Tiesības un pienākumi. Ētika, akcenti un spekulācijas

Filozofe Maija Kūle: “Cilvēktiesības ir Eiropas un ASV ideoloģiskā pamatnostādne pēc Otrā pasaules kara.” Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Publiskajā telpā arvien redzamāk figurē jēdziens “cilvēktiesības”. Gan saistībā ar izglītības reformu, gan nacionālajām un citām minoritātēm, gan vardarbību. Tajā pašā laikā eksistē arī tāds jēdziens kā “pienākums”, kura attiecības ar tiesībām nereti paliek aiz publisko diskusiju loka. Tiesību un pienākumu attiecības vēsturiskajās un citās sakarībās skaidro filozofe Maija Kūle.

– Kā jūs skaidrotu jēdziena “cilvēktiesības” aktualizēšanos?
– Cilvēktiesības ir Eiropas un ASV ideoloģiskā pamatnostādne pēc Otrā pasaules kara. Jēdziena saknes gan ir ļoti senas, tās ir Eiropas liberālisma filosofijā no 17.,18. gadsimta. Kā politikas sastāvdaļa tas sāka funkcionēt pēc Otrā pasaules kara, kad Eleonora Rūzvelte – man patiešām prieks, ka tā bija sieviete, – sapulcināja politiķus, juristus, zinātniekus un teica: ir jāuzraksta kaut kas tāds, lai karš neatkārtotos, kaut kas humāns un vērtīgs. Tā radās pamatkarkass Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai – svētai lietai, kas atbilst Eiropas kultūras dziļākajām nostādnēm – aizstāvēt atsevišķo, individuālo cilvēku. Sākumā tās nebija tautas, grupas vai minoritāšu tiesības, bet tā sauktā mazā, reālā, ikdienišķā cilvēka tiesības dzīvot sakarīgu, labu dzīvi. Un tas, ko pārāk maz min mūsu presē, – tiesības šim ikdienišķajam cilvēkam tikt aizsargātam no valsts, no tās politiskās apspiešanas mehānisma. Svarīgākais mūsu dzīvē ir – būt dzīviem un būt laimīgiem, un, ja paveicas, tad lai šī dzīve ir labklājīga. Ir vēl arī tiesības uz darbu, uz normālu atalgojumu, uz iespēju baudīt kultūru, uz nodrošinājumu vecumdienās… Kopš piecdesmitajiem gadiem visdažādākās tiesības, tajā skaitā visai amizantas, gājušas tikai vairumā.
– Un kā sabiedrība sadzīvo ar šīm pašas radītajām tiesībām?
– Cilvēktiesības tiek izmantotas arī politizētu mērķu sasniegšanai. Daudz kas, man šķiet, arī pašreizējās Krievijas pretenzijas pret Baltijas valstīm, nav cīņa par mazā cilvēka tiesībām dzīvot labklājīgu dzīvi, bet ir līdzeklis politisku mērķu īstenošanai. Tas pats notiek ar morāles, ētikas normām, kad partijas piekar sev morāles kodeksu vai iet svētīties baznīcā – šīm pozitīvajām humānajām vērtībām tiek uzkārts kāds papildu mērķis. Trakākais ir tas, ka cilvēktiesības tiek pieprasītas un aizstāvētas nevis viņu pašu dēļ, bet gan izmantojot šo cēlo nostādni reizēm pat antihumāniem, barbariskiem mērķiem. Par to runā pārāk maz, pietiekami neakcentē. Latvijā ir amizantas grupas, Tatjanas Ždanokas grupa un citas politizētas organizācijas, kas šīs tiesības piesauc ne jau individuālā brīvā cilvēka labā, bet tādēļ, ka tas skan efektīgi. Ir saprasts, ka pašlaik jāizkar laikmetīgi lozungi. Ierodoties Eiropas organizācijās, šo grupu pārstāvju paustais balstās uz Latvijas vēstures faktu dziļāku nezināšanu vai nevērību pret tiem, tādā veidā tiek spekulēts uz pozitīvu imidžu: es nāku, es runāju pozitīvu vērtību vārdā. Viņos arī ieklausās, jo atpazīst filozofisko diskursu.
– Kā vērtējat tiesību un pienākumu līdzsvarotību mūsu sabiedrībā? Vai nav tā, ka bieži vien tiesības dominē pār pienākumiem?
– Jā, tā ir. Taču arī Cilvēktiesību deklarācijas pamatā ir tiesību aspekts. Savulaik piedalījos Parīzes Politikas un morāles zinātņu akadēmijas sēdē, kurā stundām ilgi runāja par to, ka jāliek akcents uz pienākumiem. Runāja arī, ka austrumu tautas reizēm kaut ko nesaprot, ja tām pasniedz cilvēktiesību idejas, bet labi saprot pienākumu un atbildības jautājumus. Tās ir kultūru orientācijas problēmas. Pēdējā laikā tomēr publikāciju virsraksti manas nozares zinātniskos žurnālos runā par cilvēka cieņu, tiesībām un arī par pienākumiem. Taču ir teorētiska problēma: nevar tos konstruēt kā cilvēka pienākumus pret valsti un ideoloģiju. Cilvēka tiesībām un pienākumiem jābūt sabalansētiem individuālā cilvēka dzīves rakursā, un te pienākumos ietilpst tolerance, spēja veidot dialogu, spēja piedot; te var pieskaitīt kristīgās morāles normas. Ja lemtu, ka valstij un valdošajai partijai jāklausa bez vārda runas, tas būtu vissliktākais. Cilvēktiesību jēdziena tapšanas sākumā, 1947. un 1948.gadā, PSRS piederēja uzvarētājām valstīm, un krievu juristi brauca uz ASV, lai piedalītos komisijas darbā. Viņi prasījuši akcentēt cilvēka pienākumus pret valsti. Par laimi, Rūzvelta kundze tādā sievišķīgā vienkāršībā teikusi: ejiet projām, tas nav tas, ko vajag. Protams, arī valsts civilizētā sabiedrībā ir svarīga. Parīzes hartā, ja nemaldos, 70. gados, bija diskusijas arī par grupu tiesībām. Man šķiet, ka šādi pārlikt akcentus ir riskanti, ka humānākais ir tas sākuma variants, kur akcentētas vienkāršā cilvēka tiesības eksistēt un labi dzīvot.
– Ir divi zināmi teicieni: atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Un otrs: cilvēks savas tiesības drīkst izmantot tiktāl, ciktāl tās neierobežo cita cilvēka tiesības. Kur ir robeža starp šīm tiesībām un starp pienākumu?
– Tā ir audzināšanā, izglītībā, kultūrā, gaumē, stilā. Ir kultūras, kas cilvēkus izveido par tolerantiem, solidāriem, tādiem, kas respektē citu cilvēku brīvību, kas interešu dēļ negrasās otru nogalināt. Citu robežu es neredzu.
Sākot ar valstisku vai ideoloģisku spēku vilkt šādu robežu, cilvēki tiks ierobežoti, ideoloģizēti. Filozofi mīl atgādināt par kultūrām, kuras prata būt harmoniskas un labklājīgas, piemēram, sengrieķu polisa*. Kā viņi to spēja? Arī Eiropas vēlākā vēsturē ir šādas normāla dzīves stila sistēmas. Bija renesanses un kristiešu humānisti, veselas filozofu un teologu paaudzes, kas iestājās par šo vispārējo cilvēcības noti. Varbūt reizēm pārāk romantiski, bet kas tur slikts? Angļiem ir teiciens, ka jāieklausās veselajā saprātā. Vai tad mēs neatšķiram labo no ļaunā, toleranto stilu no iznīcinoši uzbrūkošā? Katrs izglītots un jūtošs cilvēks to saprot.
– Bieži, sevišķi indivīda līmenī, vērojama arī nostāja: visām tiesībām un pienākumiem jābūt oficiāli noteiktiem, bet, ja konkrētā gadījumā tā nav, tas vairs neattiecas uz mani. Vai pieļaujat, ka ne tik tālā nākotnē visa cilvēka dzīve no dzimšanas līdz miršanai būs reglamentēta uz papīra? Tā teikt – lai nebūtu pārpratumu.
– Skaidrs, ka nebūs. Ja kaut ko fiksē, vienmēr jau paliek, kā juristi saka, interpretācijas iespējas. Pat likumus var interpretēt tā un šitā, nosaucot to par hermeneitikas mākslu. Nevar kaut miljonā punktu ietvert cilvēka dzīvi, uzvedību, situācijas. Ja to mēģinātu, iznāktu Orvela “1984”. Tas nav nepieciešams, bet vajag apturēt varaskārus un ļaunprātīgus cilvēkus. Domāju, ka ļaunprātības gēna nav, tomēr ir cilvēki, kurus dzen vai nu bezapziņas kompleksi, vai sadomazohistiskas tieksmes, vai briesmīgs egoisms. Reizēm viņi ir psihiski slimi. Karlam Gustavam Jungam ir grāmata “Cilvēka destruktivitātes anatomija”, tajā viņš raksta par Hitleru, par dažiem psihopātiem, kas nebija pat īpaši gudri, taču prata uzurdīt masās rezonansi ar iracionālām izjūtām. Un masas viņiem sekoja. Tajā pašā laikā intelektuāļi ir pārāk liberāli, nepamana ļauno vai arī pamana, bet neuzstājas pret to.
– Līdzīgi kā oficiālā Eiropa izturas pret Krieviju Čečenijas jautājumā?
– Tā, šķiet, ir lielā politika vai varbūt – lielā nafta. Grūti pateikt. Taču diemžēl dzīve rāda, ka inteliģenti sliktas lietas skaļi nenosauc vārdā, un tam ir smagas sekas, ko varēja paredzēt. Toleranci vajag ar mēru. Eiropā un ASV ir tehnoloģiskas iespējas manipulēt ar cilvēku prātiem. Liels spēks ir masu medijiem. Eiropā un ASV ir tehnoloģiskas iespējas manipulēt ar cilvēku prātiem. Psiholoģija par masu regulēšanu ir zinātne. Veseli institūti strādā uz hipnozēm, kodēšanu, politisko vadoņu psiholoģiskā tēla analīzi, līdz pat zemapziņas līmenim – lai varētu cilvēkus ietekmēt. Tā ir labi attīstīta zinātniska sistēma. Un cilvēks pat neapjēdz, cik vienkārši ar viņu var izrīkoties, ka viņi vairs nav paši. Domāju, ka arī tie krievu skolēnu streiki ir saistīti ar šādu virtuozu mākslu, kas kaut kur ar datoriem atstrādāta, soli pa solim virzīta. Šajā gadījumā atkal jāatgriežas pie cilvēktiesībām, un tās ir tiesības būt pašam, prasīt skaidrojumu, uzmanīties no manipulēšanas. Jau Kants teica: domā taču pats, domā vienu soli tālāk, neskrien līdzi baram.
– Tātad cilvēktiesības tiek izmantotas pret cilvēktiesībām.
– Reizēm. Tāda tendence ir, un slikti, ka par to maz runā, nepasaka īstos vārdus.
– Vai uzskatāt, ka cilvēkam ir pienākumi arī pret sevi, pret Dievu, pret sevi Dieva priekšā?
– Kas tic, tam noteikti ir. No visiem mēs to nevaram pieprasīt, jo cilvēki jau diezgan sen dalās ticīgos un neticīgos. Bet ir pienākums, kā Heidegers teiktu, pret šī mirkļa esamību, pret esamību pasaulē. Tu esi līdzās citām dzīvām būtnēm. Salīdzinot ar lielo kosmosu, tu esi tikai puteklis, un kas ir tev piešķirtie septiņdesmit vai astoņdesmit gadi? Vai šai īsajā sprīdī būtu neprātīgi jādzenas pēc varas un naudas? Šos nedaudzos gadus vajadzētu vismaz jēdzīgi nodzīvot. Dominante, ko apzīmēja ar Dieva vārdu vai ar bailēm no elles, ir daudz kur zudusi vai pagurusi. Šos motīvus vairs atgādina mūzika, literatūra, filozofija, kādreiz – jautājums: kas tu esi? Modernā Eiropas kultūra ir tendēta uz ekonomiku, politiku, finansēm, varu.
Bet īstenībā ar šiem krievu bērniem, ar okupantiem, ar “smagajiem Austrumiem” un visiem citiem mūs vieno tas, ka esam šai milzīgajā kosmosā kopā uz nieka septiņdesmit gadiem, un tas ir unikāli. Esam dzīvas būtnes, kurām jāsadzīvo, nevis jāplēšas un jānogalina.
– Vai ir atbildība pret savas eksistences faktu?
– Filozofi teiks: jā, tas ir pamats. Kā Sartrs: tu esi brīvs, un tu esi maksimāli atbildīgs. Vai kā Rainis: tu, pasauls’ daļa, atbildīgs par visu. Bet cilvēki negrib domāt globāli. Tad nu esi vismaz atbildīgs par saviem vecākiem – neatstāj viņus – un par saviem bērniem, ne tikai par pavisam mazajiem, bet ilgi. Tā ir dzīvības pārmantotība, divas saiknes – mūsu senči un bērni, tā tiešām ir ļoti nepieciešama atbildība, un arī tās mums Latvijā pietrūkst. Atejā iemestie bērni… To nevar iedomāties pat dzīvnieku pasaulē. Ir filozofi, kas saka, ka cilvēks ir dabas kļūda, pilnīgs strupceļš. Taču varbūt nav tik traki, – mums ir visas iespējas prātu kopt.

* Polisa – pilsētvalsts senajā Grieķijā, kas balstījās uz demokrātijas, harmonijas principiem, uz katra pilsoņa nozīmīgumu kopējā sabiedrībā.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv