabadzīgo zemnieku ģimenes.

Padomju melu
mantojums Krievijas
historiogrāfijā

Gadu desmitiem par deportācijām Padomju Savienībā nedrīkstēja bilst ne vārda. Dienās, kad notika izsūtīšana, kinohronika vēstīja, ka izdots jauns “padomju kolchozu sistēmas” propagandas žurnāls Foto no albuma “Latvija staļinisma varā. Hroniku kadri 1945.–1955.”

Krievijas Federācijā 1996. gadā izdotajā A.Daņilova un L.Kosuļinas Krievijas vēstures mācību grāmatā 9. klasei uzsvērts, ka deportācijas skaidrojamas ar staļiniskā totalitārisma nostiprināšanos, ka ar šādām represijām režīms centās pievilkt skrūves un vēl vairāk nostiprināt savu varu valstī. Atzīmēts, ka deportācijas un citas represijas Padomju Savienībā šajā laikā liecināja par gulaga sistēmas apogeju.
Radikāli atšķirīgu viedokli par 1949.gada deportācijām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pauž cits krievu vēsturnieks N.Bugajs. Viņš 1995.gadā publicētajā grāmatā “L.Berija–J.Staļinam” raksta, ka pēckara perioda sākumā Baltijā pastāvēja bruņota nacionālistiska un kontrrevolucionāra pagrīde. Minēts, ka 1947.gadā šie pretpadomju spēki organizēja 8 tūkstošus teroristisku aktu. Tas viss izraisījis padomju varas atbildes pasākumus. Grāmatā teikts, ka 1948.gadā, balstoties uz attiecīgu PSRS valdības lēmumu, sāka gatavot iedzīvotāju pārvietošanu, un tālāk apgalvots, ka šos pasākumus vērsa “pret bandītiem, kulakiem, buržuāziskajiem nacionālistiem un viņu ģimenēm”. N.Bugajs raksta, ka PSRS valdība izstrādāja speciālu plānu un izveidoja štābu, lai no Baltijas republikām izvestu “speckontingentu”. Plāna izstrādē un īstenošanā piedalījās centrālie varas orgāni, kā arī Baltijas republiku attiecīgie dienesti.
N.Bugajam ļoti līdzīgu nostāju pauž cits krievu vēsturnieks V.Zemskovs. Viņš 1993.gadā žurnālā “Otečestvennij arhiv” publicējis rakstu “Piespiedu migrācija no Baltijas 1940.–1950.gadā”. Šī sacerējuma pamatdoma ir, ka no Baltijas republikām padomju vara iedzīvotājus nedeportēja, izmantojot spēku, bet ka tas viss notika pēc darbaļaužu lūguma un piekrišanas.
Kā redzams, mūsdienu Krievijas vēsturnieku vidū pastāv arī tāds viedoklis par nelikumīgajām deportācijām. Daļa mūsdienu krievu vēsturnieku cenšas attaisnot padomju varas veiktās represijas un noziegumus pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem. Šāds deportāciju traktējums pilnībā sakrīt ar padomju perioda oficiālo nostāju. Lasot N.Bugaja, V.Zemskova darbus, liekas, ka apstājies laiks.

Staļinisma noziegumu
dziļās saknes

Jaroslavļas universitātes profesors M.Rutkovskis, vērtējot 1949.gada martā Baltijas republikās notikušās akcijas, savukārt pievērš uzmanību tam, ka attiecīgais PSRS valdības lēmums par kulaku izsūtīšanu tika izstrādāts, balstoties uz vietējo varas iestāžu lūgumiem. Apstiprinājumam tiek minēta Igaunijas kompartijas pirmā sekretāra Nikolaja Karotamma 1948.gada oktobrī nosūtītā vēstule Georgijam Maļenkovam, kurā viņš lūdza atļauju kulaku piespiedu pārcelšanai uz republikas ziemeļaustrumu rajoniem. Pēc N.Karotamma domām, kulakus varētu nodarbināt kūdras purvos, degakmeņa ieguves raktuvēs un nomaļās teritorijās lauksaimniecības darbos. M.Rutkovskis uzskata, ka tā-dējādi N.Karotamms, iespējams, gribēja atstāt kulakus Igaunijā, pārceļot viņus vienīgi uz citu dzīvesvietu.
Pēc M.Rutkovska domām, situācija mainījās 1949.gada janvārī, kad tas pats N.Karotamms iesniedza PSRS valdības vadītājam G. Maļenkovam jaunu dokumentu – par kolhozu organizēšanu Igaunijas PSR. Šoreiz Igaunijas kompartijas sekretārs jau pieprasīja kulaku un viņu ģimenes locekļu obligātu izsūtīšanu no republikas. Vēsturnieks uzskata, ka šādas pārmaiņas N.Karotamma pieejā izskaidrojamas ar Maskavas varasvīru norādēm, ka kulaki jālikvidē kā šķira, tādēļ obligāti jāizsūta no viņu dzīvesvietām. Paši Igaunijas PSRS vadītāji ierosināja izsūtīt uz Sibīriju apmēram 18–20 tūkstošus cilvēku. M.Rutkovskis ir pārliecināts, ka šie skaitļi arī bija par pamatu PSRS valdības noteiktajai izsūtīšanas kvotai Igaunijai.
Analizējot PSRS valdības organizētās deportācijas Baltijas republikās 1949.gada martā, M.Rutkovskis atzīmē, ka šis process bija aizsācies jau ilgi pirms tam. Viņš raksta, ka jau 1948.gada maijā no Lietuvas tika deportētas 11 345 ģimenes (ap 39 766 cilvēki).
Latvijā šajā laikā notikusi izsūtāmo saraksta sagatavošana, bet republikas prokurors izstrādājis rekomendācijas padomju varai šķiriski naidīgu elementu deportācijai. Latvijā izsūtāmo sarakstā bija iekļauts ap 9000 ģimeņu. Balstoties uz Maskavas norādēm un vietējo vadītāju aktivitātēm, Latvijas PSR 1949.gada 17. martā jau bija sagatavoti izsūtāmo saraksti. M.Rutkovskis pievērš uzmanību tam, cik rūpīgi tika organizēta izsūtīšanas akcija Baltijā: tika precizēti deportējamo saraksti, veidotas drošības darbinieku operatīvās grupas,

organizēts transports, bija pat noteikts, cik pārtikas produktu drīkst ņemt līdzi izsūtāmās personas.
Izvērtējot deportāciju procesu, M.Rutkovskis raksta arī par to, kas notika ar izsūtīto cilvēku īpašumu. Attiecīgs rīkojums noteica, ka viss nekustamais īpašums (dzīvojamās ēkas, saimnieciskās būves, inventārs), tāpat liellopi un iedzīve bez atlīdzības tiek nodots kolhoziem un sovhoziem lietošanā. To motivēja ar nepieciešamību dzēst kulaku nenomaksātos nodokļus un citas neizpildītās saistības pret padomju varu. Daļu īpašumu izvazāja un piesavinājās tie, kas veica deportācijas.
Iepriekš nosauktais vēsturnieks atzīmē, ka 1949.gada deportācijas Baltijas republikās bija salīdzinoši maigākas par 1941.gada jūnijā notikušajām, jo 1956.gadā Latvijā no 43 tūkstošiem izsūtīto atgriezās tikai 31 600. Viņš uzskata, ka deportācijas ir nosodāmas no morāli ētiskā un juridiskā aspekta.
Pēc M.Rutkovska uzskata, šīs padomju varas politikas saknes jāmeklē jau J.Staļina režīma realizētajās represijās pret zemniecību Padomju Savienībā 20.un 30.gados. Baltijā pēc Otrā pasaules kara tika turpināts tas, kas PSRS jau bija noticis pirms diviem gadu desmitiem.

Krievijas historiogrāfijā mūsdienās par 1949.gada deportācijām izkristalizējas divi pamatos atšķirīgi viedokļi: viens – impēriskais un šovinistiskais viedoklis, kas šos noziegumus attaisno, otrs – reālistiskais, kas vairāk vai mazāk cenšas objektīvi vērtēt notikušo.
Būtiski, ka mūsdienās Krievijā ir arī akadēmiski izglītoti vēsturnieki, kuri saprot, ka iedzīvotāju piespiedu izsūtīšana Baltijas republikās bija noziegums pret civiliedzīvotājiem. Par zināmu objektivitāti liecina atziņa, ka deportācijas nevar un nedrīkst attaisnot ar sociālisma uzvaras nepieciešamību Padomju Savienībā. Šāda pieeja tuvina Latvijas un Krievijas vēsturniekus un arī abu valstu sabiedrību attieksmē pret tālajiem, bet tik smagajiem vēstures notikumiem.
Jācer, ka Baltijā pastrādāto staļiniskā režīma noziegumu reāls izvērtējums Krievijā nepaliks tikai akadēmisko pētījumu formā, bet iegūs vietu arī skolu un augstskolu vēstures mācību grāmatās.

Prof. Antonijs Zunda,

Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos