"Ir laiks pieprasīt kompensāciju"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.06.28.

Mīts par Baltijas okupāciju ir kļuvis ne tikai par ideoloģisko pamatojumu Lietuvas pretenzijām pret Krieviju, bet arī cilvēktiesību pārkāpumiem.

Latvijas un Igaunijas nacionālradikāļi atbalstīja Lietuvā pieņemto likumu un principā paši gribētu pieņemt tādu likumu, kaut arī tajā pašā laikā tie pauž pārliecību, ka Krievija šo naudu nekad nemaksās un līdz ar to likumu pieņemt ir bezjēdzīgi. Ja pieņem, tad, pēc viņu domām, tajā ir jāiekļauj arī vācieši, kuriem ar grūtībām lika samaksāt nacisma upuriem par verdzisko darbu, taču par cita veida kompensāciju izmaksu no viņu puses pat runa nevar būt. Kreisās opozīcijas pārstāvji runāja par likuma juridisko nepamatotību un nosauca to par pilnīgu muļķību.

Aizvakar Lietuvas prezidents Valds Adamkus ... neparakstīja šo likumu.

Ar to viņš lika saprast Seima spīkeriem, likuma autoram un nacionālradikālim Vītautam Lansberģim, ka veidot politisko nākotni ar antikrievisku histēriju, lolojot cerību pavirzīties uz civilizētās Eiropas pusi, nav pieļaujams.

Ar ko ir līdzīgas šīs visas trīs valstis? Visas tās ir bijušas Krievijas impērijas un PSRS sastāvā, kopā atjaunoja, kā tās pašas saka, savu neatkarību, visas trīs solīja neapspiest viņu teritorijā palikušos Krievijas iedzīvotājus, un visas trīs lielākā vai mazākā mērā nav pildījušas savus solījumus, visas vēlas iestāties Eiropas struktūrās un NATO utt. Daudz kas no tā, kas tika iepriekš uzskaitīts, vēl joprojām neveicina attiecību uzlabošanos starp Baltijas valstīm un Krieviju. Sevišķi šajā jautājumā vienmēr izcēlusies Rīga. Pašlaik Lietuva ir izvirzījusies priekšgalā, jo uzsvēra pašu galveno momentu, ko Krievija nekad nepieņems — "okupācijas" fakta esamību.

Lietuvas iekļaušanu PSRS nedrīkst kvalificēt kā vienpusēju rīcību, — tas nav likumīgi. Apgalvojums par Lietuvas "okupāciju" un "aneksiju" un ar to saistītās jebkuras pretenzijas ignorē politiskās, vēsturiskās un tiesiskās reālijas un nav pamatotas. Šeit ir jāpiemin, ka, nosodot PSRS "spēka draudus" pret savām valstīm, Rīga, Viļņa un Tallina 1999. gadā vienas no pirmajām pārkāpa ANO Statūtus, atbalstīja ne tikai spēka draudus pret suverēno Dienvidslāviju, bet arī izmantoja šo spēku NATO agresijas laikā.

Tiesisko politiku veidot ar emocijām ir nepieļaujami un neprātīgi, jo tas pasliktina attiecības starp diviem starptautisko tiesību subjektiem.

Lielākajam vairākumam krievu nav nekādu šaubu, ka padomju okupācijas seku likvidēšanas "koncepcija" kļuvusi par pamatu elementāru cilvēktiesību liegšanai mūsu tautiešiem Latvijā un Igaunijā, asimilācijas politikai pret tiem, vispirms jau izglītības un valodas jomā, kas ir pretrunā ar pasaulē pieņemtajām politiskajām normām attiecībā pret minoritātēm, kuras apstiprinātas ES, EDSO un citu starptautisko organizāciju dokumentos.

Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis izdarīja diezgan daudz, lai nostiprinātu tām izdevīgu vēstures traktēšanu pat dokumentos, kurus parakstīja ar Krieviju.

Vītautam Lansberģim, kā vakar tika noskaidrots, vispār patīk nauda, un viņš vēlas padarīt bagātāku ne tikai Lietuvas tautu, bet arī sevi ar Krievijas kompensāciju par "okupācijas" zaudējumiem.

Investīcijas, kuras Centrs realizēja tajā laikā, kamēr Lietuva bija PSRS sastāvā, noteikti nosedz republikas "zaudējumus" dēļ padomju karaspēka atrašanās tās teritorijā.

Protams, investīcijas Lietuvā tika ieguldītas kopējās savienības ekonomikas interesēs. No "okupantiem" neatkarīgajai Lietuvas valstij mantojumā palika attīstīta ražošana un sociālā sfēra. Nevajag aizmirst arī tādu sīkumu kā Lietuvas daļu PSRS ārējos parādos, kurus uzņēmās Krievija.

Lai iegūtu morālas tiesības uzrādīt rēķinus par sen pagājušām dienām, nebūtu slikti vispirms pārtraukt lietot padomju laikā izveidoto Lietuvas ekonomisko potenciālu.

Viktors Sokolovs,

Andrejs Ļitvinovs