Valsts tautsaimniecības ilgtermiņa stratēģija

Tirgus ekonomika ir sociālistiskās plānsaimniecības pretstats un noliegums. Tas nebūt nenozīmē, ka ekonomikas kuģis brauc pa tirgus okeāna viļņiem, tikai stihijas dzīts, bez mērķa sasniegt noteiktu ostu, bez navigācijas kartēm un kompasa. Jā, nav vairs direktīvu plānu, kad visiem tautsaimniecības līmeņiem un katrai tās šūniņai strikti tika noteikts, ko, cik, kā un kad ražot, kam par kādu cenu sniegt kādus pakalpojumus.

Arī tirgus ekonomika pazīst plānus, programmas, stratēģijas – konkrētus uzdevumus, kas jāīsteno noteiktā laikā. Plānos programmās, stratēģijās jābūt pasākumu paketei, kā pilnveidot saimniekošanas spēles noteikumus. Tas nepieciešams, lai plānotās ieceres nepaliktu tikai cēli nodomi, skaistas deklarācijas vien, bet kļūtu par realitāti.

Mērķis. Jauns modelis

Tautsaimniecības turpmākā attīstība līdz pat 30 gadus ilgā periodā balstīsies uz valsts ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Daudzpusīgā dokumentā pirmām kārtām noteikts ekonomikas tālākās izaugsmes galamērķis un prioritātes. Šī stratēģija ir konstruktīvs pamats, izstrādājot vidējā termiņa plānus pieciem – desmit gadiem. Vienotu sistēmu noslēdz īstermiņa pasākumu plāni vienam – trim gadiem.

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskajā stratēģijā izvirzītais mērķis ir sasniegt attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstošu valsts iedzīvotāju labklājības līmeni. Šā vēsturiskā uzdevuma īstenošanas galvenais nosacījums – 20–30 gados panākt pašreizējo 15 Eiropas Savienības (ES) valstu vidējo iekšzemes kopprodukta (IKP) līmeni, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.
Problēmai ir vairāki aspekti. Būtu nopietns panākums, ja Latvija pēc aptuveni piecpadsmit gadiem sasniegtu minētā rādītāja ES valstu tagadējo līmeni. (Pēc vērtējuma pašlaik mūsu valsts IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju ir ap 35% no ES attiecīgā apjoma.)
Pašreizējo Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomika nekādā gadījumā nestāvēs uz vietas, bet augs. Domājams, ka šo valstu iekšzemes kopprodukta izaugsmes temps būs krietni lēnāks nekā Latvijas IKP pieauguma rādītājs. Ja iekšējie un ārējie attīstības nosacījumi veidosies visnotaļ labvēlīgi, Latvija varēs, pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, sasniegt pašreizējo ES valstu nākotnes IKP vidējo līmeni uz vienu iedzīvotāju pēc aptuveni 30 gadiem. Galvenā problēma – IKP līmeņu starpības samazināšanās jeb konverģences temps. Šim tempam līdz 2010.gadam jābūt 4–5% ik gadu. Uzdevums ļoti sarežģīts. Tā realizācija cieši saistīta ar nākotnes situāciju ES un pasaules tirgū. No vienas puses, Latvijas attīstība ES sastāvā palielinās valsts IKP pieauguma tempu vismaz par 2 procentiem. No otras puses, ja ārējie apstākļi veidosies nelabvēlīgi, šis temps par tikpat procentu punktiem var palēnināties. Tik ilgam laika periodam paredzēt visu faktoru izmaiņas, kas iespaido ekonomikas izaugsmi, ir neiespējami. Tāpēc Valsts ilgtermiņa ekonomiskajai stratēģijai jānosaka vairāki atšķirīgi izaugsmes scenāriji. Atkarībā no konkrētā scenārija valsts ekonomiskā politika, vidējā termiņa un īstermiņa plāni ievadīs nepieciešamās kursa izmaiņas.
Jābrīdina no pārmērīga optimisma, arī populisma, izstrādājot valsts ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Tai jābalstās uz reālām iespējām IKP pieaugumā. Jāparedz mehānismi, kā pārvarēt iespējamās grūtības, novērst trūkumus, novākt ciņus no attīstības lielceļa. Diemžēl patiesa ir tautas paruna, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu.
Viens no atbildīgākajiem uzdevumiem, kas jāatrisina ilgtermiņa stratēģijas ietvaros, ir paredzēt ekonomiskas sviras, kā pāriet no esošā neefektīvā saimniekošanas modeļa, kas ievērojamā mērā balstās uz lēta darbaspēka izmantošanu, pieejamo dabas resursu ekspluatāciju, produkcijas ražošanu ar mazu pievienoto vērtīgumu, uz mūsdienīgu konkurētspējīgu modeli, kam raksturīga zinātņietilpīga ražošana un pakalpojumu sniegšana, augsto tehnoloģiju aktīva izmantošana.
IKP augsti attīstības tempi vēl nenozīmē, ka automātiski aug iedzīvotāju labklājība, dzīves kvalitāte. Lai īstenotu valsts ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas izvirzīto mērķi, nepieciešama rūpīgi pārdomāta iekšzemes kopprodukta sadale, mērķtiecīga sociālā politika. Stratēģijai jānosaka sociālās politikas vadlīnijas, attiecīgo izmaiņu virzieni. Vidējā termiņa un īstermiņa plāniem jāparedz konkrēti soļi daudzpusīgajā sociālajā jomā.
Lai nodrošinātu Latvijas turpmāko sociālekonomisko augšupeju atbilstoši valsts ilgtermiņa ekonomiskajai stratēģijai, pieņemts Nacionālās attīstības plāns 2003.–2006.gadam. Gaidāmais ES finansiālais atbalsts savukārt prasīja izstrādāt tuvākiem trim gadiem speciālu programmēšanas dokumentu – attīstības plānu.

Prioritātes

Ilgtermiņa stratēģija un ar to saistītais Nacionālais attīstības plāns prasīja ekonomiskajai politikai noteikt galvenās prioritātes. Izteikts viedoklis, ka jāvadās tikai no vienīgās prioritātes – iedzīvotāju labklājības kāpināšanas. Tam nevar piekrist: tas būtu valsts ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas izvirzītā mērķa vienkāršs atkārtojums. Prioritātēm toties jānosaka, kas galvenokārt darāms, lai visos izaugsmes laika horizontos stratēģiskais mērķis pakāpeniski īstenotos. Ekonomikas ministrija valsts ekonomiskajai politikai noteikusi šādas prioritātes:

– ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana;
– efektīvās un konkurētspējīgās nozaru struktūras izveidošanas stimulēšana;
– sociālo disproporciju un risku mazināšana.
Šķiet, trešā prioritāte formulēta vienpusīgi. Trūkst galvenā, kas nosaka iedzīvotāju dzīves līmeni. Bezdarba mazināšana, algu un pensiju palielināšana, izglītības pieejamība, medicīniskās aprūpes pilnveidošana būs aktuāla visā stratēģiskās programmēšanas periodā.

Spēles noteikumu
pilnveidošana

Stratēģija, programmas, plāni nespēs nodrošināt pāreju uz jaunu, efektīvāku saimniekošanas modeli, konkurētspējīgās produkcijas ražošanu, ja uzņēmēji nebūs ieinteresēti un ekonomiskās izdzīvošanas nolūkos spiesti investēt augstajās tehnoloģijās. Teorētiski problēma liekas vienkārša. Cilvēka rīcību nosaka viņa motivācija. Ekonomikā daudzšķautņaino motivācijas mehānismu veido saimniekošanas spēles noteikumi. Šie noteikumi jānoskaņo tā, lai katrs vadītājs un izpildītājs būtu vispusīgi motivēts darboties tikai maksimāli efektīvi, nekaitējot ne dabai, ne cilvēkam. Tas sagatavos nosacījumus, lai galu galā īstenotos valsts ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas mērķis. Izveidot šādus spēles noteikumus nebūt nav vienkāršs uzdevums. Saimnieciskās rīcības motivācijai ir daudz aspektu – ekonomisku, sociālu, juridisku, psiholoģisku, ētisku, arī vēsturisku. Nepieciešama teorijas un prakses sintēze. Īsā rakstā nekādi nav iespējams aptvert visu spēles noteikumu pilnveidošanas problēmu. Aprobežosimies ar dažiem aktuāliem piemēriem.

Visai jutīgs motivācijas instruments ir nodokļi. Vai augsta nodokļu likme nozīmē arī prāvus ieņēmumus valsts budžetā? Ekonomikas teorija pazīst Lefēra līkni. Izrādās, nodokļa likmei ir savs apogejs, kad nodokļu ieņēmumi sasniedz savu maksimumu. Ja ir augstākā nodokļu likme, nodokļu ieņēmumi mazinās. Nesaprātīga nodokļu politika grauj tautsaimniecības augšupeju, jo tiek iegrožota uzņēmēju ieinteresētība, iniciatīva. Latvijā pēdējos gados samazināta uzņēmumu nodokļu likme no 25% līdz 22% 2002.gadā, 19% 2003.gadā, 15% 2004.gadā. Šī likme būs viena no zemākajām

visu ES dalībvalstu vidū.
Šim solim ir daudz pozitīvu seku, tiek ievadīta izaugsmi stimulējoša ķēdes reakcija. Kļūst iespējams pazemināt cenas, palielināsies pieprasījums, pieaugs peļņa uzņēmēju rīcībā, vairāk varēs investēt, augs Latvijas pievilcība ārzemju investoriem, galu galā iegūs valsts budžets, jo ieplūdīs vairāk ieņēmumu. Svarīgs ir nodokļu kopējais slogs. Augsts sociālais nodoklis uzņēmējiem un darba ņēmējiem sekmē algu izmaksu aploksnēs, kas nozīmē zaudējumus budžetam. Pievienotās vērtības nodoklis iespaido cenu līmeni un ierobežo pieprasījumu. Apsveicami ir tas, ka zināmos gadījumos ar šo nodokli vairs neapliek ievedamos pamatlīdzekļus. Eiropas ekonomiskās zonas kopējā tirgū ar šā gada maiju vēsturē paliek muitas nodoklis.
Ir arī neatrisinātas problēmas. Jau daudzkārt ierosināts atcelt uzņēmumu ienākuma nodokli no tās peļņas daļas, kas tiek ieguldīta attīstībā, visupirms augstajās zinātņietilpīgajās tehnoloģijās. Tas stimulētu kā pašmāju, tā ārzemju investīcijas. Bet smagais vezums pagaidām nekust no vietas.

Konkurences pātaga

Īpaša loma tirgus ekonomikas motivācijas mehānismā ir konkurencei. Speciālisti ir vienisprātis, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā pastiprinās konkurences iedarbību uz valsts tautsaimniecību. Iekšējā tirgū parādīsies jauni pieredzes bagāti konkurenti. ES tirgus ir preču un konkurentu pārpildīts. Vājākie uzņēmēji konkurences saasināšanas perspektīvu nebūt neuzņem ar sajūsmu. Ekonomiskajā sāncensībā būs ne tikai uzvarētāji, bet arī zaudētāji. Tādi ir nepielūdzamie tirgus spēles noteikumi. Konkurences pātaga nelokāmi piespiež piedāvāt tikai to, kam būs izdevīgs noiets. Īpaša konkurences forma ir monopolistiskā konkurence, kad pircējs tiek vilināts ar preču vienreizīgām diferencētām īpašībām, kuru nav sāncenša precēm. Valstij konsekventi jāstāv konkurences nosacījumu sardzē. Konkurences padome nedrīkst pieļaut, ka kaut vienā no tautsaimniecības iecirkņiem rastos konkurenci ierobežojoši nolīgumi, tiktu īstenota negodīga konkurence. Konkurence stimulēs un piespiedīs pāriet uz jaunu saimniekošanas modeli.

Saimniekošanas spēles noteikumu pilnveidošanai 2003.gada jūlija nogalē Ministru kabinets pieņēma “Pasākumu plānu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai”, kur iekļauti 35 pasākumi un nozīmēti atbildīgi izpildītāji. Latvijas IKP tālākajai pietiekami straujai izaugsmei, bezdarba mazināšanai sevišķi nozīmīgs ir mazo un vidējo uzņēmumu vispusīgs atbalsts. (Šie uzņēmumi pēc ES klasifikācijas veido 99% visu Latvijas uzņēmumu.) Grūti pārvērtēt inovāciju iespējamo ieguldījumu valsts ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas īstenošanā. Šinī jomā pieņemta Eiropas Savienības un Latvijas harta, daudzas programmas.
Kūtriem, miegamicēm neizdosies Latvijas ekonomiku pacelt augstākā līmenī. Tikai aktīvie un mērķtiecīgie veidos gaišāku nākotni.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks