Latvija transatlantisko attiecību kontekstā

Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes profesore

Latvijas aizsardzības ministrs Atis Slakteris un ASV aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds dodas uz Pentagona ēku 2004.gada 30.martā Foto: EPA/SHAWN THEW

Latvijas politisko diskusiju lokā ienāk arvien jauni un jauni jēdzieni. Patiešām, pasaule kļūst mazāka, un tajā notiekošais kļūst arī par Latvijas ikdienu. Gandrīz katru mēnesi Rīgā vai kādā citā Latvijas pilsētā notiek diskusijas par transatlantiskajām attiecībām, piedaloties dažādu transatlantisko organizāciju biedriem. Taču, pirms
ķeramies pie Latvijas vietas izvērtējuma, jāprecizē, kā tiek izprasts jēdziens “transatlantisks”.

Transatlantisko attiecību jēdziens

Starptautiskās politikas terminoloģijā transatlantisko attiecību jēdzienu sāka ieviest Otrā pasaules kara laikā un pēc tā beigām, lai apzīmētu ciešās saiknes, kuras izveidoja ASV un Eiropas valstis cīņā pret kopīgo ienaidnieku – fašistisko Vāciju. Pēc kara kopīgo dimensiju piešķīra šo pašu valstu vēlme ierobežot PSRS ietekmes izplatību kontinentā un citās pasaules daļās. Konkrētas aprises transatlantiskās attiecības ieguva pēc Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) izveides 1949. gadā. Līdz ar NATO izveidi transatlantiskās attiecības tiek pielīdzinātas visam plašajam sadarbības spektram starp dalībvalstīm militārajā jomā. Aliansei pakāpeniski attīstoties un tās dalībvalstu attiecībām vēršoties plašumā politiskajā, ekonomiskajā un arī pilsoniskajā jomā, transatlantiskās attiecības sāka izplest savu ietekmi arī uz citām, blakus šim reģionam esošajām valstīm. Aukstā kara apstākļos pie minētās telpas tika pieskaitītas NATO neietilpstošās Rietumeiropas demokrātijas Šveice, Austrija, Īrija, kuras caur savām ekonomiskās telpas partnerēm baudīja atvērto NATO drošības lietussargu.
Pēc aukstā kara beigām viens no pirmajiem NATO soļiem bija jaunas stratēģijas izstrāde, kuras mērķis bija transatlantiskās telpas paplašināšana, iekļaujot tajā valstis no bijušā komunistiskā bloka. Jau deviņdesmito gadu sākumā paplašinātajā telpā izveidojās divas valstu grupas: tās, kas izteica vēlmi kļūt par NATO loceklēm, un tās, kas atsaucās alianses aicinājumam veidot sadarbības saites (tās vēlāk materializējās gan kā “Partnerattiecības mieram”, gan kā Eiroatlantiskās partnerības padome). Minētos procesus apzīmēja jau par politisku terminu kļuvušais teiciens “NATO atvērto durvju politika”.

Vēsturiskais
2004. gada aprīlis

2004. gada aprīlis ir tas laiks, kad Latvija un citas postkomunistiskā bloka valstis iziet caur NATO durvīm. Tagad Latvija stāv NATO atvērto durvju iekšpusē, veroties uz pārējo transatlantisko telpu kopā ar citām alianses loceklēm. Tagad, kad galveno uzdevumu – pārkāpt ar abām kājām pār slieksni – esam paveikuši, jārod atbilde uz jautājumu, kāda izskatīsies transatlantiskā telpa nākotnē. Taču tagad Latvijas viedoklis vairs nebūs malā stāvoša vērotāja pārdomas, bet aktīva dalībnieka pārdomātu un formulētu argumentu kopums, kas ietekmēs NATO politiku gan attiecībā uz pašu organizāciju, gan tās tuvāko ģeogrāfisko telpu, gan arī starptautisko drošību kopumā. Latvijas politikas formulēšana attiecībā uz NATO nākotni ir apgrūtināta, jo pēc 2001. gada septembra traģiskajiem notikumiem ASV, kara Irākā un tās sarežģītās pēckara atjaunošanas politiķi un eksperti sadalījušies divās grupās – pesimistos un optimistos. Pirmie apgalvo, ka noticis atlantiskās alianses sabrukums (Ronalds Asmuss), ka jaunā eiroatlantiskā kārtība jābūvē no nulles (Nikole Gnesoto). Pesimistiskajam viedoklim nepiekrīt virkne citu autoru, apgalvodami, ka pretrunas ir pārvarētas, ka mēs tagad piedzīvojam vienības gara atjaunotni un ka Afganistāna ir atlantisko attiecību saliedētības paraugs. Vai tiešām alianse un tās tradicionālie partneri ir nonākuši krīzes situācijā? Ja ir, tad kā no tās izkļūt?

Šodienas realitāte un
nākotnes perspektīva

Nenoliedzami, NATO pašlaik piedzīvo vienu no kārtējām krīzēm tās pastāvēšanas vēsturē. Šī nav ne pirmā, ne pēdējā krīze, kurā atklājas dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz starptautiskās drošības garantēšanas līdzekļiem. Eiropieši tradicionāli devuši priekšroku diplomātijas, tiesību un morāles principiem, bet amerikāņi, paguruši no miermīlīgo līdzekļu neefektivitātes, – spēka (tas nenozīmē tikai militārus līdzekļus) lietošanai. Ne velti amerikāņu politologs Roberts Kagans savā populārajā grāmatā “Par paradīzi un varu” raksta, ka amerikāņi ir no Marsa, bet eiropieši – no Venēras. Krīze pati par sevi nav problēma. Daudz svarīgāks ir fakts, ka NATO vēsture ir ne tikai tās krīžu, bet arī to pārvarēšanas vēsture. Tādēļ Latvijai kā alianses dalībniecei svarīgi atrast mezgla punktus, kuru atraisīšana izlīdzinātu spriedzi transatlantiskajās attiecībās.
NATO un transatlantisko attiecību nākotne atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, tie ir alianses iekšienē notiekošie procesi un valstu spēja reaģēt uz problēmu situācijām. Piemēram, alianses efektivitāte, organizatoriskā spēja, lēmumu pieņemšanas process, spēja definēt stratēģiju un uz tās pamata izstrādāt rīcības plānu.
Otrkārt, tie ir ārējie faktori, kas ietekmē norises pasaulē un liek NATO tām piemēroties. Roberts Kagans atzīmē, ka “pašreizējo transatlantisko attiecību nepatīkamā stāvokļa briesmas meklējamas ne Amerikas gribā, ne arī tās spējā, bet mūsdienu starptautiskās situācijas morālajā spriedzē”. Šo spriedzi rada straujās pārmaiņas pēdējos desmit gados, kā arī valstu un starptautisko organizāciju lēnā piemērošanās un nespēja prognozēt notikumu gaitu.

No Latvijas pozīcijām
raugoties

Tuvākajā laikā mums pašiem sev būs jāatbild uz vairākiem būtiskiem stratēģiskiem jautājumiem, kas parādīs, vai Latvija ir spējīga formulēt sev pozīciju kā aktīva un līdztiesīga NATO dalībniece vai arī pasīvi sekot pārējo valstu nostājai.
Reģionālās un starptautiskās drošības kontekstā būtiska ir ES un NATO savstarpējo attiecību tālāka attīstības gaita. Latvijai kā jaunai abu organizāciju dalībniecei nebūs viegli piedalīties topošās sadarbības struktūras veidošanā. Visspilgtāko piemēru šai problēmai varējām vērot Irākas krīzes laikā, kad dažas ES dalībvalstis norādīja uz Latvijas un citu ES kandidātvalstu pievienošanos ASV, nerēķinoties ar savienības pozīciju. Taisnības labad gan jāteic, ka Eiropas Savienības viedoklis bija novēlots un ES dalībvalstīm attieksme pret karu Irākā bija atšķirīga: Lielbritānija, Spānija un Itālija bija vienās rindās ar Ameriku.
ES patlaban sadarbībā ar NATO strādā pie savu ātrās reaģēšanas vienību veidošanas. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, būs vērojama šo valstu apvienību tuvināšanās, bet, no otras puses, pastāvēs konkurence un arī sacensība, ko pavadīs jaunu un neparedzētu pretrunu parādīšanās. Tās būs jārisina uz formulētas Latvijas politikas pamata, nevis paļaujoties uz citu valstu iepriekš pieņemtajām pozīcijām. Starptautiskajās finesēs maz pieredzējušai valstij, kā Latvija, būs jārod optimālākais veids, kā dzīvot NATO un ES krustcelēs. Jo pati ES nav atbildējusi uz dažiem būtiskiem sadarbību ietekmējošiem jautājumiem. Piemēram, kādi ir galvenie draudi ES dalībvalstīm? Cik lielā mērā dalībvalstis būs gatavas integrēties aizsardzības un drošības jomā? Vai nebūs ES un NATO aizsardzības politikas dublēšanās? Vai Eiropas iedzīvotāji būs gatavi pieņemt ES aizsardzības dimensijas attīstīšanu, un vai ES ieguldīs līdzekļus aizsardzības un starptautiskās drošības stiprināšanā?

Eiropas Savienība
un NATO

Topošās sadarbības aprises starp ES un NATO ir saistītas ar ASV lomu Eiropā un pasaulē. Transatlantiskajā telpā vadošo vietu ieņem ASV, tāpēc ES dalībvalstis atrodas duālā stāvoklī. Lielākā daļa Eiropas valstu ir abu šo organizāciju dalībvalstis. Tomēr to skatījums uz drošības jautājumiem ir atšķirīgs. Ir politika, kurā valstis gatavas spēlēt vienu un to pašu lomu kā alianses un savienības dalībnieces, un ir politika, kurā tās vēlas darboties atšķirīgi. Šo divdomīgo situāciju uzskatāmi atspoguļo Vācijas Māršala fonda veiktais pētījums 2002. gadā par eiropiešu un amerikāņu vērtībām. Respondenti, iztaujāti par galvenajiem draudiem valsts vitālajām interesēm, atbildēja šādi: ASV 91 procenti, bet Eiropā 65 procenti uzskata, ka tas ir starptautiskais terorisms: ka masu iznīcināšanas ieroči Irākā – ASV 86 procenti, Eiropā 58 procenti; ka islāma fundamentālisms – attiecīgi 61 procents un 49 procenti; Izraēlas un palestīniešu konflikts šķiet būtisks 67 procentiem amerikāņu un 43 procentiem eiropiešu, Ķīnas kā lielvaras ietekme rūp 56 procentiem ASV iedzīvotāju un 19 procentiem mūsu kontinenta pārstāvju.
Nenoliedzami, visi aptaujā ietvertie draudi kļūs arvien aktuālāki Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij. Taču līdz šim minētie jautājumi nav kļuvuši par Latvijas ārpolitikas un drošības politikas veidotāju diskusiju objektu.