Cīņa pret drukas aizliegumu

Latgaliešu atmoda pirms 100 gadiem

Pīters Miglinīks J.Trūpa zīmējums. Tuša

2004. gada 23. aprīlis latgaliešu rakstu kopējiem un lasītājiem, visai latviešu rakstniecībai ir nozīmīga diena – paiet simt gadu, kopš latgaliešu progresīvajai inteliģencei, Sanktpēterburgā dzīvojošajiem latgaliešu atmodas darbiniekiem izdevās panākt 40 gadus ilgā drukas aizlieguma atcelšanu.

Ar drukas aizliegumu saprotam no 1865. līdz 1904. gadam pastāvējušo Krievijas cara valdības aizliegumu tagadējās Lietuvas un Latgales teritorijā iespiest un izplatīt jebkādus tekstus ar latīņu burtiem jeb antikvu, kas tieši bija šajos apgabalos lietotais rakstības veids. Vidzemē un Kurzemē, kā zināms, tika lietoti gotu burti jeb fraktūra, Krievijā – kirilica jeb senslāvu alfabēta burti.
Galvenais, kas veicināja šo drakonisko aktu, bija krievu un poļu interešu sadursme t.s. Ziemeļrietumu apgabalā, kurā ietilpa arī Latgale. Polija līdz ar Latgali bija nonākusi Krievijas varā un darīja tai daudz nepatikšanu. 19.gs. vidū nopietni tika pastiprināta pārkrievošanas politika nekrievu apgabalos – konkrēti Ziemeļrietumu apgabalā. Sākumā pirmmācību skolā vēl tika pieļauta formāla iespēja mācīties dzimtajā valodā, taču drīz vien centīgi ierēdņi sāka iestāties arī pret to. Nikns cīnītājs pret impērijas apspiesto tautu interesēm bija 1863. gadā par ģenerālgubernatoru ieceltais grāfs N. Muravjovs. Tagadējās Lietuvas un Latgales teritorijā mēģināja ieviest ābeces un citas pirmmācības grāmatas, kā arī kalendārus dzimtās valodas krievu burtiem. To centās veicināt arī daži latviešu tautības ierēdņi, piemēram, Grigorijs (sākotnēji Juris) Pasītis (cenzors un redaktors) un Ivans (Jānis) Sproģis (Lietuvas arhīvu pārvaldes priekšnieks). Bet tauta šīs grāmatas nepirka un nelasīja. Pēc N. Muravjova nāves viņa vietā nāca K. fon Kaufmans, kurš izdeva cirkulāru, kas aizliedza visām tipogrāfijām iespiest jebkādus tekstus lietuviešu un žemaišu izloksnēs ar latīņu burtiem. Viļņas mācību apgabala priekšnieks J. Korņilovs šo aizliegumu attiecināja arī uz Daugavpils skolu direkcijas apgabalu. Šis cirkulārs nebija veidots likumdošanas ceļā, tam bija vietēja rīkojuma raksturs, un tas bija spēkā vienīgi Ziemeļrietumu apgabala teritorijā. Tieši tāpēc par to ilgi trūka ziņu, bet tā iedarbības sekas nebija mazāk paralizējošas visai novada garīgās un kultūras dzīves attīstībai. To pamazām atklāja, izpētīja un savās publikācijās darīja zināmu atklātībai F. Trasuns, B. Brežgo, M. Bukšs un citi pētnieki.
Drukas aizlieguma laika tumsā un apspiestībā radās atsevišķi gaismas saucēji, kas darīja visu iespējamo, lai tauta tiktu pie kaut jel kāda gara gaismas stariņa. Radās t.s. pusnakts gaiļi,

Daugava pie Bebrulejas 18.gadsimta gravīrā	Tādu izskatu tā ieguva 20.gadsimtā

tautas modinātāji, dziesmu sacerētāji, teicēji, grāmatu pārrakstītāji. Vecās lūgšanu grāmatas nolietojās, jaunas iespiest bija aizliegts, tad daži cilvēki sāka grāmatas labot, lāpīt, saplīsušo lapu vietā liekot jaunas – pašu ar drukas burtiem uzrakstītas. Viņi veidoja arī jaunas grāmatas – vairāk laicīgas, kas saturēja tautas dziesmas un pasakas, sakāmvārdus un pašu autoru sacerētas pamācības, no baltiešu, poļu, krievu periodiskiem izdevumiem norakstītus atstāstus vai patapinātas vielas lokalizējumus, dažkārt arī savus oriģinālsacerējumus. Tie bija Jōņs Salinīks, Vincents Leika, Jōņs Seiļs, Jōņs Škesters. Pats ražīgākais rokrakstu literatūras autors bija Andryvs Jūrdžs (1845–1925). Pazīstamākais dziesminieks, cīnītājs par taisnību un tautas tiesībām, bija Pīters Miglinīks (1850–1883). Viņi ar savu darbību vislielākajā mērā iespaidoja kultūras dzīves attīstību.

Ilona Salceviča