Patvēruma meklētāji – no briesmām aizbēgušie un labas dzīves meklētāji

Patvērumu meklētājus sabiedrībā bieži jauc ar nelegālajiem imigrantiem. Patvēruma jautājumi līdz šim vispār bijusi maz apjausta joma, tomēr Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un kļūstot arvien pārticīgākai, ar to būs jāsastopas ikdienā. Pagājušajā gadsimtā Latvija pati bija patvēruma meklētāju izcelsmes zeme, jo karadarbības un okupācijas posta dēļ cilvēki devušies uz citām valstīm lūgt pajumti. 21.gadsimtā situācija mainījusies, un mūsu valstī patvērumu lūgs arvien vairāk tuvāku un tālāku zemju iedzīvotāju. Gan tie, kuriem draud briesmas, gan vienkārši labas dzīves meklētāji.

Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki” bērnu istaba. Te viņi rotaļājas un apgūst latviešu valodas pamatus. Marta vidū centrs bija kluss un tukšs. Iespējams, tā ir tikai ilgāka pauze līdz brīdim, kad “Muceniekiem” būs pavisam cita slodze. Uz galda no papīra izgrieztos zvēriņus rotā ar kuslu bērna roku rakstītais – Rašids Nunajevs. Šis čečenu puisēns bija pēdējais no centrā mitušajiem bērniem. Pagaidām... Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Patvēruma meklētāja tiesības:

• procesuālās tiesības (pieteikums, valoda, informācija,
personas datu aizsardzība, apelācija),
• patvēruma meklētāja personas dokuments,
• uzturēšanās Latvijā līdz galīgajam lēmumam,
• izmitināšanas centrs,
• neatliekamā medicīniskā palīdzība,
• vērsties pie ANO komisariāta bēgļu jautājumos.

Patvērums tiek garantēts tikai tiem, kuriem tas patiešām nepieciešams. Proti, katrai valstij jāiemācas atsijāt tā sauktos viltus patvēruma meklētājus, kuri plašajā pasaulē devušies meklēt pārticību, nevis drošību. Šādu cilvēku patvēruma meklētāju plūsmā ir nospiedošs vairākums. Latvijas priekšrocība ir tā, ka mūsu valsts var izvērtēt ES praksi un pārņemt labāko, veidojot savu patvēruma procedūru. Tiesa, savulaik Eiropas valstu patvēruma politika bija ļoti liberāla, un tas radīja pamatīgu slogu valstu sociālajam budžetam, līdz ar to arī veidojot iedzīvotājos stereotipiski noraidošu attieksmi pret bēgļiem. Šādas attieksmes iedīgļi jaušami arī Latvijas sabiedrībā. Daļā iedzīvotāju tā īpaši saasinājusies šobrīd, kad līdz iestājai ES atlicis pavisam nedaudz laika, jo ne viens vien uzskata, ka patvēruma meklētāju plūsma pārpludinās mūsu valsti. Taču situācijas izvērtējums, uz kura balstītas prognozes par to, kas mūs sagaida nākotnē, liecina par ko citu.

Astoņi bēgļi

Tieši pirms desmit gadiem Latvija pirmo reizi saskārās ar patvēruma jautājumiem. Tie bija atsevišķi gadījumi, kad ārvalstu iedzīvotāji vēlējās iegūt bēgļu statusu. 1997.gadā pieņemts likums par patvēruma meklētājiem un bēgļiem. Gadu vēlāk izveidots Bēgļu lietu centrs un Bēgļu lietu apelācijas padome. 1998.gadā uzsākta patvēruma procedūras īstenošana Latvijā. Gada nogalē jaunajā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” jau uzturējās pirmie iemītnieki. Oficiālā centra atklāšana notika 1999.gada februārī, un šogad tas atzīmēja piekto darba gadadienu. Jau trešo gadu “Mucenieki” ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pakļautībā. Pavērsiena punkts Latvijas patvēruma politikā ir Patvēruma likums, kas stājās spēkā pirms pusotra gada.
Kopš 1998.gada līdz šā gada marta vidum tikai 134 cilvēki lūguši patvērumu Latvijā. No tiem astoņiem (patvēruma meklētāji no Afganistānas, Ēģiptes, Irākas, Kongo, Sudānas un trīs no Pakistānas) piešķirts bēgļa statuss, bet deviņiem (trīs no Baltkrievijas un seši no Krievijas) – alternatīvais statuss.
Galvenā atšķirība starp bēgli un tiem, kam piešķirts alternatīvais statuss, – bēglim Latvijā ir lielākas tiesības. Tātad starpība starp patvēruma meklētāju kopskaitu un tiem, kuri drīkst palikt mūsu valstī, ir milzīga. Pārējiem Latvija jāpamet brīvprātīgi vai arī viņus izraida. Zīmīgs ir fakts, ka līdz šim pavisam niecīgs skaits lūguši patvērumu nekavējoties pēc ierašanās mūsu valstī vai uz robežas. Vairumā gadījumu patvērums pieprasīts tikai pēc tam, kad šie cilvēki jau aizturēti par nelegālu uzturēšanos Latvijā. Un tā ir tendence ne tikai mūsu valstī vien.

Mājoklis uz laiku

Iepriekšminētā tendence izskaidro faktu, kāpēc pa šiem gadiem “Muceniekos” uzturējies tikai 61 cilvēks – mazāk nekā puse no visiem patvēruma meklētājiem Latvijā. Daļa no tiem, kas pieķerti par nelegālo uzturēšanos un uzdevušies par potenciālajiem bēgļiem, līdz centram nemaz nenonāk.
“Muceniekos” mitinājušies bēgļi un patvēruma meklētāji no Afganistānas, Kongo, Marokas, Armēnijas, Baltkrievijas, Slovākijas, Kazahstānas, Ukrainas, Pakistānas, Angolas, Irākas, Nigērijas un citām valstīm. Lielākais patvērumu meklētāju skaits, kas vienlaikus uzturējušies centrā, ir 27. Starp tiem bijuši cilvēki, kuriem bēgļa statuss ticis atteikts, bet viņu izcelsmes valsts politiskās situācijas un nemieru dēļ tiem piešķirta pagaidu aizsardzība Latvijā.
Centrā, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt patvēruma meklētājus ar mājokli laikā, kamēr to lietas tiek izskatītas, veicināt adaptāciju, kā arī radīt nepieciešamos priekšnoteikumus viņu iespējamai integrācijai Latvijas sabiedrībā, vienlaikus gan var izmitināt līdz 250 iemītniekiem. Telpas ir omulīgas. Ērtas istabiņas, koplietošanas telpas, bibliotēka, rotaļistaba bērniem. Bijusī padomju armijas militārās bāzes ēka pārvērtusies līdz nepazīšanai, pateicoties ASV valdības, ANO Komisariāta bēgļu jautājumos un Zviedrijas valdības atbalstam. Tagad centru finansē no valsts budžeta. Katrs patvēruma meklētājs dienā saņem pusotru latu pārtikas iegādei. Protams, izņemot gadījumus, kad cilvēks ir pietiekami labi situēts. Dienā, kad “Muceniekos” pabija “Latvijas Vēstnesis”, centrā nebija neviena iemītnieka. Šogad līdz marta vidum vispār neviens nebija pieprasījis patvērumu mūsu valstī. Tātad šajā jomā apsteigta problēma – esam gatavi izmitināt patvērumu meklētājus, pirms vēl tā īsti neesam piedzīvojuši izteiktu patvērumu meklētāju plūsmu.
Tomēr centrs pilnīgi tukšs nestāv. Tas sadarbojas ar organizācijām, kuras īsteno sociālos projektus. Centrā mītnes vietu uz laiku var rast cilvēki ar sociāla rakstura problēmām, piemēram, ugunsgrēkā pajumti zaudējušie pagasta iedzīvotāji, sievietes, kurām laulības šķiršanas dēļ nav kur palikt vai kuras ģimenē cieš no vardarbības.

Vienota
patvērumu politika

Līdz ar labklājības līmeņa celšanos Latvija kļūs pievilcīgāka tā saukto viltus patvērumu meklētāju acīs. Taču pret šo parādību atrastas zāles. Eiropā tiek izstrādāta vienota patvēruma politika. Kā norāda PMLP priekšnieks Vilnis Jēkabsons, likumdošana šajā jomā Eiropas Savienībā ir līdzīga. Tātad, ja cilvēks nav ieguvis patvērumu, piemēram, kādā Skandināvijas valstī un izdomā, ka viņam gana laba varētu būt Latvija, no tā nekas neiznāks. Iemesls – arī šeit viņam patvērumu nepiešķirs, jo izvērtēšana notiek pēc līdzīgiem kritērijiem un standartiem. Turklāt no 1.maija Latvijā sāks izmantot datu bāzi, kurā apkopos patvēruma meklētāju pirkstu nospiedumus. Tā palīdzēs noskaidrot, vai cilvēks jau kādā valstī nav pieprasījis patvērumu, ticis noraidīts un tagad mēģina iekļūt citā.

Kas sagaida Latviju

Latvijā situācija šajā jomā ir normāla un kontrolēta. Taču nākotnē, protams, izmaiņas būs, tas ir neizbēgami. Patvēruma meklētāju plūsmu Eiropā raksturo dati par pērno gadu. Piemēram, 2003.gadā Vācijā bija 50 450 patvēruma meklētāju, Francijā – 51 400, Lielbritānijā – 61 000, Austrijā – 32 340, Norvēģijā – 15 960, Zviedrijā – 31 360, Spānijā – 5770. Skaitļi ļoti iespaidīgi. Tikmēr Latvijā pērn patvērumu lūgušas piecas personas...
Patvēruma meklētāju plūsmu Eiropā, piemēram, faktorus, kas ietekmē mērķa valsts izvēli, un to, kā kopējās tendences Eiropā ietekmēs situāciju Latvijā, komentē ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijā biroja vadītājs Ilmārs Mežs:
“Attīstītākajās valstīs patvērumu meklētāju skaits ir milzīgs. Taču tas nenozīmē, ka visiem šiem cilvēkiem patvērums tiek piešķirts. Piemēram, Somijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Norvēģijā to piešķir tikai katram simtajam, tātad vienam procentam. Pārējie centās izmantot patvēruma pieprasījuma sistēmu, lai emigrētu un legalizētu savu uzturēšanos citā valstī, un viņu patiesais nodoms atklāts. Pret šo cilvēku kategoriju nevienai valstij nav pienākumu. Protams, ir izņēmums – ja valsts vēlas daļai piešķirt uzturēšanās atļauju, cenšoties aizpildīt robus darbaspēka tirgū. Varbūt humānu apsvērumu dēļ kādam ļauj palikt.
To, ka patvēruma pieprasīšanu bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai, apliecina vēl viens piemērs. Īrijā 2002.gadā patvērumu pieprasīja 284 Lietuvas pilsoņi, izvirzot Lietuvu otrajā vietā pēc patvēruma meklētāju skaita šajā valstī. Par Latvijas pilsoņiem precīzu ziņu nav, bet zināms, ka arī daudzi pieprasa patvērumu Lielbritānijā. Vai tiešām simtiem Latvijas vai Lietuvas iedzīvotāju mūsdienās tiek vajāti, lai tie meklētu patvērumu Rietumeiropā? Nē. Šie cilvēki iekļaujas kopējā patvēruma meklētāju straumē, no kuras apmēriem maldīgi baidāmies. Jo patvēruma piešķiršanas procedūra taču atsijā tos, kuriem patiesi nepieciešama palīdzība, no tiem, kas sistēmu cenšas izmantot savtīgiem mērķiem. Mums diez vai šķitīs cilvēktiesību pārkāpums, ja Īrija liks minētajiem viltus patvēruma pieprasītājiem doties atpakaļ uz Latviju vai Lietuvu. Tāpat tikai godīgi būs, ja tie patvēruma meklētāji, kuriem Latvijā tagad vai nākotnē netiks piešķirts bēgļa statuss, tiks no Latvijas agri vai vēlu izraidīti. Tiesa, ļoti rūpīgi jāizvērtē katrs gadījums, lai neaizsūtītu briesmās īstos bēgļus. Lai nekļūdītos, kā to 1945.gadā izdarīja Zviedrijas valdība, kas, piekāpjoties PSRS spiedienam, piekrita izdot baltiešu karavīrus. Latvija nedrīkst pieļaut līdzīgas kļūdas.
Eiropā nonāk lielākā daļa no visiem patvēruma meklētājiem pasaulē. Vēl lielākā skaitā bēgļus uzņem tikai ASV, Kanāda un Austrālija. Tīri simboliski skaitļu ziņā bēgļus uzņem arī Japāna un Jaunzēlande. Pēdējos trijos gados patvēruma meklētāju plūsma gan ievērojami samazinājusies – no teju pusmiljona 2001.gadā līdz 374 tūkstošiem pērn.
No kurām valstīm nāk patvērumu meklētāji? Daudzi ir no Irākas, Somālijas, Afganistānas vai citām gadiem ieilgušu konfliktu postītām zemēm. Taču pērn negaidīti pirmajā vietā izvirzījās Krievija, kura līdz tam bija sestajā vietā. Proti, aizvadītajā gadā pasaulē bija 31 000 patvērumu meklētāju no Krievijas. Pieņemsim, ka tas varētu būt saistīts ar konfliktu Dienvidkaukāzā. Bet no kādiem konfliktiem bēg 30 000 ukraiņu, 20 000 moldāvu, 15 000 slovāku, kas pēdējos divos gados pieprasījuši patvērumu bagātākajās Eiropas valstīs? Kāpēc vairums no viņiem nepieprasa patvērumu savās tuvējās kaimiņvalstīs, uz kurām tīri fiziski būtu vieglāk nokļūt, bet cenšas to darīt daudz grūtāk sasniedzamās un, kā brīnums, turīgākās valstīs? Par to ir vērts padomāt.
Kāda būs patvēruma meklētāju plūsma nākotnē, un kā tā attieksies uz Latviju? Tas atkarīgs no konfliktiem nākotnē un veco konfliktu mierīgas noregulēšanas. Taču grūti iedomāties, ka pēc gadiem Latvijā būs tikai divdesmit vai trīsdesmit patvēruma meklētāju gadā. Piemēram, pērn Polijā patvērumu lūdza 5600 Krievijas iedzīvotāju, Čehijā – 4900. Pat Lietuvā viena gada laikā bija nepilns simts. Grūti noticēt, ka šī tendence neskars Latviju. Skars. Patvērumu meklētāju skaits pieaugs, un vēl straujāks pieaugums gaidāms līdz ar mūsu labklājības līmeņa celšanos. Taču no tā nevajag baidīties un baidīt ar šīm prognozēm citus, jo īsto bēgļu skaits diez vai pārsniegs dažus desmitus, maksimāli pāris simtus gadā. Un esmu pārliecināts, ka Latvijas valsts godam tiks galā ar savu pienākumu izpildi.”

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv