Atmodas laika ideālu atgādinājums

Apgāds “Zelta grauds” laidis klajā Armanda Melnalkšņa grāmatu “Zvaigznei tikai stunda” par Itu Kozakēviču.

Vienu no Atmodas un Dziesmotās revolūcijas personībām – Latvijas Poļu savienības izveidošanas iniciatori, Tautas frontes domes locekli, Latvijas parlamenta – tolaik
Augstākās padomes – deputāti, kam Latvijas sabiedrība 1990. gada vasarā piešķīra “Sievietes – Latvijas” titulu.

Diemžēl Itas Kozakēvičas mūžs trīsdesmit piecu gadu vecumā traģiski aprāvās 1990. gada oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā pie Gaetas, Pasaules poļu kongresa laikā.

Grāmatas prezentācija notika Latvijas Tautas frontes mītnē Vecrīgā, kur tagad patvēries pieticīgais LTF muzejs. Bija pulcējušies Latvijas Poļu savienības aktīvisti, grāmatu izdevēji, uzņēmēji un... daži žurnālisti. Piedalījās arī Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs.
No goda vietā nolikto grāmatu kaudzītes raudzījās kopš Atmodas laika tik pazīstamā skaistā Itas Kozakēvičas seja, piestrāvojot telpu ar ticības, cerības un mīlestības gaismu. Šķita dīvaini, ka jau gandrīz pusotrs gadu desmits pagājis bez Itas. Bet vienlaikus bija arī sajūta, ka ar Itu saistījies pavisam cits laikmets. “Kurā no pašreizējām partijām Ita iederētos?” man retoriski pavaicāja kāda sena paziņa.
Grāmata tapusi ilgi un grūtās pārdomās. Autors to sāk ar vēl 2001. gada izskaņā tapušu apceri “Iekams”. “Varbūt vajadzēja sākt šo grāmatu vēl pirms desmit gadiem, kad viss bija svaigs, spilgts, bez raupjas ādas, kad brūces vēl gruzdēja un vieglākais pieskāriens izsauca nežēlīgi asas sāpes,” Armands Melnalksnis sevi šausta pašpārmetumos. “Kad daudzi vēl bija dzīvi un varēja liecināt.”
Taču, lasot šos vārdus, jādomā, vai autors ar to domājis fizisko dzīvību un nāvi. Varbūt – morālo? Nav taču nemaz tik daudz Atmodas laika personību, kas sekojušas Itai mūžībā. Mūsu Baltais tēvs Ēvalds Valters, kam tieši dienā, kad Briselē pie NATO mītnes paceļas arī Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, būtu 110. gadskārta. Vien nupat mūžībā aizgāja sirmais, bezgala gudrais un ne mazāk sarežģītais Mavriks Vulfsons, kuram mēs, brīvās Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no partiju lietām paliekam parādnieki par viņa uzdrīkstēšanos Latvijas suverenitātes vārdā. Mūžībā aizgājis Pēteris Laķis, kura niša Latvijas gaišo cilvēku panteonā tā arī palikusi tukša...
Kur palikuši dzīvie? Bet Atmodas līderu tolaik kvēlie vārdi? Kur viņu aizraujošais paraugs?
Armanda Melnalkšņa turpmākie pārdomu vārdi pārvēršas pretmetā – kāpēc šī grāmata ir tik svarīga šobrīd, kad Latvijai šķietami gaišā laikā cilvēki veikalos izpērk sāli un etiķi. Kad cinisms ņirdz sejā godīgumam un mums, patīk tas pašiem vai ne, jāatzīst, ka joprojām (bet varbūt – vairs) neprotam smaidīt. Kad, liekas, katrs var apmelot un dubļiem apliet ikvienu un politiķu ķīviņos vairs tikai pa retam dominē Latvijas interešu prioritāte.
Kad tālā pagātnē palicis Itas Kozakēvičas laiks, kurā “...gods un sirdsapziņa nebija pērkami, turklāt tik lēti. Kad ticība gaismai bija galvenais eksistences nosacījums” (Armands Melnalksnis, 7. lpp.).
Tieši tāpēc, ka reiz, Latvijas bīstamākajās liktens krustcelēs, tā bija un tagad vairs nav, šai grāmatai bija jāiznāk. Tieši tagad, kad, pievienojoties NATO saimei, Latvija visā pastāvēšanas vēsturē, pat vēl kopš senajām baltu ciltīm, beidzot ir tik droša un neaizskarama. Kad vēl tikai mēnesis, un Latvija pievienosies Eiropas attīstītāko labklājības valstu saimei Eiropas Savienībā.
Labi, ka tieši šajās mūsu baltā liktens dienās Latvijā atgriezusies Ita Kozakēviča. Kā sirdsapziņas, Atmodas laika ideālu atgādinājums.
Autors Itu Kozakēviču grāmatas atvēršanas svētkos nosauca par pirmo kritušo Atmodas karavīru. Bet pašu Armandu, Itas uzticības personu tik sarežģītajā 1989. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā, man gribas nosaukt par viņas cildeno kamelotu. Bija aizkustinoši vērot godprātīgo neatlaidību, kādā dzejnieks, joprojām jauneklīgs, vien tagad jau sniegbaltu galvu, spītējot slimībai, apstaigāja cilvēkus, kas savā laikā tikušies ar Itu un rakstījuši par viņu, lai dabūtu rakstisku atļauju šo interviju ievietošanai grāmatā. Kaut no autortiesību viedokļa būtu pieticis arī ar atsauci uz “Atmodu”, “Ābeli”, “Tēvzemes Avīzi”, “Cīņu” “Karogu”, “Skolu un Ģimeni”, “Atmodu Atpūtai”... Grāmatā ievietots arī 2000. gada 27. oktobra “Latvijas Vēstneša” raksts “Latvijas brīvībai atdotā sirds” .
A. Melnalkšņa grāmata arī nomazgā rūgto vienpusību, ar kādu daudzi 2000. gada oktobrī, Itas aiziešanas desmitajā gadskārtā, izplūda spriedelējumos par pazīstamās politiķes nāves apstākļiem, atstājot otrajā plānā vai vispār neminot Itas Kozakēvičas izcilos nopelnus uz Latvijas neatkarības altāra. A. Melnalkšņa rūpīgi vāktās un sakārtotās atmiņas par Itu Kozakēviču, arī par viņas mūža pēdējiem brīžiem Itālijā beidzot sniedz visai pārliecinošu liecību par Itas netaisni agro nāvi. “Itai sadega sirds,” ar dziļu, godprātīgu pārliecību raksta autors.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv