Politikā nav svēto. To nevar veidot ar baltiem cimdiem

Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane ir viena no Saeimas deputātu Ētikas kodeksa autorēm. Dokuments ir uzrakstīts, taču joprojām nav apstiprināts. Kā norāda Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš, trūkst gan deputātu gribas Ētikas kodeksu apstiprināt, gan visiem pieņemamas kārtības, kas regulētu tā darbību.

Skaidrīte Lasmane Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Neērtā dokumenta
sindroms

– Vai Ētikas kodeksa tapšana apliecina Latvijas politikas gatavību pieņemt ētiku kā pašsaprotamu normu?
– Ir skaidrs, ka ne visi cilvēki sabiedrībā ir saucami par godīgiem un labiem. Arī politiķi. Pēdējiem savus mērķus nākas realizēt krasi pretēju interešu vidē. Savulaik itāļu politiķis Nikolo Makjavelli ir teicis: jo labāk prot melot, jo vairāk tam tic. Taču, ja prasme melot nav apgūta, tad teiktais šķiet muļķīgs, ticība sacītajam ir sagrauta un melus sabiedrība atšifrē.
Man jāatzīst, ka ticība šai valdībai, tās darba rezultāti un arī valdības ilgstoša pastāvēšana man šķiet apšaubāma. Runa nav par ko citu kā domāšanas veidu. Tas šobrīd ne tuvu nav valstisks. Līdz ar to tas nav morāls.
– Kas, jūsuprāt, to apstiprina vistiešāk?
– Piemēri nav tālu jāmeklē. Viens no tiem – strauja un sasteigta dažādu padomju sastāva, komisiju sastāva nomaiņa, ieceļot amatos savējos.
– Vai kā attaisnojums būtu jāuztver atsauce uz priekšgājējiem, sakot, ka rīkojas atbilstoši iepriekšējās valdības darbībai, ieceļot amatos savu partiju pārstāvjus?
– Redziet, te ir runa par partiju savtīgumu. Ko gan radikālu padomes darbā var mainīt vienas partijas pārstāvis, kas tiek mētāts no vienas padomes uz citu? Ko viņa darbs spēj dot sabiedrībai?
– Jūs iezīmējat drūmā laika ainu. Vai filozofiski tai ir kāda misija?
– Laiks ir drūms. Taču tam tā ir jābūt. Ir jārēķinās, ka kustība politikā un citādu pārmaiņu ieviešana uzreiz netiks atzīta. No morāles viedokļa šobrīd es saredzu ļoti lielu atkāpšanos atpakaļ.
– Varbūt šobrīd būtu īstais laiks atgriezties pie Saeimas deputātu Ētikas kodeksa pieņemšanas?
– Neraugoties uz līdzdalību kodeksa tapšanā, neuzskatu sevi par tā aizstāvi. Nedomāju, ka kodekss būs radikālu pārmaiņu ieviesējs. Lai to iedzīvinātu, nepieciešami daudzi papildnoteikumi. Bet galvenais – ir jābūt personīgai vajadzībai šo morāles dokumentu pieņemt, lietot. Pretējā gadījumā tiek īstenota formalitāte.
– Varbūt to uztver kā neērtu dokumentu?
– Cilvēkiem ir tieksme izstumt no apkārtnes sev nepatīkamas lietas. Iespējams, ka Ētikas kodeksa saturs ir kādam nepatīkams. Tas atgādina, kāds neesi, bet kādam vajadzētu būt. Kamdēļ sev sagādāt liekas ciešanas? Nepatīkamais neapzināti tiek atbīdīts, atlikts, izstumts.
Latvijas Saeimas deputātiem vai valsts amatpersonām nav lielas pieredzes politiskajā ētikā un nav arī stipru politisko tradīciju. Salīdzinājumā, piemēram, ar Amerikas Savienoto Valstu divsimt gadu pieredzi Latvija ar saviem desmit gadiem acīmredzami atpaliek. Vienkārši bez ētikas politikā var iztikt.
Jāatzīst arī vēl kāds fakts. Latvijas juristi nepievērš īpašu nozīmi ētikas normām. Par ērtāku, praktiskāku un iedarbīgāku darba formu tiek uzskatīti likumi.

Ikdienai pāri
stāvoši mērķi

– Jūs norādījāt uz ASV un Latvijas pieredzes atšķirībām, tomēr tas neizskauž iespēju Latvijā sākt pielietot politisko ētiku.
– Ētikas kodekss zināmā mērā ir normatīvs akts, taču galvenokārt vērtību dokuments. Tas prasa atbilstošu (morāli ētisku) domāšanas veidu. Izvirza ikdienai pāri stāvošus mērķus un uzdevumus. No dokumenta līdz domāšanas veidam, domāšanas paradumiem ir tāls ceļš. Piekrītu, ar kaut ko ir jāsāk. Man ir sāpīgi atzīt, ka Latvijā vēl ir dziļas saknes neētiskai domāšanai. Ja domāšana nav ētiska, es neredzu, ka vien Ētikas kodeksā rakstīts vārds spēs to panākt. Tādēļ man ir grūti piespiest sevi ticēt valdības solījumiem deklarāciju vai rīcības plānu veidā. Jo vairāk tam, ka tie tiks pildīti.
Pašreizējo situāciju uzskatu par pārejošu, jo šodien, manipulējot ar ticību, nav vairs iespējams visu sabiedrību pakļaut. Ir jūtama sabiedrības pretestība.

Kas kuram ir
politiskā drosme

– Vai par sabiedrības pretestību ir uzskatāmi, piemēram, fiksēti telefona zvani uz radio un televīzijas raidījumiem, kad tiek spriests par kādu asu jautājumu?
– Ja atceramies pēdējo nedēļu notikumus, tīri cilvēcīgi man ir žēl skatīties, kā par līdzekli politiskās manipulācijās pārvērš KNAB vadītāja vietas izpildītāju Jutu Strīķi. Jāatzīst režisora Alda Hermaņa teiktais, ka Juta Strīķe ir trausls, bet gudrs un drosmīgs cilvēks. Arī, sastādot Saeimas deputātu Ētikas kodeksu, mēs tajā iekļāvām ētikas vērtību – drosmi. Tā ir nosacījums citām vērtībām – taisnīgumam, patiesumam.
Ja runājam par Makjavelli tipa cilvēkiem Latvijas politikā (N.Makjavelli izvirzīja politisku principu “Mērķis attaisno līdzekļus”), jāatzīst, ka savtīgu mērķu īstenošanai tie nebīsies izmantot jauno valdības koalīciju. Un ja nav drosmes atteikt?
– Iespējams, ka atslēga ir dažādā jēdziena “drosme” izpratne?
– Tas nav sarežģīts algebras uzdevums. Drosme parasti ir saistīta ar vājuma pārvarēšanu, stāšanos pretī netaisnībai, sevi saredzot kā daļu no valsts. Drosme izceļas ar atklātību, nevis izvairīšanos, slēpšanos, nenoteiktību, savas identitātes uzsvēršanu, meliem. Nosauktās ir drosmei pretējas izpausmes – gļēvums.
Saskatu, ka šobrīd Latvijas politikā ir liels drosmes trūkums. Visspilgtāk to apliecina politiķu uzstāšanās. Maz ir tādu, kas spēj atklāti paust savu viedokli. Varbūt pat reizēm to vajadzētu darīt diplomātiskāk un ne tik tieši. Atzīstu, ka man būtu bail tik atklāti aizstāvēt savus principus, jo vara ir nežēlīga. Varas postenī esot, ir vienkāršāk realizēt savas pozīcijas.
– Norādot kā uz demokrātijas ierobežojumiem, nereti kritika tiek vērsta uz Saeimā pieņemtiem reglamentējošiem aktiem. Kādam būtu jābūt demokrātijas un ierobežojumu samēram?
– Demokrātija balstās uz cilvēka godprātību un taisnīgumu. Tā paļaujas uz indivīda brīvību un atbildību. Latvijā daudzkārt ar jēdzienu “demokrātija” spekulē, sakot, ka aizliegumi neapklusinās. Ja cilvēks ir godprātīgs, taisnīgs un domājošs, tas prot tikt ar sevi galā un tam ierobežojumi nav vajadzīgi. Ja dominē nekaunība un bezatbildība, tam jebkuras valsts demokrātijā būs paredzēti ierobežojumi. Atbrīvošanās no jelkādiem ierobežojumiem ir atzīstama par verga brīvību. Par demokrātijas definīcijas un brīvības formulas autoru var uzskatīt Džonu Stjuartu Millu. Viņš teica: manas brīvības robeža ir otra brīvība.
Es uzskatu par negodprātīgiem tos cilvēkus, kas cenšas lietas saukt neīstos, sev izdevīgos vārdos. Demokrātija nebalstās uz visatļautību. Eiropas cilvēki ir demokrātijas izpausmēm audzināti jau daudzus simtus gadu, diemžēl Latvijai tam nav dots tikpat laika.

Negarantēts četru gadu
uzticības kredīts

– Kādēļ politiķi ir tik droši par tiem iedotu tautas uzticības mandātu uz četriem gadiem?
– Nav jau tā, ka četri gadi būtu politiķa uzticības mēraukla. Atcerēsimies, cik viegli ir personīgajās attiecībās ar vienu darbu sagraut visu pamatu. Uzticību zaudē ar rīcību. Un tad nelīdzēs ne vārdiski, ne uz daudzām lapām parakstīti solījumi. Nav pamata kritiku attiecināt uz visiem Latvijas politikā esošajiem cilvēkiem. Ir daudz godīgu cilvēku. Mainoties varai, mēs saredzam, ka vienreiz godprātīgo, vīrišķīgo, drosmīgo, par koplabumu domājošo ir vairāk, citreiz mazāk. Jāatgādina, ka morāle par politikas virsuzdevumu nosaka sabiedrības koplabumu.
– Vara un ētika būtībā ir pretrunīgi jēdzieni. Kā tos Latvijā samērot?
– Politiku nevar taisīt ar baltiem cimdiem. Nevienam tas īsti nav izdevies, jo politika un vara ir reāla, nežēlīga cīņa ar daudziem interešu krustojumiem. Tajos var apjukt, apmaldīties, kļūdīties, pārprast un tikt pārprasti. Ja cīņa par varu ir būvēta uz alkatības pamatiem, tad ir skaidrs, ka savas intereses atklāti netiks paustas.
Ir atšķirība, ja “netīrie cimdi” ir darbam, lai stiprinātu sabiedrību un saskaņu tajā. Lai saprātīgi prastu novērtēt Eiropas Savienības ienākšanu mūsu dzīvē, nekļūtu tikai atkarīgi no ES, bet arī panāktu kaut ko savas valsts interesēs. Tas nozīmē, ka cimdi ir darba rīks koplabuma virzienā. To tauta saprot un “netīrību” piedod.
Nebūvēsim izpratni par politiku kā par sterili tīru morāli un godprātību. Bez manipulācijām, viltības un gudrības politikā rezultātu nav. Politikā nav svēto. Lai gan reizēm cilvēki it kā to no politiķa gaida un nepiedod pat sīkas kļūdas. Morāle vai nu nosoda, vai attaisno pēc principa – vai tu domā par savu labumu, vai visu labā.

Zaida Kalniņa,”LV”
zaida.kalnina@vestnesis.lv