Dižā talanta spēka zari

Valkas dziesmu dienā. No kreisās: Rainis, Valkas Izglītības biedrības diriģents Jānis Aulis, Teodors Reiters un pārējie diriģenti. Teodora Reitera fondam fotogrāfiju dāvinājis attēlā redzamās igauņu koristes Almas Stalis (2.rindā starp J.Auli un T.Reiteru) mazdēls vijolnieks Edgars Vanags. Pirmpublicējums

Nule aprit 120 gadi kopš Ļaudonas pagasta mežsarga Ernesta Reitera daudzbērnu ģimenē 23. martā piedzima pastarītis – latvju skaņu mākslas nākamais ģēnijs Teodors Reiters (mira Zviedrijā, Stokholmā, 1956.gada 14.decembrī; pārbedīts Rīgā, I Meža kapos, 1964.gada 2.septembrī). Reitera fonda organizētie daudzie jubilejas sarīkojumi izkristalizējuši atzinumus par slavenā mūziķa radošās darbības galvenajām pamatievirzēm. Izrādās – tās ir vismaz četras. Visas vienlīdz nozīmīgas, latviešu mūzikas vēsturē nemirstīgas.
Pirmā. Nesavtīgs ieguldījums latviešu opermākslas kultūras attīstībā. Tās sākums saistīts ar toreiz jaunā Maestro drosmīgo rūpi, lai no sarkanās Petrogradas 1918.gada vasarā Rīgā pārbraukusī Latvju operas privāttrupa pāraugtu Latvijas Nacionālajā operā. Tur tad sekmīgi rit ilggadējā diriģenta (1919–1944) un direktora (1922–1925; 1931–1934) darbība, pašaizliedzīgi rūpējoties par pasaules operliteratūras šedevru (īpaši Vāgnera muzikālo drāmu) un latviešu oriģināloperas jaunumu iesakņošanos Latvijas mūzikas kultūrā.
Otrā. Reitera kora nodibināšana un tā apbrīnojami vērienīgā vadīšana (1920–1944). Viņa audzinātie koristi – reiterieši – kļūst par Latvijas brīvvalsts pirmajiem amatierkoru mākslas pārstāvjiem, kas ar nevainojami iestudētu latviešu kora mūzikas – galvenokārt a cappella dziesmu – simtos skaitļojamu repertuāru kaldina mūsu skaņu mākslas slavu gan dzimtenē, gan 11 ārzemju koncertceļojumos uz 13 Eiropas valstīm: Angliju (1925, 1939), Austriju (1934, 1936), Beļģiju (1939), Čehoslovākiju (1927, 1934, 1936), Dāniju (1925), Franciju (1925, 1939), Igauniju (1924, 1938), Lietuvu (1924), Poliju (1927, 1934, 1936), Somiju (1924), Ungāriju (1936), Vāciju (1936) un Zviedriju (1930). Grūtībām pārpilnajā trimdas laikmetā Zviedrijā Teodors Reiters izveido savu Stokholmas Reitera kori (1945–1956), ar kuru, lai arī nespēdams balsu ziņā sasniegt Rīgas gadu reiteriešu līmeni, latviešu kora dziesmu vērtības spoži propagandē gan Zviedrijā, gan Dānijā.
Trešā. Vērienīga kopkoru virsdiriģenta prakse, kas gūta jau jaunības gados Ļaudonas novada Dziesmu svētku organizēšanā, turpināta 1922. gada vasaras Latvju jaunatnes pirmajos Dziesmu svētku un 1923. gada Dziesmu dienu sarīkojumos Rīgā. Kopkoru vadoņa tribīnē Teodors Reiters kāpj VI (1926), VII (1931), VIII (1933) un IX (1938) Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Viņš ir virsdiriģents Latgales IV Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gadā, dienu pirms Latvijas okupācijas, un vairākos novadu sarīkojumos 1943. gada vācu okupācijas apstākļos. Par nožēlu pēc Otrā pasaules kara slavenajam virsdiriģentam tikai vienu vienīgo reizi izdodas līdzdarboties Anglijas trimdas latviešu Dziesmu dienās Londonā (1951).
Ceturtā. Pamatīgs devums latviešu simfoniskās mūzikas kultūras attīstībā, audzinot LNO orķestra mūziķus par Operteātrī regulāri notiekošo simfonisko koncertu līdzdalībniekiem. Tā Maestro tālredzīgi izglīto klausītājus, nemitīgi viņus iepriecinot gan ar retiem vokāli instrumentāliem skaņdarbiem, gan pasaules izcilāko simfonisko partitūru (piemēram, Aleksandra Skrjabina Poēmas) un latviešu autoru simfonisko jaundarbu pirmatskaņojumiem.
Ar šīm spilgtajām Teodora Reitera mākslinieciskā mūža ievirzēm dramatiski kontrastē viņa personīgo pārdzīvojumu traģēdijas. Tur mīļotās sievietes Marijas Maldutis (1889–1926) pēkšņā nāve dēla Leona dzemdībās. Bēgļa gaitu smagā vilšanās un darbs Stokholmas Koncertnama gaužām pieticīgajā nošu pārrakstītāja amatā... Tomēr pati skaudrākā sāpe Maestro triumfālā mūža otrajā pusē saistīta ar viņa paša neprātīgi izlutinātā talantīgā dēla Leona (Lonīša) Reitera (1926–1976) rakstura vājībām. Tās neļāva pēc Teodora Reitera nāves no Zviedrijas Latvijā pārbraukušajam jaunajam latviešu diriģentam pacelties tēva spožo radošo panākumu augstajos kalngalos.
Triumfs un traģēdija – šos pretmetus ģeniālā mūziķa dzīvē ceram par jaunu spilgtāk izgaismot daudzo unikālo dokumentu kapitālajā grāmatā “Teodors Reiters atmiņās”, ko sadarbībā ar valodnieku Reitera Lielās balvas laureātu Jāni Kušķi šā gada noslēgumā gatavojam Reitera fonda izdevumā.

Prof. Oļģerts Grāvītis