Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta galīgais lēmums

Lietā “Aleksandrs Kolosovskis pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.50183/99,

kuru iesniedzis Aleksandrs Kolosovskis pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004.gada 29.janvārī palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, P.Lorenzen, G.Bonello, R.Maruste, A.Kovler, E.Steiner, K.Hejiyev, tiesnešiem, un S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 1999.gada 18.jūnijā,

Ņemot vērā 2000.gada 30.novembra lēmumu par iesnieguma daļēju noraidīšanu,

Ņemot vērā, ka E.Levits, no Latvijas ievēlētais tiesnesis, atkāpās no piedalīšanās Tiesas sastāvā (Tiesas reglamenta 28.punkts) un valdība atbildētāja viņa vietā nozīmēja R.Marustes kungu, no Igaunijas ievēlēto tiesnesi (Konvencijas 27.panta 2.daļa un Tiesas reglamenta 29.punkta 1.daļa),

Ņemot vērā valdības atbildētājas sniegtos paskaidrojumus un iesniedzēja atbildes uz tiem,

Ņemot vērā komentārus, kuri iesniegti Krievijas Federācijas vārdā, kas ir valsts, kura izmantojusi savas tiesības iesaistīties lietā Konvencijas 36.panta 1.daļas izpratnē,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs ir Krievijas pilsonis, kas dzimis 1971.gadā un dzīvo Dobelē (Latvija). Tiesā viņu pārstāv A.Asnis un V.Portnovs, Maskavā (Krievijā) praktizējoši advokāti. Valdību atbildētāju pārstāv tās pārstāve I.Reine. Krievijas valdību, kura ir izmantojusi savas tiesības iesaistīties lietā saskaņā ar Konvencijas 36.panta 1.daļu, pārstāv Krievijas Federācijas pārstāvis Tiesā P.Laptevs.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

Iesniedzējs piedzima Neustrelitz (Vācijā), kur viņa tēvs, padomju militārpersona, pildīja savu dienestu bijušās PSRS armijā, kura bija dislocēta bijušās VDR (Austrumvācijas) teritorijā. 1978.gadā, kad iesniedzējam bija septiņi gadi, viņa tēvs tika pārcelts uz Dobeli (Latviju), kur viņš dienēja līdz viņa atvaļināšanai 1984.gadā. Kopš tā laika iesniedzējs tur dzīvo pastāvīgi, ir mācījies un strādājis vairākus gadus.

Pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā iesniedzējs un viņa vecāki, kuri līdz tam laikam bija padomju pilsoņi, bija palikuši bez jebkādas pilsonības. 1992.gada 28.janvārī Krievijas Federācija pārņēma jurisdikciju pār bijušās PSRS bruņotajiem spēkiem, to skaitā tiem, kuri bija dislocēti Latvijas teritorijā.

1993.gadā Latvijas varas iestādes atteicās iekļaut iesniedzēju Latvijas iedzīvotāju reģistrā un izsniegt viņam uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš bija padomju militārpersonas ģimenes loceklis un ka viņš dzīvoja namā, kas piederēja armijas “komunālās–ekspluatācijas daļai”. Pēc tā iesniedzējs izvēlējas pieņemt Krievijas pilsonību un to ieguva 1993.gada 20.maijā. Pēc tam viņš iestājās Krievijas Federācijas armijā kā karavīrs uz terminēta līguma pamata. Visa sava līguma laikā, tas ir, no 1993.gada 8.jūnija līdz 1994.gada 14.jūlijam, iesniedzējs atradās Krievijas militārajā bāzē, kas atradās Dobelē (Latvijā).

1994.gada 30.aprīlī Latvijas un Krievijas valdības Maskavā noslēdza līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku tiesisko statusu, apstākļiem, nosacījumiem un izvešanas kārtību viņu izvešanas laikā no Latvijas Republikas teritorijas (turpmāk – Krievijas-Latvijas līgums). Saskaņā ar šī līguma 15.pantu šis līgums kļuva sākotnēji piemērojams no tā parakstīšanas dienas.

Saskaņā ar valdības teikto tūlīt pēc līguma noslēgšanas Krievijas puse tai nosūtīja to personu sarakstu, kuras atradās Dobeles militārās bāzes sastāvā un bija pakļautas izvešanai. Šī apgalvojuma pamatošanai valdība iesniedza drukātu saraksta kopiju bez datuma, kuru parakstījis “militārās daļas PP 34469 komandieris” un kurā iekļauts sekojošais:

“(..) Nr. 1134 – Kolosovskis Aleksandrs Josifovič – [dzimis] Neustrelitzā – [identitātes apliecība] Nr. NU 327178 [izdota] 1993.gada 27.augustā (..) – [dzīvo] Dobelē–I, Oktjobraskaja ielā [sic] 17–21 (..).”

1995.gadā iesniedzēja ģimene vērsās Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentā (turpmāk – Departaments) ar lūgumu izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Tā kā iesniedzēja tēvs bija pametis padomju armiju 1984.gadā, viņš saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju un tika ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, bet iesniedzēja lūgums tika noraidīts.

Bez tam 1995.gadā iesniedzējs izveidoja kopdzīvi ar kādu krievu izcelsmes sievieti, kurai bija Latvijas “pastāvīgās iedzīvotājas, nepilsones” statuss. Tomēr tā kā iesniedzējam nebija likumīga uzturēšanās pamata Latvijā, civilstāvokļa aktu reģistrācijas kompetenta amatpersona atteica reģistrēt viņa laulību. 1996.gada maijā sievietei, ar kuru kopā dzīvoja iesniedzējs, piedzima meita; tomēr tā paša iemesla dēļ iesniedzējs netika ierakstīts kā tēvs civilstāvokļa aktā un bērna dzimšanas apliecībā. Šajos abos dokumentos vieta, kurā paredzēts ierakstīt tēva vārdu, palika tukša.

1997.gadā iesniedzējs vēlreiz mēģināja iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, sagatavojot iesniegumu un to nosūtot Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (turpmāk — Pārvalde), kura pārņēma Departamenta saistības. Ar 1997.gada 13.jūnija lēmumu, kas iesniedzējam tika paziņots 1997.gada 18.septembrī, Pārvalde noraidīja lūgumu. Saskaņā ar lēmumā ierakstīto iesniedzējam bija jāatstāj Latvija līdz 1994.gada 31.augustam saskaņā ar Krievijas–Latvijas līguma 2.punktu. Bez tam saskaņā ar Pārvaldes teikto iesniedzēja vārds tieši bija ierakstīts Latvijas teritorijā esošo Krievijas militārpersonu sarakstā, kuru Latvijas valdībai iesniedza Krievijas bruņoto spēku komandieris Latvijā saskaņā ar iepriekš minētā līguma 3.punkta 5.daļu. Tā rezultātā Pārvalde informēja iesniedzēju, ka kā ārvalsts pilsonim, kas atrodas Latvijas teritorijā nelikumīgi, viņam nebija tiesību saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” (turpmāk — Ārvalstnieku likums) 35.panta 11.punktu.

Iesniedzējs apstrīdēja šo lēmumu, iesniedzot sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona pirmās instances tiesā, lūdzot tai atcelt šo lēmumu. Savā paskaidrojumā iesniedzējs uzsvēra, ka, tā kā viņš ir dzīvojis Latvijā kopš 1978.gada un nodibinājis tur ģimenes saites, viņam bija tiesības tikt ierakstītam iedzīvotāju reģistrā un saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar spēkā esošo valsts likumdošanu. Bez tam savu argumentu pamatošanai viņš sūdzējās par personiska un ģimeniska rakstura diskrimināciju un ierobežojumiem, kurus viņš pārcieta sakarā ar savu nelikumīgo atrašanos valstī.

Ar 1998.gada 30.aprīļa spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, konstatējot, ka, tā kā iesniedzējs ir Krievijas–Latvijas līguma subjekts saskaņā ar šī līguma 2.pantu, viņam nebija tiesību saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 23.1.pantu.

Iesniedzējs apstrīdēja šo spriedumu, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, jo īpaši uzsverot faktu, ka likuma “Par iedzīvotāju reģistra” spēkā stāšanās laikā viņš nebija Krievijas armijas dienestā. Bez tam iesniedzējs uzskatīja, ka uz viņu nevarēja attiecināt Krievijas–Latvijas līguma noteikumus, jo šis līgums stājās spēkā tikai pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas, un ka viņa dienesta viss ilgums norisinājās Latvijā, kuras pilsonis viņš bija. Tādējādi iesniedzējs secināja, ka viņam bija tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk — Nepilsoņu likums) 1.panta 3.punkta 2.apakšpunktu.

Ar 1998.gada 20.oktobra spriedumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka, tā kā iesniedzējam ir citas valsts pilsonība, viņam nevarēja piemērot Nepilsoņu likumu. Pie tam saskaņā ar apgabaltiesas teikto, tā kā iesniedzējs brīvprātīgi bija izvēlējies Krievijas pilsonību un dienestu Krievijas armijā, viņam bija piemērojams ratione personae Krievijas–Latvijas līguma 2.pants, ņemot vērā starptautisko līgumu prioritātes pār likumu principu.

Iesniedzējs apstrīdēja šo spriedumu, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, atsaucoties uz argumentiem, kas jau bija izklāstīti viņa apelācijas sūdzības paskaidrojumos, jo īpaši uzsverot viņa uzturēšanās ilgumu Latvijā. Ar 1999.gada 13.janvāra lēmumu Senāts noraidīja sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz to, ka sūdzība nepietiekami un nepilnīgi pamatoja pieņēmumus par materiālo tiesību normu pārkāpumu.

Pa to laiku 1998.gada 9.novembrī Krievijas vēstniecības konsulāts Latvijā izsniedza iesniedzējam apliecību, saskaņā ar kuru ne viņš pats, ne viņa ģimenes locekļi nebija iekļauti ASV valdības atbalstītās “dzīvojamās vietas programmā” nolūkā izmitināt Krievijā Latvijas teritoriju atstājušās Krievijas militārpersonas. Konsulāts tāpat apstiprināja, ka iesniedzējs nebija saņēmis nekādu citu finansiālu atbalstu, lai varētu atstāt Latviju.

2002.gada aprīlī Latvijas varas iestādes reģistrēja iesniedzēju kā tēvu civilstāvokļa aktā un viņa nepilngadīgās meitas dzimšanas apliecībā.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Krievijas-Latvijas līgums un vienošanās

Latvijas-Krievijas līgums par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā (“līgums”) tika parakstīts Maskavā 1994.gada 30.aprīlī, publicēts “Latvijas Vēstnesī” (oficiālajā laikrakstā) 1994.gada 10.decembrī, un tas stājās spēkā 1995.gada 27.februārī.

Līguma preambulā puses, cita starpā, paziņoja, ka tās vēlas “pārvarēt to kopējās vēstures negatīvās sekas”. Pārējie attiecīgie līguma noteikumi tika formulēti šādi:

2. pants

“Krievijas Federācijas Bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas Republikas teritorijas līdz 1994.gada 31.augustam.

Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīga izvešana aptver visas personas, kuras ir Krievijas Federācijas Bruņoto spēku sastāvā, viņu ģimenes locekļus un kustamo īpašumu.

Bruņoto spēku daļu izformēšana, militārpersonu atvaļināšana Latvijas Republikas teritorijā pēc 1992.gada 28.janvāra nevar tikt uzskatīta par Bruņoto spēku izvešanu.

(..)”

3.panta 5.daļa

“Krievijas Federācija informē Latvijas Republiku par savu Bruņoto spēku skaitlisko sastāvu Latvijas Republikas teritorijā, arī par militārpersonu ģimenes locekļiem, un turpmāk periodiski, bet ne retāk kā vienu reizi ceturksnī, paziņos par izvešanas gaitu un skaitliskajām izmaiņām atsevišķi par katru no minētajām grupām.”

9. pants

“Latvijas Republika savā teritorijā nodrošina izvedamo Krievijas Federācijas Bruņoto spēku sastāvā esošo personu un viņu ģimenes locekļu tiesības un brīvības atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanas aktiem un starptautisko tiesību normām.”

15. pants

“Šis līgums (..) tiks pagaidām piemērots no līguma parakstīšanas dienas un stāsies spēkā ratifikācijas rakstu apmaiņas dienā. (..)”

Nosacījumi, kas jāievēro Latvijai iepriekš minētā līguma izpildei, ir noteikti 1995.gada 22.aprīļa noteikumos Nr.118., kuru otrais paragrāfs nosaka, ka:

“Iekšlietu ministrija: ...

2.2. izsniedz uzturēšanās atļaujas atbilstīgi pārbaudītajam militārpersonu sarakstam un saskaņotajam grafikam tām Krievijas Federācijas atvaļinātajām militārpersonām, kuras pēc stāvokļa uz 1992.gada 28.janvāri pastāvīgi dzīvoja Latvijas Republikas teritorijā un kuras līdz 1995.gada 30.aprīlim ir reģistrējušās Pilsonības un imigrācijas departamentā, kā arī seko šo personu saskaņotai izbraukšanai no Latvijas Republikas teritorijas atbilstīgi grafikam;

2.3. izsniedz izbraukšanas rīkojumus militārpersonām, kuras Latvijas Republikā uzturas nelegāli, un seko šo rīkojumu izpildei;…”

Līgums starp Krieviju un Latviju, kas arī tika parakstīta 1994.gada 30.aprīlī, attiecas uz Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas bruņoto spēku atvaļināto militārpersonu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību.

2. Tiesību normas par Krievijas militārpersonu uzturēšanos, legalizāciju un izraidīšanu

Latvijas likumdošana par pilsonību un imigrāciju nosaka vairākas personu kategorijas, no kurām ikvienai tās statusu nosaka konkrēts likums:

(a) Latvijas Republikas pilsoņi, kuru tiesisko statusu nosaka 1994.gada 22.jūlija Pilsonības likums;

(b) “pastāvīgi dzīvojošie nepilsoņi” (nepilsoņi) – tas ir, bijušās PSRS pilsoņi, kas zaudēja savu padomju pilsonību pēc PSRS sabrukuma, bet pēc tam nav ieguvuši citu pilsonību – uz kuriem attiecas 1995.gada 12.aprīļa likums “Par to bijušo PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”; šī personu grupa var tikt saukta arī par “bijušajiem PSRS pilsoņiem” vai “nepilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem”;

(c) patvēruma meklētāji un bēgļi, kuru statusu nosaka 2002.gada 7.marta Patvēruma likums;

(d) “bezvalstnieki” 1999.gada 18.februāra Bezvalstnieku likuma izpratnē (likums “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā”), skatīts kopā ar Ārvalstnieku likumu un kopš 2003.gada 1.maija kopā ar Imigrācijas likumu, kas nomainīja iepriekšminēto likumu;

(e) “ārvalstnieki” termina plašā izpratnē, kas ietver ārvalstu pilsoņus (ārvalstniekus) un personas bez pilsonības (bezvalstniekus), kas atrodas vienīgi 1992.gada 9.jūnija likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” darbības lokā; turpmāk tekstā saukts par Ārvalstnieku likumu (līdz 2003.gada 1.maijam) un Imigrācijas likumu (pēc minētā datuma).

Bijušo PSRS pilsoņu likums redakcijā, kas bija spēkā līdz 1998.gada 25.septembrim, noteica, ka:

“1. Šā likuma subjekti ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie (..) bijušās PSRS pilsoņi, kuri pirms 1992.gada 1.jūlija dzīvoja un bija bez termiņa ierobežojuma, neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa, pierakstīti Latvijas teritorijā un kuri nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, kā arī šo personu nepilngadīgie bērni, ja viņi nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi.”

Bijušo PSRS pilsoņu likuma 1. pants redakcijā, kas ir spēkā kopš 1998.gada 25.septembrim, nosaka, ka:

“1. Šā likuma subjekti — nepilsoņi ir tie Latvijas Republikā dzīvojošie, kā arī terminētā prombūtnē esošie bijušās PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem:

1) 1992.gada 1.jūlijā viņi bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992.gada 1.jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā;

2) viņi nav Latvijas pilsoņi;

3) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi.

2. To personu tiesisko statusu, kuras ir ieceļojušas Latvijas Republikā pēc 1992.gada 1.jūlija, nosaka likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”.

3. Šis likums neattiecas uz:

1) Latvijas teritorijā dislocētā Krievijas Federācijas militārā objekta funkcionēšanā un demontāžā nodarbinātajiem militārajiem speciālistiem, kā arī šajā nolūkā uz Latviju komandētajām civilpersonām;

2) personām, kuras pēc 1992.gada 28.janvāra atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī pastāvīgi nedzīvoja Latvijas teritorijā vai nav Latvijas pilsoņu ģimenes locekļi;

3) šā panta trešās daļas 1. un 2.punktā norādīto personu laulātajiem un kopā ar viņiem dzīvojošajiem ģimenes locekļiem – bērniem un citiem apgādājamajiem, ja šīs personas ieradušās Latvijā sakarā ar Krievijas Federācijas (PSRS) bruņoto spēku militārpersonas dienestu neatkarīgi no tā, kad tās ieradušās Latvijā;

4) personām, kuras saņēmušas atlīdzību (kompensāciju) par izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību (kompensāciju) ir izmaksājušas Latvijas Republikas valsts vai pašvaldību iestādes vai starptautiskie (ārvalstu) fondi vai iestādes;

5) personām, kuras pēc 1992.gada 1.jūlija ir bez termiņa ierobežojuma reģistrētas (pierakstītas) dzīvesvietā Neatkarīgo Valstu Savienības dalībvalstīs.”

Likuma 2. panta otrais paragrāfs aizliedz izraidīt no valsts “nepilsoņus”, “izņemot gadījumu, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu”. Tālāk 5.pants (kas 2000.gada 7.aprīlī kļuva par 8.pantu) nosaka, ka:

“1. Šā likuma 2. (..) pants attiecas arī uz bezvalstniekiem un viņu pēcnācējiem, kuriem nav un nav bijis nevienas valsts pilsonības un kuri pirms 1992.gada 1.jūlija dzīvoja un bija pastāvīgi (bez termiņa ierobežojuma) pierakstīti Latvijas teritorijā (..)

2. Šā likuma 2.pants attiecas arī uz citu valstu pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri pirms 1992.gada 1.jūlija dzīvoja un bija bez termiņa ierobežojuma, neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa, pierakstīti Latvijas teritorijā un kuri nav Latvijas pilsoņi (..)”

Attiecīgie Ārvalstnieku likuma noteikumi tika noformulēti šādā redakcijā:

11. pants

“Ikviens ārvalstnieks vai bezvalstnieks drīkst uzturēties Latvijas Republikā ilgāk par trim mēnešiem [ saskaņā ar redakciju, kas ir spēkā kopš 1999.gada 25.maija: “ilgāk par deviņdesmit dienām kalendārā pusgada laikā”], ja saņemta uzturēšanās atļauja šajā likumā noteiktajā kārtībā (..)”

23. pants

“Pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt:

(..)

2. Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša ārvalstnieka vai bezvalstnieka laulātais saskaņā ar šā likuma (..) 26. pantu, kā arī laulātā nepilngadīgie vai apgādībā esošie bērni (..)”

35.pants

“Uzturēšanās atļaujas neizsniedz, ja persona: (..)

11) ir nelikumīgi uzturējusies Latvijas Republikā (..).”

49.pants

“Ja Saeimas apstiprinātajos Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos attiecībā uz ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās un izraidīšanas kārtību ir paredzēti citādi noteikumi nekā tie, kas ietverti šajā likumā, piemēro starptautiskā līguma noteikumus.”

Kad Ārvalstnieku likums stājās spēkā, tajā nebija ietverti noteikumi, kas izslēdza no attiecīgā personu loka dienošos Krievijas Bruņoto spēku personālsastāva locekļus, kas bija atvaļināti pēc 1992.gada 28.janvāra. 1996.gada 6.augusta noteikumi Nr.297, kurus apstiprināja 1996.gada 18.decembra likums, izdarīja šādus grozījumus 23.pantā:

“Pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki un viņu pēcnācēji, kuri 1992.gada 1.jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī ir saglabājuši pastāvīgo pierakstu un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā.

Bijušās PSRS pilsoņiem, kas citas valsts pilsonību ieguvuši līdz 1996.gada 1.septembrim, iesniegums ar lūgumu izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju jāiesniedz līdz 1996.gada 31.decembrim, bet bijušās PSRS pilsoņiem, kas citas valsts pilsonību ieguvuši pēc 1996.gada 1.septembra, attiecīgais iesniegums jāiesniedz sešu mēnešu laikā no citas valsts pilsonības iegūšanas dienas.

Šis pants neattiecas uz:

1) Latvijas teritorijā dislocētā Krievijas Federācijas militārā objekta funkcionēšanas nodrošināšanā un demontāžā nodarbinātajiem militārajiem speciālistiem, kā arī šajā nolūkā uz Latviju komandētajām civilpersonām;

2) personām, kuras atvaļinātas no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, ja šīs personas dienestā iesaukšanas brīdī nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas teritorijā vai nav Latvijas Republikas pilsoņu ģimenes locekļi;

3) šā panta trešās daļas 1. un 2.punktā minēto personu laulātajiem un kopā ar tām dzīvojošajiem ģimenes locekļiem – bērniem un citiem apgādājamajiem, ja viņi ieradušies Latvijā sakarā ar Krievijas Federācijas (PSRS) bruņoto spēku militārpersonas dienestu, — neatkarīgi no ierašanās laika Latvijā.”

Personas, kas likumīgi dzīvo Latvijā, tiek iekļautas iedzīvotāju reģistrā, un tām tiek piešķirts personas kods. Reģistra funkcionēšanu, kas atrodas iekšlietu varas iestāžu pārziņā, nosaka 1998.gada 27.augusta Iedzīvotāju reģistra likums, kas nomainīja agrāko 1991.gada 11.decembra likumu (Likums “Par iedzīvotāju reģistru”).

3. Tiesību normas par civilstāvokļu aktiem

1993.gada 21.oktobra likuma “Par civilstāvokļa aktiem” attiecīgās tiesību normas nosaka sekojošo:

10.pants

“Par dzimtsarakstu nodaļas pārziņa nepamatotu atteikšanos reģistrēt civilstāvokļa aktus, atteikšanos labot vai papildināt civilstāvokļa aktu reģistru ierakstus ieinteresētās personas var iesniegt sūdzību tiesā.”

14.panta 1.punkts

“Personas, kas vēlas doties laulībā, uzrāda pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu ar Iedzīvotāju reģistra piešķirto personas kodu (..)”

15.pants

“(1) Ārvalstniekam (..) jāiesniedz attiecīgās ārvalsts kompetentas institūcijas izsniegta apliecība par to, ka viņam nav šķēršļu laulības noslēgšanai Latvijas Republikā, ja starptautiskajos līgumos, kurus apstiprinājusi Saeima, nav noteikts citādi.

(2) Ārvalstnieks vai bezvalstnieks Latvijā var doties laulībā ar Latvijas Republikas pilsoni, ja viņš laulības noslēgšanas brīdī Latvijā uzturas likumīgi.

(3) Ārvalstnieks vai bezvalstnieks Latvijā var doties laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, ja abiem laulājamiem laulības noslēgšanas brīdī ir derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai arī ja vienam laulājamam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, bet otrs laulības noslēgšanas brīdī Latvijā uzturas likumīgi. (..)”

25.panta 1.punkts

“(1) Dzimšanas reģistrā jāieraksta: (..)

3) vecāku vārds, uzvārds (..), personas kods, vecums, nodarbošanās, dzīvesvieta, tautība, pilsonība (..); Ja bērns nav dzimis laulībā un līdz dzimšanas reģistrācijai bērna paternitāte nav noteikta, šīs ziņas ieraksta tikai par māti. (..)”

31.panta 1.punkts

“Reģistrējot dzimšanu, reģistrā ieraksta ziņas par bērna vecākiem:

1) laulībā dzimušiem bērniem – ziņas par tēvu un māti;

2) ārlaulībā dzimušiem bērniem – ziņas tikai par bērna māti, bet ailēs par tēvu ievelkama svītra. (..)”

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzas par neattaisnotu iejaukšanos viņa tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šajā sakarā viņš uzskata, ka Latvijas varas iestāžu atteikums legalizēt viņa uzturēšanos Latvijā, kas nostādījis viņu īpaši nedrošā tiesiskā situācijā, kuru jo īpaši raksturo neiespējamība atrast darbu un dzīvot normālu dzīvi, kā arī civilstāvokļa aktu reģistra amatpersonas atteikums ierakstīt viņu kā tēvu civilstāvokļa reģistrā un viņa meitas dzimšanas apliecībā ir pārkāpis viņa tiesības uz viņa privāto un ģimenes dzīvi.

Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 12.pantu, iesniedzējs sūdzas par neiespējamību, nepastāvot privāta rakstura neparedzētām grūtībām, noslēgt laulību ar sievieti, kura uztur ar viņu dzīvesbiedres attiecības.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Par ļaunprātīgi izmantotu sūdzības iesniegšanas tiesību esamību

Valdība no paša sākuma uzsver sūdzības nepieņemšanas izskatīšanai izņēmumu par ļaunprātīgi izmantotām individuālās sūdzības iesniegšanas tiesībām no iesniedzēja puses Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Šajā sakarā valdība uzskata, ka iesniedzēja sākotnējais iesniegums un viņa paskaidrojumi par 2001.gada 28.augusta iesnieguma pieņemamību izskatīšanai satur “pret valdību vērstus provocējošus un aizskarošus izteicienus”, kuri pie tam nav pamatoti. Atsaucoties uz lietu Stamoulakatos c. Gr¸ce (Nr. 27567/95, Komisijas 1997.gada 9.aprīļa lēmums), kura tika atzīta par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar šo iemeslu, valdība tādējādi aicina Tiesu atzīt šo iesniegumu par tādu, ar kuru iesniedzējs ļaunprātīgi ir izmantojis sūdzības iesniegšanas tiesības.

Iesniedzējs un Krievijas valdība neizsaka savu viedokli šajā jautājumā.

Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var tikt noraidīts kā tāds, ar kuru iesniedzējs ļaunprātīgi ir izmantojis sūdzības iesniegšanas tiesības, tikai gadījumā, ja iesniegums ir apzināti pamatots ar izdomātiem faktiem (skat., piemēram, 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Akdivar et autres c. Turquie, Recueil des arrźts et decision, 1996–IV, 1206.lpp., 53.–54.punkts; Varbanov c. Bulgarie, Nr. 31365/96, 36.punkts, CEDH 2000–X; un Assenov et autres c. Bulgarie, Nr. 24760/94, Komisijas 1996.gada 27.jūnija lēmums, DR 86–B, 54.lpp.), par kā esamību valdība nesūdzējās.

Taisnība, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos iesniedzēja lietotā īpaši aizskarošā valoda, kura ir draudoša vai provocējoša rakstura attiecībā uz valdību atbildētāju, Tiesu vai tās sekretariātu, var tāpat būt par pamatu, lai atzītu, ka ir “ļaunprātīgi izmantotas sūdzības iesniegšanas tiesības” un noslēgties ar iesnieguma noraidīšanu (skat., kā pēdējos, lēmumu lietā Duringer et Grunge c. France, Nr. 61164/00 un Nr. 18589/02, paredzēts publicēt CEDH 2003–…, kā arī lēmumu iepriekš minētā lietā Stamouklakatos c. Gr¸ce; un agrāku praksi – Komisijas 1966.gada 24.maija lēmumu lietā L.R. c. Autriche, Nr. 2424/65, Recueil 20, 54.–60.lpp.; Komisijas 1967.gada 10.februāra lēmumu lietā X. c. Allemagne, Nr. 2724/66, Recueil 22, 89.–95.lpp., un Komisijas 1968.gada 30.septembra lēmumu lietā X. et Y. c. Allemagne, Nr. 2625/65, Recueil 28, 26.–42.lpp.). Tomēr šajā lietā valdība nav precizējusi, kurus no iesniedzēja izteicieniem tā uzskata par aizskarošiem, un Tiesa pati nesaredz nekādu nepelnītu apvainojumu, draudus, ne provokāciju tekstos, kurus viņš ir iesniedzis. Iesniedzēja paskaidrojumi ir uzrakstīti polemiskā tonī, bet viņa lietotā valoda nesasniedz acīmredzami tādu aizskāruma līmeni, lai to varētu atzīt par ļaunprātīgu.

Tādējādi valdības arguments ir noraidāms.

B. Par sūdzībām

Konvencijas 8.panta sakarā

Iesniedzējs uzskata, ka Latvijas varas iestāžu atteikums izsniegt viņam uzturēšanās atļauju un reģistrēt viņu kā sava nepilngadīgā bērna tēvu iejaucas viņa tiesībās uz viņa privāto un ģimenes dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Kas attiecas uz šo lietu, šis pants nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

Tiesa konstatē, ka iesniedzēja iesniegtās sūdzības ar atsauci uz šo pantu attiecas uz divām sūdzībām ar atšķirīgiem faktiem. Tādējādi Tiesa tās izskatīs atsevišķi.

1. Par atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijas teritorijā

a) Pušu argumenti

i. Valdība

Valdība vispirms uzsver, ka iesniedzējam nebija tikusi “patvaļīgi atņemta Latvijas pilsonība”, kā viņš to uzskata (skat. tālāk). Patiesībā viņam nekad nav bijusi ne Latvijas pilsonība, ne pat tiesības uz to; viņš sākotnēji bija PSRS pilsonis, tās valsts, kura beidza pastāvēt 1991.gadā un kuras tiesiskais pēctecis nav Latvijas Republika. Fakts, ka iesniedzējs tika uzskatīts kā “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas” pilsonis neko nemaina, jo runa ir par Padomju Savienības vienu teritoriālu veidojumu, kas beidza pastāvēt kopā ar Padomju Savienību un kurai nebija nekāda juridiska sakara ar Latvijas Republiku, valsti, kas tika nodibināta 1918.gadā un kura vienmēr ir pastāvējusi de iure, pat laikā, kad tās teritoriju bija anektējusi PSRS.

Attiecībā uz to, ka iesniedzējs sūdzas par viņa uzturēšanās atļaujas lūguma noraidījumu, valdība sāk ar Konvencijā nodibināto institūciju pastāvošās prakses atgādināšanu, saskaņā ar kuru 8.pants negarantē kā tādas tiesības iebraukt vai uzturēties valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, un saskaņā ar kuru valstij ir tiesības kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņu, iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā. Tāpat valdība atgādina, ka principā Konvencija negarantē tiesības izvēlēties vispiemērotāko vietu, lai veidotu ģimenes dzīvi.

Valdība tālāk uzsver, ka iesniedzējam bija jāpamet Latvijas teritorija saskaņā ar 1994.gada 30.aprīļa Latvijas–Krievijas līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko statusu izvešanas laikā. Šajā sakarā valdība uzsver, ka šis līgums tika noslēgts, pirms Latvija ratificēja Konvenciju un tās protokolus. Tādējādi valdība uzskata, ka vēlāk noslēgts līgums (tas ir, Konvencija) nevar attaisnot iepriekš noslēgta līguma neizpildi. Valdība uzskata, ka Krievijas–Latvijas līguma attiecināmība uz iesniedzēju nerada nekādas šaubas; kas attiecas uz lietā iesaistījušās trešās puses iebildumiem (skat.tālāk), valdība tos uzskata par neargumentētiem un nepamatotiem. Jo īpaši valdība atzīmē, ka saskaņā ar līguma 15.panta noteikumiem līgums “piemērojams pagaidām no līguma parakstīšanas dienas”, tas ir, sākot ar 1994.gada 30.aprīli. Iesniedzējs atstāja Krievijas armiju 1994.gada 14.jūlijā. Tādējādi līgums acīmredzami attiecināms uz viņu, jo vairāk tāpēc, ka viņa vārds bija iekļauts izvešanai pakļauto militārpersonu sarakstā. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest nekādu patvaļīgu rīcību.

Pieņemot, ka Latvijas varas iestāžu attieksme pret iesniedzēju rada iejaukšanos viņa tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.panta 1.daļa, valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrās daļas prasībām.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”, jo Krievijas–Latvijas līgums paredz skaidru, juridisku pamatu iesniedzēja pienākumam atstāt Latviju. Otrkārt, valdība uzskata, ka iejaukšanās ir leģitīms mērķis, proti, nacionālās drošības aizsardzība. Šajā sakarā valdība atgādina, ka iesniedzējs ir ieguvis ārvalsts pilsonību, ka viņš brīvprātīgi ir iestājies šīs valsts bruņotajos spēkos, kas dislocēti Latvijas teritorijā, un ka viņš nav atstājis Latviju, kā to paredzēja Krievijas–Latvijas līgums. Valdība atzīmē, ka kopš 1995.gada iesniedzējs bija informēts par to, ka viņam nav bijušas tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju un ka viņš ir turpinājis dzīvot Latvijā, neskatoties uz viņa nedrošo situāciju, kuru viņš apzinājās.

Visbeidzot valdība uzskata, ka apstrīdētā iejakušanās ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” un samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, proti, nepieciešamību izpildīt Latvijai saistošu starptautisku līgumu, jo īpaši, kad iesniedzējs neapstrīd šīs iejaukšanās izvērtējuma tiesā efektivitāti un vienlīdzīgumu. Valdība jo īpaši uzskata, ka, tā kā iesniedzējs ir Krievijas Federācijas pilsonis un ir dienējis šīs valsts bruņotajos spēkos, viņam principā nevajadzētu būt šķēršļiem veidot savu ģimenes dzīvi Krievijā.

ii. Iesniedzējs

Iesniedzējs apstrīd valdības argumentus. Viņš pašā sākumā atgādina, ka viņš ir dzīvojis Latvijā aptuveni divdesmit piecus gadus un ka šajā laikā viņam nav bijusi neviena dzīvesvieta ārvalstīs, ieskaitot Krievijā. Kas attiecas uz viņa Krievijas pilsonību, iesniedzējs uzsver, ka viņš bija spiests to iegūt sakarā ar Latvijas varas iestāžu rīcību. Šajā sakarā viņš atgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma viņam nebija nevienas valsts pilsonības; saskaņā ar viņa teikto Latvijas varas iestādes viņam atņēma Latvijas pilsonību, kura viņam bija iepriekš. Pie tam, Latvijas varas iestādes atteicās viņam piešķirt “nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja” statusu vai vismaz ierakstīt viņu iedzīvotāju reģistrā saskaņā ar likumu. Tādējādi šajā tiesiski neskaidrajā situācijā viņš nolēma izvēlēties Krievijas pilsonību un iestāties Krievijas Federācijas armijā.

Iesniedzējs jo īpaši uzsver, ka 1993.gadā viņam un viņa ģimenei tika atteikta legalizēšana, pamatojoties uz to, ka viņi dzīvoja namā, kas piederēja armijas namu “komunālās–ekspluatācijas daļai”; pamatojums, kuru iesniedzējs pats uzskata par patvaļīgu un pretrunā ar tajā laikā spēkā esošajiem noteikumiem. Iesniedzējs uzskata, ka šī atteikuma patvaļīgais raksturs apstiprinās ar faktu, ka pēc viņa tēva uzturēšanās legalizēšanas 1995.gadā Pilsonības un migrācijas [lietu] pārvalde mainīja motivāciju un pamatoja savu attieksmi ar faktu, ka iesniedzējs bija dienējis Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos.

Bez tam iesniedzējs uzskata, ka Latvijas tiesu atsauce uz Ārvalstnieku likumu nav pamatota, jo, tā kā šis likums attiecas tikai un vienīgi uz personām, kuras iebraukušas Latvijas teritorijā pēc 1992.gada 1.jūlija, šis likums nav attiecināms uz viņu. Tāpat lielākā daļa no tiesību aktiem, kuri attiecas uz viņa lietu, nevar tikt piemēroti viņam par sliktu, jo šie tiesību akti ir pieņemti pēc viņa atvaļināšanās.

Runājot par Krievijas–Latvijas līgumu, ko valdība piesauc kā attaisnojumu pieņemtajam lēmumam, iesniedzējs vērš uzmanību, pirmkārt, uz to, ka šis līgums oficiāli stājās spēkā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas un, otrkārt, uz to, ka šis līgums attiecas tikai uz personām, kuras iebraukušas Latvijas teritorijā kā militārpersonas; viņš pats iestājās Krievijas armijā laikā, kad viņš jau dzīvoja Latvijā. Pretēji tam, ko apgalvo valdība, viņš uzsver, ka viņa vārds nekad nav bijis ierakstīts to personu sarakstā, kuras pakļautas izvešanai no Latvijas teritorijas. Iesniedzējs tāpat uzskata, ka Nepilsoņu likuma 1.panta 3.punkta tekstam, izslēdzot no tā attiecināšanas uz personām, kuras atvaļinājušās no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, izņemot tās, kurām “viņu iesaukšanas laikā (..) bija (..) pastāvīgā dzīvesvieta Latvijas teritorijā”, ir jāinterpretē tādā veidā, lai piešķirtu viņam tiesības dzīvot brīvi Latvijas teritorijā.

Visbeidzot iesniedzējs uzsver, ka sieviete, ar kuru viņš nodibinājis kopdzīvi, un viņa nepilngadīgā meita dzīvo likumīgi Latvijā un ka bez uzturēšanās atļaujas viņš nevar legalizēt savu ģimenes stāvokli attiecībā uz šīm divām personām. Tāpat viņš nevar atrast likumīgu darbu un izmantot Latvijas tiesībās paredzēto sociālo garantiju kopumu. Tāpat viņš atgādina, ka gados vecais un slimais tēvs pastāvīgi dzīvo Latvijā un ka viņam ir jārūpējas par savu tēvu.

Tādējādi viņš uzskata, ka viņa tiesības, ko garantē Konvencijas 8.pants, ir tikušas pārkāptas.

b) Trešās puses paskaidrojumi

Krievijas valdība piekrīt iesniedzēja nostājai. Tā uzsver, ka iesniedzējs ir dzīvojis Latvijā vairāk nekā divdesmit trīs gadus, kopš septiņu gadu vecuma, un ka viņam nav nevienas citas dzīvesvietas ārpus šīs valsts. Turklāt iesniedzēja tēvs dzīvo Latvijā likumīgi un pastāvīgi, viņa uzvārds tika ierakstīts Latvijas iedzīvotāju reģistrā, un iesniedzēja iespējamā izraidīšana tāpat iejauktos neattaisnojošā veidā iesniedzēja ģimenes saitēs ar viņa tēvu.

Krievijas valdība uzsver iesniedzēja argumentu, saskaņā ar kuru Latvijas varas iestāžu attieksme bija tā, kas piespieda viņu kļūt par Krievijas pilsoni un iestāties šīs valsts armijā; kopš tā laika Krievijas militārā bāze bija kļuvusi par viņa ienākumu vienīgo avotu visā šajā laika periodā. Tādējādi iesniedzēja formālās saites ar Krieviju, neizrādot no savas puses nekādu reālu gribu stiprināt saites ar šo valsti, nevar tikt viņam pārmestas. Kas attiecas uz 1994.gada Krievijas–Latvijas līgumu, šis līgums nav attiecināms uz iesniedzēju, jo viņš neiebrauca Latvijā kā Krievijas Federācijas bruņoto spēku loceklis. Tas pats tāpat secināms par valdības atbildētājas piesauktajiem tiesību aktiem.

c) Tiesas vērtējums

i. Par iejaukšanās esamību

Tiesa vispirms konstatē, ka iesniedzējs uzskata, ka viņam patvaļīgi ir atņemta Latvijas pilsonība, kas viņam piederēja līdz tam. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tiesības uz pilsonību, kas vienādas ar to, kura ierakstīta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā, netiek kā tādas garantētas ne Konvencijā, ne tās protokolos. Taču pilsonības patvaļīgs atteikums var noteiktos apstākļos iejaukties to tiesību izmantošanā, kuras izriet no Konvencijas 8.panta (skat. lietu Karassev et famille c. Finlande, Nr. 31414/96, CEDH 1999–II). Tomēr jautājumam par to, vai personai ir aizsargājama tiesība uz kādas valsts pilsonību, principā ir jābūt izvērtējamam ar atsauci uz šīs valsts tiesībām. Šajā lietā no lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējam sākotnēji bija Padomju Savienības pilsonība, tās valsts, kas beidza pastāvēt 1991.gadā, un ka viņam nevienā brīdī nav bjusi Latvijas pilsonība. Nekas tāpat neliecina par to, ka viņš juridiski varēja pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem un ka tā viņam bija to atteikusi patvaļīgā veidā (skat., mutatis mutandis, Lielās palātas lēmumu lietā Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 77.–78.punkts, CEDH 2002–II, un 2003.gada 9.oktobra lēmumu lietā Fedorova et autres c. Lettonie, Nr. 69405/01). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi nav pamatoti šajā jautājumā.

Runājot par Latvijas varas iestāžu atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijā, Tiesa atgādina, ka Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt vai dzīvot valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, vai netikt izraidītam no šīs valsts, un ka līgumslēdzējvalstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās nodibinātu principu ir tiesības kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņi, iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu (skat., starp daudziem citiem lietu Baghli c. France, Nr. 34374/97, 45.punkts, CEDH 1999–VIII, un lietu Boultif c. Suisse, Nr. 54273/00, 39.punkts, CEDH 2001–IX). Tomēr atsevišķos gadījumos valstu pieņemtie lēmumi šajā jautājumā var iejaukties personas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants.

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir iebraucis Latvijas teritorijā septiņu gadu vecumā un kopš tā laika viņš tur ir vienmēr dzīvojis, pat laikā, kad pildīja dienestu Krievijas armijā. Bez tam kopš 1995.gada iesniedzējs izveidoja kopdzīvi ar Latvijas “nepilsoni, pastāvīgo iedzīvotāju”, no kuras viņam ir meita, kas tāpat dzīvo pastāvīgi Latvijā. Tā kā šīs attiecības ir pastāvējušas laikā, kad iesniedzējs pēdējo reizi bija lūdzis piešķirt viņam uzturēšanās atļauju, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs var atsaukties uz šīm attiecībām Tiesā (skat., mutatis mutandis, spriedumu iepriekš minētajā lietā Baghli c. France, 36.punkts). Visbeidzot, acīmredzams, ka viņa ilgās uzturēšanās laikā Latvijā iesniedzējs ir nodibinājis personiskas, sociālas un ekonomiskas saites, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi (skat. Lielajā palātā skatīto lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 96.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003–…).

No otras puses, kas attiecas uz iesniedzēja tēvu, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar atsaukties uz “ģimenes dzīves” pastāvēšanu attiecībā uz savu tēvu. Tā kā attiecības starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās ģimenes, tās netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda papildu atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām attiecībām (skat., jo īpaši, 2000.gada 7.novembra lēmumu lietā Kwakye–Nti et Dufie c. Pays–Bas, Nr.31519/96). Šajā lietā, tā kā iesniedzējs nav pietiekami pamatojis savus argumentus par viņa tēva lielo vecumu un slimību, Tiesa uzskata, ka šādas īpašas atkarības saites esamība nav pierādīta. Tomēr Tiesa ņems vērā iesniedzēja attiecības ar savu tēvu “privātās” dzīves kontekstā (skat. spriedumu iepriekš minētajā lietā Slivenko c. Lettonie, 97.punkts).

Visbeidzot, Tiesa atzīmē, ka nekāds formāls izbraukšanas rīkojums nav ticis pieņemts attiecībā uz iesniedzēju. Tomēr Tiesa atgādina, ka tāpat kā visi citi Konvencijas un tās protokolu panti 8.pants ir jāinterpretē tādā veidā, lai garantētu konkrētas un efektīvas tiesības un nevis teorētiskas un iluzoras (skat., mutatis mutandis, 1980.gada 13.maija spriedumu lietā Artico c. Italie, A sērija, Nr. 37, 16.lpp., 33.punkts; un 1989.gada 7.jūlija spriedumu lietā Soering c. Royaume–Uni, A sērija, Nr.161, 34.lpp., 87.punkts). Bez tam, ja 8.pants attiecībā uz tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi pēc būtības ir domāts, lai aizsargātu indivīdu no publiskās varas patvaļīgas iejaukšanās, tad tas nebeidzas ar valstu piespiešanu atturēties no līdzīgām iejaukšanām: šim uzņemtajam vairāk negatīvajam pienākumam var pievienot pozitīvos pienākumus, kas ir neatņemama privātās un ģimenes dzīves efektīvas aizsardzības sastāvdaļa (skat., piemēram, 1996.gada 19.februāra spriedumu lietā Gūl c. Suisse, Recueil 1996–I, 174.–175.lpp., 38.punkts; lietu Ignaccolo–Zenide c. Roumanie, Nr. 31679/96, 94.punkts, CEDH 2000–I, un lietu Mehemi c. France, Nr. 53470/99, 45.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003–…). Citiem vārdiem, nepietiek, ka uzņemošā valsts atturas izraidīt personu; vēl ir nepieciešams, ka valsts nodrošina viņam, pieņemot nepieciešamos pozitīvos pasākumus, iespēju izmantot attiecīgās tiesības bez iejaukšanās.

Tādējādi Tiesa uzskata, ka Latvijas varas iestāžu atteikums izsniegt iesniedzējam uzturēšanās atļauju rada iejaukšanos viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi izmantošanā. Šāda iejaukšanās pārkāpj Konvencijas 8.pantu, ja vien to var attaisnot saskaņā ar šī panta 2.daļu, tas ir, ja iejaukšanās bija “noteikta likumā”, tai bija viens vai vairāki leģitīmie mērķi, kas uzskaitīti šajā pantā, un šī iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu vienu vai vairākus šos leģitīmos mērķus.

ii. Par iejaukšanās attaisnojumu

Tiesa atklāj, ka, noraidot iesniedzēja lūgumu par viņa statusa legalizēšanu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pamatojās uz Krievijas–Latvijas līguma par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas teritorijas normām, kā arī uz Ārvalstnieku likumu. Tiesa atgādina, ka iepriekš minētajā Slivenko c. Lettonie spriedumā tā konstatēja, ka iepriekš minētā līguma piemērošana, kā to bija veikušas Latvijas tiesas, izpildīja “likumīguma” kritēriju Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē (loc.cit., 100.–109.punkts), un Tiesai nav iemeslu, lai nonāktu pie cita secinājuma šajā lietā. Tiesa uzskata, ka līguma 2.pants ir uzrakstīts pietiekami skaidri; tas uzliek pienākumu visām tām personām, kuras atrodas Latvijā dislocētās Krievijas bruņoto spēku sastāvā, atstāt šo valsti līdz 1994.gada 31.augustam. Kas attiecas uz 15.pantu, tas tāpat skaidri nosaka līguma tūlītēju piemērošanu. Tā kā iesniedzējs atbilst iepriekš minētā 2.panta definīcijai līguma parakstīšanas brīdī, Tiesa neuzskata par nepieciešamu apstrīdēt šī līguma piemērošanu attiecībā uz iesniedzēju, ko konstatējušas nacionālās tiesas (skat., mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedums lietā Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A sērija, Nr.173, 26.lpp., 68.punkts). Papildus Tiesa atzīmē, ka Ārvalstnieku likuma 49.pants nodibina starptautisko līgumu pār vietējiem likumiem prioritātes principu. Tiesa atgādina, ka tas ir pirmām kārtām nacionālo tiesu ziņā, interpretēt un piemērot nacionālās tiesību normas, ieskaitot tās tiesību normas, kuras izpilda valstij atbildētājai saistošos starptautiskos līgumus; ja nav bijusi patvaļīga pieeja, Tiesa nav kompetenta apstrīdēt nacionālo tiesu vērtējumu (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie, 105.punkts, kā arī Lielajā palātā skatīto lietu Amann c. Suisse, Nr. 27798/95, 52.punkts, CEDH 2000–II). Tādējādi Tiesa secina, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu” Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē.

Runājot par šīs iejaukšanās leģitīmo mērķi, kā arī par to, vai šī iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, Tiesa uzskata par nepieciešamu atgādināt vispārīgos secinājumus, pie kuriem tā nonāca iepriekš minētajā spriedumā Slivenko c. Lettonie:

a) To personu izvešanai, uz kurām attiecināms 1994.gada Krievijas–Latvijas līgums, ir leģitīms mērķis, proti, Latvijas nacionālās drošības aizsardzība. Šis mērķis nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un starptautisko tiesību mehānismu konteksta pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību (loc.cit., 111.punkts). Precīzāk, prasīt, lai neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņotie spēki atstāj citas valsts (Latvijas) teritoriju, Konvencijas izpratnē ir leģitīms veids dažādo no PSRS sabrukuma izrietošo politisko, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Fakts, ka šajā gadījumā Krievijas–Latvijas līgums paredz visu to militārpersonu izbraukšanu, kuras atrodas Krievijas jurisdikcijā – ieskaitot tās militārpersonas, kuras ir atvaļinājušās pirms šī līguma spēkā stāšanās –, pats par sevi nav kritizējams no Konvencijas 8.panta viedokļa, uzliekot Krievijai pienākumu pieņemt savā teritorijā visas savas militārpersonas, neskatoties uz personas izcelsmi un pilsonību (loc.cit., 116.punkts).

b) Pieņemot, ka konkrētajā lietā ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants, šī iejaukšanās parasti nav nesamērīga, ņemot vērā militārā dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā: viņu izvešanu var uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas citos gadījumos varētu notikt viņu parastā dienesta laikā. Vēl jo vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par indivīda ieinteresētību palikt šajā valstī (loc.cit., 117.punkts).

c) Tajā pašā laikā Tiesa atgādina, ka Krievijas–Latvijas līguma noteikumu nelokāma, formāla un neselektīva piemērošana bez jebkādas iespējas ņemt vērā to personu situāciju, kuras nacionālās tiesības neatbrīvo no izvešanas, var pārkāpt Konvencijas 8.pantu. Pat to personu gadījumā, uz kurām attiecas līgums, izvešanas pasākumi var izrādīties neattaisnojami Konvencijas izpratnē, ievērojot personas īpašo situāciju. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajām bruņoto spēku militārpersonām un viņu ģimenēm, kuru leģitīmajām privātām interesēm jāpelna daudz lielāka uzmanība, un attiecībā uz šīm personām nacionālās drošības intereses nebūs tik svarīgas (loc.cit., 117.–118.punkts). Citiem vārdiem, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības konkurējošām interesēm, izraidīšanai vai tā sekām pielīdzināmam pasākumam nevajag tikt izpildītam, ja tas ir nesamērīgs sasniedzamajam leģitīmajam mērķim (loc.cit., 122.punkts).

Tiesa izvērtēs iesniedzēja personisko situāciju, ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus.

Pirmkārt, Tiesa atklāj, ka Krievijas–Latvijas līguma parakstīšanas brīdī iesniedzējs bija Latvijā dislocētās Krievijas armijas aktīvā karadienesta militārpersona. Šajā ziņā šī lieta skaidri atšķiras no Slivenko lietas, kurā abas iesniedzējas bija tikai Krievijas militārpersonas, uz kuru attiecās līgums, sieva un meita (loc.cit., 114.punkts). Tādējādi Latvijas varas iestāžu leģitīmā interese, lai Kolosovska kungs pamestu valsti, bija ievērojami spēcīgāka nekā Tatjanas un Karinas Sļivenko lietā.

Otrkārt, Tiesa ievēro, ka iesniedzēja visa dzīve bija ļoti cieši saistīta ar padomju (un pēc tam ar Krievijas) armiju. Esot aktīvā karadienesta militārpersonas dēls, iesniedzējs piedzima bijušajā Austrumvācijā dislocētajā padomju armijas bāzē. Septiņu gadu vecumā viņš sekoja savam tēvam, kuru nozīmēja citā militārā vienībā, Dobelē (Latvijā), kur viņa tēvs dienēja līdz viņa atvaļināšanai. 1993.gada jūnijā iesniedzējs iestājās Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos. Šajā ziņā atkal šī lieta ir pēc būtības atšķirīga no Slivenko lietas. Sļivenko ģimenes tēvs bija kļuvis par profesionālu padomju militārpersonu 1970.gados, laikā, kad Latvijas teritorija atradās PSRS sastāvā (loc.cit., 16.punkts). Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā dislocētās padomju armijas vienības pārgāja Krievijas jurisdikcijā; proti, sākot savu dienestu padomju karadienestā, Sļivenko kungs kļuva par Krievijas virsnieku viņa atvaļināšanās brīdī (loc.cit., 17.un 21.punkts). Pretēji, Kolosovska kungs brīvprātīgi kļuva par Krievijas Federācijas bruņoto spēku locekli gandrīz divus gadus pēc Latvijas neatkarības formālas atgūšanas. Lai arī kāda bija iesniedzēja motivācija šajā sakarā, Tiesa uzskata, ka šajā laikā abu valstu statuss starptautiskajās tiesībās neradīja nekādas šaubas; tādējādi iesniedzējs nevarēja ignorēt, ka, iestājoties ārvalsts militārā dienestā, kas izvietots suverēnā valstī, un kuram agrāk vai vēlāk būs pienākums to atstāt, viņam bija jāapzinās šīs darbības sekas.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa izvēle iestāties Krievijas armijā bija tikai un vienīgi pamatota ar Latvijas varas iestāžu sākotnējo atteikumu piešķirt viņam uzturēšanās atļauju Latvijā; tādējādi viņš runā par viltību, kas ļautu viņam tur palikt. Tomēr Tiesa atsaucas uz savu secinājumu par militārā dienesta īpašajiem apstākļiem (skat.iepriekš). Visa iesniedzēja militārā dienesta laikā Krievijas armijā (un pat pieņemot, ka uz viņu neattiecās Krievijas–Latvijas līgums) iesniedzējs varēja jebkurā brīdī sagaidīt, ka Krievijas militārās varas iestādes viņu pārcels uz citu vietu, iespējams, ārpus Latvijas teritorijas. Kopumā Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir apzināti sevi nostādījis vēl vairāk juridiski nedrošā situācijā nekā tajā, kurā viņš atradās un kura sekas viņš nevarēja ignorēt.

Kas attiecas uz iesniedzēja personiskajām un ģimeniskajām saitēm Latvijā, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir dzīvojis Latvijā kopš 1978.gada, tas ir, no septiņu gadu vecuma, ka viņš ir izgājis savu apmācību un ir strādājis noteiktu laiku. Šādos apstākļos Tiesa brīvprātīgi atzīmē, ka viņam ir izdevies attīstīt šajā valstī personiskās un sociālās attiecības, kas iziet ārpus strikti militārās jomas. Tomēr no lietas materiāliem un pušu paskaidrojumiem izriet fakts, ka iesniedzējs ir pavadījis savu vislielāko dzīves daļu blakus padomju (Krievijas) militārajai bāzei Dobelē un ka viņš faktiski dzīvoja namā, kas piederēja armijas namu “komunālās ekspluatācijas daļai” (skat.iepriekš). Tādējādi šajā ziņā šī lieta ir atšķirīga no Slivenko lietas (loc.cit., 123.punkts).

Tāpat ir taisnība, ka kopš 1995.gada iesniedzējs ir nodibinājis kopdzīvi ar sievieti, kas likumīgi un pastāvīgi dzīvo Latvijā, un ka kopš 1996.gada viņam ir meita, kurai ir tāds pats statuss kā sievietei, ar kuru viņš ir nodibinājis kopdzīvi. Nenoliedzot šīs ģimeniskās saites svarīgumu kā tādu, Tiesa tomēr uzskata, ka tās nespēlē noteicošo lomu šajā lietā. No vienas puses, Tiesa ievēro, ka laikā, kad iesniedzējs nodibinaja šīs kopdzīves attiecības, 1995.gadā, viņš jau bija saņēmis formālu atteikumu izsniegt viņam uzturēšanās atļauju, un ne viņš pats, ne šī sieviete nevarēja ignorēt nedrošo situāciju, kurā viņš atradās (skat., mutatis mutandis, 1985.gada 28.maija spriedumu lietā Abdulaziz, Cabales et Balkandali c. Royaume–Uni, A sērija, Nr.94, 34.lpp., 68.punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Badhli c. France, 48.punkts; un 2000.gada 9.novembra lēmumu lietā Shebashov c. Lettonie, Nr. 50065/99). No otras puses, Tiesa neatklāj apstākļus, kas norādītu, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kur iesniedzējs, sieviete, ar kuru viņš izveidojis kopdzīvi, un viņa meita varētu veidot normālu ģimenes dzīvi. No lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir krievu tautības, ka šī sieviete ir krievu izcelsmes un ka viņu dzimtā valoda ir krievu. Šādos apstākļos viņi nevarētu saskarties ar lielām sociāla un kultūras rakstura adaptācijas grūtībām Krievijā, pat ja dzīvesvietas maiņa viņiem radītu zināmas neērtības (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Gūl c. Suisse, 176.lpp., 42.punkts; un 2000.gada 10.februāra lēmumu lietā Caruso c. Suisse, Nr. 54448/00).

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzēja atsauci uz viņa personiskajām saitēm ar savu tēvu, kas likumīgi dzīvo Latvijā, Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem par īpašas atkarības saites trūkumu starp tēvu un iesniedzēju (skat.iepriekš). Šajā lietā iesniedzējs nav minējis nevienu šķērsli, kas viņu kavētu apciemot savu tēvu Latvijā, saņemot iebraukšanas vīzu, vai uzņemt savu tēvu pie sevis Krievijā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka, ievērojot, ka sabiedrības interese (šajā lietā – ārvalsts militārpersonu izbraukšana no valsts teritorijas) ir lielāka par iesniedzēja personisko interesi palikt Latvijā, Latvijas varas iestādes nav pārkāpušas tām piešķirto rīcības brīvību saskaņā ar Konvencijas 8.panta 2.daļu. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest to, ka tās nav ievērojušas taisnīgu līdzsvaru starp sasniedzamo leģitīmo mērķi (nacionālās drošības aizsardzība) un Konvencijas 8.pantā paredzētās iesniedzēja tiesības. Tādējādi šajā lietā nav noticis nekāds šī panta pārkāpums.

No tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu.

2. Par atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti

a) Pušu un lietā iesaistījušās trešās puses argumenti

Runājot par civilstāvokļa reģistra amatpersonas atteikumu ierakstīt iesniedzēja vārdu civilstāvokļa aktā un savas nepilngadīgās meitas dzimšanas apliecībā, valdība no paša sākuma uzsver argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar visu valstī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. Šajā sakarā valdība atgādina, ka likuma “Par civilstāvokļa aktiem” 10.pants piešķīra iesniedzējam tiesību apstrīdēt amatpersonas rīcību tiesās. Ja iesniedzējs būtu izmantojis šo sūdzības iesniegšanas iespēju, nacionālās tiesas būtu efektīvi izvērtējušas jautājumu par to, vai uzturēšanās atļaujas trūkums varēja būt likumīgs pamats, lai noraidītu personai tikt oficiāli atzītai par bērna tēvu. Tādējādi valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis Latvijas tiesībās viņam pieejamu efektīvu sūdzības iesniegšanas procedūru.

Papildus valdība atgādina, ka šīs sūdzības pamatā esošie notikumi notika 1996.gadā, tādējādi pirms 1997.gada 27.jūnija, kas ir datums, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzības daļa būtu jānoraida kā nesavienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem.

Visbeidzot, pat pieņemot, ka šī sūdzība nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar iepriekš izklāstītajiem motīviem, valdība uzskata, ka atteikums ierakstīt iesniedzēju kā savas meitas tēvu neaizskar viņa tiesības veidot normālu un efektīvu ģimenes dzīvi ar savu meitu. Saskaņā ar valdības teikto, ja iesniedzējs būtu izpildījis Latvijas varas iestāžu likumīgās prasības, viņa vārds noteikti būtu ierakstīts civilstāvokļa reģistrā un viņa meitas dzimšanas apliecībā.

Iesniedzējs atzīmē, ka 2002.gada aprīlī viņa paternitāte beidzot tika reģistrēta; tomēr viņš uzskata, ka šis fakts nepadara par nenotikušu Konvencijas 8.panta pārkāpumu.

Krievijas valdība tāpat uzskata, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.

b) Tiesas vērtējums

Pat pieņemot, ka šī sūdzība būtu savienojama ratione temporis ar Konvenciju, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tai nav tiesību izskatīt sūdzību, kā tikai pēc tam, kad izsmeltas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kas ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šī noteikuma mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat., starp daudziem citiem, Lielajā palātā skatītu lietu Selmouni c. France, Nr. 25803/94, 74.punkts, CEDH 1999–V). 35.panta 1.daļā ietvertais noteikums pamatojas uz pieņēmumu, kas atspoguļots 13.pantā – ar kuru tam ir ciešs sakars –, ka valstī iedibinātā tiesiskā kārtība piedāvā efektīvu sūdzības izskatīšanas procedūru attiecībā uz iespējamo pārkāpumu (skat., jo īpaši, Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Poland, Nr. 30210/96, 152.punkts, CEDH 2000–XI). Sekojot šai loģikai, 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām – kā praksē, tā teorijā, un tām jāvar sniegt tiesisko aizsardzību attiecībā uz iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram, 1996.gada 18.decembra spriedumu lietā Aksoy c. Turquie, Recueil des arrźts et decisions 1996–VI, 2275.–2276.lpp., 51.–52.punkts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva, ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kurus viņš bija spiests izmantot (skat., starp citiem, 1997.gada 20.marta spriedumu lietā Beēs c. Gr¸ce, Recueil 1997–II, 569.lpp., 32.punkts; iepriekšminēto lietu Selmouni c. France, 76.punkts; un Lielajā palātā skatīto lietu V. c. Royaume–Uni, Nr.24888/94, 57.punkts, CEDH 1999–IX).

Šajā lietā valdība uzstāj uz likuma “Par civilstāvokļa aktiem” 10.pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības iespējas neizsmelšanu no iesniedzēja puses; saskaņā ar šo pantu “[p]ar dzimtsarakstu nodaļas pārziņa nepamatotu atteikšanos reģistrēt civilstāvokļa aktus, atteikšanos labot vai papildināt civilstāvokļa aktu reģistru ierakstus ieinteresētās personas var iesniegt sūdzību tiesā”. Saskaņā ar Tiesai pieejamo informāciju iesniedzējs nekad nav mēģinājis iesniegt šādu sūdzību. Vēl vairāk, savos rakstiski iesniegtajos paskaidrojumos, atbildot uz valdības komentāriem, viņš nepiemin nevienu argumentu par šīs procedūras neefektīvo raksturu. No savas puses un ņemot vērā Tiesas praksē nodibinātos kritērijus, Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai uzskatītu šo tiesiskās aizsardzības iespēju par neatbilstošu Konvencijas 35.panta 1.daļas prasībām. Tiesa atgādina, ka pats fakts par šaubām attiecībā uz konkrētās tiesiskās aizsardzības iespējas veiksmes perspektīvām, kura acīmredzami nav pakļauta neveiksmei, nav atbilstošs iemesls, lai attaisnotu šīs tiesiskās aizsardzības iespējas neizsmelšanu (skat. 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Akdivar et autres c. Turquie, Recueil 1996–IV, 1212.lpp., 71.punkts).

Tādējādi iesniedzējs nav izsmēlis Latvijas tiesībās pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kura neefektivitāte netika pierādīta; tāpēc valdības iebildumam par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai ir pamats. Šādos apstākļos Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt jautājumu par to, vai iesniedzējs vēl joprojām var tikt uzskatīts par pārkāpumā “cietušo” Konvencijas 34.panta izpratnē.

No tā izriet, ka šī sūdzība ir noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu.

C. Par sūdzību sakarā ar

Konvencijas 12.pantu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka, atsakot reģistrēt viņa laulību ar sievieti, ar kuru viņš ir nodibinājis kopdzīves attiecības, Latvijas varas iestādes ir pārkāpušas Konvencijas 12.pantu, kas nosaka:

“Likumā noteikto vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējiem tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.”

a) Pušu un lietās iesaistījušās trešās puses argumenti

Šīs sūdzības sakarā valdība uzsver tādu pašu iebildumu par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai, ko tā iesniedza attiecībā uz iepriekšējo sūdzību. Saskaņā ar valdības teikto iesniedzējs nav izsmēlis viņam nacionālajās tiesībās pieejamās tiesiskās aizsardzības iespējas, jo viņš nav vērsies Latvijas tiesās ar sūdzību, ko paredz likuma “Par civilstāvokļa aktiem” 10.pants. Tāpat valdība atgādina, ka iesniedzēja lūgums atļaut viņam noslēgt laulību tika noraidīts 1996.gadā, kas ir pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzība nav savienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem.

Bez tam un pieņemot, ka šī sūdzības daļa nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz iepriekš izklāstītiem motīviem, valdība uzskata, ka Konvencijas 12.pants nav pārkāpts. Atsaucoties uz spriedumu lietā F. c. Suisse (1987.gada 18.decembris, A sērija, Nr.128), valdība atgādina, ka tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pakļaujas Līgumslēdzēju valstu likumiem, ka visās šajās valstīs šī tiesība ir pakļauta formāliem un substantīviem nosacījumiem (loc.cit., 32.punkts). Šajā lietā šāds nosacījums ir noteikts likuma “Par civilstāvokļa aktiem”15.panta 3.daļā, kas prasa, lai vismaz vienai no personām, kas vēlas stāties laulībā, ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un ka otra atrodas likumīgi Latvijas teritorijā.

Pretēji, iesniedzējs un Krievijas valdība uzskata, ka noteikti ir noticis Konvencijas 12.panta pārkāpums.

b) Tiesas vērtējums

Tāpat kā attiecībā uz Latvijas varas iestāžu atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs nav apstrīdējis dzimtsarakstu nodaļas amatpersonu rīcību, iesniedzot sūdzību saskaņā ar procedūru, kas paredzēta likuma “Par civilstāvokļa aktiem” 10.pantā, un ka iesniedzējs nav sniedzis nekādu paskaidrojumu, lai apstrīdētu valdības argumentus šajā jautājumā. Tādējādi Tiesa uzskata, ka valdības iebildums ir atbalstāms arī attiecībā uz Konvencijas 12.pantu.

No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa ar balsu vairākumu

Atzīst iesnieguma pārējo daļu par nepieņemamu izskatīšanai.

(paraksts)	(paraksts)
Sōren Nielsen	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs

(Ārlietu ministrijas tulkojums)