Skaistās iedomas un skarbā īstenība

Edgars Zalāns Foto no personīgā arhīva

Kā iegūt Eiropas naudu
Latvijas pašvaldībām

Pirms dažiem gadiem tikai runājām par iespējami pieejamiem Eiropas Savienības (ES) naudas apjomiem, varētu teikt, stāvējām durvju priekšā, taču tagad jau atrodamies istabā, tikai tā īsti nesaprotam, ko šajā istabā darīt.

Īstenība ir skarba. Projektu pieteikšanas termiņi jau vairākkārt pārcelti. Kaut nedaudz ticot pēdējiem solījumiem, varētu sākt projektu pieteikumu iesniegšanu jūnijā. Protams, ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk pieteikumu pieņemšana sāksies. Nav tikai skaidrs, vai ES finanšu līdzekļu apgūšana tiešām dos labumu visai Latvijas attīstībai.
Līdzekļu piešķiršanai jāatbilst attīstības plānā noteiktajām prioritātēm. Attīstības plāna prioritātes kopumā liekas pareizas. Tomēr reālo finansējuma sadalījumu nosaka programmas papildinājums. Ar papildinājumu kopumā viss šķiet kārtībā līdz brīdim, kad iedziļināmies kādā konkrētā sektorā, kurā pašvaldībai būtu jārealizē projekti.

Attīstības plāna liekie komentāri

Ja ieskatāmies pašvaldību plānos un mēģinām saskaitīt pieejamos finanšu resursus, rodas bažas, ka ārējā finansējuma vai nu nebūs, vai to būs ļoti grūti iegūt. Kas liek par to domāt?

Pirmkārt, ne vien pašvaldībām, bet arī valdībai būtu vērts ieskatīties pašvaldību vajadzībās un tad mēģināt saprast, vai ES fondu nauda tām vispār ir pieejama.
Lielai daļai pašvaldību nopietna problēma ir ielu infrastruktūras izveide vai atjaunošana. Taču saskaņā ar Attīstības plāna programmas papildinājuma nosacījumiem lielākā daļa pieejamo resursu tiks atvēlēti nacionālā (valsts) līmeņa programmu īstenošanai. Tās jau ir saplānojusi Satiksmes ministrija un tās institūcijas.
Pašvaldības gan tika aicinātas komentēt šos plānus, bet attieksme pret komentāru izvērtēšanu un vērā ņemšanu bija formāla, un lielākoties tie netika ņemti vērā. Tas nozīmē, ka vienīgā iespēja, kā saņemt ES līdzfinansējumu pilsētu ielām, būs atklāts projektu konkurss par satiksmes drošības pilnveidošanu apdzīvoto vietu teritorijās.

Mazo un lielo spēku samēra pārbaude

Tātad vidēja lieluma pilsētai nāksies startēt projektu pieteikumu konkursā, sacenšoties ar lielākajām pilsētām – Daugavpili, Liepāju, Jelgavu, Jūrmalu, Rēzekni un Ventspili. Nenoliedzami, šajās pilsētās satiksmes intensitāte ir lielāka un projektu pamatojums būs argumentētāks nekā mazākās pilsētās. Teorētiski arī mazākajiem iespējams uzvarēt konkursā. Sakiet, kam šķiet normāli, ka ielu pamata infrastruktūras izveidei vai rekonstrukcijai, kas nenoliedzami vajadzīga katrā pilsētā, jāuzvar sacensībā ar sev līdzīgajiem un pārākajiem? Turklāt minētā programma tā pa īstam nedod iespējas rekonstruēt ielu infrastruktūru, bet tikai uzlabot satiksmes drošību.

Domāju, lielai daļai pašvaldību vadītāju jau šodien vajadzētu sākt skaidrot iedzīvotājiem, ka viņu pilsētām finanšu ielu uzlabošanai tuvākajos gados nebūs. Šobrīd izskatās, ka vienīgā nopietnā iespēja atjaunot ielas būs tām pilsētām, kurās tiks realizēti jau 2002. gadā Vides ministrijas ierosinātie ūdens un kanalizācijas komunikāciju rekonstrukciju projekti. Ko darīs pārējie, kuri šajā sarakstā nav iekļauti?

Vai ir “stop” skolu renovācijai?

Pašvaldību funkcija ir arī izglītības iestāžu saimnieciskā uzturēšana, kas daudzās pašvaldībās tērē lielāko daļu budžeta finansējuma. Ne skolu, ne bērnudārzu, ne mūzikas vai mākslas skolu rekonstrukcija vai renovācija vispār nav iespējama par ES fondu naudu. Izņēmums ir valsts pārraudzībā esošās profesionālās apmācības iestādes, kurām līdzekļi būs pieejami. Ja to, ka pašvaldību izglītības iestādēm nebūs pieejams fondu finansējums, noteikuši ES fondu mērķi vai noteikumi, tas būtu daļēji saprotams. Bet, ja tā ir tikai mūsu ministrijas nostāja, tad tas nav saprotams. Iespējams, sabiedrībai nepieciešams plašāks ministriju pozīcijas skaidrojums. Jābūt arī risinājuma piedāvājumiem. Pasaules bankas projekts beidzies, pašvaldību resursi ir nepietiekami, valsts investīciju programmas apjomi nav palielināti. Līdz ar to pašvaldībām izglītības iestāžu renovācija šķiet diezgan bezcerīga. Turklāt ikgadējā klašu telpu pārkrāsošana par vecāku saziedoto naudu nešķiet īsti atbilstoša mūsu esībai Eiropas Savienībā.

Un kā būs ar ārstniecību

Arī ārstniecības iestāžu saimnieciskā uzturēšana un atjaunošana ir pilnīgā pašvaldību pārziņā, jo slimokases noteiktā maksa par pakalpojumu nenodrošina ne ēku, ne tehnoloģiju atjaunošanas prasības. Šim sektoram ES fondu līdzekļi nav pieejami, izņemot tās slimnīcas, kurām no “centra” izlemts piešķirt līdzekļus neatliekamās palīdzības dienestu, uzņemšanas nodaļu un asinsdonoru punktu uzlabošanai. Bet ko darīt slimnīcām, kurām nepieciešama jauna elementārā diagnostikas aparatūra, piemēram, rentgens, kas maksā vismaz 80 000 latu?

Apkurei ir cerības

Ar apkures infrastruktūras slikto stāvokli sastopas gandrīz katra otrā pašvaldība. Apkures sektorā pirmajā periodā saskaņā ar šobrīd publiski pieejamo programmas papildinājumu būs iespējams atklāta konkursa kārtībā saņemt finansējumu 15 projektiem. Valstī ir gandrīz 80 pilsētas, tātad var teikt, ka finansējums būs pieejams gandrīz ceturtajai daļai pilsētu. Tas jau izskatās cerīgāk. Iespējams, ka pašvaldībām ir lielākas cerības saņemt fondu naudu šajā sektorā nekā citos.

Kuldīgas pilsētas dome Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Lūdzām un …lūgsim

Pašvaldībām ir jāapzinās, ka ārējais finansējums uz vietām var nonākt tikai caur valsts budžetu. Tas nozīmē, ka gadu desmitos iedibinātās tradīcijas, kas valstī bijušas centralizēto finanšu resursu piešķiršanā turpināsies. Protams, saistībā ar ES fondu prasībām ir mainījušies kritēriji. Lai saņemtu finansējumu, projektam nepieciešams daudz nopietnāks pamatojums, reāls līdzfinansējums utt. Bet nav jau mainījusies attieksme pret projekta pieteicēju! Pašvaldība bija un ir prasītāja lomā, turklāt, jo mazāka pašvaldība, (t.i.,

tās budžets un nozīme valstī), jo mazākas cerības projektu līdzfinansēt un vispār gūt tam atbalstu.

Agrāk, kad vienīgais valsts finansējuma avots bija Valsts investīciju programma, projektus “filtrēja” sektoru ministrijas, sadalot tos ministriju projektos un pašvaldību projektos. Patiesībā vienu un to pašu projektu bez argumentācijas varēja iekļaut gan ministrijas, gan pašvaldību projektu grupā. Visā līdzšinējās valsts investīciju programmas vēsturē tā arī neizdevās sadalīt projektus divās pamatgrupās pēc to būtības. Tas ir, ministriju projektu grupā iekļaujot nacionālas nozīmes projektus, savukārt pašvaldību projektu grupā iekļaujot reģionālus vai vietējas nozīmes projektus, abām grupām paredzot iezīmētus finansējuma apjomus. Apņemšanās to darīt bija iekļauta valdības deklarācijās jau no 1999. gada. Tomēr apņemšanās tā arī palika uz papīra. Ne jau tāpēc, ka kāds to īpaši negribēja. Nepildīja tādēļ, ka lēmumu pieņēmēji Rīgā joprojām uzskata, ka viņi labāk zina, kas laukiem vajadzīgs. Atklāti to neviens nepateiks, varbūt pat neatzīs, bet slēptā veidā visos līdzekļu piešķiršanas līmeņos joprojām dominē stereotips, ka pašvaldības tā īsti nezina, ko tām vajag. Un vai tas, ko vēlas pašvaldības, tām tiešām ir vajadzīgs.
Dot lēmumu pieņēmējiem atsauces uz iedzīvotāju vēlmēm, politiskajām programmām utt. diezin vai ir lietderīgi. Jo vajadzīgi sausi un nepārprotami, institūcijām saprotami argumenti. Argumentus, protams, vislabāk prot sagatavot konsultanti. Un konsultantiem, protams, ir jāmaksā. Taču garantijas par to, vai projekta pieteikums būs veiksmīgs, neviens konsultants nedod. Tas nozīmē, ka pašvaldības spēju iegūt finansējumu pirmkārt noteiks spēja samaksāt pirmo finansējumu. Nav jāmin – kam. Konsultantiem.
Varbūt skatos pārāk skeptiski, bet šaubos, vai pašvaldību, kas pieteiks dažādus projektus, būs vairāk par 200. Tātad mazāk nekā puse. Līdzekļus dabūs vēl mazāks pašvaldību skaits.

Izeja ar neērtības pieskaņu

Pašvaldību reālai rīcībspējai attīstības jomā redzu tikai vienu iespēju – būtiski palielināt valsts konsolidētajā budžetā pašvaldību budžeta daļu. Ja šobrīd tā ir ap 17%, tad nepieciešams pieaugums līdz 25%, kā tas jau bijis 90. gadu beigās. Atzīsim, ka arī tas ir daudz mazāk nekā pārējās Eiropas valstīs. Starp citu, pašvaldības budžetu īpatsvara palielinājums jaunās valdības deklarācijā ir paredzēts. Atliek tikai sākt to pildīt. Palielinot pašvaldību budžeta daļu, tām būtu iespēja finansēt savas prioritātes, nevis turpināt gaidīt kādu centrālās varas labvēlību.
Papildu budžeta īpatsvara palielināšanai nepieciešama arī pašvaldību lemtspējas palielināšana par reģionu attīstību. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka to var nodrošināt piecu reģionālo pašvaldību izveide. Šobrīd gan izskatās, ka liela daļa no lēmumu pieņēmējiem nav gatavi uz tādiem “radikāliem” lēmumiem kā pašvaldību budžeta īpatsvara palielināšana vai piecu reāli darboties spējīgu reģionu izveide.
Bet tas nozīmē vien to, ka pirmajā naudas saņemšanas posmā vairākums pašvaldību turpinās būt atkarīgas no centrālo institūciju labvēlības.
Sakāmvārds māca: lai saprastu, kā sāp, ir jānokrīt. Domāju, ka pēc pirmajiem ES fondu līdzekļu saņemšanas (vai nesaņemšanas) gadiem daudziem būs pilnīgi skaidrs, kas bija jādara šobrīd. Iespējams arī, ka tiks izdarīti pareizie secinājumi, kā rīkoties nākotnē.

Edgars Zalāns,

Kuldīgas pilsētas domes priekšsēdētājs