Kad valsts iegrožo vecāku bezatbildību

Latvijā ir liels īpatsvars nepilno ģimeņu, kurās gan ir bērni, taču trūkst kāda no vecākiem (visbiežāk tēva). Vientuļā māmiņa un bērns/bērni cieš ne tikai no emocionālā diskomforta, bet bieži izjūt arī materiālas grūtības. Nepilnās ģimenes ir potenciālās sociālās atstumtības riska grupas un sociālās palīdzības saņēmējas. Te gan varētu iebilst: likums taču paredz maksāt alimentus līdz bērna pilngadības sasniegšanai.
Diemžēl Latvijā bieži vien tiesas nolēmumā par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde ir atzīta par neiespējamu (jo viņam pieder vien kāršu kava un korķu viļķis) vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu izpilda nepilnā apmērā (jo nav regulāru ienākumu vai netiek norādīts to patiesais apjoms). Tādēļ bieži sieviete spiesta knapi vilkt dzīvību, strādājot trijās darba vietās, lai uzturētu sevi un bērnus, kamēr bioloģiskais tēvs neliekas traucēties. Pērn 11 400 bērnu pietiekamā apmērā nesaņēma no saviem vecākiem uzturlīdzekļus. 2700 gadījumos uzturlīdzekļu piedziņa nebija iespējama.

Uzturlīdzekļus varēs saņemt arī no valsts

Lai sniegtu atbalstu nepilnajām ģimenēm, šā gada 29.martā Ministru kabineta Komiteja akceptēja likumprojektu par Uzturlīdzekļu garantijas fonda izveidi, no kura tiks izmaksāti uzturlīdzekļi bērniem gadījumos, kad uzturlīdzekļu piedziņa atzīta par neiespējamu. Tālāk jau fonds ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību šo naudu piedzīs no parādnieka. Ministru kabineta noteikumi paredz nodrošināt bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā: katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecumam – 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas (šobrīd – 20 latu), no 7 gadiem līdz 18 gadiem – 30% no minimālās mēnešalgas ( šobrīd – 24 lati).
Kā stāsta Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta Ģimenes un jauniešu lietu departamenta direktore Inga Liepa, izstrādājot likumprojektu, par pamatu tika ņemts Francijas modelis. Lai saņemtu materiālo palīdzību, vecākam ir jāvēršas fondā ar iesniegumu un dokumentu, kas apliecina, ka uzturlīdzekļu piedziņa nav iespējama vai iespējama nepilnā apmērā. Šos dokumentus varēs nosūtīt arī pa pastu.
Taču, protams, bērnam ir jābūt juridiski noteiktai paternitātei. Problēmas gan varētu radīt Civillikuma norma, ka vīrietim sava ārlaulības bērna atzīšanai ir nepieciešama oficiālās sievas piekrišana. I. Liepa norāda, ka šī norma ir iesniegta izskatīšanai Satversmes tiesā. Taču arī šobrīd tiesai lieta jāskata pēc būtības, un tā var noteikt paternitāti bez sievas piekrišanas.
Likumā par valsts budžetu 2004.gadam fonda pusgada darbībai (no šā gada 1.jūlija) jau ir piešķirti 2,5 miljoni latu no pamatbudžeta. Bez tam fonda ienākumus veidos līdzekļi, kurus valsts piedzīs no uzturlīdzekļu nemaksātājiem. Fonda izmaksāto līdzekļu piedziņai no parādnieka noilguma nebūs (tie tiks piedzīti arī no pensijas). Līdz ar to likumprojekta autori uzskata, ka fonds nestrādās ar zaudējumiem un parādus izdosies piedzīt. Fondam būs tiesības saņemt dāvinājumus un ziedojumus, arī no ārvalstīm.

Vai sabiedrība maksās par vecāku bezatbildību

Zvērināts tiesu izpildītājs, Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes loceklis Uldis Zeps gan uz šīm lietām tik rožaini neraugās. Jo pēc līdzšinējās prakses šajās lietās parādu izdodas piedzīt tikai trešajā daļā gadījumu. Tāpēc fonda izveide, protams, ir humāna un atbalstāma, tikai par kāda vecāka bezatbildību maksās visa sabiedrība. U.Zeps uzsver, ka tiesu izpildītāji nav līdz galam apmierināti ar likumprojektu. Ir nevajadzīgi sadārdzinātas fonda administratīvās izmaksas (algas plus materiāltehniskie resursi – 100 457 lati) – paziņojumi parādniekam, uzaicinājums nokārtot saistības, ja parādnieks no tā izvairās, nepieciešama publikācija “Latvijas Vēstnesī”.

U. Zeps uzsver, ka attiecības ar parādnieku būtu jākārto tikai tiesu izpildītājam, nav vajadzīga dublēšanās ar fondu. Tiesu izpildītāja pienākums ir ne retāk kā reizi ceturksnī veikt dažādos reģistros (Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, Valsts ieņēmumu dienestā, Zemesgrāmatā, CSDD) parādnieku pārbaudi, lai konstatētu viņa iespējamās finansiālā stāvokļa izmaiņas, kas varētu radīt iespēju parāda piedziņai. Šādas pārbaudes tiešās izmaksas ir apmēram 6 lati katrā piedziņas lietā.
Tā kā viena tiesu izpildītāja lietvedībā ir vidēji 50 – 100 šādu lietu (taču pavisam Latvijā ir vairāk nekā 100 tiesu izpildītāju), tiešie izpildes izdevumi, kas sedzami no valsts budžeta līdzekļiem, ir nesamērīgi ar iespējamo ieguvumu. Turklāt tas viss gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem. Piemēram, lai segtu tikai sprieduma izpildes izdevumus, parādnieka dzīvesvietā konstatētajai mantai, uz kuru var vērst piedziņu, jābūt vismaz 100 latu vērtai. Tā kā vairumā gadījumu šādas mantas netiek konstatētas, pārbaudes ar katru to veikšanas reizi tikai palielina sprieduma izpildes izdevumus. Līdz ar to, konstatējot radušos piedziņas iespēju, lielākā summas daļa būtu jānovirza sprieduma izpildes izdevumu segšanai, kas samazina iespēju pašu prasījumu segt pilnā apjomā. Tiesu izpildītāji arī uzskata, ka, ilgstoši nekonstatējot mantu vai ienākumus, uz kuriem varētu vērst piedziņu, tiesu izpildītājs nonāk situācijā, kad tam jāveic darbs, par kuru nesaņem atlīdzību (tiesu izpildītāja amatalgu veido procenti no piedzenamās summas, kā arī amata atlīdzība par veiktajām izpildu darbībām). Tādējādi tas līdzinās piespiedu darbam, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi.
Arī Zvērinātu tiesu izpildītāju padome uzskata: lai samazinātu piedziņas izdevumu apmērus, tieslietu ministram būtu jāveicina grozījumu izdarīšana attiecīgajos normatīvajos aktos. Tie noteiktu, ka izziņas, kuras zvērināts tiesu izpildītājs pieprasa šo izpildu lietu ietvaros (piemēram, no Iedzīvotāju reģistra departamenta, Valsts zemes dienesta vai Zemesgrāmatu departamenta), būtu sniedzamas bez maksas.
Ja valdības akceptēto likumprojektu pieņems Saeima, tas stāsies spēkā šā gada 1.jūlijā.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv