Ceļojums grāmatu pasaulē

Subjektīvas pārdomas

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kā Kolumbs, kā Magelāns vai, teiksim tā, kā zemnieks 19.gadu simteņa vidū iebraucis Rīgā, es jūtos, iegājis grāmatu veikalā, it īpaši ja neesmu tur bijis nedēļu vai divas. Grāmatas, grāmatas, grāmatas... Kas īsti notiek šajā grāmatu pasaulē, vienā no dzīves spoguļiem?

Visapkārt skan runas par dzīves dārdzību, to, ka jaunā paaudze nelasa, ka informācijas laukā grāmatas nomaina internets, televīzija, bet – kāpēc tad rakstnieki turpina rakstīt, tulkotāji tulkot, izdevēji izdot arvien jaunas grāmatas?
Varbūt te vietā atcerēties Marku Tvenu – “Runas par manu nāvi ir nedaudz pārspīlētas”.
Kas tad īsti ir noticis grāmatniecībā pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā? Īsti korekti nav salīdzināt situāciju ar padomju laikiem, nopūsties par to laiku milzu metieniem: dzeja – vismaz astoņi, desmit tūkstoši, pat trīsdesmit, pat četrdesmit pieci tūkstoši, proza – trīsdesmit, simt, pat simt trīsdesmit pieci tūkstoši, pašās padomjlaiku beigās divi tulkoti kriminālromāni, šķiet, Kijevā drukāti, pat divsimt tūkstošu metienā – tiesa, tā arī tie palika neizpirkti, atcerēties rindas pie “Parakstāmās literatūras” grāmatnīcas pēc Jāņa Jaunsudrabiņa Kopotajiem rakstiem piecpadsmit sējumos, ažiotāžu ap – beidzot! – pārizdoto M.Mičelas grāmatu “Vējiem līdzi”, “blatu” grāmatnīcās, iksvētdienas stihiskos grāmatu tirgus Beberbeķos un Biķernieku mežā. Jā, tā bija. Bet, lai cik ciniski arī tas skanētu, toreiz grāmatas bieži vien aizvietoja reālo dzīvi, nereti bija vienīgā iespēja atslēgties no pelēkās ikdienas, kaut uz brīdi, kaut dažām stundām un lasīšanas laikā justies brīvam...
Lasītāji starp rindām, zemtekstā, Ēzopa valodā, meklēja kaut vai slēptu, bet – vēsti. Par metieniem. Pārskatiet savu grāmatu plauktu, cik daudz tur ir grāmatu, ko nekad vairs roka necelsies izvilkt un pārlasīt...
Par grāmatu autoriem... Lasītāji toreiz piedēvēja rakstniekiem pavisam citu lomu, necentīšos spriest, motivētu vai ne, – uzskatot tos bezmaz par guru... Grāmatu lasīšana aizvietoja atklātas diskusijas, reālu piedalīšanos politisku un sociālu problēmu risināšanā. Nenoliedzama bija literatūras loma valodas, nācijas apziņas saglabāšanā, varbūt tieši tādēļ tik nozīmīga bija rakstnieku, rakstītā vārda loma Atmodas laikos. Iesākumā bija Vārds.
Tagad situācija ir mainījusies, viss nostājies savās vietās. Grāmatām vairs nav jāuzņemas blakusuzdevumi, diemžēl ir krities arī to prestižs. Tiesa, neviens vairs nevar “spīdēt” un lepoties ar “caur pazīšanos” iegūtu deficīta grāmatu, tās nekalpo kā dāvana (kukulis) “vajadzīgajiem” cilvēkiem – ārstiem, miesniekiem, namu pārvaldes darbiniekiem. Tāpat, manisprāt, ir beigusies tendence pirkt visas jauniznākušās grāmatas – iemesls ne vienmēr ir tīri ekonomisks – vienkārši arī lasītāji ir noslāņojušies pēc interešu grupām, nez vai “Hipokratisko rakstu” krājumu iegādāsies tulkoto trilleru cienītāji, vai arī tie, kuri deviņdesmitajos gados lasīja tikai E.Vollesu un Agatu Kristi, tā uzreiz pāries uz Umberto Eko grāmatām.
Katrs, iegājis grāmatu veikalā, atradīs savām vēlmēm (un materiālajām iespējām) atbilstošu grāmatu. Apgādi, vismaz lielākie, ir specializējušies, pat pēc ārējā izskata nesajauksim “Atēnas” vai AGB grāmatas ar “Viedas” izdoto “rērihuānu” (piedodiet, ezotēriska satura grāmatām...)
Tālāk atļaušos pakavēties pie pēdējos divos trijos gados vērojamām tendencēm grāmatniecībā. (Brīdinu, tie ir mani subjektīvie vērojumi un vērtējumi, citam aina šķitīs citāda.) Ir beidzies apjukums latviešu rakstnieku vidū. Tie, kuri padomju laikos ražoja režīma pasūtināto produkciju, ir vai nu “pārkārtojušies”, vai pieklusuši. Tie, kuriem literatūra bija vienīgā iespēja pašizteikties, kaut vai tikai teksta veidā, ir atraduši sev citas darbošanās jomas, bieži vien materiāli krietni izdevīgākas.
Palikuši (un klāt nākuši) tie, kuriem literatūra ir nepieciešamība. (Te es nebūt negribu teikt, ka ar literatūru pašlaik nodarbojas tikai viedi ļauži.)
Ir augusi – diemžēl! – grāmatu cena. (Par iemesliem lai spriež ekonomisti.)
Ir beidzies ASV un Anglijā rakstīto, pie mums tulkoto grāmatu monopols, blakus tiem ir tulkojumi no vācu, franču, itāļu (kaut vai Umberto Eko fenomens), skandināvu valodām, pat ivrita. Diemžēl pamaz mūsu kaimiņu igauņu un lietuviešu grāmatu, tāpat no krievu valodas tiek tulkoti galvenokārt detektīvi, tiesa, vēl pietiekami daudzi lasa krievu grāmatas oriģinālā.
Ir augusi grāmatu kultūra, uzlabojusies poligrāfija (piemēram, salīdziniet 90. gadu sākuma grāmatas, to papīru, vākus, dizainu).
Mūsu grāmatas starptautiskajos grāmatu tirgos nemaz tik slikti neizskatās. Nesen Leipcigā godalgota tika Artūra Eižena Zalstera grāmata “Hercoga Jēkaba burinieki”. Ik gadu notiek konkurss par skaistāko grāmatu, nupat (27.martā) tika piešķirtas gada balvas literatūrā.
Nenovērtējams ir Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalsts gan rakstniekiem, gan apgādiem. Atšķirot bezmaz vai katru nopietnāku pašmāju autora vai tulkotu grāmatu, lasām, ka tā izdota ar VKKF atbalstu.
Bet vai tiešām viss ir tik labi, ka labāk vairs nebūtu iespējams? Protams, nē! Dzīve ir dzīve, katra jauna diena nes jaunas problēmas...
Trūkst situācijas objektīvas analīzes, nereti to aizvieto subjektīvisms un reklāmas diktāts, ierobežots literāro žurnālu skaits (“Karogs”, “Luna”, “Daugava” (krievu valodā)), trūkst grāmatniecības žurnāla (reiz bija “Grāmata”, “Vārds”, vēlāk “Grāmatu apskats”), ierobežots autoru – apskatnieku – skaits t.s. dienas presē... (viens un tas pats autors apskata jaunatklātos restorānus un jaunāko latviešu literatūru...)
Līdz šim maz tika darīts latviešu literatūras popularizēšanā ārpus Latvijas, pēdējā laikā stāvoklis nedaudz uzlabojies, ikgadējā Frankfurtes grāmatu tirgū (grāmatizdevēju Mekā) mēs ne tikai pērkam tulkošanas tiesības, bet arī piedāvājam savas grāmatas, iznāk – angļu valodā – literārs žurnāls, GIA (Grāmatizdevēju asociācija) gatavo izdevumu (angļu un vācu valodā) par 2003.gadā izdotajām latviešu autoru grāmatām.
Un vēl iepriecinošs fakts – neraugoties uz dzīves dārdzību, motivētām vai ne, nezinu, bailēm no 1.maija, kad Latvija būs Eiropas Savienībā, aug izdoto grāmatu skaits (2002.gadā – 4,5 milj. eksemplāru, 2003.gadā – jau 5 miljoni (2605 nosaukumi)).
Vēl – mēs kļūstam tuvāki pasaulei. Ilustrācijai tikai viens piemērs – Margaretas Atvudas grāmata “Aklais slepkava” 2003.gadā vienlaikus (sic!) iznāca angliski autores dzimtenē Kanādā un latviski Latvijā. (Salīdzinājumam – Džeka Keruaka “Ceļā” (1957.) mēs latviski sagaidījām tikai pagājušajā gadā...)
Tādēļ steigsimies uz grāmatu veikaliem, droši dosimies aizraujošajā ceļojumā pa grāmatu pasauli, pārcilāsim grāmatu grēdas, ko niekus, Gaiziņus, Himalajus, līdz atradīsim to, kā dēļ bija vērts šurp nākt, kas mums sniegs atbalstu, iepriecēs, kaut vai uz brīdi izklaidēs.
Lai paliek uz spriedelētāju sirdsapziņas visas gudrās runas par interneta civilizāciju, grāmatu ēras galu (par to raksta pat grāmatās!), par to, ka jaunā paaudze izvēlas to un to, tikai ne grāmatas.
Gūtenberga galaktika vēl arvien izplešas, ik gadu pasaulē pieaug gan izdoto, gan pārdoto grāmatu skaits un metiens, un – ja jau kāds tās izdod, tad kādam tās ir arī vajadzīgas.
P.S. Nevienam neuzspiežot ne savu gaumi, ne izvēli, vēl minēšu trīs manis pirms dažām dienām iekārotas jauniznākušas grāmatas – Noras Ikstenas “Dzīves stāsti”, Armanda Melnalkšņa “Zvaigznei tikai stunda” (par Itu Kozakeviču) un vēl kādu tulkotu grāmatu – “Raganu & burvju mākslas enciklopēdiju”. (Varbūt pēdējā palīdzēs man izprast, kāpēc vēl aizvien grāmatas raksta, izdod un – lasa. Te bez burvestībām noteikti neiztikt!)
Par informāciju – paldies Dacei Pugačai, GIA.

Juris Zvirgzdiņš