Laikiem sastopoties, dzimst dzīva uguns

Roalds Dobrovenskis, rakstnieks:

 

1980.gadā kopā ar sievu dzejnieci Veltu Kaltiņu

Autors ir miris, kad viņu sāk tikai cienīt. Kamēr ar Raini lamājas, kamēr pret viņu izturas ne tikai godbijīgi, viņš dzīvos. Bet cik reižu viņš pārvērties — kaut vai skolotāju un skolēnu acīs — no "proletariāta lielākā dzejnieka" līdz tādam un tādam sociķim, no ģēnija līdz garlaicīgam tipam un otrādi?

Nodaļa no topošās grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Ko jūs no savas biogrāfijas atceraties vislabāk un ko gribētu aizmirst?

— Jo tālāk, jo biežāk atceros notikumus un lietas, kuru vairs nav un nebūs nekad. Varbūt pirms tūkstošiem gadu kāda paaudze arī redzēja sev apkārt tieši to pašu, ko kaut kad ieraudzīja priekšteči. Bet sen jau, manuprāt, neviena paaudze neatkārto iepriekšējo. Cita pieredze, cita apkārtne, citi sejas vaibsti, citāda domāšana. Kad apglabās pēdējo no maniem laikabiedriem, kopā ar viņu aizies mūsu virsotnes un bezdibeņi, mūsu veids, kā smieties vai raudāt. Es nedomāju, ka mēs bijām sevišķi labi, bet zinu, ka citu tādu nebija un nebūs.

Un vēl. Par dzīvi un biogrāfiju. Tās ir dažādas matērijas. Filozofs Imanuels Kants izdzīvoja savu mūžu vispār bez biogrāfijas. Tā kā zemnieks: vienā vietā, viens un tas pats darbs. Atkārtojot iepriekšējos ar tādu pilnību, kā bite atkārto biti. (To es jau par zemnieku, ne par Kantu.) Kā tur bija Ojāram Vācietim:

Jēkabi, Jāņi, Kriši un Mārtiņi,

un visi līdzīgie viņiem mazliet

paliek uz mūžiem kā atvērti vārtiņi,

lai mēs kaut kur varam tikt.

Un, ja tomēr par Kantu, tad visa viņa biogrāfija ir viņa grāmatās. Tur iekšā bija jāieliek tik daudz, ka ārpusei nekā neatlika.

Man manu personāžu biogrāfijas atļauj ieskatīties telpās un laikos, kādu vairs nebūs. Izvilkt, paglābt no aizmirstības, no miršanas šur tur pa kripatiņai. Un nav arī noslēpums, ka citu cilvēku biogrāfijas tagad satur daļu no manis, no manas dzīves. Ne sliktāko daļu, es ceru.

Aizmirst gribētu gadījumus, kad tīšām vai netīšām esmu aizvainojis līdzcilvēkus, bijis sāpju vaininieks. Man nav kauns par muļķībām, par kaismi, par tiem brīžiem, kad varbūt neesmu bijis augstumos. Kāds biju, tāds biju. Bet, kad tavs dzelonis paliek svešā liktenī, tavas vainas dēļ vai ne, atpakaļ to jau nedabūsi. Ir kādi divi trīs cilvēki pasaulē un divi — viņsaulē, kuriem gribētu atvainoties. Par kādu vārdiņu... Par kaut ko, ko izdarīju, vai — tieši pretēji — neizdarīju, kad vajadzēja.

— Vai piekrītat, ka pastāvēs tikai tas, kas pārvērtīsies? Rainis taču pastāv. Bet viņš sen vairs nevar mainīties. Vai pats būtu pareģojis to, ka viņa teksti novecos?

— Jūsu jautājumā ir arī apgalvojumi, par kuriem gribētu pastrīdēties. Angļu valodā to pašu varētu izteikt pieklājīgāk: I’m afraid. .. Mēģināsim to pašu latviski: baidos, ka man vajadzēs jums iebilst...

Rainis mainās visu laiku. Sevišķi pēc fiziskās nāves. Mainās ne jau viņa garais skelets, kas guļ savus pāra metrus zem zemes. Mainās viņš pats — atkarībā no tā, kas, kad, ar kādām acīm un no kāda dvēsles dziļuma uz viņu skatās.

Nesen kāda lasītāja, latviete, rakstīja man no Vācijas: "Man ir sajūta, ka lielākā daļa literāro darbu ir svarīgi tikai tajā (īstajā) brīdī, kuram tie veltīti. Tas attiecas gan uz Raini, gan Šekspīru vai Gēti. Tādas lugas, kādas rakstīja Šekspīrs, neviens vairs neraksta. Un man vispār pagrūti iztēloties, ka reiz bija pavisam parasti uz skatuves runāt tikai dzejā..." (Manai korespondentei ir 27 gadi. Viņu sauc Ilze Krauze, dzīvo Oldenburgā. Piedodiet, Ilze, ka citēju jūsu vēstuli bez atļaujas.) Atgādināšu, ka Šekspīrs savulaik bija pamatīgi aizmirsts, un atdzīvināja viņu jau tuvāk 19. gadsimtam franči un vācieši, tas pats Gēte. Kaut kur lasīju, ka Šekspīrs ik gadu dod maizi apmēram 40000 cilvēku: izdevējiem un profesoriem, muzeju sargiem un aktieriem, māksliniekiem, teātra un kino darbiniekiem. Pavisam nesen filmas "Iemīlējies Šekspīrs" radītāji saņēma savus oskarus . Ak, tas nav pats Šekspīrs? Tas ir par viņu? Bet kāda starpība? Cilvēks, kas nomiris pirms gadsimtiem, iedvesmo un burtiski baro veselu baru mūsu laikabiedru. Vai var būt vēl dzīvāks?

Autors ir miris, kad viņu sāk tikai cienīt. Kamēr ar Raini lamājas, kamēr pret viņu izturas ne tikai godbijīgi, viņš dzīvos. Bet cik reižu viņš pārvērties — kaut vai skolotāju un skolēnu acīs — no "proletariāta lielākā dzejnieka" līdz tādam un tādam sociķim, no ģēnija līdz garlaicīgam tipam un otrādi? Esmu pateicīgs Ilzei Krauzei, ka viņa neslēpj savu attieksmi pret Raini, Gēti u.c. Vēstules beigās viņa starp citu raksta: "Paldies par lielisko grāmatu... Tā būs grāmata maniem bērniem, uz kuriem ceru." Tātad mana romāna varonim Rainim un pat man pašam ir kādas izredzes.

Raiņa teksti, protams, daļēji noveco. Katram tekstam ir divi laiki: paša un — personas, kura ar to pašreiz satiekas. Pirmais laiks ir nemainīgs. Otrais — vienmēr ir tagadnē un novecot nevar. Un kopā ar to otro, jūsējo, lasītāj, mūsu laiku, mainās arī pats teksts. Un dārgāks un dārgāks kļūst it viss neatkārtojamais, kas tajā. Ja tagad visi rakstītu kā Šekspīrs, tam nebūtu ne mazākās jēgas. Šekspīra lugās iestrēga viņa laiks. Šekspīra laiks un mūsējais sitas viens pret otru kā krams pret kramu, un acu priekšā dzimst dzīva uguns.

— Vai jūs pats maināties?

— Bez šaubām. Atceros, man vēl pavisam nesen bija piena zobi. Bet tagad pat no tiem, jau vēlākajiem, visu vairs nav. Nemainās raksturs. Rakstura saknes veidojas pirms dzimšanas, mātes vēderā. Pats raksturs iznirst gadus divus trīs vēlāk.

Bet kaut kas dvēselē, garā, pat smadzenēs mainās, un es neteiktu, ka obligāti uz sliktāko. Mana pēdējā grāmata uzrakstīta brīvāk par citām. Rakstīšana ir dīvaina spēle. Jo tā ir brīvāka, jo labāk visiem: autoram, personāžiem, beigu beigās, lasītājiem.

Bet nevar neredzēt arī, ka tavā ķermenī, galvā un pat sirdī jau diezgan daudz visādu izdedžu. Jaunībā neviens to nejūt, bet vecumā — gandrīz katrs: tu esi tas pats puika, kas biji septītajā klasē. Tomēr nav gandrīz neviena, kas ticētu šai patiesībai. Vien debesis ar visu smagumu, ar zvaigžņu tonnām, nerunājot jau par tavas mājas griestiem, ir uz taviem pleciem: nomest nevar, bet turēt par smagu. Vien nogurums tevī aug, bet svaigums pamazītēm iet zudumā, tā vietā krājas atceres par bijušo svaigumu... Tas viss ir ļoti labi. Ļevs Tolstojs daudz domāja par šo matēriju. Ja augu mūžu viss būtu kā jaunībā, neviens negribētu mirt, tā apmēram viņš rakstīja. Slimības, vecuma nelabumi palīdz mums samierināties ar drīzu aiziešanu. Lai dzīves svētkus svinētu citi puikas un citas meitenes. Lai viņiem laimējas.

— Kāpēc izvēlējāties strādāt ar Raini? Viņš taču te, Latvijā, it kā iepazīts. Bet vai lielu personību vispār var iepazīt? Vai tomēr nav tā, ka vismazāk cilvēks pazīst pats sevi?

— Es nezinu, cik lielā mērā es izvēlējos Raini, cik — viņš mani. Tagad redzu, ka tieši Rainis ir atslēgas figūra te, Latvijā. Un neviens cits nepalīdzētu man saprast šo zemi tā, kā viņš, ne tikai ar visu to, kas bija viņam dots, bet arī ar iedzimtiem un paša iegūtiem trūkumiem.

Īstais Rainis jau desmitiem gadu nāk ārā no miglas... Ar daudzu cilvēku palīdzību. Pamazām dzejnieka figūra atbrīvojas no aizspriedumiem, no leģendām, no apzinātas sagrozīšanas. Turklāt mūsu laiks ir pirmais, kad var runāt brīvi, nekam nepielāgoties, bez cenzūras, ārējas un iekšējas. Pat pirmās Latvijas Republikas laikā apstākļi bija citi. Naids un mīlestība, skaudība vai cieņa pret Raini bija personīgi, pa ielām staigāja simtiem Raiņa paziņu. Bet Ulmaņa laikā jau darbojās apslēptā cenzūra. Pat trimdā daži latvieši pamatīgi politizēja visu, kas saistīts ar Raini (tas, protams, nav pārmetums). Par padomju laika "glavļitu" nav ko runāt — es sapratu, ka nodrukāt tādu romānu nav iespējams. Jau sen, ap 1988. gadu, zināju, ko es gribu pateikt. Nevaru nepateikt. Pa galvu maisījās visādi fantastiski projekti. Piemēram, atrast tulkotāju, pārtulkot topošo grāmatu latviešu valodā, slepeni izvest uz ārzemēm un izdot Amerikā vai Austrālijā... Interesanti, ka daļēji šis plāns arī ir īstenojies: grāmata vispirms izdota latviski. Un Amerikas un Austrālijas latvieši izlasīja to agrāk nekā pirmais krievu lasītājs oriģinālā.

Vai lielu personību vispār var iepazīt? Es nezinu. Drīzāk — ne. Nevar iepazīt arī nelielu personu. Nevar iepazīt līdz galam ne sevi, ne citu. Bet mēģināt nav aizliegts. Un, ja būtu aizliegts, mēs to vienalga darītu. Kā arī darām pēdējās tūkstošgades. Mēģinām divējādi: ar mākslas un ar zinātnes palīdzību. Literatūra te izdarījusi ne mazums, zinātne — arī. Bet nepietiekami. Mums daudz vairāk zināms par apkārtējo pasauli, par zvaigznēm un citiem visumiem nekā par sevi, par savu īsto dabu, par katastrofām, kas ieliktas mums iekšā kā bumbas ar pulksteņmehānismu. Lai te izdarītu jauna mēroga atklājumus, līdzšinējā zinātne, iespējams, vispār neder. Jābūt citai pieejai. Fjodors Dostojevskis zina par cilvēku vairāk nekā Zīgmunds Freids kopā ar Karlu Gustavu Jungu. Mēs izjaucām cilvēku kā studēšanas priekšmetu, bet salikt kopā vēl neprotam. Urīna analīze ir vajadzīga lieta, bet tā nepalīdzētu mums saprast atšķirību starp Josifu (Jāzepu?) Staļinu un, teiksim, Osipu Mandelštamu. Atkārtošu: līdzšinējie zinātnes paņēmieni te, cilvēka gadījumā, liekas, izsmelti, bet laika mums palicis pavisam maz, pulkstenis tikšķ, vai dzirdat?

— Kas bija visgrūtākais, rakstot grāmatu "Rainis un viņa brāļi"?

— Visgrūtāk bija tad, kad, mainoties visai dzīvei, pienāca brīdis... Kā to izteikt... Man bija iespaids, ka ne tikai es ar savu romānu, bet arī pats Rainis un vispār literatūra, un visi mēs neesam vajadzīgi nevienai dzīvai dvēselei. Toreiz es pārstāju rakstīt. Pāra gadus pat neuzrakstīju nevienu jaunu rindu. Bet pēc tam, atceros, Viesturs Vecgrāvis jautā: "Kā jums ar Raini? Ļaudis, kas lasījuši sākumu, interesējas, ne tikai šeit, Rīgā, bet arī provincē..." Un vēl — Imants Ziedonis Vecrīgā: "Kā tev ar Raini? Neraksti? Žēl, mēs gaidījām..." Un tad Māris Čaklais, kurš 1988. gada septembrī savā "Literatūrā un Mākslā" publicēja grāmatas fragmentus un pat pa radio "Brīvā Eiropa" stāstīja par iesākto darbu, un tad Imants Auziņš... Ja nebūtu tādu atgādinājumu, grāmata būtu palikusi nepabeigta.

Runājot par pašu darbu... Visgrūtāk bija tikt galā ar materiāla masu, izvēlēties visvajadzīgāko no simtiem un simtiem iespējamo dokumentu, dzejoļu, lugu, vēstuļu... Un tas bija tikai sākums. Vajadzēja implantēt šos svešķermeņus, kas tik dažādi pēc rakstura, valodas, izteiksmes veida, tā, lai jaunais organisms būtu veselums, lai veselais nesadruptu. Protams, vieglāk rakstīt pašam savu tekstu, brīvi nodoties pārdomām, fantāzijām, ļauties atmiņām... Bet te man nebija izvēles. Ja es tikai pats un tikai ar saviem vārdiem pateiktu to pašu, man vienkārši neticētu. No 905 lappusēm mašīnraksta teksta ap 180 lappušu ir citāti. Man vajadzēja, lai ne es, autors, bet pats Rainis teiktu pašu galveno. Mans pienākums bija dot iespēju Raiņa oponentiem iebilst, izklāstīt savus argumentus. Man vajadzēja plaši citēt Raini un citus, lai doma būtu te, acu priekšā, pilnībā, lai lasītājs redzētu, ka neviens nemanipulē ar citātiem, neaprauj domu, nerauj ārā rindiņas, kas izdevīgas kādam iepriekš izvēlētam mērķim. Man vajadzēja parādīt, ka Rainis un citi personāži nereti runā pretī paši sev (tas ir normāli un cilvēcīgi, vai ne?). Man gribas, lai pats Rainis vai pats Stučka ne tikai vienu reizi, bet atkal un atkal apliecinātu savu pozīciju, jo pieķert ar vārdu vēl nenozīmē kaut ko pierādīt: vērā tiek ņemts tikai soļu, domu, izteikumu daudzums un pastāvība. Un, beigu beigās, tas ir ideāli, ka lasītājam ir tiesības tepat, grāmatā, pārbaudīt faktus un patstāvīgi nolemt — vai viņš piekrīt autoram, vai ne.

Turklāt kaut minimāli vajadzēja dot vārdu arī dzejniekam Rainim, dzejniecei Aspazijai. Vai atgādināt, ka citēt šajā gadījumā nenozīmēja — ņemt gatavo? Man taču nācās tulkot no latviešu un vācu valodas, atdzejot no jauna pat "Uguns un nakts" rindas, jo krievu izdevumi tieši man vajadzīgajos fragmentos, izrādās, nedaudz atkāpjas no oriģināla. Bet Aspazijas lugas, daži dzejoļi, proza, dienasgrāmatas, atmiņas līdz šim bija lasāmas tikai latviski. Kā arī daudzi paša Raiņa teksti. Nerunājot jau par citu laikabiedru vēstulēm, atmiņām utt.: daļa no tām pat latviski nebija publicētas. Ap 50 lappušu, var teikt, pirmpublikācijas (protams, nepilnas un bez zinātniskiem komentāriem: uzdevums bija pilnīgi cits). Piemēram, Aspazijas un Raiņa krievu valodā rakstītās vēstules: pirmo reizi manā grāmatā tās var lasīt oriģinālā. "Jaunās strāvas" procesa protokoli, cik es zinu, arī citēti tikai 1913. gada avīzēs tulkojumā; dažas Jaņa Jansona–Brauna, Jāņa Jankava un citu vēstules nav drukātas nekad agrāk un, protams, neviens tās nebija tulkojis... Piebildīšu, darba laikā es no jauna atdzejoju krievu valodā divas Raiņa lielākās traģēdijas: "Induli un Āriju", "Jāzepu un viņa brāļus", sastādīju Raiņa lugu krājumu divos sējumos krievu valodā ("Liesma", 1990. Mans sastādījums, priekšvārds, piezīmes, jaunu tulkojumu pasūtīšana utt.). Nedomāju, ka atdzejotāja, tulkotāja darbs vieglāks par prozaiķa vai dzejnieka darāmo, ka tā būtu otrās šķiras literāra nodarbošanās. Bez šaubām, romānista, tulkotāja vai, teiksim, arhīvista darbs ir dažādas profesijas. Bet man nebija no svara, vai es uzturēšos žanra robežās, prozas robežās, vienas specialitātes robežās. Man liekas, laimīgākajā gadījumā žanrs top un rodas kopā ar jaunu opusu, un nākamajai grāmatai vajadzēs meklēt citu, vēl neesošu žanru. Esmu pārliecināts: kam nepatiks it kā jaunais, neparastais Dzejnieks, tam nāksies strīdēties ne tik daudz ar mani, cik ar pašu Raini. Vai speciāli pievērt acis uz viņa tekstiem, viņa domām, pārpārēm klātesošām romānā, izvēlēties no visa tikai to, kas tieši tev pieņemams? Tas ir izbijis variants. Un, vārdu sakot, es neticu, ka visu to, kas tagad atklājas, var aizklāt, sastatīt atkal "kā bija".

Ir vēl kas. Neslēpšu: nerakstīju grāmatu tikai par Raini. Un pat ne tikai par Raiņa dzimteni. Ne vien Latvijas, bet arī Krievijas, arī Eiropas vēsture, cilvēks vispār un es pats arī, nākotne ne mazāk kā pagātne bija man prātā, un ja man teiks: cik lielas pretenzijas! — tad atbildēšu: ar mazākām te nebija ko sākt.

— Vai, strādājot pie šīs grāmatas, ar sevi pašu vai citiem sabiedrotajiem neradās domstarpības? Kas visvairāk jums palīdzēja radīt šo darbu?

— Ar sevi pašu domstarpības bija un būs. Es gribētu kaut cik draudzīgāk izturēties pret sevi, bet tādas lietas nav atkarīgas no mums. Palīdzēja man Velta Kaltiņa, viņas mīlestība un mana arī. Bez mīlas vispār nevar rakstīt. Mīlestība der jebkāda, protams, tikai reāla, esoša, izlikties te nevienam neizdotos. Naids arī der — ja tas ir taisnīgs, ja tu aizstāvi to, kas tev ir svēts, ko tu mīli. Skaudība vai aizvainojums, atriebība vai bezspēcīgas dusmas, kompleksi un intrigas — daiļrades pretstats. Kā, piemēram, cilvēka spēja nogalināt citu un spēja radīt bērnu.

Nevaru nepateikt vēlreiz, ka šis mans darbs nebūtu iespējams bez tiem latviešiem, kuri simt gadus noņemas ar Raiņa dzīves un darbu pētīšanu, publikāciju saglabāšanu. Atceros arī, ka bija tāds interesants pagrieziens... Baņutas Rubesas it kā jocīgais opuss par Raiņa un Aspazijas dzīvi Šveicē deva man kādas trūkstošas brīvības malciņu. Varbūt līdz tam es pārāk skolnieciski raudzījos uz saviem personāžiem. Cita, citas pasaules pieredze manī kaut ko atraisīja... Bet tādu pagriezienu bija ne mazums: grāmatai ir sava biogrāfija.

— Kas ir jūsu autoritātes, skolotāji rakstniecībā?

— Antons Čehovs — ne tikai liels meistars, bet, es teiktu, pats godīgākais rakstnieks no visiem, kurus es zinu. Dostojevskis — kā cilvēkzinātājs, un galvenais, kas padara viņu pilnīgi unikālu: viņa attieksme pret Dievu, pret Kristu. Puškins — arī kā prozaiķis, viņa valodai ir neatkārtojama, aristokrātiska vienkāršība, pēc viņa tik skaistas nebija nevienam. No 20. gadsimta rakstniekiem — austrietis Roberts Muzils ar romānu "Cilvēks bez īpašībām", Umberto Eko. Viņi nav mani skolotāji, es strādāju tādā neizsekotā apgabalā, kur saplūst prozas, dzejas, pat mūzikas, literatūrzinātnes un dokumenta robežas. Zinātnē tā būtu fizikālā ķīmija vai ķimikālā fizika (pēdējais ir pusjoks, grūti runāt nopietni par lietām, kuras nepārzini).

— Varbūt Latvijas vēsture būtu citāda, ja Rainis tajā neiesētu sociāldemokrātijas sēklu?

— Rainis taču nebija viens. Viņš atveda aizliegtās literatūras čemodānu, vēl kādu un arī no Vācijas atveda viņa draugs Pauls Dauge. Aspazija pareizi skaidroja, ka būtu labi, ja sociālistu teorijas atnāktu mazdrusciņ vēlāk, bet viss jau dega Vācijā un Krievijā, un "dzirksteles nevarēja nenokrist uz Latvijas salmu jumtiem". Citēju no galvas, tas ir kaut kur grāmatā. Taču Latvijas vēsture bez Raiņa jebkurā jomā būtu citāda. Vispār tādu lomu viens cilvēks veselas nācijas dzīvē var nospēlēt tikai vienu reizi un tikai mūža sākumā.

Un vēl par vēsturi, kas ir katras zemes biogrāfija. Ir ļaudis, kas gribētu no visas Latvijas vēstures atstāt kādus divdesmit vai trīsdesmit gadus. Tā būtu klaja nodevība. Vai drīkst izmest, izsvītrot no savas tautas vēstures simt paaudžu? Ne visi saprot, ka latviešu vēsture ir daudz, daudz garāka nekā Latvijas valsts biogrāfija.

Vajadzētu zināt: latviešiem ir daļēji kopīga vēsture ar kaimiņu tautām un valstīm. Kopīga vēsture ar Zobenbrāļu ordeni — ap trīssimt gadu, ja nekļūdos, ar Zviedriju, Poliju, Krieviju (ap 250 gadu), ar Vāciju, ar Romu. Vieglas vēstures, bez asinīm, bez vardarbībām nav nevienai zemei, nevienai tautai. Bet viss, kas bijis ar zemi un cilvēkiem, ir bagātība. To vajag pieņemt, kā Rīga pieņēma un atzina par savām ēkas, kuras savulaik uzcēla vācu, krievu, latviešu un vēl nezin kādi arhitekti un meistari: tas viss ir jūsu mantojums, neko neklājas atmest vai aizmirst.

— Vai Rainis savā dzīvē ir daudz konfliktējis? Vai liela personība var pastāvēt bez konfliktiem?

— Atbilde uz pirmo jautājumu — visa mana grāmata. Raiņa un Pētera Stučkas globālais strīds — visa romāna mugurkauls.

Bez konfliktiem nevar pastāvēt nekas. Pati dzīve ir mūžīgs konflikts ar nāvi, kādas kārtības strīds ar pirmatnēju haosu. Haoss ir vecāks, senāks par jebkuru kārtību. Un mīlestība — visjaunākā no svarīgākajām lietām mūsu visumā. Un visretākā. Kaut... ja atcerēties, ka "Dievs ir mīlestība"...

Starp citu, autoram, kas tic Dievam (kā prot, līdz pilnībai te tālu), nebija viegli ar varoni, kas Dievam principiāli netic. Es zinu, ka vairums pasaules zinātnieku ir ateisti. Man tuvāki tādi kā krievu akadēmiķis Ivans Pavlovs. Viņam izdevās atklāt dažus noslēpumus cilvēka smadzenēs... Un turklāt Padomju Krievijā viņš turpināja ticēt Dievam (tas bija diezgan bīstami un skaitījās pilnīgi antizinātniski).

Esmu pārliecināts, ka bezdievība ir vienkāršāka, primitīvāka par ticību. Ja kādam nepatīk vārds "morāle", teiksim "ētika"... Tik un tā tai jānāk no augšas. Citādi morāle būs vienmēr paklausīga kārtējam valdniekam, kārtējai sabiedriskai sistēmai. Tie desmit baušļi vai nu jāpieņem no Dieva, vai jāaizmirst, ka tāda ētika vispār bija.

Pirms gada vai diviem kāds latviešu rakstnieks beidzot atrada vainīgos visās latviešu bēdās un grēkos: inteliģenci. It kā šī parādība, importēta no Krievijas, visu izpostījusi. Cita lieta — intelektuāļi, kā visur Rietumos. Cik atceros, nekādas polemikas, nekādu iebildumu nebija. Savādi. Ja runā par sociālismu, tad Rainis un citi to sākumā paņēma no pirmavota — no Vācijas, no Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa, Augusta Bēbeļa un tā tālāk. Bet bez latviešu inteliģences nekādas latviešu nācijas nebūtu, varu apgalvot.

Man personīgi liekas, ka inteliģents ir intelektuālis ar sirdsapziņu. Teiksim, bija Sergejs Koroļovs, bija Julijs Haritons, vēl citi padomju zinātnieki, akadēmiķi, tikpat apbalvoti un slaveni kā akadēmiķis Andrejs Saharovs. Visi viņi, bez šaubām, intelektuāļi. Bet inteliģents starp viņiem, liekas, tikai Saharovs. Vai jāskaidro, kāpēc?

Ja inteliģents nekā nezina nevienā nozarē, viņš nav inteliģents — viņš banālas obrazovančinas ("skolniekošanās") pārstāvis (vārdu izgudroja krievu inteliģents Aleksandrs Solžeņicins). Ja inteliģents zaudē sirdsapziņu un nodod savus ideālus (gandrīz nepieklājīgi skan šis vārds, aizejošs no aprites), tad viņš vairs nav inteliģents. Tas nav goda zinātņu grāds, nav amats, neviens tevi nevar ne iecelt par inteliģentu, ne atņemt šo nosaukumu. Interesanti, ka visi apkārtējie parasti zina: šis cilvēks ir inteliģents, bet tas ne. Par sirdsapziņu. Sirdsapziņa, manuprāt, ir Dieva balss dzīvā cilvēkā. Ja nav Dieva baušļu, tad kāpēc mums neēst cilvēku gaļu? Kaloriju tur nav mazāk kā liellopam. Un tik daudz cilvēku dažādās zemēs taču dzīvo badā. Pabarot vienu izbadējušos iedzīvotāju pusi ar otru, un viss būtu kārtībā? Atteikšanās no Dieva morāles ne reizi vien veselas valstis noveda tieši pie kanibālisma robežas un aiz tās.

Pie viena. Man ir tāda sajūta, ka apmēram pirms divsimt gadiem pasaules filozofija būtu varējusi izvēlēties citu, ne tik postošu ceļu. Uzreiz pēc Kanta... bija tādas krustceles. Bet tad filozofiem par šaušanas mērķi kļuva ticība, Dievs. Tēmēja uz Dievu, bet trāpīja cilvēkā.

Un vēl. Liekas, pasaules mērogā nav novērtēti pēc nopelniem reliģijas domātāji, krievi Vladimirs Solovjovs, Nikolajs Berdjajevs un citi. Pēc nopelniem — nav pareizais teiciens. Pēc būtības. Rietumu filozofijas 20. gadsimta ārdošās tradīcijas pieprasītas pilnībā, nosaukto domātāju radošais spēks — gandrīz necik.

— Vai kādu šodienas politiķi varat pietuvināt Rainim?

— Nē. Kaut Rainis tuvāks man kā domātājs un dzejnieks. Man liekas, visskaistākā un mūsdienīgākā Raiņa doma ir tā, ka politikai jābalstās uz mīlestību, ka mīlestībai jābūt vēstures dzinējspēkam. Es saprotu, nopietnais lasītājs šeit paraustīs plecus. Gan šis autors, gan pats Rainis ir utopisti, labākajā gadījumā teiks viņš. Un, ar ko beidzas utopijas, mēs visi zinām.

Jā, jā. Un ja vēl turpināt: Raiņa doma bija, ka megapersonām, tas ir, tautām jāmīl citai citu... Kas par murgiem — būs jautājums. Vai jūs neredzat, ka viss gāja un iet tieši pretējā virzienā?

Un tad pajautāšu es: vai Jēzus Kristus ir utopists? Jā vai nē? Mīlestība pret tuvāko — kur jūs to redzējāt?

Redzējām ar. Kaut redzējām arī svēto inkvizīciju... tā bija vēl sliktāka par Kristus krustā sišanu.

Taču padomāsim kopā. Vai bez Kristus mācības, vai bez šī Kristus ideāla, bez Dieva, ar vienīgo domu — kā pārspēt citus, kā atņemt otram, kā ar elkoņiem izgrūstīt visus un pirmajam atskriet pie barības siles, pie varas, naudas, baudu siles — cilvēce pārdzīvotu šos 2000 gadus? Un ja pārdzīvotu — kas tā būtu par cilvēci?

Dieva doma, Dieva un Cilvēka dēla ideāls, nesasniedzamais kā zvaigznes, bet tikpat reālais, bija un ir, un ilgāk par to līdz šim nav izturējusi neviena doma, neviena ideja.

Tiesa gan, daudzi tagad runā par postkristīgu pasauli. Es drīzāk runātu par pirmskristīgo. Mēs vēl nekad neesam dzīvojuši pēc Kristus vārdiem un domām. New–Mefistofelis manā romānā teica: nekādas tādas cilvēces nav. Un diemžēl šeit vajadzētu velnam piekrist. Nekad vēl tautas personības nav domājušas cita par citas interesēm, tikai par savām. Nekad mīlestība un pat vienkārša cieņa nav bijusi pasaules politikas motīvs. Nebija, bet būs. Tautām personībām jāmīl savi tuvākie, alternatīva te nepārprotami ir viena — nāve. Kopēja iznīcība.

Bet kāpēc es jums te lasu sprediķi? Tas drīzāk piestāv mācītājam. Kāpēc mums tik garlaicīgi, ja dzirdam par kaut ko labu, bet ļaunums kā stāsta priekšmets ir tik pievilcīgs? Kāpēc mēs vairumā esam tādi, ne citādi? Kādus noslēpumus par mums zina Dievs tas Kungs, zina, bet klusē?

— Kā vērtējat pašreiz Latvijas politisko gaisotni? Vai tai nav raksturīga kāpšana augšup pa lejupslīdošām kāpnēm?

— Ir raksturīga. Vienīgais, kas mierina, ka postpadomju telpā nevienam neiet daudz labāk par mums.

Nelaimju nelaime — politiskā, ekonomiskā un kulturālā tuvredzība. Mēs kā vieglā gumijas laiviņā joņojam pa strauju kalnu upi, knapi paspējot atgrūsties no kārtējās klints, nezinot, kas ir priekšā un pat kur gribam nokļūt. Ja vienā teikumā vajadzētu nosaukt Latvijas postpadomju valdību darbību, tas ir tālredzības un jebkādas stratēģijas trūkums. Zemei nav specializācijas. Tas arī ir stratēģijas jautājums.

Dostojevska velniem, pseidosociālistiem bija iekšējs uzdevums — katru ģēniju izdzēst vēl šūpulī, bet mums vajadzētu atrast katrā bērnā talanta, ģenialitātes dzirksteli un uzpūst... Kamēr Latvijā nav atrasta ne nafta, ne dimantu vai zelta lauki, šai zemei būs divas bagātības: cilvēku intelektuālās, radošās spējas un izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. Latvija varētu kļūt par svarīgu krustojumu, kur norunātu satikšanos puse Eiropas. Tas varētu būt kultūru āderu krustojums, turklāt ne jauns, bet atjaunots. Kultūra, manuprāt, ir zinātnes, mākslas, izglītības savienojums. Sengrieķiem māksla nebija atdalīta no zinātnes. Filozofija un vēsture, medicīna, kā zināms, skaitījās mākslas, tām bija savas mūzas — aizbildnes. Vai nav laiks atgriezties pie pazaudētās vienotības?

Vai nav savādi, kā tā sauktā politiskā elite izturas pret kultūru, pret zinātni? Es dažreiz domāju: viņi sēž zālēs, kuras projektējuši kultūras ļaudis, runā valodā, kuru rakstnieki un tauta attīstījusi un ar Dieva palīdzību radījusi, viņi brauc mašīnās, kuras izgudrojuši zinātnieki un tehnikas ģēniji, viņi dzīvo pasaulē, kas pārveidota un apdzīvota ar zinātnes un kultūras līdzekļiem, viņi ieguvuši kaut cik zināšanu un izglītības, pateicoties tai pašai kultūrai, viņi pārdala naudu, kas paņemta no visiem. Un viņi atļaujas nicināt kultūru, nekad neaizmirstot izšķērdīgi samaksāt paši sev, bet izglītībai, zinātnei, kultūrai atmetot kādu līdzekļu mazumiņu — it kā ubaga dāvanu! Ar savu nicināšanu nocērtot zaru, uz kura paši sēž ar visām ērtībām.

Cerība — uz jaunajiem. Es uztaisītu katrā labā skolā, ik universitātes kursā divas stratēģiskās domāšanas komandas. Lai tad sacenšas un cīnās, kā hokejisti pasaules čempionātā. Lai meklē attīstības modeļus savai zemei, pilsētai, skolai. Lai pašvaldības viņiem par to kaut cik maksā un godina labākos. Lai smadzeņu uzbrukumi nāktu nepārtraukti, vilnis pēc viļņa. Lai neiespējamais būtu izsekots ar tikpat lielu cieņu un interesi kā redzami iespējamais.

Vai tā ir nejaušība, ka viens no ievērojamākajiem pasaules baletdejotājiem izaug Rīgā? Nē, tā ir skola. Tā ir pedagogu māka, tā ir uzticība jaunajiem, agrāka specializācija, cieņa pret talantu, pret talanta vismazākajām pazīmēm... Un mērķtiecība. Un skatiens tālu uz priekšu.

— Vai jums ir saglabājušies labi kontakti ar krievu rakstniekiem? Kā viņiem klājas? Un kā radošie cilvēki raugās uz notikumiem Krievijā?

— Es aizbraucu no Krievijas pirms 25 gadiem. Nesen Maskavā, Latvijas vēstniecībā, satiku paziņu, ar kuru pēdējo reizi bijām redzējušies Južnosahalinskā pirms 37 gadiem. Izrādās, viņš ir žurnāla "Junostj" galvenā redaktora vietnieks. Kādi jums tagad honorāri, jautāju. Nekādi, viņš atbild. Mēs autoriem nemaksājam necik. Bet, saproti, autoru netrūkst, un tie ir gluži labi... Metiens? Septiņi tūkstoši eksemplāru (bet bija kādi trīs miljoni!). Tagad runā, ka nelielo valsts dotāciju drīz vairs nedos, tad puse preses ies bojā...

Un tomēr kā lasītājs es jūtu, ka mūsdienu krievu literatūras krīze vai nu ir beigusies, vai beigsies visā drīzumā.

Notikumi Krievijā... Gribat vai ne, bet jārunā atkal par morāli. Boļševikiem izdevās salauzt cilvēkos Dieva dotu morāli, bet nekādas citas pasaulē tomēr nebija un nav! (Jā, protams, eksistē arī citas reliģijas, bet tur tā paša Dieva pirksts ir vai nu redzams, vai jūtams.) Un milzīgā zeme tagad cieš no šīs nelaimes. Kad Dieva nav un, kā Dostojevskis teicis, "viss atļauts", kad vienalga, kā tu dabūji varu un naudu — kaut ar zagšanu, slepkavošanu... Tad jebkurai kārtībai uzbrūk haoss, un tas ir bīstams visiem. Kaut kādā veidā visu to jūtam arī mēs.

Bet ne mazāk mani uztrauc mūsu nekompetence attiecībās ar Krieviju. Kad mūsu augstākās personas runā ar un par mūsdienu Krieviju tā, it kā runa būtu par Staļina laiku PSRS, tad tās biksta milzīgo kaimiņzemi tieši uz to pusi. Bet kustība šajā virzienā ir galīgi nevēlama visai pasaulei, ne tikai mums.

Man teiks: bet, no otras puses, bija tikpat daudz, ja ne vairāk, rupju kļūdu. Varbūt. Bet diplomāta māksla ir otra kļūdas vērst savai zemei par labu, ne otrādi.

— Vai latviešu sabiedrībā ir kādas tradīcijas, ko jūs kā Latvijas krievu rakstnieks nevarat pieņemt?

— Jā, es sevi uzskatu par Latvijas krievu rakstnieku. Es pat nevarētu uzrakstīt veselu grāmatu latviski — man ir cita domāšana, cita stilistika (bet franči mēdz teikt: stils — tas ir cilvēks). Starp citu, grāmatā es neslēpju savas jūtas pret dzimto valodu, pret krievu rakstura, krievu dziesmas īpašībām, pret krievu kultūru. Pārmetumu no latviešu puses nebija. Un vai var pārmest cilvēkam mīlestību pret savu māti? Latvieši Krievijā vai Dienvidamerikā, vai jebkur citur arī atceras un mīl savu valodu, dziesmu, savas tautas pagātni un nākotni.

Es teiktu, ka latviešiem piemīt labas īpašības, kas atšķir viņus no citiem (tāpat kā sejas panti, kā matu krāsa), bet trūkumi un netikumi apmēram tādi paši kā visiem. Tāpat mēs redzam skabargu sveša acī, bet savā neredzam pat baļķi. Tāpat žēlojam sevi un atceramies, kas un kad darīja mums pāri, bet labprāt aizmirstam, ka darījām pāri citiem.

Pašreiz mani uztrauc tas, ka sabiedrībā (ne tikai latviešu vien!) valda necieņa pret individualitāti, pret personību. Nācija, tauta, valsts — tas ir daudz. Bet tiklīdz kādu vērtību paceļam augstāk par cilvēka dzīvi un personību, tūlīt, re, šī vērtība piesūcas ar asinīm. Pat Kristus vārdā, kā zināms, cilvēks prot slepkavot un izvarot.

Es gribētu, lai vairāk latviešu redzētu citu tautību pārstāvjos tādus pašus cilvēkus, tā paša Ādama pēctečus. Tā nav, teiksim, krievu problēma, ne tikai viņu. Tā ir arī latviešu problēma. Ir līdzcilvēki, kas it kā izpilda kādu uzdevumu: savervēt katram latvietim vismaz simtu pretinieku. Bet, mīļie, jādara tieši pretējais: jāatrod un jāsavervē savai dzimtenei draugi un sabiedrotie! Tas ir tik vienkārši un neapstrīdami! Tie, kam ir autoritāte, kam latviešu vairums tic, sauciet savus laikabiedrus uz šo, ne uz otru pusi! (Kas tā par lietu — atkal sprediķis!).

Vēl gribu piebilst lūk ko: vai pamanījāt, cik nožēlojams izskatās, teiksim, medicīnas akadēmiķis, kad viņš ar metra uzpūtību runā par astronomiju? Es ļoti baidos no savas (svešas arī) nekompetences, tieši tāpēc atgādināšu: es paužu vienīgi savu viedokli. Kategoriski negribu ne pamācīt, ne uzspiest kaut kam savu domu. Tad es pārkāptu savas kompetences robežas. Un rakstniekam tas ir sevišķi liels grēks — autoram, tāpat kā baņķierim, ir ārkārtīgi svarīga nesatricināma uzticība.

— Vai, ieejot jaunajā gadsimtā, kaut kas jums izraisa nostalģiju?

— Šaušalīgāks par 20. gadsimtu bija varbūt tikai 16. gadsimts. Un manas nākamās grāmatas darbība būs tieši tur, tūkstoš piecsimtajos gados.

Bet nostalģija... Man žēl dzīvu dziesmu. Es atceros laikus, kad visi dziedāja paši, no bērniem līdz sirmgalvjiem. Mikrofoni un profesionāļu balsis vēl neaizstāja paša cilvēka elpu un mūziku. Un ne tikai tas... Mēs aizvien vairāk savu funkciju atdodam mašīnai; dažreiz jauns puika vai meitene nevar saskaitīt divi plus divi — izņem kalkulatoru un tad... Vai visa šī tehnika galu galā ne tikai dziedās, skaitīs, bet arī dzīvos mūsu vietā?

— Grāmata "Rainis un viņa brāļi" Latvijā nu jau ir plaši pazīstama. Varbūt minēsim vēl citus darbus.

— Manā rakstnieka biogrāfijā būtu vēl minams biogrāfisks romāns "Nabaga bruņinieks. Grāmata par Musorgski", "Alķīmiķis jeb komponista Aleksandra Borodina dzīve", garstāsti "Augsti, trešajā stāvā", "Kiteža, mana pilsēta", kā arī pasaka "Aiz vijoles atslēgas", Berlīnes teātrī pēc šīs grāmatas motīviem iestudēta G.Katcera opera.

— Kāpēc parasti literatūrā dominē ilgas pēc pagātnes, nevis nākotnes? Vai Rainis šeit nebija izņēmums?

— Literatūra ir tik plaša un daudzveidīga, ka tajā ir viss: ilgas pēc pagātnes, ilgas pēc nākotnes. Kas tad ir vesela literatūras nozare — fantastika? Es atkāpšos tālu, tālu — jau minētā 16.gadsimta džungļos, cerot atrast kādu mājienu uz 21. gadsimtu. Divas lietas literatūrā ir vissvarīgākās: tieksme saglabāt pārdzīvoto, pārdomāto, redzēto un tiekšanās paredzēt nākotni. Citas jēgas varbūt nav arī visai mūsu dzīvei. Un bez mīlestības tai vispār nav jēgas. Bet kas ir mīlestība? Kāpēc tā piedod jēgu un dzīvību visam kā burvju kociņš? Varbūt Dievs dāvinājis mums tikai vienu radošu spēju — radīt jaunu cilvēku, un viss pārējais — tikai šīs spējas attīstība, tāpat kā auto un lidmašīnas — roku un kāju turpinājums?

— Kādas tendences literatūrā prognozējat 21. gadsimta beigās?

— Nu nē, neviens kaut cik prātīgs cilvēks neņemsies to darīt. Prognozes kaut cik ir iespējamas zinātnē, tehnikā, medicīnā. Kaut arī tur uz katra soļa mūs gaida pārsteigumi. Bet literatūra absolūti nezina, ko tā darīs rīt. Kas atnāks, kam un ko pateiks? Es negribu zināt visu iepriekš, man tāda spēlīte nav interesanta!

— Vai esat optimists?

— Manos gados būt optimistam — smieklīgi, bet pesimistam — banāli.

Pirms 2000 gadiem cilvēcei bija ap 97 procenti izredžu izdzīvot, bet tagad, manuprāt, — ap 30 procentu. Tas nav maz, bet priekšnoteikums viens un tas pats cilvēkiem un tautām: mīlēt savus tuvākos. Izglābties un izjust prieku var tikai kopā ar tiem: vai nu tā, vai arī nekā.

— Vai ir kāds, kuru jūs vēl gribētu minēt šajā sarunā?

— Es gribu un jūtu sevī pienākumu izteikt pateicību laikabiedriem, kuri romānu "Rainis un viņa brāļi" tik brālīgi, sirsnīgi pieņēma, teica par to labus, pat ārkārtīgi labus vārdus vai nu presē, radio, vai vēstulēs, telefoniski vai sapulcēs... Dažkārt pats vienkāršākais saraksts spējīgs sniegt neparasti bagātu informāciju. Mēģināšu nosaukt šīs manas pateicības adresātus, tie ir rakstnieki un kritiķi Zigmunds Skujiņš, Benedikts Kalnačs, Gundega Repše, Nora Ikstena, Aija Lāce, Imants Ziedonis, Gunārs Priede, Olga Lisovska, Andrejs Dripe, Knuts Skujenieks, Lilija Dzene, Guntis Berelis, Jānis Rokpelnis, Māris Čaklais, Irbe Treile, Ēriks Hānbergs, Anda Līce, Baņuta Rubesa, Ludmila Azarova, Māra Zālīte, Pēters Brūveris, Imants Auziņš, Valdis Bisenieks, Lija Brīdaka, Valdis Rūmnieks, Juris Zvirgzdiņš, Marina Kosteņecka, Māra Svīre, Inese Treimane; Raiņa dzīves un darba pētnieki Saulcerīte Viese, Gundega Grīnuma, Biruta Kalnača, Gaida Jablovska, Astrīda Cīrule; profesori Viesturs Vecgrāvis, Ausma Cimdiņa, Janīna Kursīte, Pēteris Laķis, Silvija Radzobe, Jānis Stradiņš, Ojārs Spārītis, Vita Matīsa, Sandra Kalniete, Dainis Īvāns, Jānis Streičs, Lilija Dinere, Aleksandrs Viļumanis, Andrejs Holcmanis, Ramona Umblija, Ilmārs Blumbergs, Karina Pētersone, Dina Kuple, Mudīte Šneidere, Skaidrīte Rubene un Gvido Augusts no Kalifornijas, Brunis Rubess, Gunārs Janaitis... Vai tā nav garīgā Latvija? Protams, ne visa. Bet saraksts arī ir tik nepilnīgs... Žēl, ka nevaru tieši tā, vārdā nosaukt visus un katru lasītāju, ar kuru noticis vai notiek dialogs. Grāmata nav tribīne, no kuras sprediķo vientuļš runātājs. Grāmata ir kā sakaru līnija. Laimīgākajos gadījumos — līnija ar atgriezenisko saiti.

Piebildīšu: pēdējā gadā mani sarunu biedri bija gan cilvēki manos gados, gan citas paaudzes pārstāvji. Pašai jaunākajai lasītājai, ar kuru man bija gods runāt, tikai 14 gadu! Silvija Radzobe var šo faktu apstiprināt. Un ja runa būtu par ģeogrāfiju — tur bija lasītāji ne tikai no Jelgavas un Cēsīm, no Zaļeniekiem un Jēkabpils, arī no ASV, Vācijas, Austrālijas, Kanādas, Zviedrijas...

Paldies visiem, ar kuriem man laimējās parunāt. Un tiem, kurus nekad neesmu redzējis, bet kuru atsauksmes, atbalsts, klātbūtne, saprašanas līdzdarbs kļuvuši par gaisa sastāvdaļu. Gaisa, kuru elpoju.

Helēna Grīnberga