Veltījums Lielvārdes teātrim

Latvijas laukos viens no labākajiem cilvēku pašizteikšanās veidiem ir teātris. Aizsākums tam visam bijis senajos laikos, ejot ķekatās, apdziedot kāzās, spēlējot dažādas spēles vakarēšanās. Lielvārdes teātris nesen atzīmēja pirmās izrādes 130. gadadienu. Ja nebūtu meklēts rakstos, par teātra sākumu neko nezinātu.

Pētot Ausekļa rokrakstus, Andreja Pumpura muzeja padomes loceklis Imants Pijols (šogad viņam apritētu 60) 1973. gadā uz lapiņas „Teātra prologs” ieraudzīja – „lasīts Lielvārdes „Vecutelēs” 1874. gada 16. februārī”. Sapratām, ka prologs lasīts pirms Tomsona lugas „Mika” izrādes, un to pieņēmām par teātra dzimšanas dienu. Bet vēlāk Imants atrada avīzē Miķeļa Krogzemja (Ausekļa) iesniegtu informāciju, ka Lielvārdē 1873. gada trešajos Ziemassvētkos izrādīta V.Fridriha „Istaba ar divām gultām” un F.Bekmaņa „Midzenis tiesas priekšā”. Atklājās, ka dzejnieks un skolotājs Auseklis ir Lielvārdes pirmais režisors. (Visvecākā paaudze to jau zināja, bet mēs, jaunie, viņiem neprasījām.) Apjautām, ka tuvojas Lielvārdes teātra simtgade. Sarosījās režisori un aktieri. Atradām Vecuteles, aptaujājām pirmo aktieru pēctečus, uzzinājām daudzas vēlākās izrādes un to režisorus, vācām bildes. Skolotāja un režisore Elza Cīrule sastādīja plašu teātra vēsturi ar daudzām fotogrāfijām „Lielvārdes teātrim – 100”. Diemžēl tā palika mašīnrakstā piecos eksemplāros, jo uz Glavlita atļauju toreiz jau nebija ko cerēt. Toties aizsākās jauna tradīcija – katru vasaru „Vecutelēs” jau trīsdesmit gadu uz nebēdu tiek spēlētas mūsu pašu iestudētās izrādes.
Visas Lielvārdes teātra kopas sirsnīgi raksta savas teātra hronikas ar interesantākajiem notikumiem, tomēr laika gaitā daudz kas mainās un atkal pazūd. Kā saglabāt? Lielvārdē ir tāda skolotāja, režisore, aktrise un muzejniece Dzidra Bļodone. Viņa daudziem aktieriem ir teikusi atvadvārdus, rakstījusi nekrologus, tāpēc saprot, cik ātri aizmirstas, kad aktieris atnācis uz Lielvārdi, kādas lomas spēlējis, kad tas bijis. Režisore nolēma rakstīt kaut ko līdzīgu enciklopēdijai. Viņa vairākus gadus vāca fotogrāfijas, pierakstīja atmiņas un taujāja. Izmantoja arī Elzas Cīrules krājumu. Tā radās enciklopēdija „Mēs no spēlmaņu cilts”. Tajā atspoguļots 412 aktieru, režisoru un scenogrāfu veikums Lielvārdes novada teātrī. Vēl pieminēti 363, par kuriem trūkst sīkāku ziņu. Autore prata saskatīt katrā personībā būtiskāko, tāpēc raksturojums interesants un precīzs. Jāpiebilst, ka daļa aktieru un režisoru ir Dzidras Bļodones audzēkņi vai kolēģi.
2003. gads bija Lielvārdes teātra jubilejas gads. Andreja Pumpura muzeja padome nolēma darīt visu, lai grāmata iznāktu. Kultūrkapitāla fonds palīdzības lūgumu divreiz noraidīja. Atbalstu sniedza Lielvārdes pilsētas dome un aktieru tuvinieki, kuriem tas bija iespējams. Lielu darbu paveica grāmatas redaktore Rūta Koluža, maketētāja Ieva Zarāne un dizainers Vilnis Laizāns. Lielvārdes teātra jubilejas svinībās aktieri saņēma grāmatu kā dāvanu par ieguldīto darbu.
Tā mēs pamazām apjaušam, cik liels ir mūsu novada devums latviešu lauku kultūrā. Vairāki no mūsējiem ir mācījušies tālāk, kļuvuši par režisoriem, aktieriem, diktoriem vai sabiedriskiem darbiniekiem.
Pašdarbības teātris audzina cilvēkus, dara tautu gudrāku un labāku. Tas jāpēta, par to jāraksta. Domāju, ka joprojām ir aktuāli Ausekļa pirms135 gadiem rakstītie vārdi: „Mīļie tautas brāļi, kas tautas garu vēl neesat atmetuši, neatsakaities no slavena darba. Daudz ir zudis, bet mantas… ir vēl diezgan, kas bez kavēšanās jāsavāc.”

Anastasija Neretniece,

Andreja Pumpura muzeja galvenā speciāliste