Uz Latvijas kulturālās sakopšanas sliekšņa

Nobeigums.
Sākums – “LV” Nr.30 un Nr.41

Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa – Kaucmindes pils – centrālais korpuss restaurācijas darbu gaidās 2003.gada vasarā. Priekšplānā restaurēšanas darbiem savestie materiāli Saulveža Cimermaņa foto

Latvijas brīvvalsts pirmo gadu (1919–1923) dokumenti pārliecinoši pauž vadošo iestāžu, kultūras un saimniecisko darbinieku rūpes par kultūrainavas un visa daudzpusīgā kultūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu. Šīs problēmas aktualizējās sakarā ar Pirmā pasaules kara postījumu novēršanu un agrārreformas īstenošanu, muižu pārņemšanu valsts rīcībā un to turpmākās izmantošanas noteikšanu.
Latvijas oficiālais laikraksts “Valdības Vēstnesis” 1920.gada 23.decembrī paudis Zemkopības ministrijas viedokli par valsts zemes fondā ieskaitīto muižu nākotni. Te lasām, ka Zemkopības ministrijā jau plaši apspriests jautājums, kādiem lauksaimniecības kulturāliem mērķiem muižas vai to centri vajadzīgi un cik muižas vai centri šiem mērķiem rezervējami, nesadalot mazsaimniecībās. Ticis pieņemts konkrēts projekts, kurā teikts:
“1. Četrklasu lauksaimniecības skolu, zemkopības un zootehnikas izmēģinājumu staciju un vaislas materiālu audzētavu ierīkošanai no valsts puses katrā apriņķī atstājama nesadalīta viena muiža, kas pēc vietas stāvokļa (tuvu pie satiksmes ceļiem), ēku labierīcības un lauksaimnieciski lietojamās zemes stāvokļa šim nolūkam noderīga. Tādu nemaz nedalītu muižu šim nolūkam paredzēts 17.

2. Zemākām lauksaimniecības skolām, koku skolām, dārzkopības izmēģinājumiem, sakņu augu, sēklu audzētavu, ārstniecības stādu plantāciju utt. ierīkošanai no valsts, kā arī no biedrību puses atstājams caurmērā katrā draudzē viens muižas centrs ar 150 pūrvietām aramzemes. Pa visu Latviju tādu centru minētam nolūkam vajadzētu atstāt 150.
3. Lai veicinātu un izmantotu privāto personu iniciativi, zināšanas un darbu, ko grib strādāt lauksaimniecības kultūras pacelšanas labā, atstājamas nesadalītas katrā apriņķī dažas muižas, pa visu Latviju ap 50. Šīs muižas izdodamas uz nomas noteikumiem pirmā kārtā biedrībām un kooperatīviem, bet ja tādu nerastos, arī privātpersonām ar noteikumu, ka muižās jāierīko plašākas sēklu un dažādu vaislas materiālu audzētavas, cukurbiešu plantācijas, fabrikas, priekšzīmīgas purvu un pļavu saimniecības.”
Zemkopības ministrija uzdeva valsts zemju inspektoriem noskaidrot, kādas muižas un to centrus būtu lietderīgi atstāt nedalītas. Darba gaita atspoguļojas dokumentos, kas glabājas LVVA fondos. 1920.gada 16.decembrī notika valsts zemju inspektoru un mērnieku apspriede. Tajā atzīmēja muižas, “kuras pirmā kārtā vai nu pavisam atstājamas nesadalītas, vai kuru centri vismaz atstājami” (VV. – 1920. – 23.dec.). 17 apriņķos ierosināja nesadalīt 140 muižas vai to centrus. Vairākiem muižu desmitiem ieteica iespējamo izmantojumu, piemēram, Alsviķos, Trikātā, Vārmē – lopkopība, Apriķos, Popē – slimnīca, Blīdenē, Gaviezē, Košķelē, Lielbērzē, Ligutē, Skrundā – zivkopība, Ēdolē, Košķelē, Līvbērzē, Skaistkalnē, Vecsalacā – zirgaudzētava, Cesvainē, Cīravā, Dundagā, Kazdangā, Lielplatonē, Mežotnē, Nīcā, Priekulē – dažādu līmeņu mācību iestādes, Carnikavā, Zlēkās – sēklu audzētavas, Lestenē, Pūrē – dārzkopība,

Svētupes dziļais un mierīgais plūdums ar smilšakmens labo stāvkrastu pie Kuiķules, netālu no Lībiešu upuralas 2002.gada vasarā Saulveža Cimermaņa foto

Svētciemā – sanatorija, Stendē – izmēģinājumu lauki u.tml. (turpat).
Daudzām nesadalāmajam muižām vai to centriem jau tolaik bija izcila ainaviska un kultūrvēsturiska vērtība, jo tās bija ierīkotas skaistās vietās, kuru tuvumā atradās arhitektūras, dabas, mākslas un vēstures pieminekļi. Te varam minēt Apriķus, Burtniekus, Cesvaini, Cīravu, Dundagu, Ēdoli, Gaujienu, Kazdangu, Koknesi, Krāslavu, Lesteni, Mežotni, Popi, Raunu, Rundāli, Siguldu, Smilteni, Straupi, Stukmaņus, Trikātu, Turaidu, Valtenbergu, Vecsalacu, Zvirgzdeni. Šo un citu nedalāmo muižu centri nākotnē varēja kļūt par vēl labāk iekārtotiem un ainaviski izteiksmīgiem pagastu centriem vai biezi apdzīvotām vietām.
Daži piemēri. Sanatorijas izveidei ieteiktā Svētciema muiža atradās pie līkumotās, straujās un krāšņām ainavām bagātās Svētupes lejteces, tikai kādu kilometru no Rīgas līča krastā esošā tīrgaisa priežu meža, zemās kāpas un Ķeguļu seduma, kas pastāvēja vismaz kopš 17.gadsimta. Izteiksmīgo un nepiesārņoto baltsmilšu jūrmalu ar muižu savienoja sen veidojies piekrastes ceļš. Tā ziemeļu zars pa priedēm apaugušas kāpas virsu aizveda pie Salacas grīvas, dienvidu zars – pie otra tikpat izteiksmīgā Vadloma seduma. Šā apvidus ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības uzrādītas jau 17.gadsimta kartēs (LVVA 7404. f.), Pēterburgas mākslinieka A.Pecolda 1846.gada zīmējumos un citos avotos.
Lauksaimniecības skolai ieteiktā kultūrvēsturiski nozīmīgā Mežotnes muiža atradās gleznainajā Lielupes labajā krastā. Tur stāvēja pēc arhitekta Dž.Kvarengi projekta 1797.–1813.gadā celtā klasicisma stila trīsstāvu pils. Ap to pletās plašs ainavu parks. Kompleksā ietilpa muižas saimniecības būves un labi kopti stādījumi ap tām. Pie Lielupes plūduma līča kreisā krasta iepretim pilij un parkam pacēlās 9.–14. gadsimtā apdzīvotais zemgaļu pilskalns. Tā piekājes līdzenumā pletās senpilsētas vieta. Abi kopā – senās Zemgales Upmales novada centrs, zemgaļu un vācu krustnešu 13.gadsimta cīņu lauki. Kurzemes hercogs Jēkabs Mežotnē 17.gadsimtā nodibināja austuves, brokāta, gobelēnu, tapešu darbnīcas, Ķieģeļcepli, metāla kaltuves un citādas manufaktūras. Atrodoties šajā kulturāli bagātajā vidē, skola ar savu sakoptību un novada vēstures faktiem varēja jauniešos ieaudzināt ainavisko vērtību izpratni, estētisko gaumi un dzimtenes mīlestību.
Arī slimnīcas iekārtošanai iecerētajai Popes muižai bija izteiktas ainaviskas un kultūrvēsturiskas vērtības. Tā atradās vienā no Ziemeļkurzemes auglīgākajiem un labāk koptajiem apvidiem. Kā apdzīvota vieta Pope minēta jau 1231.gadā. Tās apdzīvotība pagaidām nav droši nosakāma – varbūt kurši vai lībieši, varbūt paralēli abi etnosi. Līdz mūsdienām ir saglabājies senais pilskalns, kura plakumā vēl 1920.gados auga liela svētliepa. Netālu no tā atrodas Popes muižas klasicisma stilā celtu ēku komplekss un liels parks. 17.gadsimtā celtās un vēlāk pārbūvētās pils priekšā plašs pagalms, ap kuru grupējas vairākas 18.–19. gadsimtā būvētas kalpotāju dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Pils kompleksa telpas, lielais pagalms, skaistās alejas un parks bija piemērota vide slimnieku izvietošanai, ārstēšanai un atpūtai.

Saulvedis Cimermanis,
LZA akadēmiķis