Varbūt nerotaļāties ar pētniecības institūtiem?

Latvijas Zinātņu akadēmijas nama 12.stāvā mitinās arī LU Latvijas Vēstures institūts Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Sakarā ar Latvijas iestāju Eiropas Savienībā un nepieciešamību jaunajā laikā uzņemties īpašu atbildību par Latvijas identitāti apliecinošo humanitāro zinātņu attīstību, uzskatām par nepieciešamu izteikt savus apsvērumus par letonikas zinātņu kompleksu, lai rosinātu sabiedrībā publisku diskusiju par šo problēmu. Tuvākajā laikā ir sagaidāmi grozījumi “Likumā par zinātnisko darbību”, kas pieskaņos to Komerclikuma prasībām un precizēs pētniecisko institūtu statusu. Negribētos, lai šie grozījumi būtu sasteigti, visu nepārdomājot līdz galam, neievērojot stabilu un veiksmīgu institūtu tradīcijas un pastāvēšanas nozīmīgumu.
Mums ir skaidrs, ka pētījumi letonikā jāpaplašina, jādara starptautiski atpazīstamāki, jāpalielina to finansējums (2005.gadā papildus būtu asignējami 450 tūkstoši latu). Varbūt vēlama būtu arī īpaša plašāka profila letonikas centra organizēšana, taču, mūsuprāt, tas nebūtu jādara, iznīcinot esošos pētniecības institūtus ar labiem darbiniekiem un tradīcijām, bet ciešāk koordinējot to darbību, pastiprinot starpdisciplināros kontaktus.

Šoreiz pievērsīsimies tikai vienam no šādiem letonikas institūtiem.
Latvijas Vēstures institūts ir p i r m a i s zinātniskās pētniecības institūts Latvijā, kas dibināts 1936.gadā, paredzot, ka, “nodibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa”.
Ar mainītu nosaukumu institūts ir pastāvējis visus turpmākos gadu desmitus. 1991.gadā tika atjaunots tā sākotnējais nosaukums un atsākta 1936.gadā nodibinātā “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” izdošana.
Protams, padomju okupācijas gados institūta darbība zināmā mērā bija deformēta, komunistiski ideoloģizēta, taču neviens nevarēs noliegt tā reālo devumu arheoloģijā, etnogrāfijā, arī daudzu materiālu uzkrāšanā par Latvijas ekonomisko un sociālo vēsturi, kultūras un zinātnes vēsturi un citās jomās. Šā institūta vadošo darbinieku vidū ir minami gan Arveds Švābe un Francis Balodis, gan Jānis Zutis un Teodors Zeids; ar institūtu sadarbojušies Edgars Dunsdorfs un Uldis Ģērmanis, – visi šie uzvārdi runā paši par sevi.
Arī aizvadītajos desmit gados, neraugoties uz ļoti trūcīgām valsts dotācijām zinātnei, tomēr ir veikts apjomīgs darbs. Par Latvijas vēstures, arheoloģijas, etnoloģijas, antropoloģijas un dendrohronoloģijas problemātiku Latvijas Vēstures institūta apgāds ir izdevis 76 grāmatas un brošūras, ir iznākuši 50 “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” numuri.
Starp izdotajiem darbiem īpašas pieminēšanas vērtas ir grāmatas: “Latvijas senākā vēsture 9.g.t. pr. Kr. – 1200. g.” – R., 2001.; “Latvija 19.gadsimtā. Vēstures apceres.” – R., 2000.; “Latvijas viduslaiku pilis – 1.– 3.sēj.” – 1999.–2002.; “Senā Rīga 1.– 4. sēj.” – R., 1998.– 2003.; ”20.gadsimta Latvijas vēsture. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1900.–1918.” – 1. sēj. – R., 2000.; “20.gadsimta Latvijas vēsture. Neatkarīgā valsts 1918.–1940.” – 2. sēj. – R., 2003.; “No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940.–1986.” – R., 1999., un daudzas citas. Institūta pētnieku kontā ir daudzi raksti 10 Latvijas vēsturnieku komisijas izdotajos rakstu krājumos. Pašreiz institūta akadēmiskais personāls (41 zinātnieks) strādā pie 10 projektu un 7 Letonikas programmas tēmu izpētes.
Akadēmiķi un vēstures doktori Ēvalds Mugurēvičs, Saulvedis Cimermanis, Andris Caune, Jānis Bērziņš, Valdis Bērziņš, Ieva Ose, Ilze Loze, tāpat Jānis Graudonis, Raisa Denisova un vēl daudzi citi še nenosauktie ir starptautiski atzīti pētnieki, tāpat kā starptautiski atzīts ir institūta devums daudzās jomās. Šos pētījumus veic plašā, salīdzinošā aspektā, Eiropas notikumu kontekstā. Par Latvijas vēsturi ārzemēs spriež ne pēc laikrakstu publikācijām, lai cik tās būtu spožas publicistiski, bet gan pēc zinātniskajos izdevumos un konferencēs aprobētiem rakstiem, un uzsvērsim, ka Latvijas vēsture nebūt neaprobežojas ar holokausta un leģionāru problēmas izvērtēšanu, tā ir daudz, daudz plašāka.
Latvijas Vēstures institūta līmeni apliecina vairāki simti ārzemēs izdoto darbu, zinātnieku ievēlēšana par starptautisko zinātnisko biedrību locekļiem, biežie uzaicinājumi piedalīties starptautiskās konferencēs, līdzdalība starptautisku projektu īstenošanā. Institūta darbinieki ir kodols Latvijas vēsturnieku komisijas pētniecības darbā, institūts sadarbojas ar mācību iestādēm, piedalās mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” izstrādē, Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” veidošanā, sadarbojas ar Tautas mākslas centru, ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju, ar muzejiem un arhīviem.
Kopš 1991.gada Latvijas Vēstures institūtā sagatavoti 22 doktori un 4 habilitētie doktori (2003.gadā četri aizstāvējuši doktora darbus). Pašreizējais institūta akadēmiskā personāla vidējais vecums ir 46 gadi.
Neapstrīdami, kļūstot par Eiropas Savienības valsti, Latvijas vēstures jautājumu izpēte kļūs vēl aktuālāka. Pēc pašreizējām publikācijām un atsauksmēm ārzemēs var redzēt, cik niecīga joprojām ir izpratne par mūsu valsts vēsturi. Izplatās daudz aplamību un klajas dezinformācijas. Turklāt nacionālās zinātnes – Latvijas vēsture, arheoloģija, etnoloģija, latviešu un baltu valodas, latviešu literatūras pētniecība un filozofija – daudz var dot Latvijas identitātes saglabāšanai Eiropas nāciju “katlā”.
Pašreiz LR Izglītības un zinātnes ministrija itin kā piedāvā visus humanitāro un sociālo zinātņu institūtus integrēt Latvijas Universitātē. Juridiski patstāvīgas iestādes tiesību atņemšana zinātniskās pētniecības institūtiem un Latvijas Vēstures institūta iekļaušana Latvijas Universitātes sastāvā pašreizējā finansiāli saspringtajā situācijā darbu neveicinās. Iespējams, tas pat varētu iznīcināt zinātniskā personāla patstāvību, finansiālo neatkarību, Latvijas vēstures institūta apgādu, “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu” utt.
Ja tiks sākti organizatoriski pārkārtojumi, lai integrācijas gaitā likvidētu zinātniskās pētniecības institūtu juridisko patstāvību, būtu jāapsver iespēja Latvijas Vēstures institūtam iekļauties Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā kā juridiski neatkarīgai pētniecības institūcijai, kā to paredz 1936. gada 14. janvāra Likums par Latvijas Vēstures institūtu.
To pašu varētu attiecināt arī uz tādām autoritatīvām un darbīgām institūcijām kā Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latviešu valodas institūts, Filozofijas un socioloģijas institūts.
Varētu sacīt, ka izteiktais hipotētiskais rosinājums ir solis atpakaļ pagātnē, var meklēt arī citus risinājumus, taču daudzās Eiropas valstīs humanitāra rakstura institūti attīstās neatkarīgi, saistībā ar Zinātņu akadēmiju vai citās dažādās formās.
Mūsuprāt, vienots letonikas centrs līdz ar letonikas padomi varētu darboties kā virtuāla institūcija, lai saskaņotu visus pētījumus – gan tos, kas notiek Latvijas Vēstures institūtā un līdzīgos institūtos, gan Latvijas Universitātē un citās universitātēs, Rīgā un ārpus tās, gan arī muzejos, arhīvos un pat sabiedriskā kārtā. Ļoti pozitīvi vērtējama profesores Janīnas Kursītes iniciatīva apspriest zinātniskas problēmas dažādu speciālistu lokā, – ilustratīvs ir viņas minētais piemērs par folkloristu un arheologu diskusiju, kas saistās ar seno bruņurupuču formas saktu interpretāciju no mitoloģijas viedokļa. Šādas kopāsanākšanas mēs varam tikai apsveikt, tāpat etnomūzikas speciālistu rosinošās aktivitātes.
Par letoniku jādomā visai sabiedrībai, balstoties uz līmeni, kas šajā jomā jau sasniegts, modernizējot pētniecību (ar idejām un tehnoloģijām), bet neiznīcinot pamatus. Tos vēlāk būs grūti atjaunot.

Prof. Jānis Stradiņš,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Prof. Andris Caune,
Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs

Dr. habil. hist. Jānis Bērziņš,
LU Latvijas Vēstures institūta direktors