Daugavas zīmes

Turpinājums. Sākums – “LV” Nr. 33, Nr. 34, Nr. 40, 2004

6. Bebruleja

Jāņa Jaunsudrabiņa sastādītajā “Vadonis pa Daugavu” ir toreizējā Pļaviņu skolnieka Oto Ņesterova stāstījums: “Apmēram pusotra kilometra lejpus Pļaviņām atrodas Bebrulejas ciems – uz augstā Daugavas krasta, kā kliņģeru virtene, divdesmit piecu mājiņu rinda – spilgts pretstats apkārtnē izklaidus stāvošām lauku mājām. Šis ciems ir ap trīssimt gadu vecs, un viņa pirmie iemītnieki ir bijuši poļi.
Stāsta, ka pirmos Bebrulejas iedzīvotājus esot ieveduši no Polijas muižnieki, kad pēc lielajiem kariem un slimībām Vidzemē palicis dzīvs tikai rets iedzīvotājs. Lielākā daļa seno bebrulejiešu ir bijuši amatnieki – vairums podnieki un ādmiņi. Pirmajiem iedzīvotājiem vēlāk pievienojušies poļu trimdinieki, kuri bijuši spiesti atstāt savu dzimteni un doties svešumā tamdēļ, ka ņēmuši dalību “buntēs” – t.i., cīnījušies pret saviem apspiedējiem. Pēc nostāstiem spriežot, bebrulejieši nekad nav bijuši dzimtļaudis. Jau no seniem laikiem bebrulejieši ir bijuši laivinieki...
Bebruleja ir viena no visskaistākām vietām Daugavas krastos. Daugava še ir strauja un krasti augsti un stāvi kā milzīgas klints sienas. Lieliska ir Daugava pie Bebrulejas pavasarī – ledus iešanas laikā, kad rūkdami, cits citu salauzdami un saberzdami, stipras straumes rauti, brāžas ledus gabali. Zeme dreb no spēcīgajiem ledus sitieniem...
Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķs dārzs. No agra pavasara līdz vēlam rudenim zied dažādas puķes. Daugavas krastos aug ievas un cerīnes, bet pie katras mājas ir augļu koki – ķirši un ābeles, kuru zari pavasarī līkst ziedu pilni. Gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā viz nemierīgā Daugava kā sudrabs, kokiem apaugušajos Kurzemes krastos dzied lakstīgalas.
Skaista un krāsām bagāta ir Bebruleja arī rudenī, kad sāk dzeltēt kļavas un bērzi.
Līdzko beidzas ledus iešana un noskrien pārlieku lielais ūdens, sākas Daugavā plostošana, kas velkas līdz vēlam rudenim. Vasarā, kad Daugavā ūdens ir sekls, Bebruleja ir plostniekiem ļoti bīstama vieta. Vajaga ļoti laba pratēja, lai varētu pa seklo un straujo ūdeni plostu nesaplēstu nolaist. Pie

Skolotāji Antonija un Atis Ņesterovi visu mūžā sakrāto novēlēja Bebrulejas piemiņas zīmes izveidošanai. Lielajā laukakmenī iekalti zudušo māju vārdi Foto: Vaida Villeruša

vismazākās neuzmanības straume plostu uznes uz sēkļa un nereti tas tiek, spēcīgā ūdens rauts, uz akmeņiem saplēsts gabal’gabalos.
Bebrulejā ir dzimuši un savu pirmo bērnību pavadījuši mūsu pazīstamie mākslinieki – brāļi Štrāli, no kuriem Aleksandrs ir gleznotājs un Kārlis rakstnieks...”
Šajā krastā auglīgās zemes kārta gauži plāna – tā tikko pārklāj dolomītu slāņus. Tādēļ kokiem jāmāk ielaist saknes pat sīkākajā spraugā, lai noturētos akmeņainajā zemē. Vēl sīkstāk šajā neauglīgajā zemes strēmelē bija ieķērušies bebrulejieši. Tā kā te Daugavai bijusi pāreja – brasls, šī vieta nosaukta par Brodņu pēc krievu vārda. Trīsdesmit mājiņas sarindojušās cieši uz paša Daugavas krasta, zeme dārzam bijusi rokām jāsanes uz plikajiem akmeņiem. Mājiņas, sākumā celtas no plostu atlikumiem un liellaivu plankām, slīperiem, drīz vien slīgušas pavasaros ceriņu ziedos, bet rudeņos lepojušās ar ābolu ražu. Krieviskā vai poliskā izcelsme nav bijusi par kavēkli, lai šī vieta kļūtu par dzimteni – sievas ņemtas no apkārtējām sētām, bērni dzimuši latvieši. Ar laiku mājas celtas jaunas, Brodņas vārds latviskots par Bebruleju. No katras mājas kāds radis darbu uz Daugavas – te bijuši plostnieki, laivinieki, zvejnieki.
Šķitis, ka dzīve te būs mūžīga kā Daugavas straume. Taču Pļaviņu ūdenskrātuves dēļ bebrulejiešus nodzen no Daugavas krasta, mājiņas nojauc, kapsētu appludina. Viņi ilgi turas pretī, tomēr beigās no Bebrulejas jāaiziet. Viena no pēdējām savu dzimto māju atstāja skolotāja Ņesterova ģimene. Aizejot aizsaulē, viņi savu ietaupījumu novēlējuši Latvijas Kultūras fondam ar lūgumu: jel kādā veidā darīt zināmu nākamām paaudzēm, ka tāda Bebruleja bijusi. Grūti bija rast vēlējumam piepildījumu – grāmatai ziņu bija par maz, albumam – bilžu vēl mazāk, bet piemiņas zīmei pat pāris pēdu zemes sapostītajā krastā bija pagrūti atrodamas. Un tomēr – pļaviņieši nežēloja pūles, sakopjot Ņesterova dārza stūri, un tagad kopš 1993.gada starp mēness ainavai līdzīgajām augstajām akmeņu šķembu grēdām, Daugavu un pāris vecā dārza ābelēm ir liels, no Daugavas izcelts akmens. Pa vidu kā upes josta tinas Bebrulejas vārds un apkārt tam – sagriezti kā ūdens virpulī ir Viļņa Titāna iekaltie dzelmē ierauto māju vārdi. Lai visus tos atsauktu atmiņā, nācās uzklausīt veco bebrulejiešu stāstījumu, izcilāt arhīvā papīru kalnus.
Lūk tie: Austriņi, Glīzdas, Dambīši, Ritumi, Ceriņi, Vēveri, Bērziņi, Brencēni, Krācaines, Klintkalni, Zvejnieki, Kārkliņi, Krastakalni, Krastmalas, Krastnieki, Radzītes, Kļaviņi, Uplejas, Lakstīgalas, Daugavieši, Oši, Asari, Dzelmes, Asarīši, Mūrnieki, Aldiņi, Straumnieki, Ozoliņi, Lielmaņi, Graudiņi.

Vaida Villeruša