Sabiedrībā nav lieku un nevajadzīgu cilvēku

Saskaņā ar Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumu, sākot ar 2008. gadu, katrā pašvaldībā jābūt sociālajam dienestam un sociālajiem darbiniekiem ar augstāko izglītību. Kas ir sociālais darbs, kāda ir tā loma labklājības sistēmā – par to “Latvijas Vēstnesim” stāsta Sociālā darba un pedagoģijas augstskolas “Attīstība” studiju darba prorektore Iveta Dambe, augstskolas informācijas centra vadītāja Zane Lasmane un Ziemeļu priekšpilsētas Sociālā dienesta sociālā darbiniece, atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem vadītāja Agnese Igaune.

Viena no lielākajām problēmām ir situācijas, kad vīrietis varmāka ir vienīgais pelnītājs ģimenē, bet sieviete un bērni ir no viņa materiāli atkarīgi. Ja sieviete tomēr izlemj šķirties, sociālais dienests kārto tiesu lietas un sedz izdevumus Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Sociālais darbinieks
ir draugs, nevis soģis

Sociālā darba galvenais uzdevums ir veicināt sabiedrības iekļautību, rūpējoties par to, lai ikvienam tās loceklim būtu nodrošinātas iespējas līdzdarboties sociāli ekonomiskajās attiecībās, sākot ar izglītību un beidzot ar darba tirgu.
Demokrātiskā sabiedrībā iespējai strādāt un nodrošināt sevi ar iztiku ir jābūt gan bijušajam narkomānam un cietumniekam, gan augstskolu beigušajam. Arī izglītībai jābūt pieejamai visiem sociālajiem slāņiem.
Sociālā darbinieka pienākums ir noteikt cēloņus, kādēļ konkrētais cilvēks ir “izkritis” no aprites. Turklāt viņš nemeklē vainu, lai sodītu, bet gan cēloni, lai palīdzētu. Sociālais darbinieks ir sava veida psihoterapeits, kurš cenšas palīdzēt savam klientam attīstīt sociālās un sadzīviskās prasmes, lai tiktu galā ar savu dzīvi.
Kā uzsver A. Igaune, sociālais darbinieks ir ģimenes draugs, kas palīdz tikt galā ar krīzes situāciju. Palīdzību pie sociālā darbinieka var meklēt, piemēram, arī tās ģimenes, kurās bērns nespēj pārdzīvot vecāku šķiršanos. Praksē gan sociālais darbs pārsvarā notiek ar sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.

Kad vardarbība ģimenē
ir ikdiena

Latvijā ir septiņas sociālā darba mērķgrupas: ģimenes ar bērniem, vecie cilvēki, minoritātes, personas ar atkarības problēmām, bijušie un esošie ieslodzītie, personas ar īpašām vajadzībām un cilvēki, kas atrodas ārstniecības iestādēs. Kā stāsta Z.Lasmane, Eiropā sociālais darbs ir tik ļoti specifizēts, ka ir noteiktas vairāk nekā 2000 mērķgrupas.
A.Igaune stāsta, ka ir tādas ģimenes, kas brīvprātīgi sadarbojas un līdzdarbojas savu problēmu risināšanā, kā arī tādas, kuras piespiedu kārtā pie sociālā darbinieka nosūta bāriņtiesas. Zemgales priekšpilsētas sociālā dienesta uzskaitē ir 336 ģimenes, no kurām 2003.gadā klāt nākušas 106. Šobrīd viens sociālais darbinieks strādā ar 50 ģimenēm, kas ir pārāk liela slodze.
Diemžēl ļoti daudzās ģimenēs vardarbība jau kļuvusi par ikdienišķu parādību. Taču gadījumos, kad sieviete tomēr iesniegusi sūdzību, sociālā darbinieka pienākums ir viņu kopā ar bērniem nogādāt ārpus ģimenes institucionālā aprūpē. Darbiniekam ir jāorganizē transports, jāvienojas ar pašvaldību, kuras teritorijā atrodas aprūpes institūcija, jāpierāda konkrētā klienta uzturēšanās nepieciešamība tajā.
Taču, kā uzsver A.Igaune, problēma ir tā, ka šo patvēruma mītņu trūkst un esošās atrodas ļoti tālu no Rīgas. Tas rada lielus sarežģījumus , jo, ja sievietei ir darbs, tad jādara viss, lai viņa varētu to saglabāt arī rehabilitācijas kursa laikā. Viena no lielākajām problēmām ir situācijās, kad vīrietis varmāka ir vienīgais pelnītājs ģimenē, bet sieviete un bērni ir no viņa materiāli atkarīgi. Ja sieviete tomēr izlemj šķirties, sociālais dienests kārto tiesu lietas un sedz izdevumus.
Sociālais darbinieks sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru arī cenšas palīdzēt sievietei iegūt profesiju un atrast darbu. Lai gan A.Igaunes vairāku gadu praksē ir bijis tikai viens gadījums, kad sieviete izlēmusi pārtraukt ciešanu un pazemojumu loku un šķirties. Diemžēl gadās, ka varmācīga ir tieši māte. Kā stāsta A.Igaune, bieži pat vairāki simti kilometru nav šķērslis šādas “mātes” vēlmei ietekmēt bērnu, atriebties tam par sev vien zināmām lietām.
Sociālā darbiniece gan uzsvēra, ka bērna izņemšana no ģimenes ir pēdējais solis, uz kuru diemžēl reizēm pārāk uzstāj bāriņtiesas.
Lielākos šķēršļus veiksmīgam sociālajam darbam rada sociālekonomiskie apstākļi, kas ļoti ierobežo sociālo darbinieku. Piemēram, ne vienmēr ir iespējams nodrošināt psihoterapeita palīdzību, kad tā klientam ir nepieciešama (izņemot valsts apmaksātajās programmās). Zemgales priekšpilsētas sociālajam dienestam gan ir līgums ar vienu no Rīgas vidusskolām par iespējām bērniem no maznodrošinātām ģimenēm izmantot baseinu, zēni var apmeklēt cīņas sporta veidu nodarbības. Taču, kā atzīst A.Igaune, meitenēm viņa nevar neko piedāvāt.

Kad pabalsts
traucē darbam

Pērn tika ieviests garantētais minimālais ienākums (GMI), kas ir pašvaldības noteikts pabalsts vistrūcīgākajām iedzīvotāju grupām. Rīgā tas ir 35 lati bērnam un 21 lats pieaugušajam.
Taču A. Igaune norāda, ka diemžēl cilvēki nonāk atkarībā no šā pabalsta. Piemēram, māte, kurai ir astoņi bērni, atklāti paziņo, ka strādāt par minimālo algu neies, jo viņai tas gluži vienkārši nav izdevīgi. Kā atzīst sociālā darbiniece, klienti, kuriem ir ļoti zema kvalifikācija un kuri var cerēt tikai uz minimālo algu un rēķināties ar garām darba stundām, bieži apmierinās ar GMI.
Z.Lasmane gan norādīja, ka likums par sociālo palīdzību nosaka klienta līdzdalību. Ja tās nav, pabalstu var samazināt vai atņemt Taču tas attiecas tikai uz pieaugušajiem, kuri turpina veģetēt uz bērnu pabalsta rēķina. Visi aptaujātie sociālā darba eksperti atzina, ka īstu izeju no šā stāvokļa neredz. Jo sociālais darbinieks var augstā līmenī pārliecināt klientu par nepieciešamību strādāt, taču šī motivācija nespēj uzveikt nepielūdzamo faktu – darba alga 80 latu mēnesī un darba diena 12 stundu garumā.

Kad sociālajiem
darbiniekiem ir
augstākā izglītība

Kā atzina I. Dambe, ir zināmas bažas, vai 2008. gadā visiem sociālajiem darbiniekiem būs augstākā izglītība. Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik budžeta vietu valsts finansēs sociālā darbinieka specialitātē.
Pirms četriem gadiem Sociālās palīdzības fonds izsludināja konkursu par šo speciālistu sagatavošanu. “Attīstība” ieguva 80 budžeta vietas, šogad būs šo speciālistu izlaidums. Pagājušajā mācību gadā par budžeta līdzekļiem visas Latvijas augstskolas kopā uzņēma 130 sociālā darba studentus.
Problēma ir tā, ka nav zināms, cik nākamajā mācību gadā varētu būt budžeta vietu. Daudzas pašvaldības gan ir satraukušās par to, ka tajās jau šobrīd strādā sociālie darbinieki ar lielu praktiskā darba pieredzi, taču bez augstākās izglītības. Saskaņā ar likumu pēc 2008.gada viņi darbu turpināt nevarēs. Taču, kā norādīja I.Dambe, pieredze ir tikai neliela daļa no darbiniekam nepieciešamās kompetences. Jo sociālā darbinieka galvenie pienākumi ir identificēt klienta sociālās problēmas un vajadzības, noteikt palīdzības formas krīzes situācijā, spēt strādāt multisektorālā komandā, kas prasa arī noteiktu teorētisko zināšanu kopumu.
Protams, cilvēks, kas dzimis un audzis Rīgā, pēc studijām neies strādāt par sociālo darbinieku mazā lauku pašvaldībā. Tādēļ arī augstskola rīko apmācības kursus jau strādājošajiem sociālajiem darbiniekiem reģionos. Atsaucība ir ļoti liela, šo iespēju ļoti aktīvi izmanto, piemēram, Daugavpilī strādājošie praktiķi. Studijas trīs kursu garumā ir arī Rēzeknē un Krāslavā, divi kursi Smiltenē. Studenti šo iespēju mācīties uz vietas vērtē ļoti augstu, jo ne visiem finansiālās iespējas atļauj braukt uz Rīgu mācīties.
“Attīstība” gatavo sociālos darbiniekus, sociālos aprūpētājus, sociālās palīdzības organizētājus un sociālos rehabilitētājus. Trīs pēdējie strādā sociālā darbinieka vadībā, kurš, kā jau minēts, identificē klienta vajadzības un novirza tālāk pie attiecīgā speciālista. Protams, praksē mazākajās pašvaldībās, kā to arī atļauj likums, būs viens sociālā darba speciālists. Nākotnē pašvaldībām vajadzētu domāt arī par sociālā darbinieka aizsardzību, piemēram, obligāto veselības apdrošināšanu.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv